Žurnāls PASTAIGA par INGUNU VECVAGARI:
https://jauns.lv/raksts/pastaiga/320362-latvijas-slavenaka-homeopate-inguna-vecvagare-es-zinu-ko-nozime-depresija
Žurnāls PASTAIGA par INGUNU VECVAGARI:
https://jauns.lv/raksts/pastaiga/320362-latvijas-slavenaka-homeopate-inguna-vecvagare-es-zinu-ko-nozime-depresija
Līdz veidiem, kā attapties, atpūsties un atgūt enerģiju, ir jāizaug. Tas ir daudzslāņains process, nevis kāda viena noteikta darbība. Kad es pirms 30 gadiem sāku strādāt ar pacientiem, iepazinu gan veģetatīvo distoniju, gan trauksmi, jo mēs mēdzām būt tik emocionāli, atbildīgi un – es pat teiktu – dumji vienlaikus, kas nespējām saregulēt atbildības un emocionalitātes attiecības.
Tas noved pie simptomiem, kurus pareizi tulkojot var nonākt pie labiem secinājumiem un darbībām. Piemēram, mani tas pamudināja paralēli ārsta praksei sākt studēt psiholoģiju un mācīties nošķirt darbu no savas dzīves un ģimenes.
Es sapratu, ka varu iesaistīties emocionālās attiecībās ar saviem pacientiem, bet līdz kādam noteiktam līmenim. Es nevaru ar savu pacientu raudāt vienā kabatas lakatiņā. Tas viņam neko nedos. Varu būt empātiska, bet man ir jāsaglabā veselais saprāts, vienlaikus nezaudējot savu profesionālo varēšanu. Šīs studijas man deva ārkārtīgi daudz iedvesmas, daudz atbilžu un atbildības pret sevi un savu pacientu.
Pārējā dzīves labsajūta izriet no ļoti vienkāršām lietām, un tie ir lēmumi, kurus es izdaru par par labu sev vai pretēji. Ar dzīvesveidu mēs saprotam ēšanu, sportošanu un tā tālāk, bet patiesībā tas sākas ar galvu, ar domāšanu, ar attieksmi pret lietām, no kurām izriet lēmumi. Strādāt vai atpūsties, mācīties vai nemācīties, precēties vai neprecēties. Es vienmēr esmu daudz strādājusi, bet bija periods, kad slodze bija ārprātīga.
Man likās, ka karjera ir pats galvenais, bet laimīga nejutos. Līdz mana draudzene, kura veido vēdiskās astroloģijas kartes, pateica, ka patiesībā esmu īsta sieviete, jo man pirmajā vietā ir ģimene. Tas teikums bija ārkārtīgs atvieglojums, un es pārstāju konkurēt pati ar sevi. Galvā viss sakārtojās pa plauktiņiem, un viss kļuva skaidrs, attiecīgi mainījās attieksme pret darbu, un es atļāvu sev tik daudz nestrādāt. Man tas iedeva tādu pamatīgu platformu, uz kuras stāvēt un justies stabili.
Manuprāt, katram cilvēkam dzīves laikā jāiemācās domāt, runāt un darīt vienu un to pašu. Lai tas, ko es domāju, izskan runājot, un tad, kad es runāju, mani darbi apliecina kā runas, tā domas.
Lai nav pretrunas, un lai visos līmeņos ir skaidrība un nav sev jāmelo. Tie ir tie pamata postulāti, uz kuriem var būvēt visu pārējo. Ne velti saka, ka visas slimības rodas galvā un tieši psihiskā veselība ir ārkārtīgi būtiska.
Esmu pārliecināta, ka vesels cilvēks var pārdzīvot pilnīgi visu emociju gammu, ar ko viņš saskaras savā dzīves laikā. Vesels cilvēks ir spējīgs adaptēties, to sagremot un ar to tikt galā – iziet no tās peļķes un izžāvēt kājas. Es varu par to godīgi runāt, jo zinu, ko nozīmē depresija un ko nozīmē pilnīgi neko negribēt un nejust. Tas ir drausmīgs stāvoklis, kad šķiet, ka nomirt ir vieglāk nekā dzīvot.
