Latvijas budžets tiek klusi sastādīts ierēdņu kabinetos un skaļi – politiķu paziņojumos. Neviens interesents Latvijā pilnu ainu par topošā budžeta skaitļiem nav guvis, un man ir pārliecība, ka arī ministri visai aptuveni nojauš kopējos ekseļa tabulas ciparus, kas nākamajā gadā tiks nozarei. Pieļauju, ka arī Veselības ministrs Hosams Abu Meri nojauš, ka paredzamais finansējums veselības jomai būs mazāks par vēlamo, un, kā saklausāms no zinošiem ļaudīm, 28. septembrī alkst kļūt par “Vienotības” valdes priekšsēdētāju, lai pēc tam pie budžeta sarunu galda varētu rindā stāties pirmais.
Naudas veselībai vairāk derētu, jo izdevumi palielinājušies, vajadzības pieaugušas, starptautiskās kompānijas zālēm un medicīnas precēm cenas cēlušas. Bet Hosams Abu Meri ir solījis atrisināt daudz jo dažādas problēmas, kuras grūti atrisināt ar labu gribu, bet itin viegli – ar labu gribu un naudu valsts budžetā šim nolūkam.
Te es vēlētos norādīt, ka ministrs nav solījis kā senajā Repšes klauzulā “nu kā var nesolīt”. Hosams Abu Meri lieto apgalvojumus “Tas ir ļoti svarīgi – pierakstiet (pagriežoties pret sava biroja darbinieku ar pildspalvu rokā)” vai “To mēs noteikti darīsim, esmu jau sasaucis darba grupu”, vai “Esmu to ministrijas darbiniekiem jau licis atrisināt”. Visi, kas ar Hosamu Abu Meri ir tikušies un problēmas risinājuši, paliek pārliecībā, ka risinājums ir rasts, ka ministrs solījumu turēs, iztaisa selfiju kopā ar ministru un labo ziņu liek portālā vai sociālajos tīklos.
Vismaz līdz 28. septembrim situācija veselības budžeta jomā izskatās pesimistiska, ministrija par solījumiem pieklājīgi klusē.
Nebūšu pieklājīgs – atgādināšu par solījumu atbalstīt diabēta pacientu profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu. Nav jau tā, ka Latvijā šajā jomā nekas nav darīts. Rasts risinājums no 2025. gada daļai diabēta slimniekiem apmaksāt injekcijas acs ābolā, kas cilvēkiem darbaspējas vecumā ļautu labāk saglabāt redzi. Arī diabēta pacientiem ar sirds un asinsvadu slimībām un to risku efektīvi medikamenti ir kļuvuši pieejamāki. Tiesa, Eiropas diabēta ārstēšanas vadlīnijas uzsver divas diezgan pašsaprotamas, bet Brīvības ielā 72 nesadzirdētas lietas –efektīvas terapijas pacientiem jānodrošina agrīni; ģimenes ārstiem jāpiešķir lielākas pilnvaras diabēta pacientu ārstēšanā.
Vēlos pastāstīt, ka ne tikai Latvijā, bet arī globāli diabēts saņem mazāku atbalstu salīdzinājumā ar onkoloģiju vai sirds slimību ārstēšanu, un tas ir komplekss jautājums. Lielā mērā problēma ir slimības uztverē. Politiķi, žurnālisti un finansisti diabētu saprot kā hronisku slimību, kas prasa ilgstošu ārstēšanu un dzīvesveida izmaiņas. Savukārt, vēzis un sirdslēkme bieži tiek uztverti kā akūtas, dzīvībai bīstamas situācijas, kurām nepieciešama tūlītēja medicīniska iejaukšanās un atbalsts, lieli līdzekļi un žilbinošs ārsta darbs. Bez tam vēzis un sirds slimības bieži ir saistītas ar redzamām fiziskām izpausmēm, kas var vieglāk mobilizēt sabiedrības atbalstu. Diabēts mēdz būt “klusais slepkava”, kura sekas izpaužas lēni un ne tik acīmredzami.
