Atceries šo vārdu un uzvārdu – Nataļja Bozotova. Ārste, kura tevi atbrīvos no urīna nesaturēšanas.AnamnēzeUroloģe un pediatre. Viena no retajām speciālistēm Latvijā, kuras darba lauciņš ir apakšējo urīnceļu funkcijas traucējumi, arī neirogēni urīnpūšļa darbības traucējumi, mazā iegurņa orgānu sāpju sindroms.Urīna nesaturēšanu ārstē ķirurģiski.Strādā P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā un Capital Clinic Riga.Stažējusies Francijā – Parīzes Infant Malades slimnīcā.Precējusies. Dēls – arī ārsts.Mīļākā filma – Žana Dižardēna melodrāma Viens plus vienaGrāmata, kuru lasītu vēl un vēl – Viktors Peļevins Svētā vilkača grāmataPatīk gatavot. «Bet – esmu vienkārša ēdiena piekritēja.»Joprojām nav ģimenes ārsta – par savu formu un veselību rūpējas trenažieru zālē.
– Jūs esat unikāla speciāliste, tādi Latvijā laikam ir vien pieci. Funkcionālais urologs jeb neirourologs.
– Mēs patiešām esam uz izķeršanu. Uroloģijai virzieni ir dažādi, principā tā ir ķirurģiska specialitāte, bet ārstē arī neķirurģiskas lietas – funkciju. Urīna nesaturēšana ir otrs biežākais iemesls, kāpēc pacienti vēršas pie urologa. Pirmais ir infekcijas.
– Jūs esat unikāla arī ar to, ka ārstējat gan bērnus, gan pieaugušos, pie jums mammas ved savas meitas un dēlus un pēc tam iet arī pašas.
– Sākumā strādāju tikai Bērnu slimnīcā. Tad mēs Latvijā bijām divas funkcionālās uroloģes – mana kolēģe daktere Zane Pilsētniece Stradiņos pieaugušajiem, es – bērniem. Bet tad viņa aizgāja dekrēta atvaļinājumā, Stradiņa slimnīca meklēja vietā citu speciālistu. Atrada mani, piedāvāja rezidentūru uroloģijā. Tā man radās iespēja iepazīties ar pieaugušo medicīnu, kura atšķiras no bērnu medicīnas kā diena no nakts. Bērns nav mazs pieaugušais, un pieaugušais nav liels bērns. Lai gan reizēm pieaugušajiem pienāk arī vecums, kad cilvēks ir tuvāk bērnam, taču – tas jau ir cits un ļoti skaudrs stāsts…
Bērnam viss vēl priekšā, mēs zinām: ja viņš piecu gadu vecumā piečurā bikses vai gultu, visticamāk, viņam tas ar laiku pāries.
Mēs varam izvēlēties gan aktīvu taktiku – tabletes, gan novērošanu un gaidīšanu. Taču gerontoloģijā, veco cilvēku medicīnā, viss ir otrādi. Reizēm ir tā, ka tev nav ko viņiem piedāvāt.
– Kā – nav?!
– Pēdējā laikā es vispār ļoti daudz domāju par novecošanu. Un dažādos aspektos. Cienījama vecuma pacientu īpatsvars kļūst arvien lielāks, organisma rezerves kaut kādā brīdī izsīkst un… – kā lai pasaku tolerantāk? Vecums nav estētisks. Vakar ar medmāsiņām tieši par to runājām… Visādi ir grūti. Kad vairs nav mentālās veselības un tu neapzinies, kas ar tevi notiek, laikam ir vieglākais variants cilvēkam pašam, bet, kad prāts strādā, taču fiziski tu neko vairs nespēj izdarīt, tas ir šausmīgi.
Vecs, slims cilvēks, kurš ir pelnījis pienācīgu aprūpi un attieksmi, – šo es laikam uzskatītu par galveno valsts problēmu.