Depresīvs stāvoklis liedz pieņemt lēmumu ārstēties. Tev nav tādas iespējas, jo tu neko nejūti, tu esi pazaudējies, neredzi virzienu. Ja tu neko negribi, tad tu neko negribi. Bet ir jāsāk klausīties. Tad tu izdzirdi vienu vai otru cilvēku, palīdz zāles – un tu pamazām celies ārā no šīs bedres, un šīs izvēles mums rāda ceļu. Tu izlasi grāmatu vai noskaties filmu un saproti – tas man bija jādzird! Re, kur tas ir! Tāda sevis vilkšana ārā aiz matiem.
Tomēr ir jānonāk līdz šai vēlmei, jābūt argumentācijai un motivācijai – kādēļ tu to dari. Tā ir nepārtraukta psiholoģiska fizkultūra, darbošanās ar sevi. Tad pamazām atkal parādās dzīves garša un lielāka ticība gan sev, gan savam darbam, jo tas viss veido mūsu pieredzi. Tas iedod tādu pamatotu spēku un pārliecību par varēšanu.
Kad slikti jūties, ir vienalga, ko liec uz sejas. Tāpēc primāri, kā jau minēju, ir sakārtot iekšējo labsajūtu, tad dos rezultātu arī viss, kas tiks darīts no ārpuses. Tad palīdzēs pats vienkāršākais krēms, jo tā ir sevis mīlēšana, tās ir rūpes par sevi. Ja mēs domājam par sevi, tad sekojam līdzi tam, ko ēdam, kā pavadām savu dienu, un šajās rūpēs izvēlamies arī savus skaistumkopšanas pasākumus.
Skaistumkopšana ir sevis apbalvošana, lutināšana un mīlēšana. Mani šarmē konservatīvas lietas un tradīcijas, jo tas ir droši, ierasti un nomierinoši. Man patīk aiziet uz kafejnīcu Osiris un pasūtīt lašmaizīti, kā parasti. Tas pats attiecas uz skaistumkopšanas ieradumiem.
Mans matu meistars jau gadiem ir Kārlis Ezergailis, un man ir ļoti svarīgi, lai mati būtu laikā nokrāsoti. Ikdienā lietoju viņa rekomendētos Aloxxi mati kopšanas produktus bez parabēniem. Padsmit gadus eju pie vienas manikīres. Kopš viņa pateica, ka nagu lakai ir jābūt laikus noņemtai un tai nav jāsabrūk uz nagiem, vienmēr laikus ieplānoju laiku manikīram.
Kad Latvijā ienāca zīmols Gernetic, sāku apmeklēt šo salonu un kosmetoloģi Gundegu Zvirbuli. Tolaik iemīlējos Gernetic losjona smaržā, ir pagājuši 25 gadi – un salons joprojām ir turpat, Gundega tur joprojām strādā un man joprojām patīk turp iet.
Protams, kā ikvienai sievietei, ir bijuši arī eksperimentu periodi un galējības. Bija laiks, kad lietoju tikai mājās vārītus krēmus un dabiskās eļļas vai gluži pretēji – biju izvēlējusies dārgus zīmolus, ticot, ka konkrētais vārds garantē efektu. Tomēr tādas īstas panacejas jau nav. Pēc manām domām, ar kosmētiku ir tāpat kā ar reliģiju – ja tai tic, tad tev tā patīk.
Kopš lietoju pašas izveidoto homeopātisko kosmētiku INEX, attiecībā uz krēmiem esmu nomierinājusies. Mani tā apmierina gan emocionāli, gan fiziski, gan morāli. Izstrādājot produktus, mana misija bija, lai tie pildītu solīto. Ja tas ir mitrinošs krēms, galvenais uzdevums ir piesaistīt skābekli.
