Avots: https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/veselibas-aprupe--joprojam-dzila-bedre-14323832
Kā kopumā vērtējat situāciju veselības aprūpes jomā Latvijā? Šī nozare vienmēr asociējusies ar naudas trūkumu un pakalpojumu apgrūtinātu pieejamību – vai šobrīd aizvien mums nākas secināt, ka situācija ir nemainīgi slikta un paliks vēl sliktāka, vai tomēr ir kādas cerības, ka tā varētu uzlaboties?
Neatkarīgi – kā es atbildēšu uz šo un citiem jautājumiem, Hosama Abu Meri padomnieces mums uzsūtīs rečekistes no Re:Baltica, kas pierādīs, ka viss ir otrādi. Bet vienlaikus tas nozīmē, ka veselības aprūpe vienmēr ir daudzšķautnaina joma, kas visu laiku attīstās un mainās, un ko vienmēr var pavērst pretējā kontekstā.
Cilvēki dzīvo ilgāk un savas hroniskās slimības – vai tas būtu vēzis vai sirds mazspēja – sagaida. Un visu hronisko slimību ārstēšana ir darbietilpīga un dārga, īpaši jau onkoloģijas un reto slimību gadījumā. Tātad – veselības jomā pieaug pieprasījums, un pieaug arī izmaksas.
Lai ievirzītu mūsu sarunu citā gultnē, parādīšu ar pirkstu uz sevi. Esmu pensijas vecuma vīrietis, un man pēc visiem priekšrakstiem vajadzētu vismaz reizi gadā aizstaigāt pie urologa, oftalmologa, proktologa, dermatologa, miega speciālista, zobārsta, zobu higiēnista, droši vien – apmeklēt kādu kursu pie psihoterapeita, noteikti veikt PSA, cukura, holesterīna un vēl dažu parametru laboratoriskās analīzes, noteikti būtu jāveic kāds kardioloģisks slodzes tests, un dažkārt jāapmeklē fizioterapeits.
No tā visa man profesors Andrejs Ērglis vardarbīgi (tie bija reāli draudi, ka es varu piedzīvot pāragru infarktu) piespieda veikt slodzes elektrokardiogrāfiju un ehokardioogrāfiju, un es ieguvu patiesi pozitīvas ziņas.
Savukārt mani kursabiedri Izraēlā katru gadu visu daudzspeciālistu skrīninga apli veic, pie kam veic narkozē kolonoskopiju – divas dienas gatavojas šai manipulācijai, veic to un ar labi padarīta darba sajūtu atgriežas ikdienā. Bet mans draugs endoskopists šobrīd kļuvis par ministru, un man tuvākā laikā iespējas veikt viņa kabinetā kolonoskopiju nespīd.
Situācija Latvijas veselības aprūpes jomā nepārtraukti uzlabojas, bet arvien vairāk atpaliek no Rietumeiropas līmeņa. Un tam ir tieša korelācija ar mūsu tautsaimniecību – valstij nav līdzekļu, veca gadagājuma cilvēku skaits pieaug, nodokļu maksātāju skaits mazinās, bet naudu, ko varētu ieguldīt cilvēku labbūtībā un veselībā mēs izpļekarējam lidmašīnās un dzelzceļa stacijās. Kariņa valdība palielināja Latvijas ārējo parādu, un tagad Latvija katru gadu maksā procentos pusmiljardu eiro. Būtu veselībā šis pusmiljards klāt, būtu ķīmijterapija onkoloģijas slimniekiem Vācijas līmenī.
Un vēl kāds aspekts ir mode medicīnā. Kā labais stils ir magnētiskās rezonanses izmeklējums sāpošas muguras vai ceļa pietūkuma gadījumā. Vairumam pacientu šis izmeklējums ir lieks, un terapiju nemaina. Tai pašā laikā daļai onkoloģisko pacientu magnētiskās rezonanses izmeklējumi tiek novēloti.
Pēdējo vairāku nedēļu laikā īpaši aktualizēta ir onkoloģijas slimnieku akūtā problēma, tostarp apgrūtināta pieejamība vai pat nepieejamība nepieciešamajiem medikamentiem. Kāds ir jūsu skatījums – kādi konkrēti pasākumi jāveic, lai situāciju uzlabotu? Tostarp onkoloģijas slimnieku ārstniecībai nepieciešamā finansējuma ziņā. Dažu skaļāko gadījumu kontekstā augstākās amatpersonas pēkšņi sāka izrādīt rūpes par šo problēmu risināšanu, izskanēja ideja veidot speciālu fondu onkoloģijas slimnieku ārstēšanas finansēšanai? Vai tas vispār ir ilgtspējīgs risinājums?
Vai tev ir atļauja publicēt garu atbildi? Teiksim, uz lapaspusēm astoņām?
Nedaudz par naudu. Lai Latvija apmaksātu inovatīvus medikamentus vēža ārstēšanai Lietuvas un Igaunijas līmenī, mums kompensējamajiem medikamentiem papildus vajag 150 miljonus eiro gadā, bet Eiropas vidējā līmenī – kādus trīssimt miljonus (salīdzināšanai – valsts airBaltic pamatkapitālā tikko norakstīja 600 miljonus). Šādas naudas valsts budžetā nav, un vispār – skaidrības par nākamā gada budžetu un nodokļiem arī nav.
