Par Nacionālā veselības dienesta lēmuma – samazināt apmaksas tarifu laboratorijām par 25 populārākajiem analīžu veidiem – potenciālajām sekām gan cilvēku veselībai, gan viņu personīgajām finansēm Guntars Gūte sarunājas ar SIA Centrālā laboratorija valdes priekšsēdētāju Stellu Lapiņu.
Saprotu, ka no 1. jūnija ir izmaiņas valsts un laboratoriju savstarpējās attiecībās. Gribu lūgt jūs iezīmēt, kādas tieši ir šīs izmaiņas. Un kā tas ietekmēs pacientus?
Šī tēma ir plašāka, jo šīs izmaiņas ietekmēs gan pacientus, gan arī pārējās Latvijā strādājošās laboratorijas. Izmaiņas ir pavisam konkrētas – no 1. jūnija valsts samazina tarifu 25 populārākajiem analīžu veidiem, proti – turpmāk valsts laboratorijām maksās mazāku summu par analīžu veikšanas pakalpojumu. Piemēram, tās ir holesterīna, glikozes, ALAT, pilnās asins ainas analīzes.
Savā gana ilgajā darbā laboratoriju jomā esmu piedzīvojusi vismaz trīs reizes šādas valsts apmaksāto pakalpojumu finansējuma izmaiņas, bet šoreiz finansējuma izmaiņas laboratorijām ir diezgan sāpīgas, jo šāds lēmums bija pilnībā negaidīts, kuram arī zināmā mērā pietrūka garāka ietekmes izvērtējuma, jo šobrīd problēmas ar trūkstošo finansējumu par laboratoriju pakalpojumu apmaksu tiek pārliktas uz laboratorijas pleciem. Laboratorijas gaidīja, ka jau no šā gada 1. janvāra sāks darboties elektroniska sistēma, kurā būtu redzami visi ģimenes ārstu vai ārstu speciālistu veiktie pacientu nosūtījumi analīžu veikšanai, kas attiecīgi ļautu arī Nacionālajam veselības dienestam (NVD) precīzi izsekot katra pacienta informācijai. Taču, tā kā šis modelis netika izstrādāts un ieviests, trūkstošā finansējuma dēļ no 1. jūnija NVD samazina tarifus, tas nozīmē – tā kā, piemēram, mūsu uzņēmums ir ieguldījis diezgan ievērojamas summas laboratorijas automatizācijā un arī jaunu telpu būvniecībā, patlaban mums jādomā, kā kompensēt izdevumus, kas mums radīsies tarifu samazināšanas dēļ. Jo visus pēdējos gadus laboratorijas tarifu pieaugums bija tikai personāla atalgojuma paaugstināšanai, un mēs saprotam, ka personālam atalgojumu samazināt nevaram, īpaši ņemot vērā pašreizējo situāciju Latvijā ar attiecīgās kvalifikācijas darbinieku deficītu. Tādēļ diemžēl izskatās, ka šo izdevumu pieauguma sadaļu nāksies pārcelt uz pacientu maku, tas nozīmē, ka situācija ar pacienta līdzmaksājuma pieaugumu atkal pasliktināsies. Latvija būtībā jau šobrīd ir pirmajā vietā Eiropā pēc pacientu līdzmaksājuma apjoma veselības aprūpes sistēmā, kas patlaban jau ir aptuveni 40%. Līdz ar to šis procents vēl nedaudz pieaugs, neskatoties uz to, ka gan Eiropas Komisija ir aicinājusi un arī pati Veselības ministrija (VM) definējusi, ka mums jātiecas uz pacientu līdzmaksājuma proporcijas samazināšanu.
Vai esat mēģinājuši par šo jautājumu runāt ar VM?
Jā, mēs bijām uzaicināti uz tikšanos VM – sēžot pie viena galda, visi vienādi izpratām radušos situāciju, jo laboratorijas pašas nevar ierobežot pacientu plūsmu, proti, mēs nevaram atteikt analīžu pieņemšanu no pacientiem, jo attiecīgu nosūtījumu ir izdevis ārsts. Proti, lai gan ir noteiktas analīžu veikšanas kvotas, laboratorijas nevar nepieņemt pacientu ar ārsta nosūtījumu, to var izdarīt tikai nosūtījuma veicēju pusē, taču šis jautājums nav sakārtots un to atzīst arī VM ierēdņi, secinot, ka visas laboratoriju pārstrādes [pāri noteiktajām kvotām] rodas, jo nav pareiza plānošana, un šāda situācija patiesībā ir vērojama jau 7–8 gadus, turklāt pieprasījums pēc analīzēm tikai pieaug, bet tas ir saistīts arī ar to, ka Latvijā ievieš jaunus medikamentus, jaunus izmeklējumu veidus. Tajā pašā laikā kvotu apjoms šajā laikā ne reizi nav palielināts.
