“Man ir 64 gadi. 2020. gadā man tika izoperēts urīnpūslis un es paliku drusciņ savādāka,” TV24 raidījumā “Dr. Apinis” stāsta Ilona Štokolova.
“Par savām sāpēm, par saviem pārdzīvojumiem, par to, kā es sevi iepazinu citu, kā es sevi pieņēmu vai nepieņēmu, esmu devusi jau dažas intervijas. Latvijā ir ļoti maz interviju ar stomātiem cilvēkiem, kā viņi dzīvo, kā viņi jūtas. Es meklēju atbildes uz jautājumiem, man to bija ļoti daudz, bet es tās neatradu. Jā, ārsts man atdeva dzīvību, bet, kā dzīvot tālāk, es nesapratu.
Es meklēju izmisusi, tādēļ es arī biju ar mieru sniegt interviju. Man daudzi pēc tam tā kā pārmeta – “Kā tu varēji atklāties? Vai tev nebija kauns?”. Es nebiju gatava palikt četrās sienās, es gribēju būt noderīga, es gribēju dzīvot, es gribēju ceļot, vadīt auto, ko mēs varam darīt, par ko es nezināju. Un tad es atklājos un sāku par to runāt.
Tas bija gadu atpakaļ. Tagad es esmu atradusi tādus pašus stomātos kā es, jo es zināju, ka viņi ir 2000-2500. Es divreiz griezos arī pie psihologa, bet sarunas beigās viņa man pateica, ka es pati varu visiem palīdzēt, jo runāju tikai es. Kas ir labākais psihologs stomātam cilvēkam? Tāds pats kā viņš.
Tagad ir daudz kas mainījies, es esmu ļoti apmierināta. Man zvana daudz stomātie cilvēki, mums ir noorganizēta grupiņa – gan veselākie, gan piederīgie tiem, kas ir smagā stāvoklī un paši nevar sevi aprūpēt.
Man bija kāds zvans no jaunkundzes, kura teica, ka viņas tētis 10 gadus nav izgājis no mājām, viņam ir tikai 50, viņš ir pilnīgā depresijā, viņš nezina, kā dzīvot tālāk, viņš pats sevi neapkopj, viņu apkopj sieva un meita. Un meita man savu sāpi izstāstīja. Tas, ka mēs esam tā drusciņ apvienojušies, tomēr palīdz cilvēkiem atkal atgūt sevi, iedrošina, ka mēs varam atkal dzīvot.
Es šo gadu laikā neesmu sastapusies ar to, ka kāds tieši no veselajiem cilvēkiem mani nopeltu, ka kāds mani atgrūstu. Tieši otrādi. Tā kā stoma – tas vēl nav spriedums. It sevišķi mūsu laikā,” stāsta Ilona.