Liela problēma ir sociālajiem faktoriem. Diabēts bieži tiek saistīts ar neveselīgu dzīvesveidu, piemēram, nepietiekamu fizisko aktivitāti un neveselīgu uzturu. Tas finanšu un veselības ministrijā veicina uzskatu, ka cilvēki paši ir vainīgi savā slimībā, un līdz ar to var mazināt līdzjūtību un atbalstu. Ne mazāk svarīgs aspekts (īpaši Latvijā, ko raksturo nevienlīdzība veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanā) ir fakts, ka diabēts biežāk sastopams cilvēkiem ar zemāku sociālekonomisko statusu, kuriem ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei un atbalsta sistēmām. Līdz ar to onkoloģijā un kardioloģijā ir notikusi straujāka attīstība, ir pieejamas daudzas jaunas un efektīvas ārstēšanas metodes, kas sniedz patiesi redzamus rezultātus. Diabēta ārstēšana ir vairāk vērsta uz ilgtermiņa glikozes līmeņa kontroli, un tās rezultāti nav tik ātri pamanāmi.
Šeit es vēlos atkārtoties par nevienlīdzību. Mazāks atbalsts diabētam veicina nevienlīdzību veselības aprūpē, diabēta pacienti saņem mazākus resursus un atbalstu salīdzinājumā ar pacientiem ar citām hroniskām slimībām. Tai pašā laikā neārstēts vai nepietiekami ārstēts diabēts izraisa nopietnas komplikācijas, piemēram, nieru mazspēju, aklumu un kāju artēriju aterosklerozi, kas noved pie kājas amputācijas (šeit man zinošākiem lasītājiem jāpapildina, ka pie amputācijām diabēta pacienti biežāk nonāk polineiropātisku traucējumu dēļ – kājas kļūst nejutīgas, vieglāk ievainojamas, veidojas trofiskas čūlas). Jebkurā stratēģijā un politikā, kuras mērķis ir mazināt diabēta slogu, jāņem vērā arī šī papildu nianse, ka diabēts mēdz izraisīt neatgriezeniskus mikrovaskulārus bojājumus un ievērojami palielināt saslimstības un mirstības risku citu infekcijas un neinfekcijas slimību dēļ. Centieni apturēt diabēta pieaugumu nozīmē mazināt vai aizkavēt veselības komplikācijas, ja vien diabētu atklātu un ārstētu agrīni.
Vienkāršoti – daudzviet pasaulē invaliditātes pieaugums diabēta dēļ ir pārsniedzis mirstību no diabēta. Diabēta komplikācijas un invaliditāte noved pie augstākiem veselības aprūpes izdevumiem un samazinātas dzīves kvalitātes. Diabēts negatīvi ietekmē cilvēku darbspējas un sociālo dzīvi, tādējādi radot papildu slogu sabiedrībai.
Cilvēka orgāni nav izolēti. Diabēts ir ne tikai “cukura slimība”, bet arī nieru, sirds, asinsvadu, nervu slimība. Labs salīdzinājums ir diabētam ar rūsu, kas lēnām bojā automašīnas dažādas detaļas. Ja rūsa netiek apturēta, automašīna galu galā pārstāj darboties. Līdzīgi, diabēts sabojā dažādus cilvēka orgānus, ja netiek kontrolēts.
Diabēta prevalence Latvijā ir augoša – Latvija ir pirmajā vietā Baltijā. Otrā tipa diabēts kļūst “jaunāks”, jo resnēšana ir veiksmīgāka nekā tievēšana. Esmu par diabētu ar veselības ministru Hosamu Abu Meri runājis, esmu viņam īpaši uzsvēris nepieciešamību uzlabot pirmā tipa diabēta pacientu diagnostiku, veselības kontroli un ārstēšanu. Un kopā esam apsprieduši to, ka nepieciešams informēt sabiedrību par diabēta būtību, tā sekām un iespējām to efektīvi pārvaldīt. Nepieciešams atbalstīt zinātni un pētījumus, kas ļautu ieviest efektīvākas diabēta ārstēšanas metodes. Valstij būtu jānodrošina, ka visi cilvēki ar diabētu var saņemt nepieciešamo veselības aprūpi, neatkarīgi no viņu sociālekonomiskā statusa. Un protams – tas pats svarīgākais – valstij ir jāmazina aptaukošanās un mazkustības epidēmija, būtiski ir veicināt veselīga uztura lietošanu un fiziskās aktivitātes, lai novērstu diabētu un mazinātu tā negatīvo ietekmi. Pēdējais aspekts – diabēta pacientu nelīdzestība, īpaši dzīvesveida maiņas jomā.
