Pēc pandēmijas ir skaidrs, ka veselības aprūpē daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš iekšējās un ārējās komunikācijas virzienam un ir jāmaina retorika uz rūpēm par pacientu, nevis par slimnīcām, pašvaldību vai citām interesēm, kuras ļoti pastarpināti ir saistītas ar pacientiem, intervijā aģentūrai LETA saka jaunais Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētājs c. RAKUS pašlaik lūkojas uz uz trīs investīciju blokiem. Viens ir operatīvais jeb ikdienas ārstniecības process. Otrs ir atjaunošana jeb investīcijas iekārtās, kuras ir novecojušas vai savu laiku nokalpojušas. Trešais ir investīcijas attīstībā un inovācijās.
Ņemot vērā, ka iepriekš ilgus gadus strādājāt pārtikas rūpniecībā, kāpēc izlēmāt pieteikties uz amatu tik radikāli atšķirīgā nozarē?
Tas bija izaicinājums. Mana līdzšinējā pieredze vienmēr ir bijusi saistīta ar lielu un sarežģītu organizāciju vadīšanu, kur vienmēr ir bijis daudz iesaistīto pušu. Gan manas ģimenes vēstures dēļ, gan personīgo izaicinājumu un mērķu dēļ. Bērnībā gribēju kļūt par ārstu, bet tagad redzēju, ka mana profesionālā pieredze var būt noderīga Latvijas lielākās slimnīcas tālākās izaugsmes nodrošināšanā.
Konkurss uz šo amatu tika izsludināts pagājušā gada rudenī, un man bija pietiekami ilgs laiks izsvērt, ko es vēlētos šeit redzēt un kā es redzētu arī savus panākumus šajā amatā. Pēc manām domām, tā būtu veiksmīgas komandas izveide. Mēs esam 5000 kolēģu, kas ir ļoti daudz.
Mans redzējums ir, ka pacients, kurš dodas mājās no mūsu slimnīcas, pēc tam saviem paziņām, draugiem un radiniekiem teiktu: "Ziniet, Austrumu slimnīcā strādā vieni gudri un forši cilvēki!"
Ļoti būtisks faktors ir ārsti, ārstniecības un aprūpes personāls. Veiksmes stāsts būs, ja viņi būs priecīgi un lepni šeit strādāt, jo jūtas novērtēti - gan profesionāli, gan finansiāli, gan arī mēs redzam akadēmisko un zinātnisko izaugsmi, ko mēs kā universitātes slimnīca varam nodrošināt. Tad, kad ārsti jutīsies lepni un novērtēti, tad mēs redzēsim, kā mainās iekšējais klimats, kuru pēdējos gados var vērtēt ar mīnusa zīmi.
Nākamais ir sabiedrības un politiķu novērtējums, kas īpaši jūtams ir pēdējā laikā. Es gribētu, lai sabiedrība ir lepna par mums. Pēc manām domām, šī būs viena no straujāk augošajām nozarēm nākamajos 10 gados, un vajadzētu būt, ka sabiedrība grib ar mums lepoties. Tas nozīmē, ka mums veselības aprūpe, un RAKUS kā lielāko spēlētāju, ir jāizceļ saulītē un pozitīvā ziņā jāpadara par būtisku spēlētāju sabiedriskajā telpā.
Tomēr, ja runājam par sabiedrības attieksmi, tad netrūkst arī kritikas par veselības aprūpi. Piemēram, gadījumi, kad tuvinieki nav laisti pie mirstoša pacienta u.tml. Ko darīt?
Tas pilnīgi noteikti ir sarežģīts jautājums, kurš ir jāapskata no vairākām šķautnēm. Viens ir pacientu intereses. Otrs ir vide, kurā ārsti var profesionāli un efektīvi sniegt savus pakalpojumus. Trešais ir sabiedrības iesaiste.
