Izdevniecības "Dienas bizness" konference Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde izgaismoja ne tikai ar medikamentu piegādi saistītas problēmas dažādu krīžu, tai skaitā militāra apdraudējuma, gadījumos, bet arī nepieciešamību sakārtot veselības pakalpojumu sniegšanas infrastruktūru un izstrādāt plānu rīcībai krīzes situācijās, kad būs vajadzība pēc papildu cilvēkresursiem un ātri, ērti pieejamām, atbilstoši aprīkotām telpām.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefrologs, Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas katedras zinātņu prodekāns un docents Kārlis Rācenis uzsvēra, ka situācijās, kad valsti piemeklē karadarbība vai kāda cita plaša mēroga krīze, piemēram, pandēmija, līdzīga Covid-19, darbojas pavisam citi principi pacientu veselības aprūpes nodrošināšanā. “Vērtējot situāciju, kāda tā ir patlaban, diemžēl jāsecina, ka visneaizsargātākā cilvēku daļa ir atstāta ļoti sliktā pozīcijā, jo medikamentu pieejamība ir apdraudēta,” teic Kārlis Rācenis.
Vienas no pirmajām ziņām par veselības aprūpes krīzi, sākoties karadarbībai Ukrainā, bija par bērniem ar epilepsiju, kuri atradās bumbu patvertnēs un kuriem nebija pieejami nepieciešamie medikamenti. Ja epilepsijas slimnieks nesaņem ikdienas zāļu devu, viņam sākas ilgstošas krampju lēkmes, kuras galu galā beidzas ar nāvi. Tādēļ izveidot plānu un sistēmu, kā krīzes apstākļos parūpēties par hronisku slimību skartajiem cilvēkiem, ir īpaši svarīgi.
“Pacientiem, kuriem jālieto kādi noteikti medikamenti ilgstoši un regulāri, kompensējamos medikamentus varu izrakstīt triju mēnešu periodam. Dažkārt slimnieki man jautā, vai nav iespējams tos izrakstīt pus gadam vai lielāku devu, jo cilvēki ir nobažījušies, vai krīzes apstākļos nepaliks bez zālēm,” pastāsta Rācenis.
Viņaprāt, arī domājot par citām iespējamām krīzēm, mums vērts ņemt vērā mācības, kuras guvām no Covid-19 pandēmijas, kad izgaismojās dažādas veselības aprūpes sistēmas problēmas, piemēram, modernas infrastruktūras trūkums.
“Latvijā tieši moderna veselības aprūpes infrastruktūra ir liela problēma. Tāda ir, piemēram, PSKUS jaunajā korpusā, taču ar to ir krietni par maz. Ko darīsim krīzes, tai skaitā kara, apstākļos? Pat lielās Rīgas slimnīcas šiem apstākļiem nav piemērotas, daudzviet telpas nav pieejamas, jo gluži vienkārši nav liftu. Iedomājieties, kādi cilvēkresursi būtu vajadzīgi, lai varētu nesāt pacientus augšā un lejā! Jau pandēmijas laikā bija skaidrs, ka vajag plašākas telpas. Apsvērām iespēju izmantot, piemēram, Ķīpsalas halli,» atklāj speciālists.
Kā viens no iespējamiem krīžu risinājumiem būtu sadarbība ar Aizsardzības ministriju, kuras paspārnē tiktu nodrošināta pagaidu medicīnas pakalpojumu nodrošināšanas ēku – angāru – uzstādīšana. Taču tas, pēc Rāceņa domām, neizslēdz nepieciešamību veikt būtiskus uzlabojumus jau esošo slimnīcu infrastruktūrā.
Runājot par cilvēkresursiem, Kārlis Rācenis pandēmijas laikā novērojis, ka medicīnas darbinieki labi spēj pārstrukturizēties un pielāgoties darbam krīzē, nodrošinot pacientiem tādu palīdzību, kādu līdz tam nav snieguši, un uzsver tieši jauno mediķu pozitīvo sniegumu.
Runājot par medicīniskās palīdzības pieejamību Latvijas reģionālajās slimnīcās, Rācenis teic, ka vajadzīgs noteikt kritisko minimumu, kādiem speciālistiem jābūt šajās iestādēs. Ja notiek karadarbība, jābūt iespējai nogādāt pacientus uz tuvāko vietu, kur pieejama medicīniskā palīdzība.
Kādu stratēģiju un risinājumus valsts medicīnas pakalpojumu nodrošināšanā Kārlis Rācenis iesaka noteikt kā prioritāti krīzes apstākļos, skatiet video.
