Avots: https://www.la.lv/vai-veganisks-uzturs-ir-dross-augosam-bernam-atbild-peteris-apinis
Galvenā redaktore man atsūtīja lasītājas vēstuli un lūdza uz to publiski atbildēt.
Vēstule: “Varbūt Pēteris Apinis varētu kādreiz pievērsties tēmai par jauniešu uzturu? Man paziņām meita cenšas sekot līdzi tendencēm un atteikusies pilnībā no gaļas, jo tā dara arī viņas vecāki. Meitēns ir nenormāli tievs – grūti pat skatīties uz viņu. Neesmu mediķis, taču man šķiet, ka nav pareizi bērniem uzspiest vecāku uztura paradumus un ierobežot gaļas ēšanu, jo mūsu apstākļos taču gaļa ir nepieciešama! Un kur nu vēl augošiem organismiem! Vai nākotnē tāda meitene vispār varēs iznēsāt bērnu? Uzskatu, ka ir vairāk jārunā! Viens ir vegānisms kā mode un pieaugušu cilvēku izvēle, bet kas pavisam cits – tā ietekme uz veselību”.
Nu traki. Vēstule nudien nav viennozīmīga. Jautājums ir par “paziņu meitu”, un tas atbilst izpratnei par latvietību. Katrs latvietis labāk par ārstu zina kādas tabletes izrakstīt, daudz labāk par kaimiņiem un paziņām – kā audzināt un skolot viņu bērnus, bet labāk par Luku Banki – kuri spēlētāji jāiekļauj Latvijas basketbola izlasē vai jālaiž laukumā. Jautājums par paziņas bērnu ēdināšanu pilnībā atbilst otrajam punktam. Visvienkāršāk būtu ieteikt – ja bērns ir pārlieku tievs, šim bērnam vajadzētu konsultēties Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā pie visdraudzīgākās un atsaucīgākās uzturspeciālistes. Un tomēr – ja bērns ir pārlieku tievs vai pārlieku resns, šim bērnam būtu vajadzīga individuāla konsultācija, sākumā pie pediatra vai ģimenes ārsta, tad bērnu endokrinologa un beigās – pie bērnu dietologa vai uzturspeciālista. Jo saruna par bērna uzturu ir ārsta saruna ar tēvu, māti un bērnu vienkopus.
Toties pati vēstule man deva iespēju pāršķirstīt globālo žurnālu rakstus. Pats esmu visēdājs, taču iespēju robežās minimizēju sarkano gaļu savā uzturā, labprāt pacientiem iesaku Vidusjūras diētu ar uzsvaru uz tāljūras zivīm kā labāko dzīvnieku olbaltumvielu un taukvielu uzņemšanas avotu. Saviem pacientiem iesaku lasīt to, ko par veselīgu uzturu sarakstījusi kardioloģe, profesore Iveta Mintāle.
Jebkurš autors – vai tas būtu zinātniska raksta, populārzinātniska izklāsta jeb vienkāršas vēstules autors, jautājumā par uzturu ir aizspriedumains. Mēs visi esam eksperti, jo neskaitāmas stundas savā dzīvē esam veltījuši ēdiena uzņemšanai. Iespējams, ka dažkārt uzturzinātniskiem vai pseidouzturzinātniskiem rakstiem ir atrodamas kādas finansiālas saiknes ar nozari – neatkarīgi – interešu konflikta līmenī vai bez tā, neatkarīgi no tā, vai tas ir par vai pret gaļu, par vai pret sīpoliem, par vai pret sarkanvīnu.
Nekad netiek apspriesti nefinansiālie interešu konflikti, kas autoriem ir saistībā ar viņu ideoloģiskajiem, intelektuālajiem un lojalitātes aizspriedumiem. Uztura jomā ir praktiski neiespējami nebūt neobjektīvam. Man ir radies priekšstats, ka uzturzinātne un dietoloģija vairāk līdzinās reliģijai nevis zinātnei, un vismazāk šeit iederas novērojošā epidemioloģija.
Liela daļa pierādījumu ir novērojumu pētījumu veidā, un tie ir ierobežoti sakarā ar sajaukšanu (piemēram, veselīga pilsoņa ēšanas aizspriedumi), precizitātes trūkumu izstrādē (piemēram, pārtikas patēriņa biežuma anketu izmantošana pētījumos, apzinoties, ka >30% pacientu neatceras, ko ēduši vai pēc tam – ko anketās sarakstījuši) un tāpēc, ka tie pēc būtības nevar noteikt cēloņsakarību. Šī iemesla dēļ pat pierādījumi par sarkanās gaļas patēriņa nelabvēlīgajām sekām ir pārāk vāji, lai ieteiktu samazināt tās patēriņu. Un otrādi – pierādījumi par vegāniskas vai vegetāras pārtikas lietošanu nedod mums pat sešdesmitprocentīgu pārliecību, ka tā ir veselīga vai neveselīga.
