Vai sirdi vispār ir iespējams atjaunot?
Šis jautājums visus vienmēr interesē. Jo liekas, ka sirdij varētu dot papildus kādus vitamīnus vai vielas un tā kaut kādā veidā atjaunosies. Bet vispirms būtu jāuzdod jautājums: no kā mēs gribam sirdi atjaunot? Un – kādai slodzei mēs gribam sirdi pakļaut? Jo normāla slodze, normāls dzīvesveids ir sirdij absolūti viegli paveicams uzdevums.
Sirds var mierīgi dzīvot 100 gadus arī bez jebkādas atjaunošanas.
Ja cilvēks jautā par atjaunošanu, rodas jautājums, kur tad mēs to sirdi pārslogojam. Atbilde ir jautājums, vai mums vajag to pārslogot. Klasika, piemēram, ir, ka cilvēks grib skriet maratonu vai Iron Man, kur ir milzīgas slodzes. Tās visas ir tādas ne gluži īsti veselīgas lietas. Mēs zinām, ka profesionālajam sportam un veselībai vienlīdzības zīme noteikti nav liekama pa vidu.
Veselības formulā neietilpst lielas pārslodzes vai lielas slodzes. Tāpat arī neietilpst dopings. Jo cilvēks viskautko var izdarīt, pēc kā arī vesels organisms var saiet grīstē. Ja ir šie trigeri, jāskatās, kā šādas pārslodzes ierobežot.
Daži pētījumi saka, ja cilvēks, profesionāls sportists, saļimst futbola laukumā, tam pamatā bieži nav sirds, kāpēc viņš ir miris. Ir pārkaršana, ir arī citas izmaiņas, piemēram, skābju–sārmu līdzsvara izmaiņas, elektrolītu disbalanss, dehidratācija un citi palaidējmehānismi. Nevis tas, ka sirds būtu bijusi slima un tāpēc apstājusies. Tikai 16 % gadījumu pie vainas ir sirds slimība. To svarīgi atcerēties.
Es patiesībā vienmēr izvairos runāt par sirds reģenerāciju, baidoties, ka cilvēki īstenībā kāro to pārslogot. Ir ļoti svarīgi to nedarīt, jo mēs neesam roboti, nevaram tā – iedzeršu šo kokteilīti pulksten divos, tad iedzeršu to septiņos un tad tik došu slodzi no rīta līdz vakaram, un viss būs kārtībā! Iedzeršu vēl tādu tableti, un vispār viss būs ideāli. To mums vajadzētu skatīties veselības formulā, kā nepārvēršam sevi par ko robotam līdzīgu.
Ir dažādas vielas, kam varbūt piedēvē kardioprotektīvu, sirdi aizsargājošu efektu, arī mūsu pašu izdomātais meldonijs – mildronāts. Bet vēl pietrūkst tādu lielu, dubultaklu, multicentrisku, neatkarīgu pētījumu, kas apliecinātu, ka šis medikaments ir tiešām labs, noderīgs un nerada nekādu citu kaitējumu veselībai. It kā ir saprotama tā darbība, bet reizēm ir ģeniālas lietas, kuras šķiet super, bet, ja pārbauda uz lielu populāciju, beigās ne tik labi strādā vai pat rada kaitējumu ilgtermiņā.
Tam, kā varam sirdi reģenerēt un atslogot, pamatā jau atkal ir šis “garlaicīgais un veselīgais dzīvesstils”, kurā noteikti ietilpst sportošana, bet – bez pārslodzes! Tas noteikti būtu vajadzīgs – vismaz 150 minūtes nedēļā sportot. Varbūt pat vairāk, arī stundu dienā, bet obligāti skatīties, kā slodzi sabalansēt. Un noteikti arī veselīgi ēst, un laikus novērst kardiovaskulārus riska faktorus, tad būs arī veselība.
Kādas pārmaiņas sirds dzīves laikā vispār piedzīvo? Vai jauna cilvēka, divdesmitgadnieka, vesela sirds un astoņdesmitgadnieka vesela sirds vizuāli atšķiras?