Ar pansionātiem, sociālo aprūpi mums ir ļoti, ļoti švaki. Darbinieku nav, un tādu darbinieku, kuri spēj izdarīt nepieciešamo, vēl jo vairāk. Piemēram, katetru maiņa, pārsiešana, stomu maiņa – tas jāveic mums, speciālistiem, jo uz vietas pansionātā to vienkārši neprot izdarīt. Pat par naudu nedara. Bēdīgi.
Vēl viens aspekts… Pēdējā laikā pārāk bieži atkārtojas situācijas, kad pie manis kā ārstes atnāk sieviete gados, kura vakar bija aktīva, bet negribēja neko ar savu urīna nesaturēšanas problēmu darīt. Šodien viņa jau grib kaut ko darīt, bet – līdz ar gadiem nāk klāt citas slimības, kuras ierobežo ārstēšanas diapazonu, ko es pacientei varu piedāvāt. Jo operācijai ir ne tikai indikācijas, bet arī kontrindikācijas. Ir situācija, kad narkozes bīstamība kļūst lielāka par ķirurģisko iejaukšanos.
Piemēram, es esmu pārliecināta, ka tehniski spēšu pacienti izoperēt, taču anesteziologam ir cits viedoklis, un tas arī ir pilnīgi pamatots. Apmēram tāds, ka ar urīna nesaturēšanu sieviete var dzīvot, bet – kāpēc riskēt un veikt operāciju, ja viņa, iespējams, neizturēs narkozi?
– Gribat sacīt, ka sievietes nokavē īsto brīdi, kad būtu jāoperējas? Ka tas jādara jau tad, kad, piemēram, pirms rīta krosiņa tu paņem no skapīša higiēnas paketi. Vai arī pirms ballītes, jo zini, ka sagaidāmas trakulīgas dejas?…
– Jā! Bet diemžēl joprojām dominē priekšstats, ka šīs lietas ir neizārstējamas. Diemžēl sievietēm trūkst informācijas. Toties visur ir pakešu, ieliktnīšu reklāmas, un tas mani, goda vārds, tracina.
Skaidrs, ka paketes ir jāpārdod – bizness paliek bizness, taču ieteikt tās aktīvai sievietei kā problēmas risināšanas variantu… Gan mātei, gan meitai! Nu nē.
Bet vairums sieviešu tā arī dzīvo, turpinādamas domāt, ka neko citu lietas labā nevar darīt. Tāpēc es visām savām pacientēm – protams, tām, kuras ir apmierinātas ar operācijas rezultātu – saku: reklamējiet, stāstiet citām par savu pozitīvo pieredzi! Jo šie stāsti, kā likums, sākas vienādi. «Es nezināju… Ja es būtu zinājusi agrāk…»
Turklāt Stradiņa slimnīcā urīna nesaturēšanas operācijas iespējams veikt arī par valsts naudu. Te lielais paldies jāsaka slimnīcas un Uroloģijas centra vadībai, kuri pirms vairākiem gadiem, neraugoties uz to, ka Stradiņu galvenais uzdevums ir palīdzības sniegšana onkoloģijas pacientiem un nopietnās akūtās situācijās, valsts apmaksāto pakalpojumu grozā iedalīja naudu arī šīm estētiskajām, dzīves kvalitātes uzlabošanas operācijām.
– Bet tās taču ir ļoti svarīgas! Kaut vai tāpēc, ka sievietēm ne jau tikai divdesmit, trīsdesmit gadu vecumā veidojas jaunas attiecības.
– Man pat ir vairāki reāli stāsti par šo tēmu – ne simtiem, bet ir! Pacientes ļoti solīdā vecumā satiek simpātiskus kungus, ar kuriem varētu veidoties kas vairāk, bet viņas baidās no seksuālām attiecībām urīna nesaturēšanas problēmu dēļ. Viņas vēršas pie manis, un tajā brīdī man patiešām ir… Prieks nav īstais vārds – es jūtos kā tāds Kupidons! Labā nozīmē.