Ja mēs to visu apskatām pēc kārtas, tad pacients, nonākot slimnīcā, atrodas stresā un ļoti nekomfortablā situācijā. Visbiežāk pacients vēlēsies, lai viņam blakus ir tuvinieki vai cilvēki, kas var sniegt mierinājumu. Visdrīzāk, pacients arī negrib, lai šie cilvēki skraida apkārt ar viedtālruņiem un filmē visu notiekošo. Es pats esmu bijis pacients un es to pilnīgi noteikti negribētu. Savukārt, radinieki, kuru tuvinieks ir nonācis slimnīcā, ļoti bieži šajā situācijā jūtas bezpalīdzīgi. Diemžēl daudzi cilvēki savu bezpalīdzību mēģina kompensēt ar agresivitāti. Es ļoti labi saprotu līdzcilvēku bažas un to, ka bieži pietrūkst informācijas. Tā ir lieta, kur es redzu, ka mēs kā lielākā universitātes slimnīca Latvijā ar, iespējams, labākajiem speciālistiem dažādās jomās, varam attīstīt - gan informētību, gan tālākizglītību, gan sadarbību ar sabiedrību, pacientu organizācijām, lai informētu, kā notiek ārstēšanas process.
Lai nebūtu tā, ka es runāju ļoti vispārīgi, konkrēts piemērs, pie kura mēs šobrīd strādājam, ir Nacionālā Vēža centra izveide. Tas ir labs piemērs, kā kopumā domāt par veselības aprūpi, jo viens no šī centra darbības virzieniem ir pacientam saprotama ceļa nodrošināšana cauri ārstniecības procesam. Tas nozīmē, ka jau no brīža, kad tiek konstatēts audzējs, pacients zina, ka slimnīcā būs cilvēks, kurš paņems viņu aiz rokas un soli pa solim izvedīs cauri visiem ārstēšanās posmiem un procesiem un izstāstīs, kas katrā posmā sagaida, ar ko būs jārunā un ko tas nozīmē.
Pandēmija pēdējos gados ārstēšanās procesu pacientiem un viņu tuviniekiem padarīja daudz saspringtāku - gan ierobežoto resursu, gan informācijas pieejamības dēļ. Tagad ir skaidrs, ka iekšējās un ārējās komunikācijas virziens ir tas, uz kuru ir jāvērš liela uzmanība gan mums RAKUS, gan veselības aprūpē kopumā. Arī te, visdrīzāk, ir jāmaina retorika uz rūpēm par pacientu, nevis par slimnīcām, pašvaldību interesēm vai citām interesēm, kuras ļoti pastarpināti ir saistītas ar pacientiem.
Tāpat jautājums ir par "vidējo temperatūru" sabiedrībā jautājumā, kā tā redz veselības aprūpi un kā viņi redz RAKUS. Te gan redzu lielu savu personīgo, gan vadības komandas lomu un iesaisti. Tostarp tā ir atvērtāka sadarbība ar masu medijiem, lai stāstītu par to, cik daudz unikālu lietu dara mūsu ārsti, cik daudz cilvēku ir izglābts un cik daudz labu stāstu ir sākušies mūsu slimnīcā, kad cilvēki ir izārstējušies, atjaunojuši savu veselību, arī gadījumos, kuri ir ļoti sarežģīti pat pasaules mērogā. Mēs varam veidot augstus standartus gan ārstniecības, gan pārvaldības ziņā, ar kuriem pēc tam dalīties ar saviem kolēģiem visā Latvijā un, iespējams, arī citur.
Kāds pašlaik ir progress ar Nacionālā vēža centra izveidi?
Pašlaik ir izveidotas divas programmas, no kurām viena ir krūts vēža programma. Kopumā tā ir valsts līmeņa programma, un ir izdarīts liels darbs, kuru mēs veicam roku rokā ar Veselības ministriju un citām iesaistītajām pusēm, jo šis ir uzdevums, kas Latvijai ir dots no Eiropas Komisijas.
Atslēgas bloki ir ārstēšanas procesa jeb pacienta ceļa nodrošināšana, datubāzes izveide un jauna aprīkojuma nodrošināšana. Tas ir jāiestrādā mūsu investīciju plānā un jāapstiprina Veselības ministrijā, lai mēs varētu gūt finansējumu iekārtu iegādei. Līdz ar to tas ir kapitālietilpīgs projekts. Jau tuvākajā laikā mums būs sarunas ar visām iesaistītajām pusēm par progresu.
Vienlaikus nesen bija ziņas, ka RAKUS atkal salūzusi staru terapijas iekārta. To nevajadzētu nomainīt?
