Saruna par valsts cilvēkkapitāla nozīmīgāko indikatoru – cilvēka veselību.
Godātos la.lv lasītājus aicinu noskatīties ekonomista, profesora Edvīna Karnīša ievadvārdus par Latvijas iedzīvotāju veselību. Profesors Edvīns Karnītis ir viens no Nacionālās programmas “Informātika” izstrādes vadītājiem, licis Latvijā pamatus informācijas sabiedrības metodoloģiskajiem pamatiem, savulaik vadījis Akadēmisko bibliotēku, bijis padomnieks vairākiem Ministru prezidentiem, vadījis Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Šobrīd – eksperts Ekonomijas ministrijas Cilvēkkapitāla attīstības departamentā. Viņa starptautiskās publikācijas skar pētījumus informācijas sistēmu analīzē, sintēzē, konstruēšanā un lietošanā dažādās nozarēs, informācijas sabiedrības izveidē.
Uzmanību – lai izprastu stāstīto, ir jāskatās VIDEO – jo tajā ir ilustratīvas tabulas un attēli. Piemēram – prognozējamie veselīgie dzīves gadi dzimšanas brīdī Eiropā vidēji, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
Šī ir tikai daļa no raidījuma “Dr.Apinis”, kas tika rādīts šajā pirmdienā. Raidījumā piedalījās arī Ekonomikas ministrs Viktors Valainis un LZA korespondētājloceklis, profesors, Finanšu ministrijas Budžeta politikas attīstības departamenta direktors Kārlis Ketners. Raidījums “Dr.Apinis” 18. augustā radīja tik lielu interesi, ka svētdien 24. augustā to rādīs atkārtoti trīsreiz – 5.00, 18.00 un 21.00. Nepalaid garām!
Termins “cilvēkkapitāls” iekļauj cilvēcisko komponenti, ne tikai industriālo. Cilvēkkapitāls ir mūsu valsts galvenā bagātība, galvenais resurss un aktīvs valsts attīstībai.
Kā mēs šo cilvēkkapitālu veidojam? Ir divi aspekti, no kuriem vienu parasti aizmirst, bet otru izceļ, proti – cilvēkkapitālam ir kvantitāte – cik daudz viņš ir, bet ir arī kvalitāte, kas atbild uz juatājumu – kas viņš ir, ko viņš māk, uz ko ir spējīgs, kāda viņam kapacitāte.Latvijai ir liela rūpe vai sāpe par abām divām šīm komponentēm. Runājot par kvantitāti mēs parasti uzreiz nonākam pie demogrāfijas un imigrācijas, pie nodarbinātības, taču mēs nonākam arī pie veselības, jo nav jau noslēpums, ka veselīgie dzīves gadi un mūža ilgums Latvijā ir īsākie rādītāji Eiropā. Bet kvalitātē parasti izceļ izglītību – kādas profesijas, kāds līmenis, kāds zināšanu apjoms, bet arī šeit ir jāpiemin veselību, jo slims cilvēks nav nekāds riktīgs strādātājs un domātājs. Tātad veselībai ir nozīme gan cilvēkkapitāla kvantitātē, gan kvalitātē. Veselības nozīme ir nepārspīlējama – ja nebūs veselības, nebūs valstī ekonomikas, nebūs drošības, nebūs, kas karo, un nebūs, kas attīsta reģionus. Veselības nozīme valsts funkcionēšanas un attīstības jautājumos ir ļoti nozīmīga, taču nenovērtēta.
Pirmā tabula ir prognozējamie veselīgie dzīves gadi cilvēka dzimšanas brīdī Eiropā vidēji, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Kā šis veselīga mūža ilgums ir audzis? Latvijā tas ir zemākais visā Eiropas savienībā. Diemžēl no priekšpēdējās vietas mūs škir 10%. Gan Lietuvā, gan Igaunijā pēdējo divdesmit gadu laikā veselīga mūža ilgums ir paaudzies par astoņiem gadiem. Latvijā tas nav audzis gandrīz nemaz, vai – pēdējos gados – krities. Pēc absolūtās vērtības – ja mums šis veselīgā mūža ilgums ir 52.7 gadi, tas nozīmē, ka tā ir robeža, kur sākas invaliditāte jeb tai līdzīgas problēmas. Tās nav iesnas vai lauzta kāja. Visbiežāk tas ir augsts asinsspiediens, diabēts, kardiovaskulāra problēma tādā līmenī, ka jau traucē strādāt.