Balstoties uz to, ko spēj nodrošināt konkrētu augu īpašības, tiek sakombinēta formula ar mērķi panākt pēc iespējas labāku efektu. Mūsu šūnas ir gudras un lieliski spēj atjaunoties pašas, tām tikai jābūt veselām, un mums ir jādod enerģijas lādiņš, lai tās nepagurst. Tāds arī ir šīs kosmētikas mērķis – nekā lieka, tikai tas, kas nepieciešams.
Kad aptiekās tikko parādījās ginkgo biloba, cilvēki sāka to intensīvi lietot, neņemot vērā, ka katrai aktīvajai vielai ir gan labās, gan sliktās puses. Tā var būt aktīva līdz vienam noteiktam līmenim un katra cilvēka individuālajam jutīgumam. Tolaik pie manis sāka nākt pacienti ar nieru problēmām, jo lielos daudzumos bija lietojuši šo preparātu.
Lietojot aktīvās vielas, mums jāsaprot, ka katram ir sava individuāla panesība. Attiecībā uz homeopātiskajām pērlēm skaistumam – tam visam ir pamatojums. Krēms sniedz lokālu iedarbību caur ādu, darbojoties virskārtā, savukārt pērles iekšķīgi darbojas šūnu līmenī.
Savā dziļākajā būtībā tas ir medikaments, kas iedarbojas uz ādas veselību. Ja āda ir sausa, šāda pieeja palīdz problēmu risināt. Kad simptomi ir likvidēti, nav nepieciešamības turpināt tās lietot. Tāpat ir ar visiem pārējiem uztura bagātinātajiem. Ir jāzina, ko, kad un kāpēc lietojam.
Lai kādu krēmu lietotu, mēs vienalga novecojam. Taču to gravitācijas problēmu gribas mazliet palēnināt, mēs visi taču vēlamies novecot skaisti. Protams, nebūsim tādi kā jaunībā, bet galvenais ir labi izskatīties savā vecumā.
Man nav nepieciešams būt meitenes ģīmī ar 55 gadus vecas sievietes augumu. Tāpat visi zinās, cik tev gadu, tur nav ne ko slēpt, ne ar ko koķetēt. Taču man patīk saņemt komplimentus, gribu labi izskatīties spogulī un lietot to, kas šo pašsajūtu rada.
Man nav nekādu iebildumu pret kosmētiskajām operācijām, sevišķi, ja tās ir drošas un gaumīgi izdarītas. Pašai pagaidām nav tādu domu, bet – nekad nesaki nekad. Atbalstu injekciju metodes ar hialuronskābi, jo tā ir fizioloģiski dabīga viela, kas nekādu kaitējumu nenodara.
Veicis šādu procedūru, tu patiešām izskaties labāk, sejā ir svaigums un uzlabojas kopējā pašsajūta. Savukārt pret botoksu mana attieksme nav viennozīmīga, jo tā tomēr ir inde, pirms kuras injicēšanas vajadzētu visu ļoti rūpīgi apsvērt. Tas ir tieši tāpat kā ar slimībām: kamēr kaite ir viegla un atgriezeniska, tikmēr smagā artilērija nav nepieciešama, pietiek ar viegliem virspusējiem līdzekļiem. Ja problēma ir dziļāka, tad arī risinājumi var būt ekstrēmāki. Galvenais nenonākt līdz pārspīlētām muļķībām.
Man patīk dekoratīvā kosmētika, un bez tonālā krēma neprotu iziet no mājas. Jau gadiem lietoju Chanel tonālo krēmu, kas vienlaikus baro ādu un maskē trūkumus, ļoti labi izlīdzinot ādas toni. Acīm izmantoju ēnu paletes, kuras miksēju atkarībā no vajadzības un noskaņojuma. Vienīgi lūpas nekrāsoju, jo neesmu atradusi nevienu piemērotu produktu, kas nesausinātu ādu.
