Veselības ministrs: mēs neatstāsim Latvijas iedzīvotājus bez palīdzības

Veselības ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu par slimnīcu tīkla attīstību, kas drīzumā nonāks uz valdības galda.

Ministrija pārskata līdzšinējo sistēmu un plāno pāriet uz trīs līmeņu slimnīcu modeli – lokālajām, reģionālajām un daudzprofilu slimnīcām, aizstājot pašreizējo piecu līmeņu dalījumu. Gaidāmie pārkārtojumi vislielākās iedzīvotāju bažas ir radījuši par to, vai visās slimnīcās, kur patlaban ir neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļa, tā tiks saglabāta arī turpmāk. Lai uzzinātu, kā slimnīcu pārtapšana ietekmēs reģionu iedzīvotājus, "Latvijas Avīze" kopā ar novadu laikrakstu žurnālistiem kopīgā sarunā Bauskā iztaujāja veselības ministru Hosamu Abu Meri. 

M. Libeka: Mūsu valsts iedzīvotāji gaida garās rindās, lai tiktu vizītē pie speciālistiem. Taču, iepazīstoties ar Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem, ir redzams, ka Latvijā nemaz nav liels ārstu deficīts – tas ir nedaudz zem vidējā ES rādītāja: vidēji 3,2 ārsti uz 1000 iedzīvotājiem. Kāpēc reģionu nodrošināšana ar ārstiem kļuvusi par tik lielu problēmu?

H. Abu Meri: Atgādināšu, ka 2009. gada krīzes laikā daudzi ārsti aizbrauca no Latvijas. Pēdējie dati gan ir pozitīvi, jo tikai desmit procenti no jaunajiem ārstiem vēlas strādāt ārzemēs. Cilvēkresursu problēma medicīnā pakāpeniski samazinās, bet tomēr tā joprojām ir jūtama. Jāņem vērā, ka, piemēram, divas trešdaļas ģimenes ārstu, kuri strādā, ir pensijas vecumā vai tuvu tam.

M. Libeka: Cilvēks no reģiona atbrauc vizītē pie invazīvā kardiologa Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, lai saņemtu nepieciešamo medicīnisko procedūru. Bet pēc vairākiem mēnešiem vai pusgada viņam rodas veselības problēma, piemēram, sirds aritmija, un viņš vēlas tikt vizītē pie kardiologa. Vislabāk pie tā paša, kurš veica procedūru vai arī pie šīs specialitātes ārsta tuvāk dzīvesvietai. Diemžēl ļoti bieži tas nav iespējams, jo reģionos kardiologu katastrofāli trūkst, bet, lai tiktu pie Stradiņa slimnīcas ārsta, jāgaida mēnešiem par valsts kvotu un arī privātajā ārstniecības iestādē, kur šis ārsts pieņem, ir gara rinda. Kāda jēga taisīt dārgas procedūras sirds un asinsvadu slimniekiem, ja ārstēšanā nepastāv pēctecība?

Ja runājam par reģioniem, mums ir jāsaprot – katrā poliklīnikā un novadā nebūs kardiologa. Jaunajā sirds un asinsvadu slimību plānā ir noteikts, ka ir jābūt pieejamiem speciālistiem, īpaši plaša profila slimnīcās, tajā skaitā arī reģionālajās slimnīcās.

Nav jau katru reizi jāiet pie kardiologa, ja radušās sirds veselības problēmas. Pacientam pēc invazīvas ārstēšanas var palīdzēt arī ģimenes ārsti un internisti.

Pašreizējās piecu līmeņu slimnīcās daudzi speciālisti strādā nepilnas slodzes te vienā, te otrā vietā. Tāpēc, ieviešot jauno sistēmu, kad piecu līmeņu slimnīcu vietā būs trīs līmeņi, būs iespējams vairāk koncentrēt speciālistus vienā ārstniecības iestādē.

Daudzu specialitāšu ārstu konsultāciju cenas, ko apmaksā Nacionālais veselības dienests, ir krietni zemākas nekā privātajās ārstniecības iestādēs. Speciālisti izvēlas tās ārstniecības iestādes, kur viņi var vairāk nopelnīt. Tas, ko maksā valsts, diemžēl nav konkurētspējīga samaksa, salīdzinot ar privātajām medicīnas iestādēm. Tāpēc reģionos ir problēmas ne tikai ar kardiologiem, bet arī, piemēram, ar ginekologiem un dzemdību speciālistiem.