Arī interesants jautājums. Reizēm redzam izmeklējumos – atnāk deviņdesmitgadīgi cilvēki, un viņiem pilnīgi viss ir kārtībā, sirds vizuāli absolūti normāla.
Tikko nesen vācu profesors man sarunā pateica tādu svarīgu atklāsmi – pie viņa nāk pacienti un vienmēr prasa, kāpēc viņi ir slimi. Viņam gan svarīgāks un interesantāks liktos jautājums, kāpēc viņi ir veseli. Jo raugoties, kam mūsu apstākļos esam pakļauti – visiem sārņiem, visām kaitīgajām lietām, kas ir ap mums, gan elpojot, gan klausoties troksni, gan pārslodzes, stress, gan ģenētika, gan vīrusi –, jābrīnās, kā vispār organisms var palikt vesels!
Veselība ne vienmēr nozīmē pacienta paša varu. Tas, ka viņš nodzīvo ilgi, ne vienmēr ir viņa paša īpašs nopelns. Un ir cilvēki, kam ir tāds ģenētiskais mantojums, ka viņi var dzīvot pat ļoti neveselīgu dzīvi un nodzīvot līdz 90 un 100 gadiem un ar veselu sirdi.
Vienmēr skatos tos klipiņus, kur filmē simtgadīgas dāmas un viņām prasa, ko tad viņas tādu dara un ko ēd. Jā, prieks, ka viņas lielākoties piekopj rātnu, veselīgu dzīvesstilu, bet atbilde lielākoties slēpjas, manuprāt, ne no viņām atkarīgās lietās. Ir tik labs ģenētiskais kods, ka var darīt, ko grib, un tāpat nodzīvos līdz 100 gadiem!
Tam gan nevajadzētu būt par ieganstu atmest ar roku veselīgam dzīvesstilam, sakot, ka tam tāpat nav jēga. Jēga ir!
Tiem, kam ir sliktāks ģenētiskais kods, ir īpaši jāpacenšas – jārūpējas par uzturu, dzīvesveidu, sportu, lai ilgāk saglabātu veselību.
Jo mēs nevaram tik vienkārši pateikt, kurš cilvēks ir tas, kurš drīkst atlaist grožus – pīpēt, nesportot un ēst makdonaldā – un kurš to nevar atļauties. Pētījumi gan liecina, ka tie, kuri piekopj veselīgu dzīvesstilu, dzīvo ilgāk, bet par manis teikto nevajag aizmirst brīžos, kad neizpratnē skatāmies uz neveselīgi dzīvojošiem ilgdzīvotājiem.
Bet, atgriežoties pie jautājuma, man tikko bija pacients, kam ir mazliet pāri 20 gadiem, un viņam ir smaga sirds slimība. Viņš ir sportisks, sporto sešas stundas nedēļā, bet… Un viņš nav vainīgs pie šīs slimības, tā visdrīzāk ir ģenētiski noteikta. Varbūt arī bijis kaut kas pa virsu, varbūt viņš ir pārslimojis miokardītu, varbūt sirds iekaisumu. Un pirms tam bija pacients, kam ir 80 gadi un nav pilnīgi nekādu sirds patoloģiju. Tāda ir patiesā aina – ir jauni cilvēki ar veselu virkni slimībām un daudzi vecākā gadagājuma seniori, kuriem vispār nav nekādu.
Ir novecošanas procesi, kuri arī ir ģenētiski iekodēti. Ir cilvēki, kuriem vairāk apkaļķojas, piemēram, sirds vārstuļi, ir cilvēki, kam vairāk apkaļķojas asinsvadi, – to mēs redzam ehokardiogrāfijā. Bet jautājums, vai tā ir dabiska novecošana vai patoloģija.
Dabiska novecošana, iespējams, var nebūt gandrīz nekāda (tikai šūnu līmenī) – es bieži redzu seniorus, kuriem funkcionālajos izmeklējumos viss ir kārtībā, kas liecina par to, ka sirds pat īpaši nenoveco, nodzīvo kaut savus simts gadus…
Tā nav koks, kur vienmēr piecgadīgs ozols izskatīsies citādi nekā simtgadīgs. Veca sirds var izskatīties tieši tāpat kā jauna. Protams, sabiezē vārstuļi, asinsvadu sieniņas, bet ir arī pacienti, kuriem – es reizēm tiešām brīnos! – teju simts gadus katru dienu ir situšies tie vārstuļi vaļā un ciet, un nekas tur nemainās!
