Zāļu rezerves X stundai – plāni bez naudas un seguma

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde pagājušajā nedēļā par tēmu Par zāļu rezervju izveidi: valsts spēju reaģēt uz ārkārtas situācijām, veselības krīzēm un nepārtrauktas ārstēšanas nepieciešamību dažādās medicīniskās jomās noslēdzās ar lēmumu rakstīt vēstuli premjerei un finanšu ministram, jo vairāku gadu garumā viss laiks pagājis, tikai plānojot un domājot, bet naudas plāniem nav, un attiecīgi Latvijā joprojām nav arī zāļu rezervju hronisko pacientu vajadzībām

Kā reiz 15. oktobrī, kad notika Saeimas komisijas sēde, kurā lēma rakstīt vēstuli premjerei un finanšu ministram, lai valsts budžetā rod līdzekļus zāļu rezervēm, finanšu ministrs 2026. gada budžeta portfeli jau lepni nodeva Saeimas priekšsēdētājai. Par laimi, opozīcijas deputāts Raivis Dzintars (NA) attapa protokolā fiksēt atkāpi, ka, saņemot valsts zāļu rezervju izveides atteikumu no budžeta veidotājiem, pati komisija iesniegs atbilstošos grozījumus budžeta otrajam lasījumam parlamentā.

Drošības stāsts ministrijas mērcē

Pieminētās komisijas deputātus ar Andri Bērziņu (ZZS) galvgalī “ar intensīvo darbu pēc labākās sirdsapziņas” iepazīstināja gan NMPD direktore Liene Cipule, gan Veselības ministrijas Stratēģiskās plānošanas un gatavības departamenta vadītāja Iveta Gavare, gan ministrijas Farmācijas departamenta vadītājas vietniece Ineta Popēna.

Īsi sakot, ar neatliekamo palīdzību visam vajadzētu būt kārtībā. Uz tiešu jautājumu pēc prezentācijas par zāļu rezervēm un darbaspēju L. Cipule komisijas vadītājam A. Bērziņam sacīja: “Neatliekamā palīdzība strādās jebkuros apstākļos. Zāļu nodrošinājums mūsu pusē ir simtprocentīgs.” Vēlāk precizēja, ka tikai pusei no zāļu nosaukumu ir 100% nodrošinājums. Kas ir otrā puse ar nosaukumiem, kuru nodrošinājums nav pilnīgs, izziņa netika veikta, jo šajā sadaļā, šķiet, sāk darboties ierobežotas informācijas pieejamības formulas. Jebkurā gadījumā, runājot tieši par NMPD, – kaut kas viņiem ir un pusē gadījumu arī pēc kara sākuma būs.

Cer, ka tiks dotas vismaz 24 stundas. Ar slimnīcām, kurās ievainotos varētu ievest, ir trakāk. Tās vienkārši nezina, kas notiek. Proti, Veselības ministrija gatavo informatīvo ziņojumu, kuru iesniedz Ministru kabinetam, bet slimnīcas pie tā lasīšanas netiek klāt, jo ziņojumam noteikta ierobežota pieejamība. Par zāļu rezervēm slimnīcās arī nav īsti skaidrs, kas ir un kā nav, jo visam vajadzīgajam naudas trūkst.

“Ūdens, degvielas rezerves esam iepirkuši. Ģenerators iegādāts,” komentējot slimnīcas darbību un reaģēšanas spēju, sacīja Balvu-Gulbenes slimnīcu apvienības valdes priekšsēdētājs un patiesais labuma guvējs Marģers Zeitmanis.

Tikmēr I. Gavare deputātiem centās argumentēt, ka arī zāļu rezervju izveidē ir progress, kas gan apstājas pie finansējuma trūkuma. “Mums viss ir gatavs. Ir kritisko zāļu saraksts, ir lieltirgotāji, kas spēj sniegt pakalpojumus ar attiecīgām atļaujām un resursiem,” tā I. Gavare.