– Varbūt tāpēc kļuvāt par uroloģi!
– Nē, nē, es neizvēlējos uroloģiju apzināti. Medicīnas akadēmiju pabeidzu 1994. gadā. Pārmaiņu laiks, kad internatūras – apmācības posma, kad jaunais ārsts apgūst konkrētu specialitāti, – vairs nebija, bet rezidentūras vēl nebija. Mums izsniedza ārsta diplomu un pateica: «Kā gribat, tā glābjaties!» Tobrīd uzzināju, ka Bērnu slimnīcas laboratorija meklē ārstu, varot būt arī bez iepriekšējas pieredzes. Paldies laboratorijas vadītājai, ka viņa nenobijās un pieņēma mani darbā.
Sāku strādāt par laboratorijas ārsti, interpretēju bioķīmiskās analīzes, darīju arī tehnisko darbu, apkalpoju analizatorus. Uzsākām veikt asins recēšanas testus hemofilijas slimniekiem. Bet tad mana tuvākā draudzene daktere Ilona Alova, kas tobrīd strādāja par bērnu funkcionālo uroloģi, pārcēlās uz Franciju, un viņa man atstāja šo savu vietu. Nu ko – tā kā man trūka pediatra sertifikāta, iestājos rezidentūrā un piecus gadus apguvu bērnu ārsta specialitāti.
– Un kāpēc vispār radās ideja studēt medicīnu?
– Es izaugu ārstu ģimenē, un man pat citu domu nebija! Mamma joprojām strādā par pediatri Daugavpilī – sākumā Dzelzceļa slimnīcas Bērnu nodaļā, bet tagad ģimenes ārsta iecirknī. Savukārt mans tētis bija onkologs. Intereses par citām profesijām – nekādas. Tiesa, astoņus gadus mācījos mūzikas skolā – fortepiano, un man mēģināja iestāstīt, ka baigi labi sanākot. Taču man, atvainojos, ir grūti nosēdēt uz vietas, mans prāts ir ļoti ātrs – paķert un skriet uz priekšu! Toties, spēlējot klavieres, bija nepieciešama pacietība, kuras man trūka.
Jūs neticēsiet, bet es joprojām sapņos redzu, ka man rīt mūzikas skolā ir eksāmens, bet es instrumentam neesmu pieskārusies.
Kā pati smejos, bērnības trauma. Tas vecais fortepiano vēl joprojām stāv pie mammas dzīvoklī, tikai vajadzīga restaurācija. Man pat bija doma – ja izdotos reducēt darba apjomu, iespējams, es atsāktu spēlēt. Jo, kas mūsos ielikts bērnībā, tas nekur nepazūd.
– Kāpēc jūs daudz strādājat?
– Arī par to esmu pēdējā laikā daudz domājusi… Man nekad nav bijis jācīnās par izdzīvošanu – tādā ziņā, lai strādātu naudas dēļ. Bet – kad strādāju maz, man kļūst garlaicīgi. Man ļoti interesē savs darbs, un bieži vien domāju, ka tas ir vienīgais, ko es dzīvē protu. Bet, kad strādāju daudz, pārāk nogurstu. Un līdzsvaru starp šīm divām galējībām es joprojām neesmu atradusi.
Man ļoti gribētos strādāt mazāk, sapņoju par to. Bet es neprotu atgriezties mājās agri, jo pat kaķis tad iepleš acis un brīnās: kā tā?! Tad es sāku buksēt – pa malām burkšķēt, audzināt blakus dzīvojošos… (Smejas.)
– Ja jums būtu daudz brīva laika, ko jūs darītu?
– Pirms gada, pirms pandēmijas, es teiktu, ka ceļotu.