Tātad tas ir mīts par sirdspukstu skaita limitu? “Ja sitas ātrāk, tad arī iztērējas ātrāk.”
Tur ir varbūt mazliet citāda doma, un tā doma ir ļoti pareiza – vai ir kāda patoloģija vai nav. Ja ir patoloģija, tad skaidrs, ka jau ap 50–60 gadiem cilvēkam viss ir sakaļķojies un neveras vairs vaļā un ciet. Mēs runājam par vairāk vai mazāk dabisku novecošanas procesu. Tiklīdz sirds sitas par ātru – jautājums, kāpēc tā sitas par ātru.
Sirds pati apasiņojas diastolē, tas nozīmē – tajā brīdī, kad sirds tā kā atslābst. Vienā brīdī tā saraujas, tad atslābst un tajā brīdī saņem sev asinis. Un, jo garāks ir laika sprīdis starp abiem sitieniem, jo lielāks ir periods, kad sirds saņem asinis, tātad var vairāk baroties. Jo ātrāk sitas, jo īsāks tas laiks. Tātad teorētiski “iztērējas”. Pārliecinošu pētījumu, kas teiktu, ka tā tiešām ir, tādu nav. Tiem tad arī būtu jābūt milzīgiem garengriezuma pētījumiem un jāseko pacientiem vismaz 60 gadus.
Patofizioloģiski mēs tā, protams, varam domāt, un, iespējams, tuvu taisnībai tas ir. Sirdis ar lēnāku sirdsdarbību... It sevišķi, ja sirds ir slima vai tai bijuši apasiņošanas traucējumi, koronārā slimība, hronisks koronārais sindroms, mēs cenšamies bremzēt, lai pulss būtu lēnāks, un tādā veidā apasiņošanās uzlabojas.
Jautājums, protams, kas ir pamatā un kāpēc sirds sitas ātrāk; kaut kas jau tur tātad nav kārtībā. Ja cilvēks sporto un ar nervu sistēmu viss kārtībā, ja viņam nav lieka stresa, tad sirdij vajadzētu sisties lēni, nevis ātri. Bieži gan mēs redzam, ka plaši veiktos sirds izmeklējumos neatklājas, kāpēc sirds sitas ātrāk, tāpēc šeit ir jāmeklē citi iemesli. Tomēr pie paātrinātas sirdsdarbības vienmēr ir jāsāk ar sirds un arī vairogdziedzera izmeklējumiem.
Kura sirdskaite vislabāk padodas ārstēšanai tādā ziņā, ka sirds pat atgriežas atkal normā?
Ir dažādi iekaisuma procesi, sirdī pašā var veidoties infekcija. Piemēram, endokardīts – baktērijas pieķeras pie sirds vārstuļa, un tas iekaist. Ja šo iekaisumu apkarojam, mēs to varam izārstēt (piemēram, ar antibiotikām) un tas pāriet. Tas var atstāt kādu rētu, bet tā ir izārstējama slimība. Ir iekaisumi, kas paši pāriet, piemēram, miokardīts. Vīruss izraisa šo iekaisumu, un tas pāriet pats, var neatstāt nekādas sekas.
Ir, teiksim, asinsvada plīsums pašā sirdī, koronārās artērijas disekcija – tas plīst kādas lielas pārslodzes dēļ, tomēr asinsvads pēc tam var sadzīt, un varbūt tas neatkārtojas. Ir gadījumi, kad rodas, piemēram, aritmija, kas pēc tam ilgstoši var neatkārtoties, tomēr bieži tie ir priekšvēstneši problēmai, kas tur apakšā slēpjas.
Bet lielākā daļa sirds patoloģiju tomēr ir hroniskas slimības, un tāda specifiski izārstējoša terapija, kā, piemēram, angīnu izārstēt, ne vienmēr ir iespējama. Mēs vairāk vai mazāk orientējamies uz to, kā turēt radītājus, līdzīgi kā spidometra skalā, lai tie visi būtu zaļajā zonā. Tiklīdz tie iziet ārpus, atgriežam tos atpakaļ ar zālēm, ja vien tas nav vairs iespējams ar dzīvesstila korekcijām.