Zāļu rezervju izveidei tuvākajiem trīs gadiem nepieciešami 15 miljoni eiro, no kuriem 3 miljoni eiro būtu nepieciešami jau nākamgad. Papildus nepieciešami 2,6 miljoni eiro, lai apgādes uzņēmumi varētu nodrošināt rezervju atbilstošu uzglabāšanu un apriti, lai medikamenti, kuriem tuvojas derīguma termiņa beigas, netiek iznīcināti, bet jau laikus nonāk apritē.

Pamatotu kritiku Veselības ministrijas (VM) ierēdņi saņēma gan no pozīcijas, gan opozīcijas deputātiem, jo tālāk par plāniem un sarunām jau vairāku gadu garumā ministrijā nav tikts. Sociālo un darba lietu komisija vairākkārt rakstījusi vēstules, vēstules rakstījušas arī nozares organizācijas un ārstniecības iestādes, bet, lai arī VM ierēdņi saka, ka viss ir izdarīts, izrunāts, saskaņots un pārrunāts, naudu tomēr nav izprasījuši un budžetā paredzējuši. Tas nozīmē, ka ikvienam pacientam Latvijā, kurš ikdienā lieto zāles vai kuram tāda vajadzība var rasties, ir augsts risks, ka pie lielākām un mazākām krīzēm šīs zāles nebūs pieejamas, jo krājumu hronisko pacientu vajadzībām valstij nav. Tā veidojas zāļu rezerves kara gadījumam vai kādai citai krīzei VM mērcē – plāni bez naudas un konkrētu darbu seguma. A. Bērziņš, klausoties atrunās un idejās no VM pārstāvju puses, secināja, ka diemžēl runātais izklausās pēc pastaigas pa mežu, mēģinot atrast sēnes, – gribas baravikas, bet pretī nāk tikai mušmires. Un arī mežs, iespējams, esot nepareizais.

Bardaks krīžu vadībā

Runājot par to, kā nopietnas krīzes gadījumā notiks zāļu sadale konkrētiem pacientiem un kurš iedzīvotājiem nodrošinās zāļu izsniegšanu (slimnīca, ģimenes ārsts, aptieka vai pašvaldība), un kā process notiktu, ir haoss lēmumu līmenī.

Joprojām nav veikti grozījumi normatīvajos aktos, lai receptes varētu izrakstīt uz sešiem, nevis trim mēnešiem kā līdz šim. Šāds risinājums sniegtu iespēju ja ne iepirkt pašiem uzreiz lielākus krājumus, tad vismaz drošību, ka krīzes brīdī nebūs jāmēģina tikt pie ārsta pēc receptes.

Veselības ministrija steidza iebilst, ka kompensējamās recepšu zāles veidošot pamatīgu ietekmi uz valsts budžetu, ja nu cilvēki uzreiz sākšot pirkt lielākus zāļu krājumus.

Par šo izcēlās samērā asa vārdu pārmaiņa, kur J. Bērziņš uzdeva retorisku jautājumu: “Kurš ir teicis, ka pilnīgi visi iedzīvotāji izpirks visas piekrītošās recepšu zāles uzreiz sešiem mēnešiem?” Arī Saeimas deputāte un ģimenes ārste L. Kozlovska uzsvēra, ka zāles jebkurā gadījumā ir jālieto tikai un vienīgi ārsta uzraudzībā.

VM prezentācijā parādījās iespēja, ka krīzes gadījumā ar zāļu izdali iedzīvotājiem varētu nodarboties arī pašvaldības, kuru sapratne par ārstniecību un to, kuram kādas zāles var dot, ir ierobežota.

Komisijas deputāte Ingrīda Circene visai pamatoti jautāja: “Kādēļ šajā pozīcijā nav ģimenes ārstu, kas tieši pazīst pacientus un zina, kas viņiem kaiš?” Kopumā radās iespaids, ka valsts nav gatava situācijai, kad ceļu un transporta nav, ir elektrības līniju pārrāvumi, sakari daļēji vai pilnībā nedarbojas un e-veselība nefunkcionē.

