Pēdējo mēnešu laikā informācijas kanālos dominē ziņas par Krievijas apdraudējumu Latvijai, Baltijai un visai Eiropai. Katru dienu dažādās valodās lasot dažādu ekspertu viedokļus, nākas secināt, ka situācija Eiropā ir kļuvusi ievērojami sarežģītāka, bet Krievijā – neprognozējamāka. Patiesībā neprognozējama kļuvusi Krievijas varas vertikāle, kas jebkurā minūtē var lemt par uzbrukumu kaimiņvalstīm ar konvenciāliem ieročiem vai lielākām Eiropas valstīm – ar kodolieročiem.
Šķiet, ka šos brīdinājumus Latvijā ir saklausījuši visi – sākot no augstākajām valsts amatpersonām, beidzot ar mazākzināmiem, taču labi maskētiem facebook komentētājiem. Vairums skatās uz problēmu caur šautenes optisko tēmekli, citi rok bunkurus, bet trešie plāno dzīvi svešās valstīs, iespējami tālu no Krievijas robežas. Ja Krievijas karaspēks iebruktu Latvijā, 90% iedzīvotāju nebūtu ne izrakuši bunkurus, ne aizlidojuši uz Kanāriju salām, nu labākajā gadījumā sagatavojuši mugursomu ar iztiku 72 stundām.
Ukrainas pieredze stāsta par notikumiem brīdī, kad Krievija iebruka Ukrainā, nosaucot karu par speciālu militāru operāciju, bet Kremļa vadoņi jau sapņoja pieņemt Krievijas armijas parādi Kijevas Kreščatikā. Ukraiņu militāristi savācās dažās stundās un bija gatavi galvas nolikt par Ukrainu, cilvēki atrada labākos slēpņus no raķetēm un droniem, prezidents nekur nemuka, bet sāka motivēt tautu cīņai par savu valsti. Jau pirmajā dienā ātrajām palīdzībām pietrūka benzīns, bet slimnīcām un medicīnas iestādēm – narkotiskie pretsāpju līdzekļi un sterilais pārsienamais materiāls. Vēl pēc divām dienām dažādos valsts nostūros parādījās infūzu trūkums un dažādu vienreiz lietojamu špriču, adatu, sistēmu, operācijas materiālu trūkums. Un visi pamanīja acīmredzamo – aptiekas lielveikalos tika sabombardētas, bet privātās aptiekas privātmāju pirmajā stāvā turpināja veiksmīgi darboties un uzņēmās zāļu apgādes funkcijas. Sākoties Krievijas iebrukumam, strauji iztukšojās gan pārtikas veikalu plaukti, gan aptieku krājumi, strauji auga pieprasījums pēc medikamentiem slimnīcās, valstij vienlaikus bija nekavējoties risināma medikamentu un ārstniecības ierīču loģistika uz karadarbības joslām. Viskritiskākā situācija ar medikamentu pieejamību veidojās okupētajās teritorijās, kur Krievijas bruņotie spēki bloķēja piegāžu ceļus pat humānajām kravām. Kara pirmajos mēnešos medikamentu pieejamība bija traucēta visā valstī, īpaši apdraudot hroniskos pacientus, kuru ārstēšanā nepieciešama nepārtraukta un regulāra medikamentu terapija.
Būtiskas mācības no Ukrainas kolēģiem: “nekad nelieciet visas olas vienā grozā, turiet medikamentu rezerves slimnīcas tuvumā, bet ne pašā slimnīcā”, “humānā palīdzība bieži ir haotiska, vienveidīga un ar notecējušiem terminiem”, “humānajā palīdzībā grūti orientēties, ja medikamenta nosaukums nav pazīstams, bet anotācija rakstīta ar hieroglifiem”, “medikamenti, kas ir slimnīcu rezervēs miera laika apstākļos, ir pilnīgi citi, kā vajag kara laikā”, “hroniskiem slimniekiem pasliktinās veselības stāvoklis, daudz vairāk vajag medikamentu hipertonijas, diabēta, astmas un psihisko slimību ārstēšanai”.
Pērnā gada beigās problēmas nopietnību aptvēra Eiropas komisāri un Eiropas parlaments. Bija kļuvis skaidrs – vienalga kurā Eiropas vietā sāktos konflikts ar Krieviju – problēmas būtu identiskas – svarīgu medikamentu trūkums, loģistikas pārrāvumi, cilvēku zudumi nepietiekama medicīnas materiālu tehniskā nodrošinājuma dēļ.
decembrī Eiropas savienība vienojās par kritiski svarīgo zāļu saraksta pirmo versiju, lai palīdzētu izvairīties no iespējamā zāļu trūkuma Eiropas savienībā. Šajā sarakstā iekļāva vairāk nekā 200 cilvēkiem paredzēto zāļu aktīvās vielas, kuras tiek uzskatītas par kritiski svarīgām veselības aprūpes sistēmām visā Eiropā, un kuru piegādes nepārtrauktība ir prioritāte.