Zinu, ka atkal saņemšu savu draugu epidemiologu niknu kritiku, bet apgalvošu, ka uztura epidemioloģijas jomā ir nepieciešamas radikālas reformas.
Man nav grūti atbildēt cienījamās vēstules autorei, ka manuprāt – dzīvnieku olbaltumvielas bērnam ir nepieciešamas un būtu vēlams tās uzņemt. Galvenie iebildumi pret pilnīgu dzīvnieku olbaltumvielu izslēgšanu no uztura parasti ir saistīti ar potenciālu uzturvielu deficītu un uztura plānošanas sarežģītību (teorētiski ir iespējams ievērot pilnvērtīgu vegānisku diētu, taču tas prasa rūpīgu plānošanu). Šķiet, ka lielākā baža vegānu uzturā ir B12 vitamīna trūkums, jo tas atrodams dzīvnieku izcelsmes produktos, piemēram, gaļā, zivīs, olās un piena produktos. B12 ir vitāli svarīgs nervu sistēmas un asinsrades procesiem, īpaši jau augšanas periodā – bērnam esot mātes miesās vai augot pastāvīgi līdz 18–20 gadu vecumam.
Bez papildu uzņemšanas, rodas B12 deficīts, kas savukārt var izraisīt anēmiju, nervu bojājumus un atmiņas zudumu. Tāpēc vegāniem bieži iesaka lietot B12 vitamīna uztura bagātinātājus. Otra problēma vegānu uzturā varētu būt nepietiekama dzelzs, kalcija un joda uzņemšana. Lai gan šīs minerālvielas atrodas augu valsts produktos, tās no augiem uzsūcas sliktāk nekā no dzīvnieku izcelsmes produktiem. Piemēram, augu izcelsmes produktos –pupiņās, lēcās, spinātos dzelzs ir gana daudz, bet šī dzelzs ir ne-hēma formā, kas organismā uzsūcas sliktāk. Kalcijs ir būtisks kaulu un zobu veselībai, un piena produkti ir tā galvenais avots. Vegāniem kalcijs būtu jāuzņem no brokoļiem, tofu, mandelēm un ar kalciju bagātinātu augu pienu. Jods ir svarīgs vairogdziedzera darbībai. Galvenais joda avots uzturā mums ir jūras veltes, taču to var uzņemt arī no jodētā sāls vai jūras aļģēm.
Tomēr plašāko diskusiju attiecībā uz vegānu un veģetāriešu uzturu rada olbaltumvielu esamība vai nepietiekama esamība augu valsts produktos. Dzīvnieku olbaltumvielas tiek uzskatītas par pilnvērtīgām olbaltumvielām, jo tās satur visas deviņas neaizvietojamās aminoskābes, ko cilvēka organisms nespēj sintezēt pats. Augu olbaltumvielām bieži vien trūkst vienas vai vairāku no šīm aminoskābēm. Lai nodrošinātu visas nepieciešamās aminoskābes, vegāniem ir jāēd daudzveidīgi, kombinējot dažādus produktus, piemēram, pākšaugus un graudaugus.
Līdzīgi ir ar taukskābēm. Omega-3 taukskābes, it īpaši EPS (eikozapentaēnskābe) un DHS (dokozaheksaēnskābe), ir svarīgas smadzeņu un sirds veselībai. Tās galvenokārt atrodas taukainās tāljūras zivīs. Lai gan augu izcelsmes produktos (piemēram, linsēklās, valriekstos) ir alfa-linolēnskābe (ALS), organisms to tikai daļēji spēj pārvērst par EPS un DHS. Tāpēc vegāniem ieska lietot mikroaļģu eļļas uzturbagātinātājus.Un vēl kāds aspekts. Tiem, kas neēd gaļu un zivis, daudz jāēd pākšaugu un šķiedrvielu, kas var izraisīt vēdera pūšanos un diskomfortu. Šķiet, ka gadsimtu gaitā cilvēka mikrobioms arī veidojies tāds, ka pieradis vismaz daļēji vairoties daudzviedīgas – augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikas apstrādes procesā. Interesanti, ka dzīvnieki – gaļēdāji – labprāt uzņem augu valsts produktus, piemēram, vilki Latvijā rudeņos nāk uz ābolu dārziem un līdz 40% sava uztura uzņem ar āboliem.