Dzīve jau bija sakārtojusies, iestājies līdzsvars starp darbu un atpūtu, izstrādājusies shēma. Piemēram, trīs mēnešus intensīvi strādā, un tad tev ir nedēļa brīva, kas jāpavada tālāk no mājām. Šādi nogurums tiek kompensēts ar jauniem piedzīvojumiem, iespaidiem, spilgtumu, ar ko citu. Un man gribētos būt vēl tik daudz kur! Tu plāno, sapņo. Tagad tas viss ir izjaukts. Var, protams, atpūsties arī mājās, bet – nav tas.
– Pāršķirstot atmiņu albumu, kuras ir jūsu vietas?
– Nevis vietas, bet es sacītu, drīzāk situācijas un mērķis. Man tā ir kalnu slēpošana, kas līdzsvaro iepriekšējo skriešanu un to, kas sakrājies. Nezinu, kāpēc, bet iespējams, ka augšā kalnā gaiss ir citādāks, un tas skaistums, emocijas, adrenalīns. Nedēļu ilgu atpūtu tur nevar salīdzināt ar nedēļu pludmalē. Pilnīgi atšķirīgas lietas. Mēs ar vīru pirms pāris gadiem nopirkām arī distanču slēpes, atcerējāmies bērnību… Taču pēc distanču slēpošanas es jutos kā pārbraukta pele. Bijām ar vīru šoziem aizgājuši uz Mežciema trasi paslēpot. Un brīnījāmies – no kurienes ir tik daudz sportisku cilvēku saradies?! Slidsolī kā putni lido uz priekšu, nevis kā mēs klasiskajā…
Kur vēl es uzlādēju baterijas? Pirms pāris gadiem mēs ar vīru sākām iet kalnu pārgājienos – haikingā. Tur tā nopietni – trīs, piecas dienas, tu esi izspiesta kā citrons. Sākām ar Komo – Alpu kalnu dienvidu nogāze, Komo ezers, kurš ir trešais lielākais Itālijā… Arī kaut kas līdzīgs kalnu slēpošanai: skati, īpašais gaiss, vari paēst bez atskatīšanās. Vīram uz jubileju biju uzdāvinājusi kārtējo pusprofesionālo haikingu, bet nepaspējām – kovids patraucēja. Tagad ceram uz labākiem laikiem.
Galvenais, lai cilvēki ievērotu ierobežojumus un vakcinētos, lai tas murgs ātrāk beigtos. Un lai mūsu medicīnas sistēma nav pārslogota.
– Arī jūs jūtat, ka ir traki?
– Ir lietas, kas paliek aiz žoga. Piemēram, manas uroloģiskās operācijas tagad nenotiek.
– Vispār nemaz?
– Un tā tas būs tik ilgi, cik ilgi Uroloģijas nodaļā būs ierobežots gultu skaits un personāls. Jo Stradiņa slimnīca tagad ir kovida slimnīca, un, piemēram, mūsu Uroloģijas nodaļa patlaban pilnībā atdota kovida pacientu ārstēšanai. Uroloģija ir apvienota ar loriem. Faktiski gultu skaits sarucis uz pusi. Tagad ārstē tikai prioritārās lietas – vēža pacientus un akūto uroloģiju. Plānveida operācijām vietas pagaidām nav. Fiziskā nozīmē. Nav gultu un nav personāla, jo mediķi pēc rotācijas principa iesaistīti kovida pacientu aprūpē. Plānveida operācijas aizkavējas, krājas, pacienti uztraucas…
Bērnu slimnīcā situācija ir labāka, tur pirmajā kovida vilnī bija atceltas ambulatorās konsultācijas, bet ātri vien atsākās. Agrāk man darba apjoms dalījās uz pusēm starp Stradiņiem un Bērnu slimnīcu, tagad divas trešdaļas laika paiet Bērnu slimnīcā. Jo te mēs strādājam pilnā apjomā. Vienīgā atšķirība, ka pagarinājušies konsultāciju laiki, jo ir nosacījums, ka starp pacientu pieņemšanām kabinets jādezinficē, jāizvēdina. Konsultācijas saplānotas tā, lai vecāki ar bērniem negaidītu koridoros. Bet var just, ka pandēmija un ierobežojumi visus ietekmē.
