Seminārā informē par pacientu tiesībām un savu interešu aizstāvības iespējām

 

     Tiesībsarga biroja so­ciālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskās padomnieces Elīna Ūsiņa un Ilona Lošaka informēja par to, kas tad uzskatāms par pacienta tiesību aizskārumu un ko var iesākt pacients.

     – Arī Tiesībsarga birojs saņem sūdzības par  negatīvu saskarsmi ar ārstniecības personām, un pamatā tās ir par to, ka mediķis neiedziļinājās, nesaprata, bija nelaipns, neko nepa­skaidroja, ignorēja, apšaubīja, neuzklausīja, neuztvēra nopietni pacienta sacīto, neko pat nepajautāja. Ar to taču katrs dzīvē ir saskāries. Bet ideālā gadījumā, kad satiekas ārsts un pacients, tām vērtībām, kas ir ārstam un pacientam, ir jābūt līdzsvarā. Ko varam darīt, ja pieņemam lēmumu cīnīties par savām tiesībām? Tad jādomā, kāds būs ceļš, kāds rezultāts, un vai situācijā, kad man jau tā ir veselības problēmas, esmu novārdzis, noguris, es šai cīņai nepatērēšu pārāk daudz spēka? Bieži lasām šos iesniegumus, kur ir pacienta sāpes, dusmas, aizvainojums un vēlme pēc revanša un atriebības, un cilvēks negatīvajās emocijās zaudē fokusu uz izeju, kur ir tas veiksmīgākais ceļš. Kad ir sajūta, ka me­dicīnas iestāde un ārsts ir nodarījis pāri, ir svarīgi saprast, ko es gribu beigās panākt un vai tas ir reāli sasniedzams. Svarīgi, ja kāds var paskaidrot, kas būs, ejot to vai citu ceļu, un cilvēks netērē spēkus un enerģiju un sasniedz vēlamo rezultātu, – sarunas ievadā sacīja  Elīna Ūsiņa. 

    Speciālistes stāstīja, ka pacienti vēršas ar savām sūdzībām Tiesībsarga birojā, bet tas ir maldīgi, jo biroja primārā funkcija ir risināt jautājumus, kas saitīti ar cilvēktiesībām un labu pārvaldību. Tas ir, kad valsts vai pašvaldības ie­stāde ir rīkojusies nepareizi. Bet birojs nevar atcelt vai mainīt tiesas spriedumu vai Veselības inspekcijas atzinumu, mainīt diagnozi vai piespiest ārstu citādi skatīt kādu jautājumu. Tiesībsarga birojs var pārbaudīt tīri procesuāli, vai šajā gadījumā kompetentās valsts iestādes, pie kurām cilvēks jau ir vērsies, ir pienācīgi reaģējušas vai atbildējušas termiņā un cieņpilni, vai tikai vienkārši atrakstījušās. Bet situācijas, kad nesaprata, nesa­klausīja, par vēlu uzstādīja diagnozi, atstāja šķēres vēdera dobumā (reāls gadījums deviņdesmitajos gados), tiesībsargs nevar izmeklēt, jo viņam nav tādu likumīgu funkciju. Taču var cilvēkam norādīt, kur var vērsties ar šīm problēmām. Šādu sūdzību Tiesībsarga birojam gan neesot daudz, jo cilvēki pamatā vēršas Veselības inspekcijā vai Veselības ministrijā, kas ir kompetentas nozares iestādes. Bet var arī pie tiesībsarga vērsties kā pie konsultanta, ja pašam nav skaidrs, ar ko sākt, bet ir pārliecība, ka  pacienta tiesības ir aizskartas.  