Augu gaļa un laboratorijā audzēta gaļa
Augu gaļa ir pārtikas produkti, kas ir radīti, lai imitētu dzīvnieku gaļas garšu, tekstūru un izskatu. Šī augu gaļa tiek ražota, izmantojot tikai augu izcelsmes sastāvdaļas. Šo produktu popularitāte pēdējos gados ir strauji augusi, jo cilvēki globāli samazina gaļas patēriņu ētisku, ekoloģisku vai veselības apsvērumu dēļ. Lielākā daļa augu gaļas produktu sastāv no augu olbaltumvielām, galvenokārt no sojas, zirņu proteīna, kviešu glutēna, vai mikroproteīna. Lai panāktu gaļai līdzīgu tekstūru, šos proteīnus apstrādā ar īpašām metodēm. Lai piešķirtu garšu un krāsu, tiek pievienoti dažādi aromatizētāji, garšvielas un krāsvielas. Bieži vien tiek izmantoti tādi ingredienti kā biešu sula vai dzelzs preparāti.
Uzturvērtības ziņā augu gaļas produkti mēdz būt atšķirīgi. Daudzi no tiem ir speciāli izstrādāti, lai tie būtu uzturvielām bagāti un spētu aizstāt dzīvnieku gaļu un būt pilnvērtīgi olbaltumvielu avoti. Daži augu gaļa produkti, kas izgatavoti no sojas vai zirņu proteīna, ir pilnvērtīgi olbaltumvielu avoti, kas satur visas deviņas neaizvietojamās aminoskābes.
Augu gaļas ražotāji mēdz bagātināt savus produktus ar dzelzi un B12 vitamīnu, kas ir īpaši svarīgi vegāniem un veģetāriešiem. Augu gaļas produkti bieži vien ir bagāti ar šķiedrvielām un parasti satur mazāk piesātināto tauku un holesterīna nekā tradicionālā gaļa, tomēr tie, kas ir relatīvi lēti un nonāk līdz tirdzniecībai, satur visai daudz nātrija hlorīda un tauku.
Kopumā, ja augu gaļa tiek patērēta kā daļa no sabalansēta uztura, tā ir labs veids, kā dažādot ēdienkarti un uzņemt nepieciešamās uzturvielas. Vegāniem un veģetāriešiem es to ieteiktu kombinācijā ar citiem augu izcelsmes olbaltumvielu avotiem – pākšaugiem, sēklām, riekstiem un pilngraudiem.
Ir viedoklis, ka vislielākās finanšu investīcijas globāli šobrīd tiek novirzītas laboratorijā audzētas gaļas ražošanai. Globāli tūkstošiem jaunuzņēmumu sola, ka ilgtspējīga, laboratorijā audzēta gaļa līdz šīs desmitgades beigām nonāks pārtikas veikalos, un investori pret šiem solījumiem labprāt iegulda miljonus. Pēdējo gadu laikā simtiem kultivētas gaļas start-up uzņēmumu ir paziņojuši, ka ir ļoti tuvu savu produktu laišanai tirgū, liecinot, ka ir tikai laika jautājums, kad kultivēta gaļa sāks plūst pārtikas veikalu plauktos.
Laboratorijā audzēta gaļa, ko sauc arī par kultivētu gaļu, tiek radīta, in vitro kultivējot dzīvnieku muskuļu un tauku šūnas. Atbalstītāji slavē laboratorijā audzētu gaļu par tās potenciālajiem ieguvumiem videi un dzīvnieku tiesībām, kā arī par to, ka tā uzlabo globālo piekļuvi kvalitatīvai, proteīniem bagātai pārtikai.
Autoram šķiet, ka mūsdienu (2025) zinātne un tehnoloģija nespēj ražot konkurētspējīgus kultivētu šūnu gaļas produktus. Manuprāt – šķēršļi termodinamikā, šūnu vielmaiņā, bioreaktoru dizainā, sastāvdaļu izmaksās, iekārtu būvniecībā un citos faktoros neļaus tuvākajā laikā kultivēto proteīnu ražot pietiekami lēti, lai aizstātu tradicionālo gaļu.
Cilvēkiem nāksies apmācīt šūnas uzvesties tā, kā neviena šūna līdz šim nav uzvedusies. Nāksies izstrādāt bioreaktorus, kas neievēro ķīmijas un fizikas principus. Būs jāizveido pilnīgi jauna barības vielu piegādes ķēde, izmantojot ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses, izgudrojot lētas, precīzas un drošas aminoskābju ražošanas formas.
Kamēr laboratorijā audzēta gaļa cīnās, lai tiktu pieņemta, augu gaļa jau ir pierādījusi savu dzīvotspēju un popularitāti. Ir pilnīgi skaidrs, ka pasaulei nāksies atrast lētāku un pieejamāku olbaltumvielu avotu par liellopu.
Mans ieteikums – bērniem, grūtniecēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem tomēr vēl nākamos desmit gadus (kad nu šie laboratorijas gaļas produkti nonāks Rimi) lietot uzturā dzīvnieku izcelsmes produktus.