M. Libeka: Tad atklāti vajadzētu pateikt iedzīvotājiem, ka maksas pakalpojumu būs arvien vairāk!

Mums nav nepieciešama uzreiz šāda radikāla pieeja. Esam paredzējuši koncentrēt vienā ārstniecības iestādē tos speciālistus, kuri patlaban mazliet strādā vienā, otrā un trešā nelielā ārstniecības iestādē nepilnu darba laiku. Ja reģionālajā slimnīcā ir, piemēram, invazīvā kardioloģija, tad tur speciālistiem ir jābūt pilnu darba slodzi.

M. Libeka: 2024. gadā gandrīz puse jeb 42,5% no visiem hospitalizētajiem pacientiem bija terapijas profila pacienti. Šajā profilā tiek uzņemti arī pacienti, kas tiek pārvesti no augstāka līmeņa slimnīcām terapijas turpināšanai. Veselības ministrija uzskata, ka, pieņemot 75% gultu noslodzi par vēlamo līmeni, terapijas gultu skaits būtu jāpalielina atbilstoši iedzīvotāju vajadzībām. Kā zināms, cilvēki dzīvo ilgāk un vajadzība pēc terapeitiem palielinās. Un te atkal jautājums: kur tiks ņemti terapeiti?

Latvijā ir 660 sertificētu terapeitu, un tas nav maz. Terapeitiem tikpat kā nav iespējams saņemt papildus pie algas par veiktajām medicīniskajām manipulācijām, kā tas ir citiem speciālistiem, kur šo manipulāciju ir daudz vairāk.

Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (RAKUS) 2026. gadā tiks sākts pilotprojekts, lai pārliecinātos par to, vai terapeitiem, ķīmijterapeitiem un citiem speciālistiem, kuriem nav iespējams nopelnīt papildus par medicīniskām procedūrām, būtu jāmaina atalgojuma sistēma.

Šogad rezidentūrā internistiem bija 20 valsts budžeta vietas, bet pieteicās 16 rezidenti. Mēs piedāvājam valsts apmaksātas vietas, bet jaunieši tās neaizpilda, jo uzskata, ka internista atalgojums ir neliels, salīdzinot ar citiem speciālistiem. Tādēļ mums ir jāstrādā pie tarifu noteikšanas tiem speciālistiem, kuriem nav iespēju nopelnīt vairāk.

Būtu gan jāņem vērā, ka visi speciālisti ir trīs gadus mācījušies arī interno medicīnu, tāpēc terapeitiskā profila slimniekus vajadzētu spēt ārstēt arī, piemēram, gastroenterologiem, nefrologiem un citiem speciālistiem.

RAKUS nesen ir uzsākts pilotprojekts "Slimnīca mājās". Pacientu, kuram ir hroniska saslimšana, bet nav nepieciešama intensīva ārstēšana, izraksta no slimnīcas un izsniedz planšeti, lai slimnīcas ārsts varētu monitorēt viņa veselības stāvokli. Tie ir pacienti, kuri dzīvo piecdesmit kilometru attālumā no RAKUS.

Nav iespējams visu paveikt vienā gadā, jo ir jāņem vērā, ka pastāv finansēšanas un likumdošanas jautājums. Mazo slimnīcu īpašnieki ir pašvaldības, un arī ar tām ir jāvienojas, tāpēc tas nav tik vienkārši, kā izskatās. Visu vasaru runājām ar slimnīcu vadītājiem par pārmaiņām, bet ar pašvaldību vadītājiem – pat divus gadus. Patlaban es neredzu, ka būtu lielas pretenzijas, bet joprojām ir nepieciešams skaidrot un izvērtēt cilvēkresursu kapacitāti attiecīgajos reģionos. Jārunā arī ar iedzīvotājiem, jo viņi ir satraukušies, padzirdot, ka vairs nebūšot tuvākajā slimnīcā neatliekamās medicīniskās palīdzības. Bet tā nav taisnība, jo būs cita kapacitāte. Mēs neatstāsim Latvijas iedzīvotājus bez palīdzības. Jebkuru uzlabojumu ieviešanai ir nepieciešami četri pieci gadi. Jāņem vērā arī tas, ka medicīnas tehnoloģijas attīstās, tāpēc mēs gribam iesaistīt pacientu ārstēšanā arvien vairāk telemedicīnu. Šajā ziņā īpaši labi reģionālajās slimnīcās darbojas insulta vienības, kas nepieciešamības gadījumā sazinās, piemēram, ar Stradiņa slimnīcu, lai konsultētos par konkrētu pacientu ārstēšanu. Nākotnē lokālajām slimnīcām būs iespēja sazināties ar augstāka līmeņa slimnīcu speciālistiem, lai nekavējoties palīdzētu konkrētam pacientam uz vietas.