Izstāstiet, lūdzu, kas pacientus sagaida no 1. jūnija, respektīvi, nojaušams, ka pakalpojuma cena tieši pacientam pieaugs.
Centrālajā laboratorijā par asins paraugu noņemšanas pakalpojumu šobrīd pacients maksā 2,95 eiro, jo šī ir medicīniskā manipulācija, ko valsts neapmaksā (izņemot grūtnieces), un šī tad ir tā sadaļa, kas varētu pieaugt pēc 1. jūnija.
Noteikti esat veikuši aprēķinus, cik liels šīs maksas pieaugums varētu būt...
Atkarībā no analīžu veida cena var pieaugt līdz 100%.
Kāda ir kopējā summa, kuru valsts samazina analīžu apmaksā un kura būtībā tiks pārlikta uz pacientu pleciem?
Kopumā šis tarifa samazinājums tieši mūsu laboratorijai ir 3,6 miljoni eiro.
Kāds ir galvenais arguments, ar ko operē NVD, Veselības ministrija? Kā saprotu, kopumā ir 25 populārākie analīžu veidi, par kuriem tad tiek samazināts apmaksas apjoms.
Arguments ir ļoti vienkāršs – ir nepietiekams finansējums laboratoriskajiem pakalpojumiem, un pēc noteikto kvotu apjomu pārstrādes [pārsnieguma] jau šobrīd – valsts lēš, ka kopējais pārsniegums šogad kopumā varētu būt ap 7–8 miljoniem eiro tieši Centrālajai laboratorijai.
Ko nozīmē pārstrāde?
Katrai laboratorijai tiek noteiktas finansējuma kvotas, kuru ietvaros arī tiek sniegti laboratoriskie pakalpojumi. Šī [mēneša] kvota realitātē tiek izstrādāta divās nedēļās, jo, kā jau minēju, laboratorijas nav tiesīgas atteikt pacientam laboratorijas pakalpojumus, un iekļaušanos kvotā var ietekmēt tikai ārsts, kurš izraksta nosūtījumus vai to nedara.
Bet tad jau problēma nav laboratorijā, bet nepareizā plānošanā valsts pusē, VM. Sanāk, ka valsts pārmet laboratorijām: "Jūs esat par daudz strādājuši, mēs jums nevaram samaksāt, un tāpēc tagad mēs jums maksāsim vēl mazāk." Turklāt, ja man ir pareiza informācija, tad valsts joprojām ir parādā laboratorijām par to, kas jau ir izdarīts.
Jā, tā tiešām ir, jūs saprotat pareizi. VM un NVD ierēdņi to ļoti labi saprot un atzīst, ka finansējums ir nepietiekams, bet 2024. gads nozarei nav labvēlīgs, jo papildu finansējums gan tika iezīmēts budžetā, bet papildu finansējumu var saņemt tikai un vienīgi pēc reformu sākšanas. No savas puses mēs varam atbalstīt Veselības ministriju reformu ieviešanas procesos, lai varētu prasīt šo papildu finansējumu Ministru kabinetam.
Šobrīd ir dzēsts ugunsgrēks, jo vienkāršāk ir samazināt finansējumu dažiem laboratorisko pakalpojumu sniedzējiem. Taču VM arī saprot, ka pie šobrīdējās mūsu populācijas novecošanās (kas ir katru gadu), hronisko slimību skaita pieauguma, finansējuma veselības jomai ir par maz, jo patiesībā arī ģimenes ārstiem nepieciešams paaugstināt kvotu.
Vai esmu pareizi informēts, ka šis tarifs tiek samazināts tikai privātajām laboratorijām, kamēr valsts un pašvaldību laboratorijām nekādu izmaiņu nebūs?
Nē, tarifs tiek samazināts pilnīgi visiem. Sākotnēji bija doma tiešām daļēji samazināt tarifu privātajām laboratorijām, bet laboratorijām, kas darbojas veselības iestādēs, kas pieder valstij vai pašvaldībām, to nemazinās. Tomēr, ņemot vērā Konkurences likuma nosacījumus, šī ideja tika diezgan ātri atmesta. Līdz ar to mēs strādāsim ar vienādiem nosacījumiem. Bet šis ir tāds, manuprāt, neviennozīmīgs risinājums, jo šis lēmums [par tarifu mazināšanu], manuprāt, vēl vairāk samazinās laboratoriju [tirgus dalībnieku] skaitu Latvijā, jo mazās laboratorijas nespēs šo slogu izturēt.
Cik kopumā ir mazo laboratoriju?
42 – gan valstij, gan pašvaldībām piederošās, gan privātās.
Skaidrs, ka valsts vai pašvaldības savām laboratorijām no nodokļu maksātāju naudas iegādājas nepieciešamo aprīkojumu, privātajiem tas jādara no savas naudas. Kā tas izskatās no godīgas konkurences aspekta?
Tas patiesībā ir pēdējo 30 gadu stāsts, kas teju katrā sarunā, diskusijā tiek apspriests, – visi to saprot, visi to dzird, bet diemžēl neviens neko šajā jomā nav darījis un, visticamāk, arī nedarīs. Dažas valsts vai pašvaldību medicīnas iestādes gan tomēr ir izdarījušas izvēli un laboratoriskos pakalpojumus ir atdevušas ārpakalpojumā, būtībā vadoties pēc finansiālajiem aspektiem, citas joprojām pašas sniedz šo pakalpojumu. Jo jāsaprot, ka maza laboratorija, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību, kas tiešā mērā skar arī laboratoriju aprīkojumu, šodien īsti vairs nespēj rentabli darboties. Noteikti reizēs, kad esat apmeklējis laboratoriju, esat pamanījis to tehnoloģisko aprīkojumu, kas prasa lielus finanšu ieguldījumus. Līdz ar to, kad ar NVD pārstāvjiem diskutējām par tarifa samazināšanu, atgādinājām, ka tarifa aprēķināšanas formula tika izstrādāta deviņdesmitajos gados, taču kopš tā laika tehnoloģijas ir ļoti būtiski izmainījušās, kas, kā jau minēju, prasa pilnīgi cita apjoma investīcijas. Deviņdesmitajos gados laboratoriskajos izmeklējumos dominēja mikroskops un iekārtas, bet šodien tās ir ļoti augsta līmeņa tehnoloģiskās iekārtas, kuru izmaksas vispār nav iestrādātas tarifa aprēķina formulā.
Jūsu biznesa joma prasa lielus ieguldījumus ar ilgu atmaksāšanas termiņu. Vai pēc šī NVD lēmuma jūs varat teikt, ka valsts ir uzticams partneris?
Es domāju, ka mūsu jomā ir diezgan līdzīgi kā jebkuram citam biznesam Latvijā – mums nav nevienā nozarē stabilitātes un prognozējamības, jo politiskā dzīvildze Latvijā nav īpaši gara, mainās partijas, mainās cilvēki un arī uzstādījumi. Kā mēs zinām, politiku ļoti ietekmē cilvēki un partijas, kas tajā brīdī ir pie varas, – ja veselības aprūpe viņiem ir prioritāte, tad varbūt viņi arī skatās ilgtermiņā uz šo nozari, jo vesels cilvēks ir Latvijas bagātība, īpaši ņemot vērā mūsu pašreizējo iedzīvotāju, tostarp darbaspējīgo cilvēku, skaitu. Līdz ar to vesels un izglītots cilvēks ir pamatu pamats, bet diemžēl šīs pozīcijas mums vienmēr palikušas tādā pabērna lomā.
Pirmīt runājām arī par konkurences nosacījumiem, kā dēļ valsts tomēr atteicās no ieceres tarifu atstāt nemainīgu valsts un pašvaldību laboratorijām. Šobrīd mēs gan nezinām, vai, līdzīgi kā jūs, publiskā sektora laboratorijas arī cels pakalpojuma sniegšanas maksu, lai saglabātu rentabilitāti. Taču, ja pieņemam, ka tajās laboratorijās šī maksa netiks celta, pēc manas izpratnes, visticamāk, tas notiks uz šķērssubsīdiju rēķina konkrētas iestādes budžeta ietvaros. Man šķiet, ka šādu iespējamu scenāriju varētu pirmšķietami uzskatīt par konkurences kropļošanu.
Šis ir ļoti plašs temats – ja mēs paskatītos, kur vērojamas šķērssubsīdijas publiskajā sektorā, tādu pozīciju ir gana daudz, un veselības aprūpe ir viena no tām. Piemēram, ja paskatāmies, kuras pašvaldības pašas nodarbojas ar veselības pakalpojumu sniegšanu, – pēc būtības tas nav pašvaldības pamatbizness, turklāt tirgū šos pakal pojumus spēj nodrošināt privātais sektors. Taču neviens šodien nav gatavs atteikties, minot ļoti dažādus iemeslus.
Vēlreiz par tarifu samazināšanu – valsts ir pateikusi, ka tagad par 25 populārākajām analīzēm maksās mazāk. Taču laboratorijām ir konkrētas izmaksas šo darbu veikšanai, tostarp investīcijas modernizācijā. Valsts pasaka – jūs arī turpmāk darīsiet darbu, kas objektīvi izmaksā nosacītus 10 eiro, bet mēs jums maksāsim piecus. Pārējo finansējiet vai nu no savas kabatas, vai no pacienta maka.
Tieši tā arī tagad būs, kā jūs nupat ilustrējāt. Jo kādam šīs izmaksas būs jānosedz.
Varbūt šobrīd sabiezināšu krāsas, tomēr – vai šajā situācijā privātajiem uzņēmējiem nerodas reputācijas risks? Proti – man kā pacientam ir diezgan vienalga, ko jums tur tā valsts maksā vai nemaksā. Es atnāku pie jums nosacīti 3. jūnijā nodot analīzes, bet jūs no manis līdzšinējo 2,95 eiro vietā prasāt septiņus eiro? Loģiski man ir jautājums – kā? Nezinot reālos iemeslus, man var rasties vienkāršs secinājums – tie privātie nu jau pavisam nekaunīgi kļuvuši…
Protams, mums ir bažas par šo. Patiesībā mēs visu laiku esam turējuši maksimāli zemas maksas pakalpojumu cenas, tieši domājot par pacientu, lai nepalielinātu viņa līdzmaksājumu. Jo mūsu maksas pakalpojumu cenas ir tas, ko šobrīd izmantoja par pamatu, lai samazinātu valsts apmaksāto pakalpojumu tarifus, kam vispār ar to nav nekāda sakara.
Vērojot laboratoriju attiecības ar valsti piecu gadu griezumā, tostarp atminoties Covid-19 pandēmijas laiku, var izdarīt interesantus secinājumus. Tad, kad Covid-19 laikā šīs negaidītās krīzes izraisītais sitiens jums bija jāpaņem uz sevi, – valsts jūs slavēja, piešķīra goda zīmes. Tad šobrīd jākonstatē – pandēmijas laikā valsti izglābāt no krīzes, nu tagad mierīgākā laikā valsts neko vairs neatceras.
Tā arī tiešām bija, tostarp mēs uzņēmāmies finansiālus riskus – pirmajos mēnešos vispār nezinājām, vai par padarīto darbu saņemsim samaksu vai ne un cik maksās. Pirmajos mēnešos vispār nevienam nebija nekādas saprašanas, kas mūs visus sagaida, bet mēs kā atbildīgi uzņēmēji, Latvijas pilsoņi uzņēmāmies šo pienākumu un to arī darījām. Tajā pašā laikā Covid-19 pandēmija parādīja, cik svarīgi, lai valstī būtu spēcīgas un pilnvērtīgi strādāt spējīgas laboratorijas. Patiesībā Latvijas glābiņš bija tas, ka mums bija divas lielas laboratorijas, ja laboratoriju joma būtu tikpat sadrumstalota, kā tas bija 2008. vai 2012. gadā, kad valstī darbojās ap 80 mazām laboratorijām, tās pilnīgi noteikti nebūtu spējīgas īstenot tāda apjoma testēšanu, kas bija nepieciešama Covid-19 laikā. To pierādīja arī tas, ka valsts un pašvaldību laboratorijas nespēja uzņemties ne testēšanas apjomu, ne organizēt visu testēšanas procesu un loģistiku. Lielās privātās laboratorijas savu darbu ir sakārtojušas tā, ka mums praktiski visā Latvijā ir filiāles, ir kvalitatīvi funkcionējoša loģistika, kas nodrošina analīžu ievākšanu pat no attālākajām apdzīvotajām vietām, līdz ar to arī šajās vietās dzīvojošiem cilvēkiem ir pieejami vismaz kaut kādi veselības aprūpes pakalpojumi un viņiem nav jādomā, kā nokļūt uz lielajiem centriem. Tas ir arī valstij vislētākais veids iegūt vismaz kaut kādu informāciju par pacientu un nepieciešamības gadījumā savlaicīgi sākt viņa ārstēšanu.
No jūsu teiktā sanāk – potenciālajai X stundai jūs esat krietni gatavāki nekā valsts laboratorijas.
Absolūti! Mēs esam gatavi, bet jāsaka, ka valsts un pašvaldību laboratoriju reaģēšanas ātrumu ierobežo likumdošana.