Esmu ievērojusi, ka šajā kovida gadā pārsvarā jāstrādā ar vecākiem. Reizēm pat šķiet, ka slimnīca ir vienīgā vieta, kur viņi var atnākt un nolaist tvaiku.
Cilvēciski man vecāku un ģimeņu ir žēl. Es joprojām apbrīnoju, kā tās mammas spēj sekot līdzi mājmācībai, ja ir divi, trīs vai vairāk skolas vecuma bērnu. Kādiem nerviem jābūt! Godīgi sakot, es, piemēram, nevarētu savam bērnam palīdzēt mācībās un klusībā priecājos, ka viņš no tā vecuma ir izaudzis.
– Jums ir dēls.
– Vienīgais, un, kā reiz, kad pagājušajā gadā sākās kovids, viņam bija beidzamais gads Rīgas Stradiņa universitātē. Abi ar sievu pēc medicīnas studiju pabeigšanas izlēma nestāties rezidentūrā – sestajā kursā viņi aizgāja strādāt uz neatliekamo palīdzību, braukā izsaukumos. Kas, protams, ir labi, jo viņiem ir vistiešākā saskarsme ar profesiju. Izcila skola, kādu nekur citur neiegūt. Varbūt vienīgi vēl neatliekamās palīdzības nodaļā kādā slimnīcā. Jo pati zinu – tur tevi iemet kā kaķēnu dīķī, un nu peldi, apgūsti profesiju, jo citas izejas vienkārši nav. Tad žigli vien top skaidrs, vai turpināt strādāt par ārstu vai ne.
– Jūsu vīrs, piemēram, nestrādā medicīnā…
– Jā, viņš pēc izglītības ir ārsts – mēs kopā studējām, kopā pabeidzām augstskolu, bet viņš aizgāja uz biznesu. Jo toreiz laiki bija tādi, ka divi mediķi vienā ģimenē – tas būtu par daudz, nevarētu izdzīvot. Un viņš arī ir citādāks, pretstats manam uzvedības modelim, manai uztverei.
Viņš ir ļoti mierīgs cilvēks. Viņu izvest no pacietības ir diezgan grūti. Viņš ir labāks par mani.
– Par ko jūs vēl brīnāties?
– Pozitīvā ziņā? Izlasīju, ka veiksmīgi noticis HIV vakcīnas pārbaudes pirmais posms. Tas ir sen gaidīts notikums. Runājot par šodienas aktualitāti – kovida vakcīnas arī ir brīnums. Bet negatīvā ziņā… Brīnos, ka pret zālēm ļoti bieži ir noliedzoša attieksme.
Man ir daudz anekdotisku piemēru. Cilvēks, kurš atkarīgs no citu vielu lietošanas, atsakās no dzīvībai svarīgām zālēm, lai nesabojātu aknas…
Ja runa ir par inovatīvām ārstēšanas metodēm un cilvēkiem gados, tad brīnos, ka sievas saviem vīriem nez kāpēc operācijai naudu kaut kur sadabū, bet sev ir žēl. Brīnos arī, cik ļoti cilvēkiem trūkst bāzes zināšanu par savu ķermeni, toties piemīt tendence atbildību par savu veselību novelt uz citiem. «Jūs esat ārsts, jums jāzina, jums jātiek galā!»
– Varbūt kādu piemēru…
– Divas trešdaļas problēmu, ar kādām vecāki atved pie manis savus bērnus, ir saistītas ar augšanu, audzināšanu un pacietību. Runājot par urīna nesaturēšanu… Ja mēs izmeklējam un viss ir kārtībā, bērniem līdz piecu gadu vecumam ir atļauts čurāt biksēs, tas ir normāli. «Bet tad kāpēc viņš čurā gultā?» Sāku mammai skaidrot: «Anatomiskas novirzes nav, mēs pārbaudījām. Varbūt iekaisums? Bet nē – lūk, analīzes, arī iekaisuma nav…» Proti, man mammai jāpasaka, ka – jūsu bērns ir vesels, un pašreiz čurāšana biksēs vairāk ir sociāla problēma, nevis medicīniska.
Bērns piedzimst ar to, ka viņš čurā neapzināti, bet kontrolēta čurāšana veidojas. Un ir vecāki, kas to nesaprot.
Nesaprot, ka pašiem pie šīs tēmas jāpiestrādā. Vieglāk ir bērnu atvest pie ārsta, lai tas piecpadsmit minūšu laikā bērnu izārstē.
Savukārt, kad sāku stāstīt par parastām lietām, ka vajag nedaudz pacietības un ka nevar no četrgadīga bērna gribēt sagaidīt pieauguša cilvēka atbildības sajūtu, vecāki to nepieņem – viņiem ir ambīcijas, ka, lūk, draugu bērns nečurā biksēs, bet manējais čurā. Vesels bērns agri vai vēlu iemācīsies čurāt podā, tikai – pie tā ir jāpiestrādā.
Bet ja pie manis atved četrgadīgu, piecgadīgu bērnu, kurš neprot uzvesties. Kurš nesaprot, kur viņš atrodas. Kurš neļauj mammai vienkārši aprunāties ar ārstu – bērns vāļājas pa grīdu vai burtiski lien man zem svārkiem. Tad man rodas jautājums vecākiem: vai tas, ka viņš čurā biksēs, ir vienīgais, kas jūs uztrauc?
Jo urinācijas kontrole ir socializācijas sastāvdaļa – tāpat kā visas citas iemaņas, kuras viņš apgūst audzināšanas procesā. Bērnam jāsaprot, kurā vietā ko drīkst un ko nedrīkst darīt.
Piemēram, tu ļauj savam bērnam ārsta kabinetā ēst cepumus… Vai tad nevar tās piecas minūtes uzgaidīt?! Es kā vecā izlaiduma cilvēks tomēr uzskatu, ka bērnam disciplīna ir vajadzīga un ka nevar visu atstāt pašplūsmā.
– Jūs pati esat no Daugavpils?
– Mans tētis ar mammu kopā beidza medicīnas studijas Sibīrijā, Tomskā, un viņam vienā no onkologu kongresiem tika piedāvāts strādāt Daugavpilī, jo tur tieši tolaik būvēja onkoloģijas slimnīcu. Tā kā viņam tēvs Otrajā pasaules karā bija gājis bojā kaut kur Latvijā un pēc izcelsmes viņš bija Latvijas polis, tad mans tētis piekrita savas saknes sameklēt. Septiņdesmit trešajā gadā viņi kopā ar mani bija pārcēlušies uz Latviju. Man tad bija divi vai trīs gadi. Taču tētis saslima un septiņdesmit septītajā gadā nomira, tolaik viņš bija Daugavpils onkoloģiskās slimnīcas galvenais ārsts.
– Tātad esat dzimusi Krievijā?
– Krievijā, Sibīrijā. Esmu īsta iebraucēja, pat Daugavpilī! Pilsonību ieguvu pirmajā cēlienā, kad tika pasludināts, ka to var darīt. Mēs ar vīru nokārtojām nepieciešamos eksāmenus.
– Tas jūs neaizvainoja?
– Nē, nē un vēlreiz nē. Teiksim tā: prasības, kuras tiek izvirzītas, lai iegūtu Latvijas pilsonību, es uzskatu par atbilstošām. Kad septiņpadsmit gadu vecumā stājos medicīnas augstskolā Rīgā, es latviski nerunāju. Teorētiskās apmācības skolā bija bijušas, bet bez prakses runāt grūti.
Mācības augstskolas pēdējā studiju gadā jau notika vienīgi latviešu valodā, bet pasniedzēji bija tik pretimnākoši. Atceros, daktere Daiga Kviļūne, neonatoloģe, pēc tam stāstīja: «Es ilgi nevarēju saprast, kas tā par manieri, ka krievu studenti raksta ar saīsinājumiem. Divi, trīs burti un punkts.» Bet mēs nepratām latviešu vārdus ne locīt, ne salikt garumzīmes, un tad labāk saīsini, lai no šiem apgrūtinājumiem izvairītos. Kļūdu nav, un, kā saka, arī latviski uzrakstīts! (Smejas.)
– Cik viltīgi!
– Nezinu, es, būdama krieviete, savā dzīvē nekad neesmu sastapusies ne ar nicinājumu, ne ar šķēršļiem savas nacionalitātes dēļ. Nekad.
– Bet – Latvijā ir divas dažādas informatīvās telpas?
–Tas gan. Diemžēl. Kaut vai jautājumos par veselības aprūpi un medicīnas mūsdienu iespējām. Šajā sakarībā man ir priekšlikums – IEVAS Veselību izdot arī krievu valodā. Kaut vai divos, trijos mēnešos vienu pabiezāku žurnālu, ar tulkotiem materiāliem. Jo – krieviski lasošam cilvēkam nav informācijas, kur vērsties, ja rodas kādas veselības problēmas. Kā lai viņš uzzina par jaunajām ārstēšanas metodēm? Arī – kuri speciālisti ir zinošākie savā jomā, it sevišķi, ja viņiem ir latviski uzvārdi. Latvijā nav neviena preses izdevuma, kas par veselību rakstītu krievu valodā, nu tā – praktiski, skaidrojoši un izglītojoši.
Sakiet, kā lai sieviete arī Daugavpilī zina, ka, piemēram, Stradiņos ārstē urīna nesaturēšanu un ka tur veic operācijas arī par valsts naudu?!
Jā, Stradiņa slimnīca pati izdod informatīvu avīzi – gan latviešu, gan krievu valodā, bet tā ir dabūjama tikai slimnīcā uz vietas. Un vēl viena būtiska nianse… Daudzos reģionos notiek arī ļoti izteikta medicīnas komercializācija, tā ka man žēl to pacientu, kuri maksā lielu naudu situācijās, kad skaidri redzams, ka tas nav savienojams ar tā cilvēka ienākumiem. Es neskaitu naudu citu makā, bet zinu, ka to pašu operāciju vai citu pakalpojumu nodrošina arī valsts. Bet cilvēki nemēģina meklēt šīs iespējas, jo par tām nezina. Jo cilvēkiem nav informācijas.
Es teiktu – apdomājiet gan šo ideju par adaptēto IEVAS Veselību krieviski… Manuprāt, tās izdošanu varētu pat atbalstīt valsts – kā reālu integrācijas projektu ar Veselības vai Izglītības, vai Reģionālās attīstības ministrijas starpniecību. Tam būtu jēgpilnāka nozīme nekā bukletiem.
– Jā, paldies par ierosinājumu. Dakter, sakiet, kuri ir jūsu mīļākie svētki?
– Mēs laikam esam tādi nesvētku cilvēki. Svētki laikam ir atskaites punkts, bet man tas tīri praktiski saistās ar brīvām dienām un citiem plāniem. Pirms kovida savas dzimšanas dienas un vārdadienas laikā vienmēr ņēmu atvaļinājumu, tad visi apsveikumi notiek pieskārienu veidā, neieciklējoties. Es neprotu pieņemt apsveikumus, turēt seju. Vīram tieši tas pats. Viņam dzimšanas diena ir 31. decembrī, un tad viņš mājās ķeras pie putekļusūcēja un demonstratīvi nodarbojas ar mājas tīrīšanu. Piekopj šādu tradīciju. Vispār tā ir kolosāla brīvības sajūta, kad dari to, kas tev patīk un kā tu jūties.