Starp citu, man ļoti svarīgs ir iepakojums. Lietām, kuras izmantoju, jābūt skaistām, smaržīgām, patīkamām gan no izskata, gan tekstūras aspekta. Esmu sajūtu cilvēks, un taktilais baudījums man ir ļoti būtisks – ja to nejutīšu, lietu nepirkšu. Šīs skaistās lietas man ir kā ierocis – ar tieši tādu spēku, kurš var izdarīt brīnumus.
Sportiskās aktivitātes man ir tādas kampaņveida. Ir periodi, kad to daru, tam seko nekā nedarīšana, tad sajūtos vainīga – un atkal kaut ko daru. Tā tas iet, kalnā augšā un atkal lejā. Taču kustības ir nepieciešamas, jo tas ir veselības pamats. Un veselam cilvēkam vecums nekādu kaitējumu nenodara. Ja tu labi jūties, tad kāda starpība, cik tev ir gadu?
Sports palīdz nenonākt līdz slimībai tik ātri, kā tas varētu notikt. Katrs atrod sev to piemērotāko aktivitāti un pamazām nonāk pie savas labsajūtas formulas. Es katru dienu staigāju, neizmantoju liftu. Man ir piecu kilometru maršruts pa parku: no rīta kārtīgi ašā soli izeju to loku un varu sākt savu darba dienu. Man patīk strādāt dārzā, tā ir kustība ar rezultātu. Patīk arī ūdens aerobika. Galvenais, lai šis process nebūtu mehānisks un sniegtu labsajūtu.
Labprāt biežāk apmeklētu pirti, kas ir brīnišķīgs, atjaunojošs rituāls. Man ir bijušas ļoti labas pieredzes ar pērējiem, kaut ko tādu cilvēkiem vajadzētu darīt un darīt! Mums laukos ir tā dēvētā čigānu pirts, ko izmantojam vasarās. Tā ir pārvietojama telts ar speciāliem akmeņiem. Tā ir absolūta laime – sēdēt uz meijām un papardēm, baudīt tās smaržas un pēc tam peldēties dīķī. Periodiski apmeklēju ķermeņa masāžas. Vienu periodu biju aizrāvusies ar aromātiskajām eļļām, tāpēc esmu iemīļojusi arommasāžas, kas sniedz ne tikai baudījumu, bet arī attīra prātu.
Mēs varam izvēlēties, ko ēdam, un katram pašam jāsaprot, kas viņam der. Es cienu tos cilvēkus, kuri ir secinājuši, kā viņiem ir labāk. Nevis tā – “es sev kaut ko aizliegšu”, jo aizliegums nedarbojas. Daudz funkcionālāk ir apgalvot, ka bez šā man būs labāk.
Tad cilvēks ir godīgs pret sevi, ir aprunājies, ieklausījies, sapratis un veicis apzinātu darbību. Nevajag noņemties ar ieteikumiem, jo katram ir kas tāds, ko vajag vai nevajag.
Piemēram, man īsti nedarbojas auzu pārslu putras no rītiem vai olbaltumvielu diēta. Es to nespēju izpildīt. Esmu sapratusi – lai es savu ķermeņa masas indeksu saglabātu normas līmenī, man jāievēro mērenība. Es nevis ēdu, bet pagaršoju – tās ir divas nelielas ēdienreizes dienā, un man vairāk arī nevajag.
Protams, ir lietas, ko reizēm var atļauties, bet tā nav sistēma. Ja es gribu kūku, es to apēdu, izgaršoju, atceros tās sajūtas, bet nedaru to katru dienu. Uzturs ir arī motivācijas sistēma, kā tu gribi izskatīties. Ir jāmācās negribēt. Pareizi negribēt, jo mums nevajag nemaz tik daudz. Tiklīdz tu to noformulē un verbalizē, izveidojas attieksme un tu kļūsti brīvs savās izvēlēs, pieņemot lēmumu par labu sev.