Nozīmīgākā ceļa karte diabēta pandēmijas mazināšanai globāli ir PVO Globālais diabēta pakts, kas 2022. gadā iezīmēja piecus mērķus, kas būtu jāsasniedz līdz 2030. gadam. Šie mērķi vērsti uz metabolo risku, medikamentu pieejamības un diagnostikas problēmu risināšanu, kas valsts mērogā nozīmē, piemēram, glikozes koncentrācijas (asinīs) apsekojumus, diabēta reģistru, rīcības plānu.
Vislabākās un efektīgākās intervences, kas cilvēkiem ar otrā tipa diabētu ir devušas sekmīgus rezultātus ilgāk nekā 2 gadus, ietver ķermeņa svara samazināšanu, agresīvi kontrolējot uzņemto kaloriju daudzumu un fizisko aktivitāti, kā arī – bariatrisko ķirurģiju.
Abas iespējas ir saistītas ar stingru uzraudzību, ļoti lielu un dārgu medicīnas personāla darbu, un, visticamāk, nav mērogojamas visu diabēta pacientu vidū ne Latvijā, ne visā pasaulē. Farmakoloģiskie līdzekļi, piemēram, SGLT2 inhibitori un GLP1 agonisti, ir uzrādījuši daudzsološus rezultātus svara samazināšanā un (īpaši) sirds un asinsvadu protekcijā un aizsardzībā cilvēkiem ar otrā tipa diabētu. Attiecībā uz šo medikamentu lietošanu, Veselības ministrija nevēlas ieklausīties ģimenes ārstu (un arī endokrinologu) ieteikumā – dot lielākas iespējas terapiju uzsākt un turpināt ģimenes ārstiem, kas nodrošinātu savlaicīgu terapijas maiņu pacientiem, kuriem tā nepieciešama, tādējādi risinot arī speciālistu pieejamību.
Un tomēr SGLT2 inhibitoru un GLP1 agonistu intervenču dzīvotspēja populācijas līmenī ir ne tikai medicīnas iespēju, finanšu resursu, bet arī medicīnas ētikas un līdzestības jautājums. Katrā ziņā es līdz galam neticu, ka šīs intervences var izslēgt pacientam nepieciešamību mainīt režīmu, sportot un ievērot diētu, bet vēl svarīgāka šo intervenču sakarā ir diabēta māsas klātbūtne.
Normāls (padzīvojis, mazkustīgs, ar lieko svaru) otrā tipa diabēta pacients vēlas tableti (vēlams reizi nedēļā vai vēl retāk no māsiņas rokām), sliktākajā gadījumā – injekciju, bet pats savā dzīvē nemainīt neko. Diemžēl pasaules pieredze liecina, ka labākos rezultātus dod kombinācija – agrīna diagnostika, pacientu izglītošana un regulāras vizītes pie veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, dzīvesveida izmaiņas, sportošanas atsākšana un speciālista vadīta trenēšanās, ēšanas paradumu izmaiņas un ievērojama ēšanas apjoma mazināšana, bet tikai tad pielāgota farmakoterapija un citas stratēģijas. Šādas iejaukšanās var novērst vai vismaz aizkavēt otrā tipa diabēta attīstību un komplikācijas.
