Likumi un normatīvie akti par veselību

1991. gada 20. janvāris izrādījās izšķirošais brīdis Latvijas neatkarības cīņā. OMON ieņēma Iekšlietu ministriju. Tika nogalināti pieci cilvēki, starp tiem bija Jura Podnieka grupas operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Pāri Bastejkalnam lidoja trasējošās lodes, bet Kirova parkā (šobrīd Vērmanes dārzs) pulcējās miliči no visām Latvijas pilsētām, lai dotu pretsparu OMON zvērībām. Varbūt Bastejkalnā un citviet bija izvietojušies citi, mums nezināmi spēki, kuru uzdevums bija provocēt OMONa un miliču sadursmi. 1991. gadā es pirmo reizi (uz 1 gadu) biju ievēlēts par Latvijas Ārstu biedrības prezidentu, un īsti nezināju – kas un kā man jādara. Man kopā ar Latvijas Augstākās padomes deputātu, pareizticīgo mācītāju Alekseju Zotovu un medicīnas studenti/ Paula Stradiņa slimnīcas medicīnas māsu Inesi Ozolu (viņai veltītu stāstu publicēšu rīt) nācās iet no Vecrīgas pāri tiltiņam uz Iekšlietu ministriju, bet cietušos jau bija paņēmušas Ātrās palīdzības brigādes. Bija tikai ar palagiem pārklāti kritušie. OMON mūs Iekšlietu ministrijā nelaida, bet apzvērējja, ka tur neviena cietušā vairs iekšā nav. Atmiņas par to, ko nozīmē iet pāri tiltiņam zem trasējošajām lodēm, redzēt, kā pretim Tev nes smagi ievainoto Gvido Zvaigzni. Atceros, ka atļauju iet uz Iekšlietu ministriju Ivara Godmaņa vārdā deva Edvīns Inkēns, ar piebildi, ka mācītājam jāiet melnajā talārā, bet mums – baltajos halātos. Saruna ar Edvīnu Inkēnu pēc trīsdesmit gadiem par Barikāžu laiku