Pagājušajā nedēļā Latvijā tika konstatēts lokāls difterijas uzliesmojums, apzinot piecus saslimušos. Pirmdien, 16. septembrī, viens no difterijas saslimušajiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā zaudēja cīņā par dzīvību. Tas bija četrus gadus vecs, pret difteriju nevakcinēts puisītis. Pēc notikušā neklusēja neviens. Sociālajos tīklos jau sprieda linča tiesu mirušā zēna vecākiem, parādījās diskusijas par obligātas vakcinācijas nepieciešamību, veselības ministrs sasauca Imunizācijas valsts padomes sēdi, ārsti nenogurstoši turpināja atgādināt par vakcīnu būtiskumu, bet vakcīnu noliedzēji turpināja izplatīt savu naratīvu par vakcīnu blaknēm un kaitīgumu. Cik reāla obligāta vakcinācija ir Latvijā? Vai antivakserus par klajiem maldiem internetā nevar sodīt? Kā ir ar jebkādu soda veidu ieviešanu vecākiem šādos gadījumos? Par to vairāk stāsta Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.
Rakstisks atteikums ir pierādījums, ka likumiskais pārstāvis nav devis savu piekrišanu bērna vakcinācijai.
Kaut gan Vakcinācijas noteikumos vakcinācija pret noteiktām infekcijas slimībām bērniem ir noteikta kā obligāta, saskaņā ar šo noteikumu 28. punktu likumiskajam pārstāvim ir tiesības atteikties no bērna vakcinācijas. Ārstniecības personai tādā gadījumā ir pienākums izskaidrot vakcinācijas nozīmi un rakstiski noformēt informēto atteikumu no vakcinācijas, un bērna likumiskais pārstāvis paraksta aizpildīto atteikuma veidlapu.
Rakstisks atteikums ir pierādījums, ka likumiskais pārstāvis nav devis savu piekrišanu bērna vakcinācijai. Tas ir pamats ārstam rīkoties, lai vecāka piekrišanas vietā saņemtu bāriņtiesas piekrišanu, ja ārsts uzskata, ka vakcinācija ir bērna interesēs.
Nevakcinējot, bērnam tiek atņemtas cilvēka pamattiesības – tiesības uz dzīvību
Konkrētajā situācijā [četrus gadus vecā zēna nāve] noticis bērna tiesību uz veselību un dzīvību pārkāpums. Bērns ir miris, kaut gan viņa nāvi varēja novērst, ja vecāki un ārstniecības personas būtu pievērsuši pienācīgu uzmanību vakcinācijai.
Vakcinācija (potēšana) saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likumā noteikto termina skaidrojumu ir “specifisks profilakses pasākums, lai, ievadot vakcīnu, ierosinātu vai uzturētu organisma neuzņēmību pret kādu infekcijas slimību”. Profilakses pasākumi ietilpst ārstniecības tvērumā, jo ārstniecība saskaņā ar Ārstniecības likumā noteikto termina skaidrojumu ir “profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe”.Tātad vakcinācija arī ir ārstniecība.
Pacientu tiesību likuma 13. panta pirmajā daļā noteikts, ka “nepilngadīga pacienta (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) ārstniecība pieļaujama, ja tas ir viņa labākajās interesēs un viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu”.
Abiem apstākļiem jāiestājas vienlaikus - vakcinācija ir bērna interesēs un vecāks ir devis piekrišanu. Tā paša likuma 14. panta pirmā daļa regulē situācijas, kad bērna likumiskais pārstāvis atsakās dot savu piekrišanu ārstniecības uzsākšanai, bet ārsts uzskata, ka ārstniecības uzsākšana (vakcinācija) ir šā pacienta interesēs - atļauju ārstniecībai, pamatojoties uz ārsta motivētu iesniegumu, triju darbdienu laikā pēc šā ārsta motivēta iesnieguma saņemšanas var dot bāriņtiesa. Piekritība, kurā bāriņtiesā ārstniecības personai jāvēršas, noteikta Pacientu tiesību likuma 14. pantā.Tātad tādos gadījumos, kad ārsts uzskata, ka vakcinācija ir bērna interesēs, bet vecāki nepiekrīt bērna vakcinācijai, ārstam jāvēršas ar motivētu iesniegumu bāriņtiesā, kura var dot piekrišanu vecāku vietā. Izmantojot šo iespēju, var nodrošināt bērna tiesības uz veselības un dzīvības aizsardzību tajos gadījumos, kad vecāki vakcinācijai nepiekrīt. Savukārt no 14 gadu vecuma bērns pats var dot piekrišanu ārstniecībai (vakcinācijai), vecāku piekrišana nav nepieciešama.