Jā, iekārta salūza jau otro reizi pusgada laikā. Labās ziņas gan ir, ka nepieciešamā rezerves daļa pienāca un pakalpojumi mūsu pacientiem tiek sniegti. Bet neapšaubāmi, tas nav labi no vairākiem aspektiem. Tas apdraud mūsu pacientu veseļošanās kursu. Tā ir milzīga papildu slodze mūsu ārstiem un māsām, kas strādā ar šiem pacientiem. Tas nav labi mums kā slimnīcai, jo tas rada negatīvu publicitāti. Mēs šo situāciju uztveram ļoti nopietni un risinām to ar attiecīgajiem speciālistiem gan no tehniskā dienesta, gan no ārstniecības puses. Ja notiek šādas problēmas, mēs pacientus novirzām uz citu staru terapijas iekārtu, bet ne vienmēr tas ir iespējams.
Mēs esam arī apzinājuši, ka jauno iekārtu nomaiņas vērtība ir ap pusmiljonu eiro. Mēs strādājam pie investīciju plāna, lai varētu saprast, kurā brīdī mēs varam ielikt šīs iekārtas nomaiņu, jo arī daudzas citas iekārtas mūsu slimnīcā nav jaunas. Tādēļ pašlaik tiek īstenota arī ilgtspējas programma tehniskajam aprīkojumam, lai cikls būtu paredzams un pēc sešiem vai desmit gadiem, kad iekārtas ir jāmaina, tas nenāktu kā pārsteigums, bet būtu paredzēts ilgtermiņa plānā un mēs par to varētu runāt ar mūsu kapitāldaļu turētājiem, lai saprastu, kādu risinājumu mēs varam rast.
Kopumā mēs skatāmies uz trīs investīciju blokiem. Viens ir operatīvais jeb ikdienas ārstniecības process. Otrs ir atjaunošana jeb investīcijas iekārtās, kuras ir novecojušas vai savu laiku nokalpojušas. Trešais, kas nav mazsvarīgāks un par kuru, manuprāt, tiek runāts nepietiekami, ir investīcijas attīstībā. Šeit ir jārunā par inovācijām un to, ka mēs kā lielākā universitātes slimnīca gribam būt līdere izpētē un rast jaunus medicīniskos risinājumus un ieviest ārstniecības metodes, kuras mēs pacientiem varētu piedāvāt. Lai to izdarītu, mums ir vajadzīga inovatīva bāze, un šis trešais investīciju bloks inovācijās, attīstībā un izaugsmē.
Jūs nākat no privātā biznesa, kur uzņēmumiem ir pilnīgi cits finansēšanas modelis. Vai jūs nebaida, ka daudzas ieceres var iestrēgt valdībā, Veselības ministrijā vai Nacionālajā veselības dienestā?
Mani kaut kādā mērā vienmēr ir pārsteidzis tas, ka cilvēkus mēģina dalīt tajos, kas strādā valsts pārvaldē, un tajos, kas strādā privātajā biznesā. Cik es cilvēkus esmu savā dzīvē saticis, viņi tomēr lielākoties ir ļoti līdzīgi. Es domāju, ka motivācija tam, kā mēs attīstāmies, ir gana vienāda. Atšķiras varbūt lēmumu pieņemšanas ilgums, soļi un iesaistītās puses. Ja privātu uzņēmumu gadījumā tie ir akcionāri, tad valsts gadījumā tie ir kapitāldaļu turētāji un valdība. Ja mēs runājam par veselības aprūpi, tad es domāju, ka visu interesēs ir nodrošināt kvalitatīvu un pieejamu veselības aprūpi. It īpaši ieinteresētiem vajadzētu būt politiķiem, jo tie ir viņu vēlētāji. Tas, kas atšķiras, ir iespējas. Ja mēs runājam par veselības aprūpi un to, kādēļ es nolēmu pievienoties lielākajai valsts slimnīcai, ir tas, ka šeit ir unikālas iespējas padarīt daudz vairāk nekā privātajā.
Tāpat, es domāju, mēs vēlētos runāt nevis par slimību, bet veselības aprūpi. Tas nozīmē, ka ir jādomā, kā kopumā veidot daudz veselīgāku sabiedrību. Mēs visi zinām, ka mums ir jānodarbojas ar sportu, pareizi jāēd, pietiekami daudz jāguļ. Tās ir šķietami triviālas lietas, bet, manuprāt, mēs par tām nepietiekami runājam. Ja mēs tam pievērstu pietiekami uzmanības, mums slimnīcās būtu mazāk darba, par ko mēs tikai priecātos. Te ir tas, kur mūsu motivācija atšķirsies no daudzu privāto uzņēmumu motivācijas.
Kādas galvenās problēmas jūs saskatāt slimnīcas darbībā šobrīd?