Ar onkoloģiskajiem preparātiem mēs varam skaidrot 21. gadsimta medicīnas pamatparadoksu – jo vairāk līdzekļu tiek veselības aprūpei, jo vairāk tos vajag. Tas, protams, skan ciniski, bet izārstētais vēža pacients dzīvo tālāk līdz savam nākamajam vēzim vai recidīvam, kura ārstēšana būs dārgāka un sarežģītāka.
Katrs vēža gadījums ir unikāls. Atšķiras vēža veids, stadija, pacienta vispārējais veselības stāvoklis, ģenētiskās īpatnības un citi faktori. Tas nozīmē, ka nav vienas universālas ārstēšanas metodes, kas būtu piemērota visiem pacientiem. Valstiskā līmenī diskusija tiek nonivelēta līdz konkrēta orgāna onkoloģiskai slimībai, piemēram, plaušu vēzis, kuņģa vēzis, krūts vēzis, kaut vēži ir ļoti atšķirīgi pēc daudziem citiem kritērijiem. No finansistiem nereti dzirdam pārmetumus, ka milzu līdzekļi onkoloģiskai ķīmijterapijai, imūnterapijai, staru terapijai tiek izšķiesti, bet pacients nodzīvo tikai dažas nedēļas ilgāk. Būtiski: ar mūsdienu medicīnas iespējām nav iespējams ar 100% precizitāti prognozēt, kurš pacients izārstēsies pilnībā un kurš dzīvos ilgāk.
Onkoloģiskā ārstēšana ir ļoti dārga. Izmaksas var atšķirties atkarībā no izvēlētās ārstēšanas metodes, nepieciešamo zāļu daudzuma, hospitalizācijas ilguma un citiem faktoriem. Onkoloģisko slimnieku ārstēšana kļūst gadu no gada dārgāka. Tas saistīts ar jaunu, efektīvāku zāļu un tehnoloģiju izstrādi, pētniecības izmaksām, diagnostisko aparatūru, laboratorijas iespējām, gēnu inženieriju un citiem faktoriem. Nepārtrauktais izmaksu pieaugums apdraud veselības aprūpes sistēmas ilgtspējību. Vismaz Latvijā nenotiek kvalitatīva diskusija par to, kā noteikt prioritātes veselības aprūpes finansējumā un kā nodrošināt, lai visi pacienti saņemtu nepieciešamo ārstēšanu. Pierastā veselības ministrijas shēma - izveidot milzu darba grupu, kas sanāk un noklausās ministrijas ierēdņa prezentāciju -, lāga nedarbojas. Bet, vismaz attiecībā uz prezentācijām, ar Latvijas medicīnu kopumā un arī onkoloģiju tās ietvaros viss ir labākajā kārtībā.
Bet atgriezīsimies pie dārgās ārstēšanas. Tātad – visu vēža pacientu pašai modernākai un inovatīvākai ārstēšanai līdzekļu nekad nepietiks. Izvērtējot dažādas ārstēšanas iespējas, jāņem vērā arī ētikas jautājumi. Kā pieņemt lēmumu par to, kuram pacientam piešķirt dārgāku vai varbūt eksperimentālāku ārstēšanu?
Izšķiroša būtu rūpīga izmaksu efektivitātes analīze, kas ļautu izvēlēties tās ārstēšanas metodes, kas nodrošinātu vislabāko rezultātu attiecībā uz izmaksām. Šajā jomā nepieciešama cieša sadarbība starp ārstiem, farmaceitiem, ekonomistiem un politikas veidotājiem, lai izstrādātu ilgtspējīgus risinājumus. Neesmu līdz galam pārliecināts, bet man šķiet, Latvijā izšķiroša loma ārstniecības metodes izvēlē un terapijas apmaksas izvēlē ir politiskās vadības vai ierēdniecības sadarbībai (katram tiesības šai sadarbībai izvēlēties citu apzīmējumu) ar starptautiskām zāļu kompānijām.
Man te jāteic, ka medikamentu kompensācijai no valsts budžeta H. A. Meri saņēmis (izplēsis) vairāk nekā jebkurš cits veselības ministrs. Liels bija viņa pārsteigums, ka visa papildus sagādātā nauda aizgāja veco parādu dzēšanai. Lielā mērā – [bijušā veselības ministra Daniela] Pavļuta pasūtīto, bet neizmantoto vakcīnu apmaksai. Bet dokumenti ir noslepenoti, H. A. Meri ir sarūgtināts, bet klusē kā partizānis.
Ko lai komentē attiecībā uz H. A. Meri ieteikto Vēža fondu? Tas būtu fonds, kas dzīvotu no valsts un valsts uzņēmumu ziedojumiem, bet ļautu necaurspīdīgāk apmaksāt dārgus ķīmijterapeitiskus medikamentus pacientiem, kuru ārstēšanas neiespējamība rada sabiedrisko rezonansi.
Ja Latvenergo, Latvijas Mobilais telefons, Latvijas valsts meži un citi valstij pilnībā vai daļēji piederoši uzņēmumi saziedotu šajā fondā 10 miljonus eiro (neiemaksājot šo naudu caur dividendēm valsts budžetā), ministram būtu vieglāk reaģēt, palīdzot kādam konkrētam pacientam, kam pēc ministrijas klauzulām un priekšrakstiem atbalsts ķīmijterapijas medikamentiem nepienākas. Ja tu gribi vienkāršāk – fonds ir metode kā naudu pārlikt no vienas kabatas citā, bet no tās citas kabatas dāsni dalīt tam, kam politiski izdevīgāk.
Man gan šajā vietā ir vēl kāda iebilde. Slavenā H. A. Meri zāļu cenu reforma nozīmē, ka par katru receptes atprečošanu pacients maksās aptiekā nodevu (tautā jau iesauktu to par Hosama nodokli) 75 centu apmērā, bet 75 centus aptiekām vai 1,75 eiro mazajām aptiekām piemaksās valsts no sava budžeta. Valstij šis atbalsts nākamgad maksās 9 miljonus. Un tā ir nauda, ko varēja novirzīt onkoloģiskajiem medikamentiem. Tagad valsts atbalstīs katru recepšu medikamentu – pretsāpju līdzekļus, smāķus un kotracepciju – atbalstīs gan bagātos, gan nabagos. Sociālistiska politika nākusi tajā vietā, kur varēja atbalstīt smagi slimus onkoloģiskus pacientus.
Cik man zināms, onkoloģijas jomā Latvijas rādītāji izdzīvošanas ziņā ir zem vidējā Eiropas līmeņa – kāds tam, jūsuprāt, ir iemesls? Kāda ir pasaules prakse onkoloģisko slimību savlaicīgā profilaksē un ārstēšanā? Ko Latvija varētu mācīties no citām valstīm?
Īsti neredzu iemeslu kaistīt pelnus uz galvas. Onkoloģija Latvijā strauji attīstās, mūsu onkologi mācās pasaules pieredzi, bet citu valstu jaunie ārsti brauc mācīties pie mums. Es gribētu teikt, ka, piemēram, onkoradioloģija vai laboratoriskā diagnostika atsevišķās jomās mums ir vismaz Eiropas vidējā līmenī, ja ne virs tā.
Mūsu lielā problēma ir vēlīna diagnostika, ielaisti vēža gadījumi. Onkoloģijā lielas priekšrocības dod skrīnings un agrīna diagnostika. Agrīna vēža atklāšana ļauj sākt ārstēšanu agrīnā stadijā, kad tā ir efektīvāka un lētāka. Bet skrīnings mums klibo ar abām kājām.
Atļaušos prognozēt, ka vēža ārstēšanā jau tuvākajā desmitgadē gaidāma strauja attīstība, kas solās būtiski uzlabot pacientu dzīves kvalitāti un izdzīvošanas rādītājus. Arvien vairāk tiks izmantota personalizētā medicīna, kas ļaus izvēlēties katram pacientam individuāli piemērotāko ārstēšanas metodi, balstoties uz viņa ģenētiskajām īpatnībām un vēža šūnu īpašībām. Ārstēšana būs precīzāka un efektīvāka, samazinot nevēlamās blakusparādības. Imūnterapija ir kļuvusi par vienu no daudzsološākajām vēža ārstēšanas metodēm. Tā stiprina pacienta imūnsistēmu, lai tā spētu atpazīt un iznīcināt vēža šūnas. Turpmākajos gados ir gaidāmas jaunas imūnterapijas metodes, kas būs vēl efektīvākas un piemērotākas dažādiem vēža veidiem. Gēnu terapija ļauj mainīt vēža šūnu ģenētisko kodu, padarot tās nekaitīgas vai vieglāk iznīcināmas.
Farmaceitiskās kompānijas aktīvi strādā pie jaunu, efektīvāku vēža ārstēšanas zāļu izstrādes. Ir gaidāmas zāles, kas būs mērķtiecīgākas un mazāk toksiskas. Arvien vairāk onkoloģisko slimnieku ārstēšanā ienāk kombinētās terapijas, kas apvieno vairākas atšķirīgas ārstēšanas metodes. Tas ļauj sasniegt labākus rezultātus un samazināt rezistences attīstību. Attīstās ķirurģiskās metodes, kas ļauj veikt precīzākas un mazāk invazīvas operācijas. Radiācijas terapija kļūst precīzāka un efektīvāka, pateicoties jaunām tehnoloģijām.
Iztēlojies Armēnijā ražoto rentgenaparātu slimnīcas uzņemšanā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un moderno magnētiskās rezonanses tomogrāfu šodien. Tomogrāfijas izmeklējums ir simtkārt precīzāks, dod simtkārt plašāku informāciju, bet ir arī simtkārt dārgāks.
Nesen publiski izskanēja informācija, ka vērojams būtisks pacientu pieplūdums slimnīcās, kas būtiski paaugstina slimnīcu noslodzi. Jūsuprāt, kāds ir šīs tendences iemesls? Nepietiekami savlaicīga dažāda veida slimību konstatēšana vēl pavisam agrīnā stadijā, kas attiecīgi ļautu savlaicīgi uzsākt ārstēšanas kursu, un slimniekiem nebūtu nepieciešamība stacionēties jau akūtākā slimības stadijā?
Man vienmēr ir šķitis, ka nevis slimnīcas sienas un gultas ārstē pacientus, bet gan ārsta, māsas vai laboratorijas speciālista zināšanas, prasmes un viņa rīcībā esošie resursi. Diemžēl Latvijā lielā mērā slimnīcām ir ne tikai medicīniska, bet arī sociāla funkcija. Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā gultas (ļoti dārga gultasdiena) nereti aizņem pacienti, kuri varētu ārstēties lauku slimnīcās ar lētākām izmaksām uz vienu pacientu (bet nereti labākiem apstākļiem). Rīgā sociālo gultu ir pārlieku maz. Mani vienmēr ir pārsteidzis politiskais pasūtījums – deleģēt valsts naudu kādas slimnīcas remontam, piebūvei, dzelžiem, bet nekad man neviens no šiem politiķiem nav lūdzis iekārtot savus radus Līvānu, Rēzeknes vai Jēkabpils slimnīcā, bet tieši Stradiņos. Man šķiet, ka arī H. A. Meri solītā slimnīcu reforma paliks solītā reforma.