Sarakstā ir iekļautas aktīvās vielas, kas aptver plašu terapeitisko jomu loku, un tajā ir iekļautas arī vakcīnas un zāles retu slimību ārstēšanai. Savienības saraksts tiks paplašināts 2024. gadā, un pēc tam to atjauninās katru gadu.
Sarakstā iekļautās zāles pacienti un veselības aprūpes speciālisti var turpināt izrakstīt un lietot kā parasti. Valstu kompetentajām iestādēm ir noteiktas papildu ziņošanas iespējas un prasības.
Saraksts nespēj pilnībā atrisināt visas zāļu nepieejamības problēmas, tām ir globāls raksturs.
Otrdien, 13. februārī par nepieciešamību valstij pilnā apmērā pievērsties medikamentu rezervēm, skaļi ierunājās Latvijas farmaceiti, aptiekāri, zāļu ražotāji. Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, Ukrainas Neatkarības ielā 1 pulcējās eksperti diskusijai par zāļu pieejamību X stundai. Paneļdiskusijā piedalījās ārste neiroloģe, Ukrainas atbalsta biedrības SICH vadītāja Oksana Sičko, AS “Olainfarm” valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis, Latvijas Nacionālās zāļu apgādes asociācijas valdes loceklis Jānis Lībķens un Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle Ločmele. Pilna zāle skatītāju un līdzi jutēju gan no Veselības ministrijas, gan no farmācijas jomas, gan no Rīgas Stradiņa universitātes un Latvijas universitātes.
Kas šajā sēdē izskanēja? Fakti un argumenti – Latvijas medikamentu rezerves ir mazas, slimnīcām rezerves ir miera laika rezerves, valsts nepietiekami atbalsta nacionālos ražotājus, kuri varēt saražot lielāko daļu no kritiski svarīgo zāļu saraksta, un nacionālos lieltirgotājus, kuri varēt uzkrāt medikamentus sešu mēnešu apjomam. Medikamentu pieejamība vai nepieejamība kļuvusi par Eiropas problēmu un aktualitāti. Pērnā gada rudenī Eiropas Komisija aicināja meklēt jaunu pieeju, lai risinātu medikamentu nepieejamības problēmu, ko lielā mērā iniciēja Covid-19 pandēmija un Krievijas pilna apjoma karš Ukrainā. Gan pandēmija, gan karš pārrāva piegāžu ķēdes un būtiski samazināja medikamentu pieejamību Eiropā, tātad arī veselības aprūpes kvalitāti iedzīvotājiem.
Covid–19 pandēmija iespaidoja medikamentu pieejamību hronisku slimību ārstēšanai. Ja mēs par Covid–19 pandēmiju uzskatām aptuveni 500 dienas, tad daudzām zālēm trūkums ilga 130 dienas, visvairāk un visbiežāk zāļu trūka sirds-asinsvadu un nervu sistēmas slimību ārstēšanai. Sirds-asinsvadu sistēmas slimību ārstēšanai nepieciešamo zāļu trūkums vienlaicīgi radīja arī lielāku mirstību, kas, iespējams, tika norakstīta uz Covid–19 pandēmiju; sirds-asinsvadu slimību zāļu deficīts bija galvenais iemesls, kāpēc politiķi un ierēdņi saklausīja bažas par rezervju nepieciešamību un tādas medikamentu apgādes sistēmas radīšanu, kas ar atbilstošiem krājumiem un valsts rezervju atbalstu spētu efektīvi funkcionēt gan ikdienā, gan ārkārtas situācijās.
Šobrīd esam apdraudēti – neviens nevar prognozēt, kā turpināsies Krievijas agresīvā politika. Latvijas uzdevums būt gataviem militāram vai provocētam konfliktam nozīmē veselības jomas un bruņoto spēku sadarbību. Tas nozīmē stratēģiju – kā ievainotās militārpersonas vai cilviliedzīvotājus militārie mediķi nodod NMPD, kā Universitātes slimnīcas un reģionālās slimnīcas šos slimniekus uzņem, kā ārstē apdegumus, kontūzijas, šautas un plēstas brūces utt. Pirmkārt, tas nozīmē medikamentu un pārsienāmā materiāla rezerves. PoliticoEurope saka, ka rezerves Eiropā pietiekamā apjomā esot tikai Beļģijai un Portugālei, bet visvājākās – Ungārijai un Latvijai.