Ir jārunā par divu veidu problēmām. Viena veida problēmas ir tādas, kur sabiedrībā ir pietiekami daudz spēlētāju, kuri pieliek pūles to izcelšanā, dažkārt pat padarot tās lielākas, nekā patiesībā ir. Te mēs runājam par kopējo informatīvo telpu, kurā cilvēkiem ir jābūt arī kritiskiem un jāizvērtē šī informācija pēc būtības, vērtējot, vai tā atspoguļo kopējo situāciju vai tas ir tikai viens skatu punkts.
Otrs - mums ir jārunā par iekšējās sistēmas efektivitāti un procesiem, kuri jānodrošina, lai to uzlabotu. Veselības aprūpe ir un paliks sarežģīta nozare, jo veselība ir, iespējams, dārgākais, kas mums ir. Tādēļ te ir jārunā par uzbūves blokiem jeb pīlāriem, kas tur mūsu veselības aprūpi. Pirmkārt, tā ir izglītība un ārsti, māsas un aprūpes personāls. Ko mēs darām, lai to uzlabotu?
Daudzi no mūsu kolēģiem ir pasniedzēji universitātēs, tādā veidā nodrošinot gan pēctecību, gan izaugsmi. Protams, ir jāpilnveido sistēma, lai jaunie ārsti var augt. Otrkārt, tā ir infrastruktūra - ēkas, iekārtas un arī digitālā infrastruktūra, kas kļūst arvien svarīgāka. Treškārt, ir pacienta informētība un sabiedrības iesaiste.
To visu esat gatavs ieviest slimnīcas attīstībā?
Man kā slimnīcas vadītājam primārā atbildība ir izveidot veiksmīgu komandu, radīt vidi, kas ir iekļaujoša un nodrošina izaugsmes iespējas. Pirmkārt, videi kopumā ir jābūt vērstai uz pacientu un, otrkārt, jārada pēctecība un ilgtspēja. Mums ir jāizveido efektīva un strādājoša infrastruktūra, jāizveido stingras un labas saites ar ieinteresētajām pusēm, tostarp ar medijiem. Es gribu pēc iespējas vairāk komunicēt ar medijiem un stāstīt, ko mēs darām un kā kopumā varam uzlabot sabiedrības veselību. Tāpat mums ir jārunā un jāstāsta par to, kā varam radīt labāku sadarbības modeli ar citām valsts institūcijām, ar mūsu kapitāldaļu turētāju un ministriju kopumā. Lai vide kopumā būtu pozitīvāka, vairāk vērsta uz risinājumiem, nevis runāt tikai par problēmām, bet kopīgi meklēt risinājumus. Mums ir jādara viss, lai mēs kopumā justos lepni par Latvijas veselības aprūpi, lai justos lepni par mūsu lielāko slimnīcu RAKUS un varētu izcelt grūto, atbildīgo un, kā Covid-19 pandēmijas laikā redzējām, dažkārt ar izdegšanu saistīto ārstu un māsu darbu.
Stradiņa slimnīca pašlaik aktīvi ceļ jaunas ēkas. Kāda ir situācija ar RAKUS ēkām, ņemot vērā stacionāru "Tuberkulozes un plaušu slimību centrs" un "Latvijas Infektoloģijas centrs" ēku fizisko un morālo nolietojumu? Kādas investīcijas būtu nepieciešamas, un kur tam ņemt līdzekļus?
Mums ir programma, kā attīstīt RAKUS Hipokrāta ielā kā galveno bāzi un konsolidēt visas zināšanas un tehnisko bāzi šeit. Tādējādi tiks nodrošināta intelektuālā un fiziskā kapacitāte daudz efektīvākā un jaudīgākā veidā. Jau šobrīd notiek pastāvīgi būvniecības un attīstības darbi, un tie turpināsies.