M. Libeka: Telemedicīna prasa naudu, jo neviens ārsts par velti nekonsultēs.

Nacionālais veselības dienests ir noteicis tarifu par šādām konsultācijām. Es zinu, ka Stradiņa slimnīcai un RAKUS diezgan strauji palielinās telemedicīnas konsultāciju skaits.

Ingūna Johansone, Valkas un Smiltenes novadu reģionālā laikraksta "Ziemeļlatvija" galvenā redaktore: Vai neatliekamā medicīniskā palīdzība (NMP) nav pārvērtusies par tādu kā taksometru, lai pārvadātu pacientus uz Vidzemes slimnīcu Valmierā? Cilvēki mums nereti stāsta, ka mediķiem neesot nepieciešamo medikamentu, ka ne vienmēr esot vajadzīgā aparatūra, lai sniegtu palīdzību uz vietas, novērstu akūto veselības problēmu. Taču ir situācijas, kad aizved uz slimnīcu, tur ievada zāles un saka: brauciet mājās! Mums ir stāstīts, ka vecāki atved bērnu pie NMP brigādes, kad traumpunkts vairs nestrādā, un lūdz izvilkt ērci. Tur atbild, ka nevarot, jo tas neesot viņu darbs, un iesaka braukt uz Valmieru. Bet līdz turienei ir piecdesmit kilometri. Valkas iedzīvotājs izvēlas pāriet pāri robežai, lai lūgtu palīdzību Valgas NMP mediķiem. Tur nav jautājumu – medicīnas māsa paņem pincetīti un izrauj ērcīti. Pacients samaksā piecus eiro, un problēma ir atrisināta. Divas valstis ar dažādām attieksmēm pret pacientiem.

Bet kāpēc nevēršas pie ģimenes ārsta?

I. Johansone: Tāpēc, ka viņš tad nestrādā – pulkstenis ir septiņi vakarā.

Neatliekamā medicīniskā palīdzība un ātrā medicīniskā palīdzība ir divi dažādi nosaukumi. Mēs visi labi atceramies, ka agrāk atbrauca ātrās palīdzības mediķi, iešpricēja, pacientam kļuva labāk, un viņi aizbrauca. Šobrīd nav tādas kapacitātes, lai mediķi brauktu iepotēt. Viņi pie pacienta dodas neatliekamā kārtā, ja cilvēkam ir apdraudēta dzīvība. Bērnu, kuram piesūkusies ērcīte, nevedīs uz slimnīcu, jo tas nav neatliekams gadījums. NMP mediķiem ir medikamenti, kas ir nepieciešami, lai sniegtu neatliekamo palīdzību.

I. Johansone: Tā nav taisnība. Ir bijuši gadījumi, kad pacientam ir stipras sāpes un ir nepieciešamas pretsāpju zāles, bet NMP brigāde sakot, ka šādu zāļu viņiem neesot. Vedīšot pacientu uz slimnīcu, tur iešpricēšot.

Es par to esmu pārsteigts, neticu, ka NMPD nav pretsāpju medikamentu. Lai šo jautājumu apspriestu, ir jāzina konkrēti, kas tās ir par zālēm un konkrēti gadījumi, kad nav bijis zāļu.

I. Johansone: Lauku reģionos mēs pazīstam tos mediķus, kas strādā NMP brigādēs. Viņi mums paši stāsta, ka vairs neesot to medikamentu, kādi agrāk bijuši viņu rīcībā, ka zāļu saraksts brigādēm esot krietni sarucis un tā zāļu somiņa esot pavisam maza.

Linda Rasa, "Latvijas Avīzes" galvenā redaktore: Nesen Latvijas Televīzijā bija sižets par kādu gadījumu, kas pārsteidza sabiedrību. Kā var būt tā, ka Tukuma slimnīcā, kur ir neatliekamā medicīniskā palīdzība, nav nepieciešamās aparatūras, lai palīdzētu izglābt dzīvību vīrietim, kurš zaudēja samaņu pilsētas tirgus laukumā un pēc tam nomira, jo abas NMP brigādes bija devušās izsaukumā ārpus pilsētas? Tukuma slimnīcas galvenais ārsts Igors Punculis intervijā LTV sacīja, ka neesot iespējas aizbraukt ar medikamentiem, ar aparatūru līdz tirgus laukumam un slimnīcai neesot arī tādas funkcijas.