Latvijas valsts uzdevums ir stiprināt Latvijas farmaceitiskās rūpnīcas, lai tās ievērojami paplašinātu sortimentu ar tiem medikamentiem, kas iekļauti Eiropas kritiski svarīgo zāļu sarakstā, tas nozīmē – atbalstīt Latvijas farmaceitisko rūpnīcu sortimenta paplašināšanu, militāri medicīniskām rezervēm iepērkot Latvijā ražotus medikamentus. Tas ļautu saņemt šos medikamentus arī tad, ja kara vai militāra apdraudējuma gadījumā medikamentu iegāde Eiropā un/vai transports no citām valstīm būtu apgrūtināts.
Mums ir skaidri zināms ne tikai Eiropas Komisijas izstrādātais 200 zāļu saraksts, bet arī NATO ieteiktais vēlamo zāļu, aparatūras, instrumentu un pārsienamo materiālu rezervju apjoms – rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētikām (pretsāpju medikamentiem), pretšoka līdzekļiem, infūziem, antimikrobiskiem līdzekļiem, kā arī sterilizācijas, imobilizācijas un pārsienamajam materiālam, anestēzijas līdzekļiem un aparatūrai mēneša patēriņa apjomā kara apstākļos, bet vēl – NATO standartam atbilstošas autonomas elpināšanas iekārtas. Visu neuzskaitīšu, informācija ir pieejama.
Gandrīz visu no tā mēs varam ražot Latvijā, ja vien tiek veiktas nepieciešamās izmaiņas likumdošanā (rezervēm un stratēģiskajiem iepirkumiem tiek garantēta Latvijā ražotu preču prioritāte) un paredzēts valsts atbalsts ražotājiem, kas uzņemas šo darbu veikt. Liepājas rūpnīca “Tonus Elast” jau šobrīd var saražot sterilus pārsējus ne tikai Latvijas, bet arī kaimiņvalstu rezervēm un vēl kā palīdzību Ukrainai, atliek pieņemt politisku lēmumu. Piemēri, kad Latvijas valdība pamanās rīkoties absurdi, mums vai cik. Atcerēsimies Covid–19 pandēmiju, kad Latvijā tika ražoti respiratori priekš Vācijas, bet priekš mums tika vestas dārgas, nestandarta, nesertificētas maskas no Āzijas ar lidmašīnu. Slikts piemērs ir degvielas rezerves, kas Latvijai ir “uz papīra” – ieslēptas līgumos ar piegādātāju, bet reāli neatrodas Latvijā. Tas, ko nekad nevar saprast vidējais Latvijas ierēdnis – šīs rezerves, kas atrodas ārpus Latvijas, būs neiespējami atgādāt uz Latviju kara apstākļos.
Tātad – apkopošu iepriekš rakstīto, tikai citiem vārdiem: medicīniskās rezerves ir apdrošināšanas polise (šo teicienu esmu aizņēmies no Lienes Cipules), labi ir šo polisi neizmantot, bet vajadzības gadījumā tā ir lielisks atspaids. Mums ir Ukrainas pieredze, un mums ir jāmācās no Ukrainas pieredzes. Un ukraiņi mums ir teikuši par rezervēm – tām ir jābūt fiziskām rezervēm, tās nedrīkst būt kaut kur uz papīra vai līgumos atrunātas, ar nodomu protokoliem apstiprinātas. Rezervēm jāatrodas dažādās lokācijās, bet mazākās noliktavās un ēkās. Krievu artilēristam patīk lieli mērķi. Jādomā par vairākās vietās izvietotām rezervēm gana tuvu ārstniecības iestādēm, īpaši universitātes slimnīcām un reģionālajām slimnīcām. Ļoti svarīgi, lai šīs medikamentu rezerves nav tikai trīs lokalizācijās valstī.
Šobrīd Latvijas universitātes un reģionālās slimnīcas dzīvo ar atbildības sajūtu autonomi funkcionēt vismaz pirmās 24 stundas. Tas ietver elektrību, ūdeni, siltumu, pārtiku, iekārtas, kas spēj funkcionēt, citas nepieciešamās lietas, un ietver arī personālu. Jebkura militāra konflikta un katastrofas gadījumā eksponenciāli pieaug vajadzība pēc atsevišķiem medikamentiem, sterilizācijas iespējām, pārsienamajiem materiāliem, operācijas šuvju materiāliem un instrumentiem, anestezioloģijas līdzekļiem un tehnoloģijām. Pašreizējās universitātes un reģionālo slimnīcu rezerves, kas miera apstākļos nodrošina darbu vairākām nedēļām, militāra konflikta gadījumā izsīktu pirmajā vakarā.