 

   – Mēs saprotam, ka ne vienmēr ir ārsta nekompetence, nolaidība, nezināšana. Dažkārt ir tā, ka laiks ārstam ir ierobežots, viņš jau visu kavē, bet atnāk pirmspēdējais pacients ar «Maxima» maisiņu un saber visus izmeklējumus, norīkojumu, analīzes – visu uz galda, un ir haoss un stress. Pacients ir sa­traukts, ārsts steidzas, komunikācija iet paralēlēs, un ir domstarpības, jo nesasveicinājās, runāja, muguru pagriezis. Jā, tas arī ir pacienta tiesību pārkāpums, jo jāgarantē cilvēka cieņa, – saka Elīna Ūsiņa. Viņa norāda uz kā­du valsts neatrisinātu problēmu. Pirms gada Tiesībsarga birojs pētījis, kā tad ir ar datu bāzēm, vai e-veselībā un citur ir pieejami visi dati par pacientu izmeklējumiem? Secināts, ka vienlaikus pastāv vairākas sistēmas, arī privātas, kas nav savstarpēji savienotas, un iegūstamā informācija ir nepilnīga. Tāpēc E. Ūsiņa iesaka pacientiem izdrukāt atzinumus par visiem izmeklējumiem un veidot mapītes par katru diagnozi un ķermeņa daļu – galva, sirds – un tamlīdzīgi. Viņa personīgi esot ievērojusi, ka tad, ja pie ārsta ierodies ar mapēm, kur viss sakārtots izmeklējumu veikšanas secībā, ārstam ir vieglāk palīdzēt pacientam. Tāpēc arī pacientiem pašiem ir jālīdzdarbojas, lai sistēmas priekšā nebūtu vājš. Kamēr izveidos vienotas datu bāzes un digitalizēs visus vecos izmeklējumus, var paiet ļoti ilgs laiks. Bet dažkārt ir tā, ja mediķis neredz ainu pilnībā, nevar kārtīgi un precīzi uzstādīt diagnozi. Un katram pacientam ir tiesības bez maksas saņemt vienu kopiju ar savu medicīnisko dokumentu. Un, ja nu rodas kāds konflikts, tad ir labi, ja visi šie dokumenti jau ir, un nav viss jāvāc pēdējā brīdī. Tas arī esot svarīgi kritiskā brīdī, kad jāsauc ātrā palīdzība un ir bailes un satraukums. Tad svarīgi, lai pie rokas būtu mapītes ar izmeklējumiem, un tāpat vēlams sagatavot sarakstu ar visām diagnozēm un visiem medikamentiem, kas regulāri tiek lietoti.  

   Ilona Lošaka piebilda, ka tas arī ir svarīgi, ja situācija jau nonākusi līdz tam, ka lūdz atlīdzību par kaitējumu no Ārstniecības riska fonda. Formulā atlīdzības aprēķināšanai viens no rādītājiem ir  pacienta līdzestība – cik pacients pats ir darījis, lai saglabātu savu veselību un sadarbotos ar ārstu, un to visu pierāda ar dokumentiem, ka veikti izmeklējumi, lietotas zāles, apmeklētas procedūras. Jo vienkārši pateikt: es dakterim visu stāstīju, bet viņš to nepiefiksēja, nav jēgas. Tas būs vārds pret vārdu, to nevarēs pierādīt. Bet, ja ir dokumenti, ko iesniegt, ar tiem var pierādīt, ka pacients savu daļu ir izpildījis. 

 

    Abas juristes atzīst, ka tiesības uz veselību ir konstitucionāli noteiktas, bet cilvēki bieži to pārprot kā tiesības būt veselam, ko valsts nevar garantēt.  Bet valstij ir pienākums garantēt to minimālo pasākumu kopumu, lai cilvēks savu veselību var uzturēt un atjaunot, cik vien iespējams, labākā līmenī. Sa-vukārt šīs tiesības uz veselību ir vairāku principu kopums, ko nosaka Pa-cientu tiesību likums un Ārstniecības likums, kur viens nosaka pacienta, bet otrs – ārsta tiesības un pienākumus. Bet, aizsargājot pacienta tiesības, jāņem vērā arī citi likumi, kas to regulē. Un katram pašam svarīgi apzināties, ka  nav upuris, ka viņam ir visas tiesības neatkarīgi no ve­cuma vai no kā cita.