“Sistēmiski zāļu izplatīšanā nav iekļautas aptiekas un ģimenes ārsti. Apšaubu, ka Latvijas nepieciešamības varēs apmierināt no stratēģiskajām ES noliktavām Lietuvā un Somijā, ja nebūs transporta un normālu ceļu,” savas bažas komisijai izteica Kristīne Jučkoviča, Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore.

Latvijas zāļu ražotājiem ir piedāvājumi

Stāsts par to, ka īstenībā Latvijā ir sava zāļu ražošana, ka nozare ir gana spēcīga un var saražot samērā daudz no tā, ko mums krīzes brīdī vajag, sākās no visai vienkārša jautājuma par infūzijas šķīdumiem, kā pat miera laikos trūkstot. Sekoja Veselības ministrijas norādes par to, cik sarežģīta ir šādu medikamentu ražošana, ka šādas ražotnes izveidei Latvijā nepieciešami 26 miljoni eiro, ka ražošanas līnijas uzstādīšana aizņems trīs gadus. Kāds no deputātiem fonā nejauši nomurmināja: “Tas taču ir sālsūdens. Vai tiešām viss tik sarežģīti?” Nav tālu no patiesības. Bez nātrija šādos šķīdumos var būt arī kālijs, kalcijs un īpašos gadījumos kādi citi sāļi.

Taču arī kritiski svarīgo zāļu ražošanas attīstībai Latvijā, samazinot atkarību no importa, naudas nav. Izrādās, jau pirms pusgada Latvijas ražotāji ir informējuši Veselības ministriju par tām zālēm, kuras viņi spētu saražot krīzes brīdī, bet ko viņiem liedz ražot likums. Attiecīgi nepieciešamas izmaiņas regulējumā, lai krīzes situācijās Latvijas ražotāji varētu ražot arī tādus medikamentus, kuru ražošanai viņiem pašiem atļauju nav. “Pusgads ir pagājis, un neesmu neko dzirdējis no ministrijas. Vēstuli viņiem aizsūtījām,” tā Juris Bundulis, AS Olpha padomes priekšsēdētājs. Proti, tas, ka uzņēmums var saražot un būtu gatavs ražot vairāk medikamentu ārkārtas situācijās, vēl nenozīmē, ka to var palūgt un uzreiz sākt brīdī, kad krīze jau notiek. Zāļu izejvielas ir jātur rezervē, jāiepērk jau šobrīd. Ražošanas līnijas vismaz jāsagatavo konkrētām nepieciešamībām un jāveic arī citi sagatavošanās darbi, tas jāizdara šobrīd, bet maksā naudu un nesola nekādu peļņu.

Tomēr pamata stāsts ir nevis par miera laikiem, kad katram ierēdņu sagatavotam papīram ir zelta cena, bet par X stundu, kas var iestāties. Šādā laikā vērtība ir tikai ūdenim, ko var dabūt, zālēm, kuras var piegādāt vai saražot tepat.

Īsāk – visam nepieciešama nauda, un runa ir par drošību – valsts iedzīvotāju veselības aizsardzību. “Aizsardzībai veltījam 5% no IKP, bet ne tikai aizsardzība ir drošības stāsts. Veselības aizsardzība arī ir drošība, un tajā arī ir jāinvestē. Ja kaut nelielu daļu no aizsardzības papildu budžeta novirzītu sabiedrības drošībai, tad atrisinātu finansējuma problēmas.

Turklāt, kamēr citas valstis jau veic iepirkumus, runā ar zāļu ražotājiem par konkrētiem apjomiem un gatavojas, tad ar šādu virzības tempu Latvijā atkal varam attapties pie tukšas siles vai ievērojami pārmaksāt,” sacīja Jānis Lībķens, Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis.

Zāļu rezervju izveidei tuvākajiem trīs gadiem nepieciešami 15 miljoni eiro, no kuriem 3 miljoni eiro būtu nepieciešami jau nākamgad.

Kamēr citas valstis jau veic iepirkumus, runā ar zāļu ražotājiem par konkrētiem apjomiem un gatavojas, tad ar šādu virzības tempu Latvijā atkal varam attapties pie tukšas siles vai ievērojami pārmaksāt, Jānis Lībķens, Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis.