Avots: https://www.la.lv/video-manas-smadzenes-ir-trenetas-latvijai-alvis-hermanis-par-savu-idealo-valsti
Ko Tev nozīmē Latvija? Režisors Alvis Hermanis
Nu ļoti vienkāršs jautājums man. Atbildu ātri – Jaunais Rīgas teātris. Jo tā ir tā mana mazā ideālā Latvija. Mazās ideālās Latvijas modelis, kurš ir manā kontrolē, mana rokas stiepiena attālumā, kuru es varu labiekārtot, uzlabot.
Mana ģimene ir Latvija, – varbūt apstākļu spiestam man kādreiz kaut kur vajadzētu pārcelties kopā ar ģimeni, vienalga viņa man paliktu Latvija kādā citā zemē.
No rītiem man Latvija ir mans mežs, kuru es katru rītu ar basām kājām ārā stundu staigāju un pēc tam peldu Lielupē. Bet varbūt es kaut kādu tādu vietu varētu atrast arī kaut kur citur uz šīs pasaules, kur peldēties no rītiem. Bet mana darbavieta, mans Jaunais Rīgas teātris ir tā vieta, ko es gandrīz jau trīsdesmit gadus esmu kopis kā tādu mazo ideālo Latvijas projektu. Un es domāju, ka, ja katrs atrastu, ka viņam ir kaut kāda tāda vieta, tas mazais dārziņš, kur viņš ir saimnieks, kuru viņš varētu sakopt par mazo ideālo Latviju, tad arī kopā sanāktu viena liela ideālā Latvija.
Tad par to – par Rīgas Jauno teātri. Tā ir fantastiska vieta. Nepiekritīšu, ka tur ir baigā atšķirība, starp to vietu, ko es pirms trīsdesmit gadiem sāku vadīt. Man bija kaut kāds uzstādījums, ka es gribētu, lai tā vieta Lāčplēša ielā 25 nav tikai teātra izrādīšanai, bet lai tā arī kļūst par kaut kādu intelektuālo un idejisko karsto vietu, kas provocē domāt un tamlīdzīgi. Piemēram, ne velti, mēs bijām gadiem ilgi izīrējuši savas telpas žurnāla “Rīgas Laiks” redakcijai. Godīgi sakot, par trīsdesmit gadiem kopš Latvijas atjaunošanas es īstenībā nezinu divus citus tādus kultūras veidojumus, kas tādus vilņus ir izraisījuši kā Jaunais Rīgas teātris un žurnāls “Rīgas Laiks”. Varbūt jūs kādu varat nosaukt? Es nezinu. Nu jā, līdz ar to tā bija vieta, kas lika latviešiem domāt, provocēja domāt.
Tā, tāda bija tā doma.
Laiki mainījušies, protams, pa šiem trīsdesmit gadiem, mainījušies tie apstākļi. Tas, kas bija forši vēl pirms gadiem divdesmit un desmit, tagad jau ir atkal apšaubāms, nu, to Latviju vajag visu laiku uzlabot.
Teātris attīstās, nu tāpat kā visas pārējās lietas uz pasaules attīstās un tehnoloģijas attīstās, un kas tik tur, medicīna attīstās. Man, piemēram, pirms pusgada bija operācija un mani robots operēja. Un kāpēc lai teātris neattīstītos? Teātris jau arī attīstās. Teātra valoda attīstās, īpaši mūsdienās, interneta laikā. Tas lielais zvērs, skatītāju pūlis, kas sēž zālē, viņi arī pilnīgi savādāk uztver to teātra mākslu. Ar viņiem savādāk jārunā.
Kas ir teātris? Teātris īstenībā ir tāda skatuve, tāda kaste, kuru, teiksim, uz pāris stundām aizņemies no Dieva un radi tur savu jauno realitāti. Tā ir tāda kā programmēšana, tikai daudzdimensionāla. Un līdz ar to manas smadzenes ir trenētas līdzīgā veidā risināt jebkuru problēmu, ka varbūt ir iespējami kaut kādi risinājumi, kas sākumā liekas radikāli un utopiski, bet viņi var mainīt spēles noteikumus un, vārdu sakot, nomainīt lietu kārtību. Lai uzlabotu, lai mums visiem Latvijā būtu labāk.