   – Ja kaut ko nesaproti, tev ir tiesības jautāt ār­stam kaut astoņas reizes un saņemt atbildi. Bet tad parādās tās bailes: nu ko es jautāšu, viņš vēl padomās, ka man nav pilns rub­­lis. Vai arī, ja daudz pra­sīšu, man būs problēmas. Tās ir tādas neraci­onālas bailes, kas atņems spēku, paralizē un ļauj pro­cesam ieiet tādā ne­kontrolētā un  nevajadzīgā gultnē. Droši vajag lieku reizi jautāt vai arī pateikt – man nav pieņemams jūsu tonis, tas, kā jūs ar mani runājat. Neejiet no kabineta laukā, kamēr viss nav skaidrs. Un, ja tomēr nav skaidrs, piefiksējiet, kas tas ir par dakteri. Šādās situ­­ā­cijās, vai tās būtu pacientu tiesības vai mobings un bosings darbā, mēs iesakām vispirms klauvēt tieši iestādē, runāt ar tiešo ār­stu, ar uzraugošo ārstu, vērsties pie slimnīcas vadības. Nereti iestāde jau pati piedāvā kādu kompensācijas mehānismu. Bet varat izmantot arī citus instrumentus – Veselības inspekciju, tiesu, bet viens ceļš neder visiem, viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas. Ceļi ir dažādi, bet iesakām vispirms meklēt informāciju, padomu, kā labāk rīkoties, bet lēmumu pieņe­miet paši. Visproduk­tīvāk ir tad, ja neiet atriebības ceļu, kas nav auglīgs, bet grib atjaunot taisnīgumu pret sevi un pasargāt citus no līdzīgas ārsta rīcības. Svarīgi neklusēt, lai citi cilvēki neciestu, jo bailes paralizē un vairo nelikumību. Jo dažkārt ir tā, ja tas ārsts ir ar savu harismu un iet tur kā buldozers pa rožu dārzu, viņš arī turpina iet, kamēr kāds pasaka, ka tas nav kārtībā, tā tas nedrīkst būt. Un vēl ir tāda lieta kā neētiska rīcība no ārstniecības personāla puses. Kādas nicinošas piezīmes, kādas rīcības esamība vai neesamība. Pie­mēram: nu ko jūs tagad vairs gribat šajā vecumā, ko manai paziņai pateica jau 35 gados. Vai arī: nu nebūs jums nekas, nav vērts runāt, vispirms svars ir jānomet. Jā, tas ir aktuāli, bet svarīgi, kā to pasaka, un ar to nevar visu aizbildināt, – skaidroja Elīna Ūsiņa.  

 

 

    Juristes arī norāda, ka, neskatoties uz to, ka pacientam ir visi dokumenti, nav noslēpums, ka tad, kad sākas pārsūdzības procesi, ārstniecības iestādes savus dokumentus sakārto. Tāpēc gribot ie­drošināt pacientus izmantot to, ka mūsu laikos ir daudz dažādu ierīču, ar ko var veikt audioierakstu.

    – Ja jūs to nedarāt, lai pēc tam liktu kādos soci­ālajos tīklos, kas jau būtu pārkāpums, bet  lai piefiksētu šo neētisko situāciju slimnīcas koridorā vai ārsta kabinetā, jūs  drīkstat pa kluso to darīt. Pēc tam šo audio vai video ierakstu varat iesniegt tiesībsargājošā iestādē, piemēram,  Veselības inspekcijā. Jūs drīkstat veikt ie­rakstu, to nepasakot otrai personai, kas, to zinot, taču nerīkosies kā parasti. Un tagad šīs ierīces ir ļoti radoši noformētas, piemēram, zibatmiņa kā atslēgas piekariņš, kurai vienā brīdī vari pagriezt ieraksta pogu. Tas vienā gadījumā palīdzēja cilvēkam  pierādīt absolūti neētisku un pazemojošu rīcību, tas ieraksts bija izšķirošais. Šāds ieraksts ir tiesisks, ja: nav bijusi provokācija,  ja nav ierakstīts apmelošanai vai izklaidei, skatoties, kādam mērķim ieraksts lietots, un ja nepastāv citi tikpat efektīvi pierādījumi. Daudzas nelikumīgas lietas nav papīros pierādāmas, bet ir vārds pret vārdu, – sacīja Elīna Ūsiņa. Spe­ciālistes arī piebilda, ka cilvēki bieži raksta iesniegumu no sava e-pasta, kā, teiksim, «Saulīte 68», un paraksta kā Mārīte no Salaspils, un tad gaida atbildi pēc būtības, kaut paši grib palikt anonīmi. Un tad brīnās, ka atbilde nav pēc būtības. Ja vēršas tiesību aizsardzības iestādē, svarīgi, lai iesniegums ir ar pilniem datiem. Mā­rītei no Salaspils neko nevar īsti atbildēt, nekādus faktus nevar pārbaudīt, un atbild vispārēji. Iesnie­gumu  var sūtīt pa pastu vai elektroniski vai pa e- pastu, bet tad nevajag parakstīt – «Ar cieņu, Mā­rīte».  Bet, ja ir redzams, ka Veselības inspekcija vai Nacionālais veselības dienests, vai Veselības ministrija uz oficiālu iesniegumu neatbild pēc būtības, tad gan var par to ziņot Tiesībsarga birojam, pievienojot visus pierādījumus un atļaujot tiesībsargam veikt izmeklēšanu. 