Mums ir jārunā ne tikai par jaunu ēku būvniecību, bet kopumā arī par vidi, un tai ir jābūt uz pacientiem orientētai. Tas ir pats galvenais. Ne vienmēr, ienākot mūsu slimnīcas teritorijā, ir viegli visu atrast, tāpat ne vienmēr fiziskā infrastruktūra ir atbilstoša tiem standartiem, kādus gribētu redzēt. Attīstība ne vienmēr var notikt ļoti strauji, tā ir jāizplāno, jo medicīnas nozarē pirmā prioritāte ir pacientu drošība, kam viss pārējais ir pakārtots. Iespējams, daudzas lietas varētu darīt ātrāk, bet visātrākais būtu visu nolīdzināt un uzbūvēt jaunu slimnīcu. Šis variants gan neder, jo tas nozīmētu lielākās slimnīcas pazušanu uz pāris gadiem. Tas ir jādara pakāpeniski, un tas viss process ietver paredzamas neērtības, piemēram, ir jāpārvieto uz dažādām lokācijām un telpām iekārtas vai stacionāru nodaļas ar pacientiem. Tas nav vienkārši, un, protams, gan darbiniekiem, gan pacientiem rada lieku stresu jau tā ne vieglajā situācijā. Mūsu kā slimnīcas vadības apņēmība ir vēlme izveidot ne tikai lielāko, bet arī modernāko un jaudīgāko slimnīcu Latvijā, ar ko varam lepoties visā Ziemeļeiropas reģionā. Mums jau ir redzējums, kādu gribam redzēt slimnīcu 2050.gadā. Tā kā RAKUS gandrīz pilnībā tiek finansēta no valsts budžeta, tad, visticamāk, arī turpmāk tie būs līdzekļi, kas jāizmanto slimnīcas būvniecībā, attīstībā un izaugsmē.
Veselības ministre kā vienu no galvenajām prioritātēm ir izvirzījusi digitalizāciju veselības aprūpē. Kā jūs redzat IT sistēmu un mākslīgā intelekta izmantošanu un attīstīšanu RAKUS slimnīcā?
Digitalizācijas un mākslīgā intelekta virzienu arī es uzskatu par medicīnas nākotni. Digitalizācija noteikti ir viens no augstajiem stratēģiskajiem mērķiem slimnīcai. Sadarbībā ar Veselības ministriju un pārējām lielajām slimnīcām ir jāizstrādā vienota un efektīva slimnīcu informācijas pārvaldes sistēma. Pie tā jau tiek strādāts, un mēs aktīvi šajā procesā piedalāmies. Domāju, pēc trīs līdz pieciem gadiem mēs varēsim redzēt robotu un mākslīgā intelekta darbību veselības aprūpē. Atšķirība no ChatGPT izmantošanas vēstuļu rakstīšanā un mākslīgā intelekta izmantošanas slimnīcu darbībā ir tāda, ka mums jābūt 100% pārliecībai, jo tā ir pacientu dzīvība un veselība. Ja šādas pārliecības nav, ka algoritms vai mākslīgais intelekts strādā ar 100% pārliecību par pacientu drošību, tad tas nekad netiks darīts. Mēs šajā virzienā ejam, izmantojam robotus, ieviešam pacientu pašapkalpošanos, digitalizējam iekšējos procesus un sistēmas. Gribētu domāt, ka digitalizācija ir viens no elementiem, kā nodrošināt pacienta komfortu, informētību un arī atgriezenisko saiti.
Kā, piemēram, tiek nodrošināta komunikācija ar vājdzirdīgajiem pacientiem pierakstu pārcelšanā vai atcelšanā?
Tas atkal ir jautājums par pacientu reģistru. Realitāte ir tāda, ka pašreizējā sistēma neiekļauj visu informāciju par pacientu, kas ir nepieciešama ārstam. Iemesls tam ir ļoti vienkāršs. Pašreizējais pacientu digitālais "footprint" ir pilnīgi nesaprotams. Ir ļoti liels daudzums ar dažādām sistēmām, kuras pārvalda dažādas, lielākajā daļā privātas, organizācijas ar ne vienmēr saprotamiem mērķiem un motivāciju. Tas ir ļoti svarīgs aspekts, par kuru runā arī veselības ministre, ka šīs sistēmas ir jāapvieno un centrā jābūt pacientam, nevis organizācijai, kas to pārvalda.
Slimnīcu biedrība iepriekš vēstīja, ka atlikušajiem gada mēnešiem slimnīcām trūkst līdzekļu, ka rezultātā septembrī slimnīcas varētu būt spiestas pārtraukt valsts apmaksātu pacientu plānveida ārstēšanu un pacientiem par pakalpojumiem būs jāmaksā pašiem. Kāda situācija ir RAKUS?
