1920. gada augustā un septembrī tika vilktas Latvijas robežas ar Lietuvu un Igauniju. Latvijai nācās izdarīt zināmas teritoriālās piekāpšanās. Tas saistīts ar daudziem un dažādiem apsvērumiem, un katrs gadījums bija individuāls. Vairāk ir zināms un runāts par Latvijas un Krievijas robežas noteikšanu, kur Latvija saņēma Pitālovu, kas bija neloģiski, jo tas bija krievisks apgabals. Savukārt latvieši nedabūja Drisas apgabalu un Osveju, kur pārsvarā dzīvoja latgalieši.
Jautājums par Latvijas un Igaunijas robežu sākās jau pirms Latvijas dibināšanas. Krievijas administratīvais apgabals, ko mēs mēdzam saukt par Vidzemes guberņu, patiesībā bija Līvzemes guberņa, un tajā bija puse latviešu apdzīvotu apgabalu un puse igauņu apdzīvotu apgabalu. Šajā administratīvajā vienībā ietilpa Sāmsala, Pērnavas apriņķis, Vīlandes apriņķis, Tēŗbatas apriņķis un Viru apriņķis. Tās visas bija igauņu apdzīvotas teritorijas.
1917. gadā pēc cara valdības gāšanas, vienīgajā demokrātiskajā periodā Krievijā no februāra līdz novembrim, bija mēģinājumi sadalīt šo guberņu divās daļās. Tad sākās domstarpības – kurā pusē kura apdzīvotā vieta būs. Pēc Latvijas valsts dibināšanas, pēc tam, kad kopā ar igauņiem bijām sakāvuši vāciešus pie Cēsīm, atbrīvojuši Vidzemi no lielniekiem (igauņi bija vienīgie mūsu militārie sabiedrotie) parādījās domstarpības. Galvenās domstarpības bija par Ainažiem, par apgabalu ap Ainažiem, par Ipiķu pagastu, bet visvairāk – par Valku.
Šīs domstarpības nebija atrisināmas pilnīgi un nekādīgi. Latvieši un igauņi nespēja savstarpēji vienoties ne par ko. Tāpēc radās ierosinājums izveidot starptautisku šķīrējtiesu. Par Šķīrējtiesas vadītāju iecēla Britu augstāko pārstāvi – komisāru, pulkvedi Stīvenu Talentsu, kura pakļautībā bija vairāki cilvēki. Talents ar šo šķīrējtiesu nolēma robežu starp Latviju un Igauniju novilkt. Igaunijas valdība ilgi boikotēja šķīrējtiesas sēdes. Par Valku nevarēja vienoties galīgi nemaz.
Igaunijas 1920. gada konstitūcijā visa Valka jau bija iekļauta Igaunijā. Talentsam tas viss apnika. Viņš sadalīja Valku uz pusēm, veidojot robežu pa Varžupīti, tā lai Lugažu stacija paliek Latvijas pusē, bet Valkas lielā stacija – igauņu pusē. Tad Talenta šķīrējtiesa izdeva savu verdiktu Nr.1, kas bija pavēle, kurā ar administratīvām metodēm noteica robežu. Valka bija sadalīta, lielākā un bagātākā daļa tika Igaunijai, latviešiem tika Putraskalns un kapsēta. Ainaži palika latviešiem, Ipiķi palika latviešiem. Omuļu un Kāģeru pagasti tika sadalīti.
Īpašs stāsts ir Lauru kolonija – latviešu apdzīvota vieta apmēram 10 km uz Ziemeļiem no Pededzes, ko igauņiem 1944. gadā atņēma Krievija, un tagad atrodas Krievijā ar nosaukumu Lavri Pečorskije. Šī kolonija bija latviešu apdzīvota, bet tika Igaunijai.
Savukārt Roņu sala, ko apdzīvoja “veczviedri”, kas jādomā bija Kurzemes lībiešu atzars (saprata arī zviedru valodu, jo brauca uz Gotlandi tirgoties), bet Krievijas impērijas laikā Roņu sala atradās Kurzemes guberņas sastāvā. Faktiski administratīvi tā bija Latvijas teritorija. Sala tika atdota igauņiem ar argumentāciju, ka Roņu salas iedzīvotāji paši bija vēlējušies palikt Igaunijas teritorijā. Vietējiem iedzīvotājiem faktiski bija vienalga, bet igauņi pasteidzās pirmie. Igauņi pie kam atbrauca labi bruņoti, bet latviešiem nebija pretargumentu, nebija pat kuģīša, ar ko aizbraukt līdz Roņusalai.