 

 

     Par iespējām aizstāvēt pacientu tiesības informēja arī Latvijas Reto slimību alianses projektu eksperte Marta Augucēviča un alianses valdes locekle Ieva Plūme.  

    Pacientu tiesību likums nosaka, ka Latvijā ikvienam cilvēkam neatkarīgi no vecuma, tautības vai sociālā stāvokļa ir tiesības: brīvi izvēlēties savu ārstu un ārstniecības iestādi; saņemt kvalitatīvu, laipnu un cieņas pilnu ārstēšanu un aprūpi; saņemt savas ģimenes un citu personu atbalstu ārstniecības laikā; saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību; saprotamā veidā iegūt no ārsta informāciju par savu veselības stāvokli; iepazīties ar saviem medicīniskajiem dokumentiem, saņemt izrakstus par veiktajiem izmeklējumu rezultātiem, kā arī saņemt skaidrojumu par medicīniskajos dokumentos veikto ierakstu satura nozīmi; saņemt visu veidu informāciju par ārst­niecības pakalpojumu sniegšanas kārtību un izmaksām; atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas gan pirms tās sākšanas, gan ārstniecības laikā, kā arī no ārst­niecībā izmantojamās metodes, bet neatsakoties no ārstniecības kopumā, to, nepārprotami, apliecinot rakstveidā; ir tiesības uz konfidencialitāti, ka informācija par personas veselības stāvokli netiks izpausta trešajām personām; tiesības nepieciešamības gadījumā saņemt nosūtījumu pie cita speci­ālista vai arī nosūtījumu uz slimnīcu; tiesības uz savlaicīgu un pēctecīgu ārstēšanu; tiesības pieteikt ārsta mājas vizīti, reģistrēties pie primārās veselības aprūpes ārsta un pēc vēlēšanās mainīt savu primārās veselības aprūpes ārstu; tiesības iegūt informāciju par medicīniskās palīdzības saņemšanas iespējām un aizvietošanu ārsta prombūtnē. Pacientam arī ir tiesības iegūt visu informāciju, kas par viņu savākta jebkurā personas datu apstrādes sistēmā, ja vien šo informāciju izpaust nav aizliegts ar likumu naci­onālās drošības, aizsardzības un krimināltiesību jomā. Līdztekus tiesībām likumā noteikti arī pacienta pienākumi. Galvenais pienākums ir rūpēties par savu veselību, būt līdzestīgam un aktīvi iesaistīties ārstniecības procesā, sniegt ārstam visu informāciju, kas nepieciešama ārstniecības nodrošināšanai. 

     – Ja esam neapmierināti ar mūsu tiesību ievērošanu, pirmā lieta ir komunikācija ar ārstniecības personu, pie kuras esam bijuši, ar kuru ir nesaprašanās. Ja tas nestrādā, tad ar nodaļas, slimnīcas vadību, jo ātrāk var sarunāt ar tiem, ar ko esam tiešajā kontaktā. Ja nav rezultāta, vērsieties Veselības inspekcijā, un nav jābaidās vispirms piezvanīt uz šo iestādi un prasīt padomu, kā rīkoties. Viņi nav tur, lai ieriebtu pacientam, bet lai palīdzētu. Tad seko iesniegums Veselības inspekcijai, kur detalizēti izklāsta visu situāciju, iekļauj visus medicīniskos slēdzienus, visus pierādījumus. Šajā posmā ir ļoti būtiski ie­kļaut arī savu emocionālo viedokli, jo inspekcijā arī ir tādi paši cilvēki kā mēs. Jo tikai pliki dokumenti arī ir pliki dokumenti. Piešķiram arī šo emocionālo pusi, protams, nepārspīlējot. Tad sagaidām rakstveida atbildi, un tur var būt trīs varianti: lūdz pievienot iesniegumam papildu dokumentus vai skaidrojumu, vai ir pacientam pozitīvs vai negatīvs lēmums. Nelabvēlīga lēmuma gadījumā iespējama pārsūdzība, ko var iesniegt Ve­selības ministrijā vai tiesā, bet tas jau ir juridiskais ceļš, – par pārsūdzības iespējām pastāstīja Marta Augucēviča.  

     Ieva Plūme minēja, ka ar emocijām tomēr ir tā, ka cilvēki nereti nav juridiski tik kompetenti, lai iesniegumu uzrakstītu tā, ka Veselības inspekcija to izskata pēc būtības. Ir pārāk daudz emociju, bet maz faktu. Tāpēc viņa ieteica lūgt jurista konsultāciju vai, ja var atļauties, lūgt juristu uzrakstīt ie­sniegumu. Ar padomu bez maksas varot palīdzēt arī biedrības, kā «Dzīvības koks» vai Reto slimību alianse un citas. Abas pārstāves ieteica paralēli iet otru ceļu un, ja ir aizdomas par to, ka veselībai ir nodarīts kaitējums vai morāls kaitējums, vērsties ne tikai Veselības inspekcijā, bet arī Ārstniecības riska fondā. Arī viņas atgādināja par termiņu sūdzībām, ne vēlāk kā divu gadu laikā kopš nodarīts kaitējums. Saņemot atbildi no  fonda, atkal ir trīs varianti: papildu informācijas pieprasījums, pozitīva vai negatīva atbilde, un,  ja tā neapmierina, arī var vērsties Veselības ministrijā vai tiesā. 

    M. Augucēviča minēja, ka viņas pieredze liecina – 80% no visām sūdzībām ir par komunikācijas trūkumu, par to, ka mediķis neko neizskaidro, nelaipni izturas. Bet ir arī ārstu biedrības ētikas komisija, kur izskata šos ētikas pārkāpumus. Un no savas prakses M. Augucēviča varot teikt, ka ārstam nav patīkami kolēģu priekšā skaidroties par to, ko viņš ir izdarījis. Tas brīžiem esot daudz efektīvāk attiecībā pret ārstu nekā viņam saņemt 20 eiro sodu no Veselības inspekcijas. Tā­pēc nevajag kautrēties un varot izmantot visas iespējas. Ja arī tas nelīdzēs pašam, tas mazinās kļūdu iespējamību no šī mediķa puses nākotnē.   

 

   Saistībā ar pierādījumu vākšanu tika atgādināts, ka ne visi ārsti piefiksē pacienta kartītē to, kas ir svarīgs. Bet Veselības inspekcija pārbauda ārst­niecības iestādes dokumentāciju, arī kartītes jeb pacienta slimības vēsturi. Pacientam ir tiesības aicināt ārstu izdarīt ierakstus un labot tos, ja pacientam šķiet, ka mediķis nepiefiksē kaut ko svarīgu par diagnozi vai ārstniecības procesu, piemēram, faktu, ka pacientam ir augsta  temperatūra. Uz klausītāju iebildēm, ka pacienti taču neredz, ko dakteri raksta, atbilde bija, ka pacientam ir tiesības ar to iepazīties, bet parasti tā nenotiek, jo cilvēki to neprasa. Klau­sītāji atgādināja, ka slimības vēsture taču ir medicīnas iestādes īpašums, un pacienti to reti var saņemt. Lektores tam piekrita, bet skaidroja, ka pacientam ir tiesības izdarīt no kartītes izrakstus un saņemt kopijas bez maksas vienu reizi gadā, bet citas – par mak­su. Kāda apmeklētāja ieteica to atrisināt, vajadzīgo kartītē nofotografējot ar mobilo tālruni, kad pacientam vēsturi iedod reģistratūrā pirms ārsta konsultācijas. Tāpat tika skaidrots, ka, mainot ģimenes ārstu, iepriekšējam ir pienākums nodot kartīti jaunajam, bet tas ne vienmēr tiek darīts. Taču tāda rīcība ir pacientu tiesību pārkāpums. Lektors piebilda, ka attieksme mainās, un tagad Veselības inspekcija, kas agrāk tikai izskatīja dokumentus un runāja ar ārstu, par kuru ir sūdzība, aicina uz sarunu arī pacientu vai viņa pārstāvi. Arī pārstāvis var iesniegt sūdzību par vecāku vai bērna gadījumu.