Es pietiekami labi saprotu, ka finansējums jaunām iniciatīvām 2025. gada valsts budžetā būs minimāls. No solījumiem diabēta pacientiem un ārstiem, vēl vēlos izcelt nepieciešamību lielākai pacientu daļai nodrošināt NGLU sistēmas. NGLU (nepārtraukta glikozes līmeņa uzraudzība) sistēma ir medicīniska ierīce, kas ļauj diabēta pacientiem nepārtraukti monitorēt glikozes līmeni asinīs. Šī informācija tiek iegūta, izmantojot nelielu sensoru, kas tiek (nesāpīgi!) ievietots zem ādas. Dati par glikozes līmeni tiek pārraidīti uz viedtālruni vai datoru, ļaujot pacientam un viņa veselības aprūpes speciālistiem reāllaikā sekot līdzi glikozes līmeņa svārstībām. NGLU sistēmas ļauj pacientiem precīzāk pielāgot savu insulīna devu un diētu, pamatojoties uz reāllaika datiem par glikozes līmeni. Regulāra glikozes līmeņa uzraudzība palīdz novērst hipoglikēmiju (zems cukura līmenis asinīs) un hiperglikēmiju (paaugstināts cukura līmenis asinīs), kas var izraisīt veselības problēmas un komplikācijas. NGLU sistēmas sniedz lielāku pārliecību un ļauj pacientiem dzīvot aktīvāku dzīvi, jo viņi var labāk plānot savu ikdienu.
Lai gan NGLU sistēmas ir ļoti noderīgas, tās nav obligātas visiem diabēta pacientiem. Nepieciešamību pēc NGLU sistēmas ir lielāka pirmā tipa cukura diabēta pacientiem, kā arī pacientiem, kas saskaras ar biežām un straujām glikozes līmeņa svārstībām. Būtiski – ja pacients nevar efektīvi kontrolēt savu diabētu, izmantojot tradicionālas metodes, NGLU sistēma var palīdzēt uzlabot glikozes kontroli.
Kāpēc manuprāt NGLU sistēmas pirmā tipa cukura diabēta pacientam ir nozīmīgākas par ietaupītu naudu budžetā? NGLU sistēmas sniedz precīzu un detalizētu informāciju par glikozes līmeņa svārstībām, tās ir viegli lietojamas un mazāk invazīvas nekā tradicionālās metodes, šīs sistēmas var sinhronizēt ar viedtālruņiem un citām ierīcēm, nodrošinot papildu funkcionalitāti. Dati, ko sniedz NGLU sistēma, ļauj precīzāk pielāgot insulīna devu un diētu, tādējādi uzlabojot glikozes līmeņa kontroli. Ārsts var izmantot NGLU datus, lai izvēlētos efektīvāko ārstēšanas režīmu katram pacientam.
Tiesa – NGLU sistēmas un to lietošana var būt dārga. Un tajā pašā laikā – lai gan sākotnējie ieguldījumi NGLU sistēmās var būt ievērojami, ilgtermiņā tās var ievērojami samazināt veselības aprūpes izdevumus. Agrīna komplikāciju atklāšana un efektīva ārstēšana var ievērojami samazināt izmaksas, kas saistītas ar dārgām medicīniskām procedūrām. Uzlabota darbspēja nozīmē mazākus izdevumus, kas saistīti ar slimības atvaļinājumiem un darba nespējas pabalstiem.
Pacientiem labāka glikozes līmeņa kontrole mazina nogurumu, kas bieži saistīts ar diabētu, tādējādi uzlabojot darba produktivitāti, viņiem mazinās nepieciešamība pēc ārkārtas medicīniskās palīdzības un hospitalizācijas. NGLU sistēmas ļauj pacientiem dzīvot aktīvāku dzīvi, jo viņi var labāk plānot savu ikdienu, ņemot vērā glikozes līmeņa svārstības.
Tā nu šis raksts ir mans atgādinājums veselības ministram Hosamam Abu Meri, kurš ir solījies meklēt un rast līdzekļus diabēta slimnieku profilakses, diagnostikas un ārstēšanas uzlabošanai; mani trīs ieteikumi:
• paplašināt iespējas ģimenes ārstiem savlaicīgi izrakstīt GLP1 agonistus visiem pacientiem, kam šī terapija samazinātu komplikāciju risku;
• NGLU sistēmu pieejamības palielināšanu uzskatīt par prioritāti;
• nodrošināt katram diabēta pacientam iespēju regulāri apmeklēt profesionālu un zinošu diabēta māsu.
Raksta nedaudz kašķīgais sākums ir metode kā piespiest ministru izlasīt rakstu līdz galam un pievērst uzmanību diabēta komplikāciju novēršanai un ārstēšanai kā konkrētai problēmai.