Līdzīga robežu noteikšana bija ar Lietuvu. Kopš 1918. gada, kopš izveidojās Latvijas un Lietuvas valsts, abām šīm valstīm bija pretenzijas un domstarpības par dažiem apgabaliem uz Latvijas un Lietuvas robežas. Latvija pretendēja uz Mažeiķiem, toreizējo Muravjovu, kā arī uz Žagari. Lietuva, savukārt, pretendēja uz Aknīsti un Subati. Kurzemes guberņas sastāvā atradās Sventāja un Palanga, un etniskais iedīvotāju sastāvs no Mažeiķiem līdz Palangai bija latviski runājoši kurši (viņi dzīvoja arī Kuršu kāpā un runāja latviešu valodā). Un tomēŗ – Latvija un Lietuva nekādi netika galā ar strīdīgajām robežas teritorijām, pie Ilūkstes, Aknīstes un Subates izcēlās pat militārās sadursmes. 1920. gada vasarā – pirms “brīnuma pie Vislas” poļu karspēks atstāja šo teritoriju lai steigtos aizstāvēt Varšavu.
Tad nu poļu atstātā karaspēka vietā latvieši un lietuvieši mēģināja ieskriet pirmie. Eglainē pirmie ieskrēja latvieši, Subatē ieskrēja lietuvieši. uz turieni tika aizsūtīts 12. Bauskas kājnieku pulks – izskaidrot lietuviešiem, ka viņiem te nevajadzētu atrasties. Pulka komandieris – pulkvedis Krišs Ķūķis vietējā skolā satika pretī stāvošā lietuviešu pulka komandieri, kurā viņš atpazina savu dienesta biedru no cariskās Krievijas armijas laikiem. Ķūķis paņēma skolā esošo ģeogrāfijas karti, izklāja savam senajam kara biedram priekšā, un kartē bija redzams, ka senā Kurzemes guberņas robeža ir dažus kilometrus uz Dienvidiem. Lietuvietis negribīgi piekrita.
Bija arī neliela pašaudīšanās. Bija kritušie vienā un otrā pusē, tas gan tuvāk pie Eglaines. kur tagad piemineklis latviešu un lietuviešu ieroču brālībai.
Un tomēr nācās meklēt starptautisko šķīrējtiesnesi. Par tādu kļuva skotu profesors no Edinburgas universitātes Dž. J. Simpsons. Palangu un Sventāju atdeva lietuviešiem, lai viņiem būtu izeja pie jūras, jo tolaik Klaipēda un Kuršu kāpa piederēja Vācijai (tiesa, 1923. gadā Lietuva atguva Klaipēdu). Aknīste, Ilūkste un Subate tika atdotas Latvijai, Žagare un Mažeiķi Lietuvai, Brunavas un Ukru pagastus Latvija saņēma kā zināmu teritoriālo kompensāciju. 1920. gada septembrī tika noslēgts pagaidu līgums par robežām. Pēc šķīrējtiesas lēmuma Latvijai tika vairāk zemes pēc kvadrātkilometriem, bet ekonomiski Latvija zaudēja nozīmīgas teritorijas – Palangu, Sventāju un Mažeiķus.
Robežu ar Poliju nenoteica līdz pat 1927. gadam, jo šī robeža atradās daļā, kur Lietuva un Polija konfliktēja dēļ Viļņas. Latvija nesteidzās ar Poliju slēgt kaut kādu līgumu par robežām, jo mēs nevarējām izšķirties – kurus tad mēs atbalstīsim. Polija bija mūsu labākais militārais sabiedrotais, bet Latvija nudien nevēlējās konfliktēt ar lietuviešiem. Šis Viļņas apgabala robežstāsts palika atklāts līdz 1939. gadam, kad Vācija un Padomju Savienība sagrāva Poliju.
Vēl līdz šim brīdim nav skaidrs – kāda ir ekonomiskā robeža jūrā, tādēļ Latvijai bija lielas iebildes pret Būtiņģes termināļa būvi un notika pat “reņģu kari”.
Toties tagad mums ir iespējas pilnīgi brīvi aizbraukt uz Palangu vai Roņu salu, ko mēs ar pilnu pārliecību varētu saukt par Latviju.