Vai tiešām ir slimnīcu pārslodze, būtu analizējams jautājums, bet šķiet, ka Latvijā ģimenes ārstu dienests ir bezjēdzīgi pārslogots ar birokrātiju un nejēdzīgām veidlapām, vēstulēm, žurnāliem, ģimenes ārstu dienests ir ļoti slikti finansēts, ģimenes ārstiem nav iespējas piesaistīt māsas, ārstu palīgus un fizioterapeitus, tādēļ pacienti virzās uz slimnīcām.
Vienkāršoti – agri vai vēlu kādam no ministriem būs jāuzņemas atbildība un veselības eknomikas piramīda jānoliek ar pamatu uz leju, ar augstās, stacionārās, terciārās medicīnas smaili uz augšu. Valsts veselības pamats, pirmkārt, ir veselīgs dzīvesveids, profilakse, veselības pratība, pacienta līdzestība pret ārsta rekomendācijām, otrajā stāvā piramīdai būtu ģimenes ārsts vai cits primārās pieejamības ārsts, tad ambulatorais diagnosts vai speciālists, bet tikai tad – stacionārs un vēl vairāk – universitātes slimnīca ar augstskolas katedru un zinātniskās pētniecības institūciju.
Aizvien daudz tiek akcentēta problēma, ka tā saukto valsts apmaksāto kvotu apjoms uz dažāda veida izmeklēšanām ir vairāk nekā nepietiekams. Tā tas ir bijis gadiem un tāpat arī gadiem ilgi atbildīgās amatpersonas solījušas problēmu risināt. Kā jums šķiet – vai paustie solījumi atbilst reāliem darbiem? Kāds ir efektīvākais šīs problēmas risinājuma veids?
Tu visējādi centies mani izprovocēt uz atbildēm, kuru dēļ mani Veselības ministrijā vairs neielaidīs – uz ārdurvīm tiks uzlikta tā zīme ar sarkanu apli apkārt, manu portretu uz balta fona un sarkana svītra pāri.
Problēma ir apstāklī, ka tarifi Nacionālā veselības dienesta izstrādātajā ciparu grāmatā ir melīgi. Lielākoties NVD maksājums sedz tikai daļu no veselības aprūpes izmaksām, tādēļ nepārtraukti pieaug veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju parādi. Katru reizi, kad valsts dāsnu roku piešķir papildus finansējumu veselības aprūpei, šis finansējums patiesībā tikai aizlāpa mēnešiem ilgus parādus.
Veselības aprūpe Latvijā ir universālveikals bez cenu zīmēm, kur daļai klientu ir neierobežota kredītkarte, bet daļai klientu ir tikai tiesības apskatīt izliktās preces. Medicīnas tirgū visnabadzīgākajiem cilvēkiem tiek noteiktas visaugstākās cenas, bet sarežģītās šķērssubsīdijas visiem maksātājiem sūta nepatiesus cenu signālus.
Salīdzināšana pakalpojuma saņemšanā ir iespējama tikai aptuveni 30% veselības aprūpes pakalpojumu. Tur, kur tas ir iespējams, izvēle ir mulsinoša un grūti izdarāma, jo vairumā gadījumu medicīnisko pasākumu rezultāti nav 100% garantēti un dažādām terapeitiskajām pieejām ir atšķirīgi rezultāti dažādām pacientu grupām. Pat tad, ja salīdzināšana ir iespējama, nespeciālistiem (un pat ārstiem) nav pietiekamas informācijas par cenām, kvalitāti, rezultātiem un par to, kas uz ko iedarbojas vislabāk.
Ne ārstiem, ne pacientiem nav ne mazākās nojausmas par aprūpes patiesajām izmaksām. Ja nav cenu un izpratnes par izmaksām, nevar būt tirgus. Veselības aprūpe nav brīvais tirgus – lai kā tas arī neliktos dažiem valdības vai Saeimas apoloģētiem.
Bet Veselības ministrijas valsts sekretāra vietnieks finanšu jautājumos cenšas pielīdzināt veselības aprūpi nakts tirgum, kurā tirgotāji aicina pie sevis ar stāstu, ka šie Latvijā audzētie apelsīni vai banāni ir labāki par tiem tur citiem Latvijā audzētajiem apelsīniem un banāniem.
Un vēl kāds aspekts ir mode medicīnā. Kā labais stils tiek uzskatīts magnētiskās rezonanses izmeklējums sāpošas muguras vai ceļa pietūkuma gadījumā. Vairumam pacientu šis izmeklējums ir lieks, un terapiju nemaina. Tai pašā laikā daļai onkoloģisko pacientu magnētiskās reznanses izmeklējumi tiek novēloti.
Piebilde - veselības aprūpei paredzēto naudu notērē cilvēks bērnībā vai mūža nogalē. Nodokļu maksātājs patiesībā maksā par to, ko jau bērnībā ir saņēmis, ārstējoties bērnu slimnīcā, bet lielākoties – vēl saņems vecumā. Tāds ļoti vienkāršs, nedaudz cinisks atzinums, ar ko es uzmundrinu sevi – ja vīrietis ar augstāko izglītību (sociālā determinance saka, ka izglītībai ir vislielākā nozīme cilvēka dzīvildzē) puslīdz nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, saglabā normālus asins cukuru un tauku (holesterīna) skaitļus, nesmēķē, nedzer pār mēru un ievēro ceļu satiksmes noteikumus, viņš pārdzīvo vidējos mūža ilguma rādītājus. Bet, ja viņš ir sadzīvojis deviņdesmit gadus, tad viņam ir neiespējami izvairīties no priekšdziedzera vēža. Tātad – ja es par sevi turu rūpi un gatavojos dzīvot vēl ilgi, es noteikti sagaidīšu savu vēzi.
Vasaras sākumā trauksmi cēla laboratorijas, norādot, ka Nacionālais Veselības dienests nolēmis samazināt valsts finansējumu vairāku laboratorisko izmeklējumu veikšanai, kā dēļ laboratorijas toreiz pauda, ka tas attiecīgi liks tām paaugstināt pakalpojuma sniegšanas cenu. Cik liels ir risks, ka savlaicīga analīžu neveikšana (piemēram, ka cilvēks vienkārši nevar atļauties samaksāt) var radīt risku nokavēt brīdi, kad parādās kādas konkrētas slimības pirmie simptomi tieši analīzēs?
Laboratorija man šobrīd ir mīļākais sarunu temats. Man uz galda stāv profesores Jeļenas Storoženko redakcijā Medicīnas apgādā izdots milzu foliants "Laboratoriskie izmeklējumi dažādu slimību diagnostikā". Tiko iznākusi grāmata, vēl smaržo pēc tipogrāfijas. Esmu nolēmis grāmatu nedēļas laikā izlasīt. Fantastisks darbs, ko radījuši trīsdesmit izcili Latvijas ārsti (vairums – profesori). Varu salīdzināt ar dažām jaunām vācu un amerikāņu grāmatām, man šķiet – ievērojami labāks ir Latvijas izdevums. Varbūt uzreiz palūgsim pacientus šo grāmatu neiegādāties, viņiem no tās nebūs pārlieku lielas jēgas, bet ārstiem pietrūks. Gluži kā ar tiem magnētiskās rezonanses izmeklējumiem – pietiek jauniem vīriešiem ar pamežģītām potītēm, bet pietrūkst vēžu pacientiem.
Bet atgriezīsimies laboratorijā. Eiropā un ASV aptuveni 70% ārstu slēdzienu balstās uz laboratorās diagnostikas sniegtajiem rezultātiem. Laboratoriju veiktie izmeklējumi ik gadu kļūst par 3–6% daudzveidīgāki un informatīvāki. Lai iegūtu šos 70% slēdzienu, laboratorijas tērē mazāk par 4% no kopējā veselības budžeta.
Latvijā pēdējos gados laboratorisko izmeklējumu skaits vidēji pieaudzis par 9,7%, bet visievērojamākais kāpums bija no 2020. uz 2021. gadu – par 23,3%. Arī pērn un šogad vērojams laboratorisko izmeklējumu pieaugums. Ambulatoro laboratorisko izmeklējumu straujo kāpumu mēdzam skaidrot ar PostCovid simptomātikas pieaugumu pacientiem ar pārslimotu Covid–19 infekciju, kā arī ar nepieciešamību vairāk veikt izmeklējumus pacientiem ar hroniskām neinfekcijas slimībām, kam izmeklēšana un ārstēšana tika iekavēta pandēmijas laikā.
Laboratorijas kļuvušas par ķīlniekiem – tās nevar atraidīt pacientu, kam ir nosūtījums veikt vienu vai otru analīzi tikai tādēļ, ka kvotas ātri izsīkst. Nacionālais Veselības dienests vienmēr Latvijas laboratorijām ir parādā par senāk veiktajām analīzēm. H. A. Meri aizgāja pie finanšu ministra Arvila Ašeradena un prasīja papildus naudu analīzēm. Arvils noplātīja rokas – sak, naudas budžetā nav, pat Rail Baltica lāga nepietiek. Tad nu Hosams veica "reformu", samazināja samaksu par populārāko laboratorijas izmeklējumu veikšanu. Bet laboratorijām jāmaksā par elektrību, aparatūru, reaģentiem, ārstu un laborantu darbu, sterilitāti, datorprogrammām utt. Rezultātā palielinājās pacientu maksājamā daļa, piemēram, par asiņu paņemšanu analīzēm.
Diemžēl allaž, tiklīdz runājam par medicīnu, 90% jautājumu ir par naudu. Es par laboratoriju vēlos pastāstīt vairāk kā par zinātni un nākotni.
Medicīnas laboratorijas zinātne ir veselības aprūpes profesija, kas sniedz diagnostikas pakalpojumus, kuri nepieciešami slimību atklāšanai un ārstēšanai. Diagnostikas pakalpojumi ietver svarīgas ķīmiskās, hematoloģiskās, imunoloģiskās, mikroskopiskās un bakterioloģiskās analīzes asinīs, audos un ķermeņa šķidrumos, kas palīdz noteikt pacienta diagnozi, veselības stāvokli, zāļu iedarbību uz slimību un daudzus citus medicīnas aspektus.
Lai diagnosticētu slimību, klīnicists mūsdienās ir kļuvis atkarīgs no precīziem laboratorisko analīžu datiem, viņš paļaujas uz šo informāciju – lai plānotu vai īstenotu pacienta ārstēšanu un aprūpi.
Medicīnas laboratoriju speciālisti (tie parasti ir laboratorijas ārsti, biologi, ķīmiķi) veic dažādus laboratorijas testus, nodrošina parauga un testu rezultātu kvalitāti, interpretē un izskaidro laboratorijas testu nozīmi, reģistrē datus, izvērtē jaunas metodes un pēta laboratorijas testu efektivitāti. Lielākā daļa no laboratorijas ārsta darba ir gauži praktiska – viņi veic arī instrumentu kalibrēšanu, apkopi, validāciju un problēmu novēršanu, kā arī veic statistisko analīzi, lai pārbaudītu testu precizitāti un atkārtojamību. Viņi konsultē veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus par testu izvēli un paraugu ņemšanu un ir atbildīgi par ātru kritisko laboratorijas rezultātu paziņošanu.
Kopējas laboratorijas pakalpojumu pieauguma tendences novērojamas ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, un to saista ar trim faktoriem: ar profilaktiskiem pasākumiem slimību agrīnai diagnostikai, ar medicīnas pakalpojumu tirgus globalizāciju, bet visvairāk – ar populācijas novecošanu. Tieši populācijas novecošanās ir būtiskākais sabiedrības veselības izaicinājums, jo pieaugot iedzīvotāju vidējam dzīves ilgumam, pieaug risks saslimt ar dažāda veida multifaktoriālām slimībām, kuru attīstībai būtiska loma ir ne tikai dažādām riska alēlēm, bet arī dzīvesveidam. Pēdējo 20 gadu laikā klīnicistiem pieejamo laboratorisko testu skaits ir divkāršojies un šobrīd ir vismaz 3500 testu. Pasaules in vitro diagnostikas tirgus šogad tiek prognozēts gandrīz 100 miljardu ASV dolāru apmērā, un tiek prognozēts, ka nākamajos 8 gados tas sasniegs 135 miljardus ASV dolāru, pieaugot par 4,6% gadā. Globālā prognoze rāda, ka laboratoriju darba apjoms līdz 2030. gadam strauji pieaugs, un nodarbinās par 11% speciālistu vairāk.
To, ko esmu jau iemācījies no profesores Storoženko grāmatas, ir, ka nozīmīgākie faktori laboratorijas pakalpojumiem ir nevis nauda valsts sekretāra vietnieka Excel tabulā, bet gan kvalitāte, pakalpojuma izpildes laiks, ērta pieejamība tuvu dzīves vietai, laboratorijas reputācija sabiedrībā, laboratorijas IT līmenis – cik ātri un ērti var pasūtīt izmeklējumus vai pierakstīties un saņemt atbildes. Laboratorijas izmeklējumi ir neatņemama veselības aprūpes sistēmu pieaugošo prasību apmierināšanas sastāvdaļa visā pasaulē, bet kopš Covid–19 pandēmijas šo izmeklējumu vieta veselības aprūpē ir ievērojami pieaugusi. Mēs tagad dzīvojam sarežģītākā pasaulē. Pēckovida laikmetā laboratorijās noteicošu lomu spēlē digitālā transformācija un mākslīgais intelekts, kas kopā ievērojami uzlabo precizitāti un kvalitāti, bet diemžēl – palielina arī pakalpojuma cenu.
Tūlīt Evikas Siliņas vadītajai valdībai apritēs pirmais darbības gads. Vai varat nosaukt būtiskākos darbus, ko veselības ministrs ir izdarījis veselības aprūpes uzlabošanai un pieejamībai? Kas nav izdarīts (īpaši no solītā), bet būtu steidzami jādara?
Politiskajā pasaulē vienīgais vērtējums ir salīdzinājums. Jebkurš salīdzinājums ar iepriekšējām divām Kariņa valdībām ieceļ Siliņas valdību saulītē, man nepatīk, ka Siliņu kritizē par Kariņa sadarītajām muļķībām, izveidotajiem parādiem un sabūvētām gaisa pilīm.
Attiecībā uz veselības ministru – man jāatzīst, ka H. A. Meri man ir vismaz labs paziņa, ja ne draugs, bet mana problēma – es nemāku pietiekami labi slavēt viņa skaistumu un gudrību, kā to pieprot liela daļa viņam pietuvināto pulka. Es mēdzu paust izbrīnu vai nepatiku par nepamatotiem ministrijas lēmumiem, bet ministrijas lēmumi balstās uz tādu ierēdņu zināšanām, kam ir vāja saistība ar medicīnas, sabiedrības veselības, kā arī veselības ekonomikas izpratni.
Arī tādēļ es izvēlēšos salīdzināšanas metodi. Ja salīdzina veselības ministra H. A. Meri darbību ar satiksmes ministra Kaspara Briškena rosību un aizsardzības ministra veiktajām Krievijas drona medībām, Hosams ir vienkārši superstārs. Ja salīdzina Hosamu ar dažiem iepriekšējiem ministriem, piemēram, Danielu Pavļutu ar vakcināciju krāmu tirgos un kapu svētkos, vakcinācijas biroju ar "zelta podiem" vai Baibu Rozentāli, kura pamanījās slēgt akūto palīdzību Rīgas 1. slimnīcā, tad man atkal jāsaka – Hosams kā ministrs ir pelnījis vienīgi slavinājumus.
Mūsdienu ministra amats nenozīmē padarītus darbus, bet veiksmīgu komunikāciju ar sabiedrību un sabiedriskās attiecības. Hosams ir uzvarējis Latvijas selfiju čempionātā, apbraukājot visas slimnīcas un medicīnas ietādes, viņš ir radījis selfijus kopā ar simtiem Latvijas iedzīvotāju. Viņš ministra darba starplaikos ir radījis grāmatu par Libānas ēdieniem, uzstājies ar humorpilnu priekšlasījumu Lampas cepienā. Viņš kādā no portāliem un sociālajos tīklos ir skatāms turpat vai katru dienu, viņa portrets ir atpazīstamākais Latvijas valdības brends.
Katru dienu H. A. Meri tiekas ar kādu vēstnieku, svešvalstu ministru vai zāļu kompānijas pārstāvi. Manuprāt, H. A. Meri ir labākais ārlietu ministrs starp veselības ministriem. Tiesa, dažkārt rodas iespaids, ka daudzos ārvalstu ceļojumos sastaptās amatpersonas un ārvalstu viesi izdara spiedienu uz ministru – iegādāties vienu vai otru aparatūru, iekļaut vai neiekļaut kompensējamo zāļu sarakstā vienu vai otru medikamentu.
Jautājumā par veselību, mums ar H. A. Meri ir 90% kopējs viedoklis – viņš tiešām ir gudrs ārsts. Diemžēl viņš palaida garām iespēju reāli un konkrēti sākt cīņu ar aptaukošanās un resnuma epidēmiju Latvijā, viņa vadītās ministrijas rīcība ir čakla darbības imitācija. Cīņā par alkoholisma ierobežošanu un cīņā pret tabakas izstrādājumiem es H. A. Meri politiku nosaukšu par bezzobainu, un šķiet, ka viņa partija Vienotība ir kaut kādā mērā atkarīga no tabakas un alkohola biznesa.
Politisku iemeslu dēļ Hosams iestājās par narkotiku dekriminalizāciju, lāga nesaprazdams pašreizējo situāciju ar sintētisko opioīdu un sintētisko kanabinoīdu tirdzniecību skolās. Hosams pareizi uztvēra un sāka darboties, stiprinot ģimenes ārstu dienestu lauku rajonos, bet līdz galam nepamanīja situāciju, ka Rīgas ģimenes ārsti nevar apmaksāt telpu īri.
Latvijas vēsturē H. A. Meri paliks kā cilvēks, kam izdevās apturēt Paula Stradiņa slimnīcas celtniecību. Es ticu, ka iepriekšējie celtnieki bija apšaubāmi, ka pagrabā ieviesās sēnītes. Tomēr izvēlētā metode bija vismaz apšaubāma – lauzt līgumu ar celtniekiem, ilgstoši tiesāties, ievērojami palielināt nākamās izmaksas, šobrīd slimnīcas jaunceļamo korpusu iekonservēt, šī metode attālinās slimnīcas celtniecību par daudziem gadiem. Bija iespējams atrast citas metodes. Šobrīd es neticu, ka valstij atradīsies nauda jaunam celtniecības līgumam paralēli visam tam, ko saslēguši Rail Baltica celtnieki. Es vēlētu Hosamam palikt veselības ministra amatā vēl vismaz trīs gadus, un atrast Eiropas naudu slimnīcas celtniecībai, celtniekus, kas nelasa slimnīcas celtniecības vēsturi, kā arī iegādāties celtniecības pabeigšanai materiālus un metodes ar minimālu sadārdzinājumu.
Kapēc mums iespējami strauji ir nepieciešami jaunie Stradiņa slimnīcas korpusi? Pirmkārt, tas ir jautājums par neatliekamās palīdzības jeb uzņemšanas nodaļas kapacitātēm. Mums ir nepieciešama multifunkcionāla slimnīca (arī ar traumatoloģijas un ortopēdijas nodaļu) Daugavas kreisajā krastā kā drošības garants. Daudziem Latvijas pacientiem ir skaidrs, ka pašreizējā Stradiņa slimnīcas uzņemšana un neatliekamā palīdzība neatbilst 21. gadsimta standartiem.
Bet atgriezīsimies pie E. Siliņas valdības gadskārtas. Tas, kas nav izdarīts, ko es gaidu no E. Siliņas un H. A. Meri, ir ieguldījumi valsts drošībā. Valsts drošība nav tikai nespēja trāpīt pa irāņu dronu, bet arī medikamentu un medicīnas aparatūras rezerves, pie kam nepieciešamība šīs rezerves izvietot iespējami tuvu tām slimnīcām, kas spēj un var uzņemt daudz traumatoloģiskus, ievainotus, apdegušus pacientus ar šoku, sepsi utt. Latvijai būtu maksimāli jāatbalsta farmācijas rūpnīcas Olpha (bijusī Olainfarm) un Grindex, lai vismaz pusi no visnepieciešamākajiem medikamentiem ražotu tepat Latvijā, kā arī jāatbalsta lieltirgotavas uzturēt zāļu rezerves ne tikai Rīgā, bet arī Krāslavā un Alūksnē.
H. A. Meri par vienu no savām galvenajām prioritātēm ir izvirzījis recepšu zāļu cenu mazināšanu un valdība pat apstiprinājusi reformu, kuras rezultātā no nākamā gada zālēm būtu jākļūst par 15-20% lētākām. Cik reāli tas izskatās un vai rezultātā nepastāv risks, ka cenu faktors var ietekmēt zāļu pieejamību (apgrūtinājumu tās iegādāties), piemēram, tādēļ, ka lieltirgotavas tās vienkārši neiepirks no ražotājiem neizdevīguma dēļ?