Es negribu nevienam pārmest, bet šajā situācijā bija jāiesaistās visiem kopā. Protams, ir jāsaprot, ko darīt, bet tajā pašā laikā, ja slimnīcā ir speciālisti, tad nedrīkst būt tā, ka cilvēks paliek viens pats ar savu smago veselības problēmu uz ielas.

Aivita Lizdika, "Alūksnes un Malienas Ziņu" galvenās redaktores vietniece: Mūsu laikraksta lasītāji lūdza ministram pajautāt – ko valsts konkrēti dara, lai piesaistītu lauku reģioniem speciālistus? Viņi rosina, ka tos jaunos mediķus, kuri studē par valsts budžeta līdzekļiem, varētu novirzīt strādāt kādu laiku uz tām slimnīcām, kur konkrēto specialitāšu ārsti ir visvairāk vajadzīgi. Tie, kuri rezidentūrā mācās par savu naudu, lai nu dara, kā vēlas.

Šāds jautājums pastāv jau gadiem. Šogad rezidentūrā par valsts naudu ir 299 rezidentu vietas. Pirms diviem gadiem, kad sāku strādāt par ministru, mēs mainījām sistēmu, lai ārsti nekoncentrētos pārsvarā lielajās Rīgas slimnīcās. Šobrīd ir vieglāk nekā agrāk rezidentus novirzīt arī uz nelielajām slimnīcām. Alūksnes slimnīcā arī patlaban strādā rezidenti. Tas, vai viņi tur paliks, atkarīgs no attieksmes darba kolektīvā, no priekšrocībām, ko jaunajiem ārstiem piešķir pašvaldība.

Alūksnē ir jādara viss iespējamais, lai tur būt traumatologi, jo jāņem vērā, ka tur atrodas Nacionālie bruņotie spēki un Zemessardze. Veselības ministrija kopā ar Aizsardzības ministriju strādā pie tā, lai slimnīcas atbilstu valsts drošībai nepieciešamajiem kritērijiem. Te ir runa ne tikai par Alūksnes slimnīcu, bet arī Jēkabpils reģionālo slimnīcu, Krāslavas, Balvu, Ludzas slimnīcām, kuras atrodas pierobežā. Latvijas pierobeža ar Krieviju un Baltkrieviju ir stratēģiskas nozīmes teritorija, un atbilstošas medicīniskās palīdzības pieejamība šajā reģionā ir valsts noturības elements. 

Līdz ar to augstākas izmaksas uz vienu pacientu šajā teritorijā ir pamatots ieguldījums valsts drošībā.

Ārstniecības iestādēs, kurās ir mazs NMP brigāžu mediķu atvesto pacientu skaits, plānots pilotēt steidzamās medicīniskās palīdzības nodaļas, tādējādi izvērtējot NMPD iespēju nogādāt pacientu stundas laikā uz tuvāko slimnīcu, kur ir neatliekamās palīdzības un pacientu uzņemšanas nodaļa. Steidzamās medicīnas palīdzības nodaļās iedzīvotājiem akūtas saslimšanas vai traumu gadījumos, kad netiek nopietni apdraudēta pacientu dzīvība, sertificēts ārsts sniegs nepieciešamo palīdzību. Savukārt situācijās, kad saslimšanas vai traumu dēļ pacienta dzīvība tiks apdraudēta vai, novērtējot pacienta veselības stāvokli, būs aizdomas par nopietnāku saslimšanu vai traumu, nekā tas sākotnēji diagnosticēts, steidzamās medicīniskās palīdzības nodaļā strādājošā personāla pienākums būs izsaukt NMPD brigādi pacienta tālākai novirzīšanai uz augstāka līmeņa iestādi, kur tālāk tiks pieņemts lēmums par pacienta ārstēšanu. Steidzamās medicīniskās palīdzības nodaļās ārsts (internists vai ķirurgs) būs pieejams konkrētas darba stundas diennaktī, kuras tiks noteiktas, vērtējot katras ārstniecības iestādes iespējas piesaistīt speciālistus un ņemot vērā atsevišķu teritoriju ģeogrāfiskās īpatnības. Atlikušo laiku ārsts būs pieejams slimnīcā. Savukārt radiologa asistents, medicīnas māsas, ārsta palīgi vai māsas palīgi steidzamās medicīnas palīdzības nodaļā būs pieejami visu diennakti septiņas dienas nedēļā.