Ja normatīvie akti pieļauj atteikšanos no bērna vakcinācijas, likumiskais pārstāvis ir rīkojies tiesiskā regulējuma ietvaros. Bērna nevakcinēšana nav prettiesiska, vainojama rīcība (bezdarbība), par kuru likumā paredzēta atbildība. Vakcinācijas obligātumu ir iespējams nodrošināt citā veidā - saņemot bāriņtiesas atļauju bērna vakcinācijai
Vai Tiesībsargs atbalstītu obligātu vakcināciju valstī?
Latvijā bērni ir obligāti vakcinējami pret 14 infekcijas slimībām – pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām, masaliņām, epidēmisko parotītu, b tipa Haemophilus influenzae infekciju, B hepatītu, vējbakām, pneimokoku infekciju, rotavīrusu infekciju, cilvēka papilomas vīrusa infekciju. To nosaka Vakcinācijas noteikumu 3.1. apakšpunkts. Vakcinācija ir ārstniecība.
Tas ir vispārīgs princips, ka bērna (līdz 14 gadu vecuma sasniegšanai) ārstniecība ir pieļaujama, ja tas ir viņa labākajās interesēs un viņa likumiskais pārstāvis par to ir informēts un devis savu piekrišanu. Bērnu obligātu vakcināciju ir iespējams nodrošināt, negrozot spēkā esošo regulējumu, bet vecāku piekrišanas vietā saņemot bāriņtiesas piekrišanu. Līdzīgi kā tas ir citos gadījumos, kad ārsts uzskata, ka ārstniecība ir bērna interesēs, un vecāki nedod piekrišanu.
Vakcīnu noliedzēji sociālajos tīklos brīvi izplata savus naratīvus par vakcīnu blakusparādībām, to kaitīgumu, apmelo ārstus, vaino tos nevakcinētu bērnu tīšā neārstēšanā u.tml. Kāpēc likums nekontrolē šādu cilvēku izplatītos melus?
Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā ir noteikts: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.” Tiesības uz izteiksmes brīvību noteiktas arī vairākos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos, tostarp Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā.
Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka vārda brīvība ietver gan tiesības paust savus uzskatus, gan arī tiesības brīvi saņemt informāciju. ECT savos spriedumos vairākkārt ir norādījusi, ka tiesības brīvi paust savus uzskatus ir viens no būtiskākajiem demokrātiskas sabiedrības pamatiem un tas attiecas ne tikai uz informāciju vai idejām, kas tiek uztvertas labvēlīgi, bet arī uz informāciju vai idejām, kas apvaino, satrauc vai šokē.
Tiesības uz vārda brīvību var īstenot ikviens sabiedrības loceklis, neatkarīgi no saviem uzskatiem. Tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, tās var ierobežot, bet šie ierobežojumi ir samērā šauri – tā, piemēram, ir aizliegts izplatīt naida runu, ar izteikumiem apdraudēt valsts teritoriālo vienotību vai demokrātisko valsts iekārtu, paust genocīda noliegumu. Personu viedokļa paušana par vakcīnām primāri ir vērtējama kā personas viedoklis, kas nepārkāpj valsts brīvības robežas.
Atsevišķās ES valstīs bez vakcinācijas sertifikāta bērnus neuzņem valsts skolās un bērnudārzos. Vai Latvijā būtu ieviešams kaut kas līdzīgs?
Ja būtu tāda nepieciešamība sabiedrībā, piemēram, vakcinācijas aptvere kristos un kāda infekcijas slimība sāktu izplatīties, tad sabiedrības epidemioloģiskās drošības interesēs būtu jāveic kādi pasākumi un būtu pieļaujams noteikt ierobežojumus.
Tāda situācija jau ir bijusi Covid-19 pandēmijas laikā. Tad personai ir jāapzinās, ka tādā gadījumā tā var tikt pakļauta atšķirīgai kārtībai kā vakcinētie izglītojamie/iedzīvotāji, piemēram, noteikta cita izglītības iegūšanas forma, kur mazāks inficēšanās risks, vai biežākas veselības pārbaudes u.tml. Jāatzīst, ka robeža ir ļoti šaura un jebkurā gadījumā, ja tiek īstenota atšķirīga attieksme, ir jāvērtē atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis un samērīgums – vai mērķi nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