Tātad 52 gados vidējais Latvijas iedzīvotājs jau ir nopietni slims, bet pensiju viņam maksā no 65 gadiem. Tas nozīmē, ka šim slimajam cilvēķam 13 gadi ir kaut kādā veidā jāvelk savu dzīvi uz priekšu.
Tātad divi aspekti – veselīgā mūža ilgums Latvijā nav pieaudzis; un tas ir tik zems, ka līdz pensijas sasniegšanai ir palicis daudz. Tas būtu galvenais – par ko būtu jādomā veselības sistēmai – kāpēc mūsu vidējais iedzīvotājs kļūst tik ātri nevesels.
Nākamais slaids – medicīniski novēršanā mirstība uz 100000 iedzīvotājiem. Veselība ir individuāla lieta. Ārstēšana ir individuāla, tādēļ nav iespējama nekāda korelācija starp procentiem no iekšzemes kopprodukta vai procentiem no valsts finansējuma un iedzīvotāju veselību. Būtu jāskata – veselības jomas finansējums uz vienu iedzīvotāju. Te ir pilnīgi noteikta saistība. Apakšējā labajā pusē Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstis, kur medicīniski novēršamā mirstība ir skatāma – nāves nebūtu bijis, ja veselības nozare funkcionētu perfekti. Ar labu veselības nozari šo skaitli var samazināt līdz 70 nāves gadījumiem uz 100000 iedzīvotājiem. Mums šis skaitlis ir 200. Tas ir otrais lielākais cipars Eiropas savienībā. Ja mēs noskaitām nost tos 70, tad Latvijai paliek pāri 130 plusā. Tendences līkne rāda, ka šis skaitlis dalās divās daļās – viena ir naudas trūkums. Naudai pēc šī grafika vajadzētu būt divas ar pusi reižu vairāk. Bet ir arī veselības nozares problēmas, kas nav atrisinātas, nu vismaz ceturto daļu no tiem 130 mirušajiem ir noteikuši veselības jomas trūkumi.
Pārrēķinot uz Latvijas iedzīvotāju pilnu skaitu, abi kopā mums dod 2.5 tūkstošus nāves gadījumu katru gadu, kas būtu bijuši novēršami, un šiem 2.5 tūkstošiem būtu bijis jādzīvo un jāstrādā tālāk.
Ir jau arī profilaktiski novēršamā mirstība, kur ir gan cilvēks, kas nerūpējas par savu veselību, kurš dzēris brauc ar automobīli vai peldas, kurš sporto tikai uz dīvāna ar alus kausu rokās. Tai pašā laikā veselības nozare nepietiekami skaidro skrīningu, kuru dēļ cilvēks pie ārsta dodas tad, kad audzējs ir 4. stadijā. Šajos nāves gadījumos mēs savācam vēl vairāk – 3.8 tūkstošus. Tātad 6300 cilvēku Latvijā katru gadu nomirst pāragri – kas būtu varējuši dzīvot un strādāt.
Trešais slaids – zaudētie mūža gadi (uz 100000 iedzīvotājiem). To mēs rēķinām – tie cilvēki, kas nav nodzīvojuši līdz 70 gadiem. Tātad – ja cilvēks nomirst 63 gadu vecumā, viņam 7 gadi ieskaitās zaudētajos. Šo zaudēto gadu Latvijai ir stipri daudz, pie kam mēs esam pēdējā vietā, bet līdz priekšpēdējai ir tālu. Starpība ir vismaz 8%. Jāņem vērā, ka Dienvideiropā šis rādītājs ir labāks klimata dēļ.
Un tomēr šie skaitļi mūs saka kopumā – 1900 cilvēku, kas vispār nav bijuši. Tas būtu – ja saskaita šos zaudētos gadus, 1900 cilvēku nav bijuši – viņi nav strādājuši, viņi nav mācījušies, viņi nav neko darījuši. Tā visa nav veselības nozares problēma, bet nozares ieguldījums zaudētos mūža gados ir liels.