Ja sirdī ir traucēta apasiņošana, asinsriti ir iespējams atjaunot, bet ir jāturpina ilgstoša ārstēšana, lai tas vairs neatkārtotos.
Ko jūs nebeidzat un nekad nebeigsiet cilvēkiem atkārtot, kas viņiem būtu jāzina par sirdi, bet ko viņi nezina? Vai negrib zināt, negrib atcerēties?
Viena no klasiskajām tēmām ir paaugstinātais holesterīna līmenis. Par to cilvēkiem joprojām ir ļoti liela skepse, jo tā ir salīdzinoši izplatīta lieta, un cilvēki domā – ja jau tas ir daudziem, tātad tas nav kaut kas patoloģisks. Bet jāatceras, ka mums ir salīdzinoši slikti kopējie kardiovaskulārie rādītāji valstī, un tur cilvēkiem arī būtu jāmeklē atbilde: ja holesterīns ir paaugstināts daudziem, tas arī pierāda, kāpēc šie rādītāji ir tik slikti. Tas var būt arī ģenētiski iekodēts. Un tā ir nebeidzamā tēma – stāstīt par to, kas ietekmē holesterīnu, kāds ir veselīgs uzturs. Un tiem cilvēkiem, kuri jau ēd veselīgi, bet kuriem paaugstināts holesterīns ir ģenētiski iekodēts, skaidrot nozīmi, ko mēs īsti varam panākt ar zālēm, ka tās ir kā bremzes, kuras normalizē holesterīna rādījumus, ar šīm bremzēm mēs cenšamies to turēt visu laiku.
Daudziem gribas tādu “angīnu ārstējošas terapijas” veidu – izārstē ar vienu kursu, un tad tas beidzas un pāriet. Tas pagaidām nav izdomāts, mēs nevaram paliekoši izārstēt holesterīna vielmaiņas traucējumus. Mēs varam to normalizēt, bet normalizēšana nozīmē ilgstošu ārstēšanu, ilgstoši turēt šīs bremzes. Un cilvēki nesaprot, prasa man: vai tā būs atkarība vai pieradums, ko šīs zāles veido, ja jau tās ir jālieto tik ilgi? Ja problēma pašā saknē ir ģenētiski mainīta holesterīna vielmaiņa, kas rada par daudz holesterīnu, un mēs to tagad normalizējam, tad šī problēma turpat mūsos būs arī pēc 10–15 gadiem, jo tā ir mūsos visu laiku. Bet cilvēki pārtrauc lietot zāles priekšlaikus.
Saka – es uztaisīju analīzes, tagad rāda normālu holesterīnu, tad jau tās zāles man vairs nevajag! Tas nozīmē, ka cilvēks nav sapratis: ja mēs uztaisām analīzes un redzam normālu holesterīnu – perfekti, tas jau ir zāļu lietošanas mērķis! Un to mēs panācām ar zālēm. Ja noņemam šīs bremzes, problēma atgriežas. Kā kamīnā – ja atraujam durvis vaļā, kamīna uguns uzreiz deg ar lielu liesmu. Mūsu mērķis ir turēt mazu liesmiņu, lai kamīns neizdeg.
Otra problēma – aptaukošanās. Te jārunā par tradīcijām – daudziem cilvēkiem augot ir bijušas tradīcijas, ka šķīvim jābūt tik un tik lielam, un mamma ir teikusi, ka nedrīkst to neizēst, citādi no galda projām neiesi! Cilvēkam veidojas ačgārna izpratne par to, cik daudz būtu jāapēd.
Kad es viņam saku – būtu mazāk jāēd, viņš atsaka – es jau neko daudz neēdu! Kad iedziļinās, cik tad viņš ēd – nu, ziniet, es, piemēram, tik daudz nemaz nevaru apēst… Tās ir nepareizās tradīcijas, kas ir iegājušās, – pacients uzskata par normu kaut ko, kas īstenībā ir patoloģija. Un tās būtu nebeidzamās diskusijas – par ēdiena apjomu, kas būtu jāapēd; par holesterīnu… Tad, protams, par smēķēšanu, par paaugstinātu asinsspiedienu, par to, ka sāls jāierobežo uzturā, – tās ir lietas, par ko visu laiku runā.