Nu nezinu, ko lai vēl salīdzina? Varbūt dažreiz ir vērts uzprasīt, vai mašīnai tiešām vajag četrus riteņus? Varbūt var šo lietu pārdomāt, izdomāt vēlreiz? Varbūt ir kaut kāds labāks veids, kā pārvietoties? Un teātris trenē smadzenes domāt tādā veidā.
Man ir draugs, kuram ir helikopters. Dažreiz ir iespēja paskatīties no augšas. No augšas Latvija izskatās kā gigantisks mežs. Jā, tur atrodas viena liela pilsēta, un tad vēl šur tur ir kaut kādas mazas apdzīvotas vietas. Bet īstenībā tas tāds liels, liels mežs. Latvija ir četrreiz lielāka par Izraēlu. Latvija ir liela valsts. Latvijas teritorijā ietilptu Beļģija, Holande, Luksemburga. Tā ir liela valsts, taču pilnīgi tukša valsts. Tajā pašā Holandē ir divdesmit miljoni iedzīvotāju.
Klimats. Tendence ir tāda, ka nupat jau Francijā, Itālijā cilvēkiem pa vasaru būs grūti dzīvot. Latvija ir vienkārši tāda briljanta vieta nākotnē. Un šeit būtu iespēja programmēt šādu valstu konceptu. Tāda supervalsts, kur mēs varētu apiet laiku; kaut kāda, varbūt pat mūsu atpalicība šai stadijā ir pat mūsu pluss, jo mēs neesam sagandēti daudzās nozīmēs.
Bet ir te, protams, vajadzīgs kaut kāds plāns. Vajag pārprogrammēt, teiksim tā. Tāpēc es nebaidos dažreiz Latvijas valsti saukt par projektu. Daudzi apbižojas, jo nu – kā tad tā?. Dzimtene, tēvzeme – tās ir iracionālas lietas. Skaidrs, ka tas nav un nevar būt projekts. Nevar dzimtene būt projekts. Bet valsts ir atkarīga no mūsu smadzenēm – kā mēs to programmējam un uzstellējam. Un, ja mēs pret valsts projektu izturamies nevīžīgi, ja mēs to neuzlabojam, tas nozīmē, ka visa mūsu dzimtenes mīlestība arī tādas falšas krokodila asaras vien ir.
Vēlējums valstij, tautai. Mēs esam pilnīgi, pilnīgi visi savādāki un dažādāki. Un droši vien arī kašķīga tauta mēs esam un katrs it kā par sevi. Un, kā es parasti saviem draugiem ārzemniekiem saku, ka latvietis labi jūtas tikai tad, kad viņš pa logu neredz citu latvieti. Tāpēc mēs nedzīvojam ciematos un tamlīdzīgi. Bet vienalga, mums kopīga ir šī te vieta un šī valoda. Un man liekas, ka tagad, ņemot vērā, ka tagad ir tāds laiks; nu, vārdu sakot, enerģētiski mēs esam tā kā nosēdušās baterijas, ka ir veids, kā tomēr pieštepselēties kaut kādām jaunām idejām un dabūt to enerģiju augšā un dabūt to entuziasmu atkal augšā. Es ticu, ka ir veids, kā to izdarīt. Man liekas, vispār jebkuru problēmu teorētiski var atrisināt; kaut kur kosmosā, kosmosā lido tas atrisinājums. Kaut kur kosmosā lido plāns par ideālo Latviju. Viņš eksistē. Viņš dabā eksistē. Viņā vienkārši teikts kā gan ar intuīciju, gan ar smadzenēm viņš ir jāsaliek pa punktiem – kā to realizēt. Bet galvenais jāatrod pareizais, jo arī to plānu daudz plivinās.
Jā, risks vienmēr ir. Bet, man, piemēram, saka – “jā, nu tas ir sašmucējies, nedrīkst neko darīt kopā ar šito, nedrīkst saistīties” un tā. Nu tie visi ar tām cēlajām un mirdzošām reputācijām, viņi sēž mājās dīvānā un tik noskatās. Vai arī pie galda ierēdniecības struktūrās. Nu jā, jo es domāju – ja mājā ir ugunsgrēks, tu ugunsdzēsējiem neprasīsi, lai viņi parāda rekomendācijas. Nu vienkārši – cilvēki, kas grib kaut ko darīt – aiziet!