Mēs redzam, ka kopumā šogad finansējums veselības aprūpei ir mazāks nekā pagājušajā gadā. Tas ir jocīgi, zinot, kāda ir inflācija. RAKUS šā gada pirmā ceturkšņa finanšu radītāji ir ievērojami sliktāki nekā pagājušajā gadā. Kopējā situācija, kas saistīta ar finansējumu, nav laba. Kā piemēru varu minēt, ka ļoti daudzi tarifi, kas ir pašizmaksas tarifi slimnīcām par sniegtajiem pakalpojumiem un kurus apmaksā valsts, ir zemāki nekā reālā pašizmaksa. Tie nav mainīti, un tā ir liela problēma. Pie milzīgās inflācijas, kas valda pasaulē, Eiropā un Latvijā, tas ietekmē kopējo izmaksu bāzi, kas slimnīcai ir, lai sniegtu pakalpojumus. Diskusija par to ir bijusi, ir un būs gan ar ministriju, gan citām slimnīcām un iesaistītajām pusēm. Šis jautājums ir sarežģīts. Tas, ko mēs apņemamies darīt, ir nodrošināt medicīnas pakalpojumus mūsu pacientiem, jo ārstu zvērests jau paredz, ka pacients vienmēr ir pirmajā vietā, un tā būs arī mana atbildība - meklēt, kādā veidā mēs finansējumu varēsim nodrošināt no valsts, un meklēt risinājumus, lai varētu sniegt veselības aprūpes pakalpojumus mūsu pacientiem.
Tas nozīmē, ka ir nepieciešams pārskatīt tarifus vai arī pacientu līdzmaksājumus?
Tarifi ir jāpārskata, tur šaubu nav, jo tie ir zem pašizmaksas. Risinājums ir jāmeklē, bet risinājumam noteikti jābūt ilgtspējīgam. Pašreizējie tarifi ir vērsti uz negatīvu finanšu rezultātu radīšanu - jo vairāk pakalpojumu sniedz un vairāk pacientu apkalpo, jo finansiāli neizdevīgāk tas kļūst slimnīcai.
Kā kopumā vērtējat esošo krīzes situāciju veselības aprūpē, ņemot vērā, ka līdz maija beigām ministrijām savos budžetos bija jāpārskata izdevumi, lai meklētu papildu finansējumu veselības un izglītības nozarēm? Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai atrisinātu situāciju ilgtermiņā?
Darbu valsts sektorā esmu uzsācis nupat, tādēļ domāju, ka nebūtu korekti mācīt vai dot padomu, kā valdībai darīt savu darbu.
Uzlabojoties Covid-19 epidemioloģiskai situācijai un beidzoties gripas epidēmijai, kā pašlaik vērtējat slimnieku plūsmu slimnīcā?
Es baidos, ka tāda diena var nepienākt, kad slimnīcas vadītājs teiks, ka slimnīcā viss ir labi.
Ja runājam par pašreizējo kopējo situāciju veselības aprūpē Latvijā, tad pēc būtības tā nav laba. Ārsti ceļ trauksmi, secinot, ka pandēmijas laikā ļoti daudziem cilvēkiem slimības ir ielaistas. Tās slimības, ko varēja agrāk diagnosticēt un laicīgi vēršoties pie ārsta arī izārstēt, tagad diemžēl jau ir pārvērtušās par īstu ugunsdzēšanu. Tā ir liela problēma mums, jo RAKUS nonāk pacienti vissmagākos veselības stāvokļos no visas Latvijas. To es katru rītu redzu atskaitēs, piemēram, par milzīgo noslodzi intensīvās terapijas nodaļās, to redzu arī apgaitās, cik ļoti smagā un pat kritiskā veselības stāvoklī ir pacienti mūsu stacionāru nodaļās, un tas ir redzams arī skaitļos, piemēram, par vidējo ārstēšanās ilgumu mūsu slimnīcā. Tas ir pieaudzis. Un tam ir vairāki iemesli, pirmkārt, tā ir Covid-19 pandēmija, otrkārt, daudzi medicīnas pakalpojumi līdz šim ir bijuši salīdzinoši grūti pieejami un ir grūti tos bijis finansēt, un, treškārt, cilvēki diemžēl, biežāk vīrieši, rūpes par veselību atliek uz vēlāku. Tā ir milzīga problēma sabiedrības domāšanā, un tas savā ziņā ir arī mantojums no vēstures, kas ir jāmaina. Veselība ir dārgākais, kas mums ir, un par to ir jārūpējas ikdienā, nevis tad, kad jau nonāk slimnīcā pacienta kārtā.