Šo pilotprojektu mēs plānojam īstenot 2026. gada otrajā pusē, lai redzētu, kā strādā divas sistēmas kopā. Var rasties jautājums: kāpēc tik vēlu? Tāpēc ka Ministru kabinets vēl nav apstiprinājis ziņojumu par slimnīcu tīkla attīstību. Par šo jautājumu vēl būs plašas diskusijas gan politiķu, gan sabiedrības vidū. Tādā veidā mēs vēlamies noskaidrot, kāda ir pacientu plūsma un cilvēkresursu pieejamība. Patlaban ir tā, ka uzņemšanas nodaļās speciālisti nereti ir tikai uz papīra, un, kad NMPD brigāde tur grib vest pacientus, izrādās, ka reāli speciālists nav pieejams. Ir arī tā, ka medicīniskā aparatūra sestdien, svētdien nestrādā, jo brīvdienās nav speciālistu. Iedzīvotājiem ir skaidri jāzina, kādi speciālisti slimnīcās ir pieejami visu diennakti.

Zemāka profila slimnīcām ir jāsadarbojas ar augstāka līmeņa slimnīcām un otrādi. Tāda sadarbība, kāda šobrīd ir, piemēram, Bauskas slimnīcai ar lielajām slimnīcām, daudzviet nepastāv. Te, protams, rodas jautājums: kāpēc lielajām slimnīcām ir jāpieņem tik daudz pacientu, ja par viņu ārstēšanu rodas zaudējumi? Nākamgad tiks mainīts finansēšanas modelis tā, lai finansējums sekotu slimniekam. Līdz ar to finansēšanas modelis kļūs taisnīgāks.

Sarmīte Rutka, Jēkabpils reģionālā laikraksta "Brīvā Daugava" galvenā redaktore: Laikraksta "Brīvā Daugava" rīcībā nonākusi plānotā slimnīcu pārveides karte, kur novadu teritorijas iekrāsotas atbilstoši slimnīcu līmeņiem. Tomēr šis krāsojums visām reģionālajām slimnīcām nav vienāds: piecas – Ventspils, Liepājas, Rēzeknes, Daugavpils, Valmieras – ir vienā tonī ar universitātes slimnīcām (un arī norādīts, ka tās sniedz specializētu palīdzību), bet Jelgavas un Jēkabpils reģionālās slimnīcas iekrāsotas tonī, kas atbilst vidējā līmeņa statusam (un nav norādīts, ka tās sniegtu specializētu palīdzību). Līdz šim visām reģionālajām slimnīcām bija prasība nodrošināt noteiktu specializēto palīdzību noteiktā līmenī, bet, piemēram, Jēkabpils slimnīcā ilgstoši nav pilnvērtīgas insulta grupas. Vai tas nozīmē, ka nākotnē šādas prasības vairs netiks izvirzītas vismaz kā vēlams mērķis ar domu par vidējā līmeņa slimnīcu izaugsmes nepieciešamību, lai dzīvībai svarīgi pakalpojumi (piemēram, insulta grupa) tomēr būtu visās vidēja līmeņa slimnīcās?

Veselības ministrija šobrīd strādā pie slimnīcu pakalpojumu tīkla pilnveides, un diskusijas joprojām tiek turpinātas. Vēlamies uzsvērt, ka šobrīd nav pieņemti lēmumi par konkrētu slimnīcu pārveidošanu. 

Informatīvajā ziņojumā tiek runāts par principiem, kā organizēt slimnīcu tīklu. Ziņojums šobrīd ir nodots sabiedriskajai apspriešanai, ar to ikviens var iepazīties Ministru kabineta Tiesību aktu projektu publiskajā portālā, sniegt savus komentārus un priekšlikumus.

Pirms informatīvā ziņojuma nodošanas publiskajai apspriedei Veselības ministrijas komanda tikās ar visu slimnīcu pārstāvjiem un pārrunāja plānotās izmaiņas. Informatīvais ziņojums ir ceļa karte pārmaiņām slimnīcu tīkla attīstībā līdz 2029. gadam. Kvalitātes prasības tiks ieviestas pakāpeniski, sadarbojoties ar slimnīcām.

Sandra Apine, laikraksta "Alūksnes un Malienas Ziņas" galvenā redaktore: Kā būtu jāsakārto slimnīcu tīkls Latvijā, raugoties no militārās medicīnas viedokļa?

Lai ienaidnieks neuzzinātu, es patlaban nedrīkstu publiski runāt par to, kuru slimnīcu mēs uzskatām par galveno "X" stundā. Mediķi trenējas, lai spētu sniegt palīdzību ikvienam politraumu un citos gadījumos.

Ginta Alberte, Gulbenes novada laikraksta "Dzirkstele" galvenā redaktore: Jūs saņēmāt daudzu iedzīvotāju parakstītu vēstuli ar lūgumu saglabāt neatliekamo medicīnisko palīdzību Gulbenes un Balvu slimnīcu apvienībā. Kāds liktenis gaida šo apvienību?

Ir ļoti būtiski, lai pierobežu slimnīcām, tādām kā Balvi, Krāslava un citām, būtu īpašs statuss. Visticamāk, ka Balvos tiks saglabāta neatliekamā medicīniskā palīdzība. Šobrīd mēs nerunājam konkrēti ne par vienu slimnīcu, jo mēs veidojam kritērijus un analizējam cilvēkresursus, slimnīcu gatavību sniegt attiecīgos medicīnas pakalpojumus, kā arī attālumus no vienas slimnīcas līdz otrai utt.

L. Rasa: Runājot par Balvu slimnīcu, izskatās, ka šis jautājums ir arī politiski saasināts, jo slimnīcas aizstāvēšanā ir iesaistījusies ZZS. Vai jūs tiem Gulbenes un Balvu novadu iedzīvotāju tūkstošiem, kuri parakstījuši un nosūtījuši jums vēstuli ar lūgumu saglabāt Balvos neatliekamo medicīnisko palīdzību, atbildēsiet, ka bažām nav pamata?

Jā, nav pamata bažām.

M. Libeka: Jūs esot solījis, ka jau šovasar Indrā būs NMP brigāžu punkts. Tā man teica Krāslavas novada pašvaldības vadītājs Gunārs Upenieks. Kāds iemesls tam, ka solītais nav izpildīts?

Ja būtu atrasts 321 tūkstotis eiro, lai šādu punktu izveidotu, tad tas tur būtu. NMPD uzskata, ka, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un izsaukumus, šāds punkts tur nav nepieciešams, jo NMPD spējot tikt galā arī bez tā. Tomēr es uzskatu, ka, tiklīdz tiks īstenots pilotprojekts, lai pārliecinātos, kā strādā steidzamās palīdzības nodaļas pierobežas slimnīcās un arī NMPD brigādes, būs redzams, ka šāds punkts tomēr ir nepieciešams, un tad tā nauda varētu atrasties.

L. Rasa: Kā jūs uzskatāt – vai tas ir pieļaujams, ka daļa ārstu vienlaikus strādā piecās sešās darba vietās valsts, pašvaldību un privātās iestādēs (dažs pat privātfirmā, kas nodarbojas ar medicīnas iekārtu tirdzniecību)? Labi, varbūt labi mediķi, pateicoties savām zināšanām, prasmēm un ieguldītajam laikam mācībās, ir pelnījuši saņemt divdesmit, trīsdesmit tūkstošus un pat četrdesmit tūkstošus eiro mēnesī, kā tas bija redzams VID publiskotajā visvairāk pelnošo ārstu sarakstā. Taču jautājums – cik kvalitatīvi ir šāda ārsta sniegtie medicīnas pakalpojumi, ja viņš skraida no vienas darba vietas uz otru un trešo?

Neviens ārsts nestrādā cauru diennakti bez gulēšanas un atpūtas. Agrāk es strādāju savā ārsta praksē un vēl divās pašvaldību ārstniecības iestādēs, lasīju ārstiem lekcijas un arī strādāju ar rezidentiem, un to varēja apvienot. Es zinu, ka ir radiologi, kuri no Latvijas strādā Anglijā un Īrijā. Viņiem atsūta veiktā izmeklējuma attēlu, lai viņi to varētu aprakstīt, un par to maksā krietni vairāk nekā Latvijā. Nedrīkstētu uzskatīt, ka visi ārsti, kas strādā vairākās darba vietās, nespēj strādāt kvalitatīvi. Ir dažādi.

Veselības ministrijas valsts sekretāre ir pieprasījusi universitātes slimnīcām vairāk informācijas par ļoti labi atalgotajiem ārstiem. Mēs vēlamies pārliecināties, tieši par ko šiem ārstiem tiek maksāts valsts slimnīcās, kā tiek aprēķināts viņu atalgojums. Bet ministrijai nav tiesību kontrolēt, kā veidojas viņu atalgojums privātajās medicīnas iestādēs.

MAF 2025