Ja cilvēkam 45–50 gados ir nedaudz paaugstināts holesterīns, vai ir pareizi to uzreiz normalizēt ar zālēm vai gaidīt tos 60, kad būs pavisam slikti un tad sākt dzert?
Arī labs jautājums! Un arī par šo ļoti daudz runājam. Loģika, ko cenšos izskaidrot un iekļaut pacientu lēmumos par ārstēšanu, – mēs zinām, ka paaugstināts holesterīns izraisa kardiovaskulāras – sirds asinsvadu – slimības, tas ir atbildīgs par infarkta un insulta rašanos. Mēs zinām, ka, jo ilgāk tas ir paaugstināts, jo lielāks ir risks. Ja es zinātu, cik gadu vecumā tam četrdesmitgadniekam būs infarkts vai insults, tad varētu viņam pateikt, vai viņam būt jāsāk zāles dzert tagad vai pēc 15–20 gadiem, vai varbūt bija jāsāk jau pirms 10 gadiem. Vieniem infarkts ir 70 gadu vecumā, citiem 50 gadu vecumā, bet citiem – 30 gados. Un tiem cilvēkiem, kam ir 30 gados (tie, protams, ir atsevišķi gadījumi), šī terapija būtu jāsāk agrāk, lai to novērstu.
Ja man būtu stikla bumba un es būtu zīlniece, es varētu pateikt, kad viņam būs infarkts un attiecīgi, kad tā terapija būtu jāsāk. Diemžēl slimības progresa ātrumu nav iespējams paredzēt, jo tas ir ļoti individuāli un no daudziem faktoriem atkarīgs.
Bet preventīvās medicīnas nolūks ir ārstēt slimību, pirms tā ir radusies. Tas ir gudri. Protams, pacients var gaidīt līdz brīdim, kad viņam ir infarkts, un tikai tad to sākt ārstēt. Ja viņš grib ārstēt, kad redz fiziski šīs izmaiņas, varam tā darīt, bet es to nerekomendētu.
Ja redzam 30–40 gadu vecus cilvēkus, fiziski veselus, bez kādām medicīniskām atradnēm, es teiktu, ka holesterīna līmeņa normalizēšana būtu jāapsver, bet, ka tas obligāti ir jādara, to es nevaru teikt. Tādu datu man nav. Bet šie cilvēki ir regulāri jāapseko, jānovēro, vai nav atradnes. Tā ir problēma lielai daļai no šiem pacientiem – viņi jau nemaz nav meklējuši šīs slimības. Viņi saka, ka domā, ka ir veseli 40 gadu vecumā ar paaugstinātu holesterīnu, bet īstenībā viņiem jau ir ateroskleroze – kakla asinsvados veidojas aterosklerotiskās pangas. Pacients domā, ka to nav, jo viņš tās nejūt.
Ja pacientu vispusīgi izmeklējam un secinām, ka tiešām viss ir ļoti kārtībā, tad varam padiskutēt, vienoties, ka pēc gada izdarīsim vēl šos pašus izmeklējumus. Tikmēr cenšamies ar veselīgu uzturu un tamlīdzīgi. Ja ir konstatētas izmaiņas, tad jau tā būs sekundārā profilakse, tad terapija jāsāk uzreiz.
Vismaz Latvijā ir attieksme – par sirds slimībām jādomā, kad cilvēks ir jau pensijas vecumā. Un līdz tam sirds nav pat īsti jāpārbauda…
No manas perspektīvas tas galīgi neizskatās tā! Par veselību un sirdi ir jādomā jau no agrīna vecuma. Es sirdi pārbaudītu jaunībā vienreiz, tad, ja viss ir bijis kārtībā, vēlreiz pēc 10 gadiem. Nevis gaidīt 60 gadus un tad dzimšanas dienā sev uzdāvināt sirds pārbaudi.