Minējāt analīžu nozīmi savlaicīgai iespējamu slimību diagnosticēšanai – cik liels ir risks, ka līdz ar pakalpojuma cenu pieaugumu būs cilvēki, kuri vienkārši nespēs atļauties šo pakalpojumu un neies uz analīzēm, pat ja ārsts būs uzrakstījis nosūtījumu? Un vai diskusijās ar NVD, VM kāds vispār par to aizdomājās, runāja?
Šī tēma netika pārrunāta, bet tas tiešām ir milzīgs risks, un to, diezgan ticami, arī piedzīvosim, jo ir kaut kāda naudas robežsumma, ko cilvēks spēj maksāt. Un te runa galvenokārt ir tieši par mazāk turīgajiem Latvijas cilvēkiem. Atcerēsimies pagājušo gadu, kad finansējuma trūkuma dēļ Centrālā laboratorija pieņēma lēmumu strādāt tikai kvotas ietvaros – tas bija milzīgs izaicinājums gan pašai laboratorijai, gan vispār sabiedrībai, jo cilvēki nebija gatavi maksāt 15 vai 18 eiro par analīžu veikšanu (tie nav pat 150 eiro par analīzēm), viņi bija gatavi stāties rindā un gaidīt savu kārtu. Tas tikai apliecina, ka lielākā daļa cilvēku nav tik turīgi, lai varētu arī šādu summu samaksāt. Otrkārt – mēs visi maksājam nodokļus, un man kā nodokļu maksātājam gribas saņemt kādreiz arī valsts apmaksātu pakalpojumu.
Jūs 1. jūnijā beidzat darbu Centrālajā laboratorijā. Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Tā tiešām ir. Par tālāko darba karjeru – tas vēl līdz galam nav izlemts, jo ir vairāki piedāvājumi. Taču mēģināšu savu dzīvi saistīt ar tādiem profesionālās darbības virzieniem, lai es varu izdarīt ko vērtīgu un paliekošu veselības aprūpes sistēmas sakārtošanā un uzlabošanā, jo man ir ievērojama pieredze un es redzu daudzus faktorus nozarē, kurus mainot vai uzlabojot būtu ieguvēji Latvijas iedzīvotāji. Viens no iemesliem, kādēļ nolēmu pārtraukt darba attiecības ar Centrālo laboratoriju, kurā esmu ieguldījusi vairāk nekā 14 gadus savas dzīves, ir cīņa ar kvotas pārstrādēm. Kā vadītājs tu visu laiku esi stresā par lietām, par kurām nevajadzētu stresot. Man jādomā par uzņēmuma attīstību, par kvalitāti, par personālu, par jaunu analīžu veidu ieviešanu, par mākslīgā intelekta ieviešanu un tā iespēju izmantošanu. Bet realitātē es daudz laika veltu, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotajiem valsts apmaksātas analīzes, par kurām nav finansiāla seguma. Katrs rīts sākas ar atskaitēm par iepriekšējā diennaktī pieņemto analīžu apjomu un secinājumiem, ka esam par daudz strādājuši, kas regulāri divkārt pārsniedza kvotas apjomu, piemēram, pēc kvotas kritērija dienā varam pieņemt 3500 pacientu, realitātē tie bijuši 7000, un tajā brīdī apzinos, ka tie otri 3500 pacientu tobrīd ir uz mūsu rēķina, jo samaksu par šiem pacientiem sniegto pakalpojumu mēs saņemam tikai pēc aptuveni pusgada. Un arī tad vēl šo laiku dzīvo neziņā, vai vispār saņemsi šo apmaksu. Piemēram, par 2022. gadā sniegtajiem pakalpojumiem ārpus kvotas mēs finansējumu nesaņemsim nekad, lai gan tika solīts samaksāt. Nesen saņēmām vēstuli no Veselības ministrijas, kurā skaidri pateikts – šī nauda par mūsu reāli iedzīvotājiem sniegtajiem pakalpojumiem netiks maksāta, lai gan finanšu ministrs Arvils Ašeradens mums, acīs skatoties, teica, ka šis valsts parāds tiks samaksāts. Līdz ar to šis laiks, ko es pavadu, cīnoties ar vējdzirnavām, ir ļoti neproduktīvs man kā vadītājai. Ņemot vērā manu dzīves pieredzi, es noteikti varu izdarīt kaut ko vairāk jēgpilnu, lai gan es patiešām novērtēju to laiku, ko strādāju šeit, un vienmēr gan darbu šeit, gan kolēģus atcerēšos ar siltām jūtām.