 

      M. Augucēviča skaidroja, ka daudzi to neizprot vai arī uzskata, ka tā ierobežo pacienta iespējas pēc tam sūdzēties problēmu gadījumā, jo viņš parakstījis veidlapu, ka apzinās visas kādas medicīniskas manipulācijas sekas. Taču tas tā nav, jo pacienta piekrišana faktiski dod ārstam tiesisku atļauju veikt ārstēšanu, bet neatbrīvo no pienākuma nodrošināt kvalitatīvu ārstniecību.

     Pacientam ir likumiskas tiesības saņemt visu informāciju, kas attiecas uz veselības stāvokli un ārstēšanu, jo bez šīs informācijas nav iespējams izdarīt pilnībā informētu izvēli un dot derīgu piekrišanu ārstēšanai. Pacientam būtu jāsaņem no ārsta skaidrojums par slimības būtību, diagnozi, veselības stāvokli, rekomendēto ārstniecību, tās norisi, tajā skaitā, kur ārstniecība noritēs un kurš to veiks, prognozētajiem ieguvumiem, riskiem vai komplikācijām un  riskiem, ja ārstēšanu neveiks, kā arī alternatīvām rekomendētajai ārstēšanai, to ieguvumiem un riskiem. 

     Ārstam būtu jāizstāsta pacientam, kā sagatavoties paredzētajai ārstēšanai un kas jādara atveseļošanās periodā. Pacients var pieteikties uz atkārtotu konsultāciju, ja viņu māc šaubas, bailes un neskaidrības. Viņam ir tiesības palūgt vēlreiz vienkāršos vārdos bez medicīnas terminiem izskaidrot informāciju. Tāpat var lūgt, lai no­sūta vēl pie kāda speciālista vēl viena viedokļa uz­klausīšanai. 

   Pacientam arī ir likumiskas tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, t.sk. no ārst­niecībā izmantojamās me­todes, neatsakoties no ārst­niecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā.

    Un ar šo piekrišanu nav jāpiekrīt visam ārstniecības procesam, var piekrist daļai vai noraidīt kaut ko konkrētu. Piemēram, ja ģimenes ārsts iesaka lietot antibiotikas kādu problēmu gadījumā, un tā arī ir pacienta informēta piekrišana. To var arī mutiski darīt, ne vienmēr tikai rakstiski. Savukārt daļēja piekrišana būtu, ja ārsts informētu par simptomātikai paredzēto zāļu blaknēm un nolemtu sūtīt pie vēl kāda speciālista, lai precizētu diagnozi. Pacients tad var pateikt, ka zāles nelietos, jo ir negatīva pieredze ar to blaknēm, bet piekrīt norīkojumam papildu diagnostikai.

 

   Lektores arī informēja, ka pacientam ir tiesības uz otra vai trešā veselības aprūpes speciālista viedokli, kas nav pacienta pašreizējais ārsts, un arī otra ārsta apmeklējums var būt valsts apmaksāts. Otrais medicīniskais viedoklis var apstiprināt vai apšaubīt pirmā ārsta diagnozi un ārstēšanas plānu, sniegt vairāk informācijas par pacienta slimību vai stāvokli un piedāvāt citas ārstēšanas iespējas. 

     Pacientu tiesību likums neierobežo ārsta apmeklējuma reižu skaitu, ja vien valsts budžets (kvotas) var šādu pakalpojumu nodrošināt. Arī veselības aprūpes pakalpojumu organizēšanas un samaksas kārtības noteikumu 56. punkts paredz, ka «Valsts apmaksātus sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus persona saņem: pēc ģimenes ārsta vai speciālista nosūtījuma vai pēc savas iniciatīvas, vēršoties pie šādiem tiešās pieejamības speciālistiem: pie onkologa, onkologa ķīmijterapeita, ja persona slimo ar onkoloģisku slimību».

    Taču ir iespējama si­tu­­ācija, ka ģimenes ārsts varētu nelabprāt izsniegt nosūtījumu pie diviem viena profila speciālistiem, jo tas var radīt problēmas, at­skaitoties Nacionālajā ve­selības dienestā par nosūtījumu pamatotību. Tomēr pacientam ir tādas tiesības un, ja šķiet, ka otra ārsta viedoklis ir nepieciešams, uz to vajag pastāvēt. 

 

    Tika skarta arī tāda tēma kā pētījumi, kas veikti ar cilvēkiem un vērsti uz zināšanu padziļināšanu par slimībām, jaunu ārstēšanas metožu vai medicīnisko ierīču izstrādi, diagnostikas metodēm.

    Tā ir zinātniska izpēte, kurā brīvprātīgie piekrīt izmēģināt, piemēram, jaunas zāles.  Lektores informēja, ka zāļu klīniskā izpēte ir viena no visstingrāk regulētajām jomām. Lai zāles nonāktu pie pacienta, tām jāiziet garš un sarežģīts izpētes ceļš. Katru gadu Eiropas Sa­vienībā tiek apstiprināti aptuveni 4000 klīnisko pētījumu. Vairums no tiem ilgst divus līdz trīs gadus, līdz ar to vienlaikus  noris aptuveni 10 000 zāļu klīnisko pētījumu. 

Ārsti var piedāvāt pa­cientiem dalību klīniskajos pētījumos, kas nozīmē iespēju panākt labāku, garāku dzīvi ar inovatīvām zālēm, kas mūsu valstī ar ierobežotu jauno zāļu pieejamību ir īpaši svarīgs ieguvums.

     Pateicoties klīniskajiem pētījumiem, piemēram, plaušu vēzim esot strauji uzlabojušās terapijas iespējas, parādījušies jauni medikamenti, to kombinācijas un jaunas indikācijas.

    Visas galvenās zāļu izpētes prasības ietvertas jaunajā Eiropas Parla­menta un Padomes Regulā Nr. 536/2014 par cilvēkiem paredzētu zāļu klīniskajām pārbaudēm, kas ir spēkā kopš 2022. gada 31. janvāra. Papildus tai tiek ievērotas labas klīniskās prakses vadlīnijas – starptautiski atzīts ētikas un kvalitātes standarts zāļu klīnisko pētījumu plānošanā un veikšanā. 

 

• Organizācijas «Dzīvības koks» veiktā aptauja par to, kā un vai pacienti apzinās savas tiesības, kā arī, ko dara, ja gadījumā tās tiek pārkāptas, liecina, ka lielākā daļa  – 80% – atbild, ka nedara neko, jo tik un tā neko nevar panākt.
• Ārstniecības likums nosaka, ka pacientam ir tiesības uz atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu), kuru ar savu darbību vai bezdarbību nodarījušas ārstniecības iestādē strādājošās ārstniecības personas vai radījuši apstākļi ārstniecības laikā, kā arī tiesības uz atlīdzību par izdevumiem, kas saistīti ar ārstniecību,  ja tā ir bijusi nepieciešama, lai novērstu vai mazinātu ārstniecības personas vai ārstniecības apstākļu no­darītā kaitējuma sekas pa­cienta dzīvībai vai veselībai. Praksē ir identificējami triju veidu juridiskie procesi, kā iegūt gandarījumu par veselībai nodarīto kaitēju, un tie ir: civiltiesiskā atbildība; krimināltiesiskā atbildība; kompensācija no Ārstniecības riska fonda.

• Kompensācijā no Ārstniecības riska fonda pacientam ir tiesības saņemt atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu (arī morālo kaitējumu) nodarītā kaitējuma apmērā, bet ne vairāk kā 142 290 eiro, kā arī viņam radītiem ārstniecības izdevumiem, bet ne vairāk kā 28 460 eiro. Pacients atlīdzību par viņa dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, kā arī par ārstniecības izdevumiem no Ārstniecības riska fonda pieprasa ne vēlāk kā divu gadu laikā no kaitējuma atklāšanas dienas, taču ne vēlāk kā triju gadu laikā no tā nodarīšanas dienas.