Mēģinājums tirgus ekonomikā pazemināt cenas par 15–20% ir reklāmas rullītis. Šobrīd tā arī izskatās, ka visa recepšu zāļu cenu mazināšanas reforma ir reklāmas rullītis. Par to mēs varēsim izteikties jaunvārī, es pieļauju, ka būs daži medikamenti, kuru cena būs par piekto daļu lētāka, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka vairumam zāļu reforma nekādas būtiskas cenu atšķirības neradīs, bet daļa medikamentu būs dārgāki. Ir zināms, ka studenti bakalaura darba ietvaros jau ir apstaigājuši aptiekas un fotografējuši populārāko medikamentu cenas, es pieļauju, ka salīdzinājumi būs portālos redzami jau janvārī.
H. A. Meri zāļu cenu reforma izskatās kā strikta ministra nostāšanās starptautisko zāļu kompāniju pusē cīņā par ietekmi. Savulaik Enrjū Heršheimers teica, ka industrija un ārsti dejo vienā ballē, tikai ar dažādām pavadošām melodijām. Hosams izvēlējās dejot pēc zāļu kompāniju ieteiktā takstsmēra.
Zāļu cenas vismaz 70–80% apmērā nosaka zāļu ražotāji, 12% – pievienotās vērtības nodoklis, parējo – lieltirgotāji un aptiekas. Zāļu ražotāji slēdz konfidenciālus līgumus ar valstīm par zāļu cenām, kurās neredzamajās līguma daļās ir paredzēts daļu naudas atskaitīt atpakaļ, kā arī piegādāt papildus zāļu orģinālus. Es te runāju par 12–16 globāli lielākajiem zāļu ražotājiem, nevis Latvijas rūpnīcām. Starpnacionālo zāļu ražotāju budžeti ievērojami pārsniedz Latvijas valsts budžetu.
Vislielāko ietekmi uz zāļu cenām valsts panāk, iekļaujot tās kompensējamo zāļu sarakstā. Šādā gadījumā zāļu kompānijas ir ļoti piekāpīgas sarunu procedūrās. Kompensējamo zāļu sarakstu katra valsts veido pēc saviem kritērijiem, bet tos gandrīz vienmēr izstrādā maksātājs, ieklausoties veselības ekonomistu, ārstu profesionālo organizāciju un pacientu organizāciju ieteikumos (iespējams, zāļu ražotājs uz šīm organizācijām veic zināmu spiedienu). Veselības aprūpes finansēšanas un medikamentu kompensēšanas jautājumos pacientus, maksātājus un medicīnas ekspertus raksturo ievērojama zināšanu asimetrija – viena dalībnieka rīcībā ir vairāk informācijas (gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi) nekā cita dalībnieka rīcībā, taču cita dalībnieka rīcībā ir lēmuma pieņemšanas sviras. Šobrīd notiek Eiropas Komisijas mēģinājums modernizēt farmācijas nozari, balstoties uz pacientiem vērstu pieeju, kas ir virzīta uz inovācijām, konkurētspēju, brīvo tirgu un iespējami minimalizētu birokrātiju. Šādai pieejai vajadzētu saglabāt augstos Eiropas Savienības standartus drošām, efektīvām un kvalitatīvām zālēm, taču – vienotā Eiropas tirgū. Vienkāršoti – šī reforma tuvinātu Eiropu iespējai kopēji veikt sarunas ar zāļu kompānijām par kopēju iepirkumu un zemākām, visai Eiropai vienotām cenām.
Eiropas farmācijas reformā parādās mēģinājums radīt tiesisko regulējumu, kas samazinās administratīvo slogu, lai zāles ātrāk nonāktu līdz pacientam. Labāku piekļuvi medikamentiem Eiropa cer sasniegt, gan palielinot kompensācijas apjomu, gan kompensējot medikamentus visu būtiskāko slimību ārstēšanai. Dokumentos parādās virzība labāk informēt (pieļaut publisku piekļuvi informācijai) par zāļu izstrādē izmantoto publisko finansējumu un zāļu kompensācijā izmantoto publisko finansējumu.
Vienlaikus tas nozīmētu risināt zāļu trūkuma problēmu un nodrošināt piegādes drošību, kas nozīmētu nostiprināt zāļu apgādes uzņēmumus (lieltirgotavas) kā loģistikas centrus.
Īsumā reformas mērķus mēs varētu apkopot ar atziņu, ka visiem pacientiem Eiropā jābūt vienādām iespējām saņemt zāles. Zālēm būtu jānonāk pie pacientiem, kad tās viņiem ir vajadzīgas, un visām dalībvalstīm zāles būtu jāsaņem vienlaicīgi.
Zāļu kompānijas ir ieinteresētas slēgt ar katru valsti atsevišķu līgumu, pie kam izpildīt arī vairumtirgotāju funkcijas, proti – nogādāt zāles līdz aptiekai. Man ir sajūta, ka šajā diskusijā – Eiropas farmācijas reformai būt vai nebūt, Veselības ministrija ir ietājusies starpnacionālo superlielo zāļu kompāniju pusē.
Par to – vai samazināsies zāļu pieejamība, kā to prognozē visas ar farmāciju saistītās asociācijas un profesionāļi, pārliecināsimies janvārī. Tīri teorētiski man saprotamāka šķiet farmaceitu pesimistiskā prognoze versus ministrijas urāsaucieniem.
