Veselības ministram Hosamam Abu Meri (JV). Man bija liels pagodinājums būt par Jūsu padomnieku sabiedrības veselības jautājumos, un jāteic – vismaz 90% jautājumu par sabiedrības veselību mūsu viedokļi saskanēja. Bija prieks strādāt Jūsu komandā brīžos, kad Jūs ar savu milzīgo enerģiju un politisko pieredzi atbalstījāt tabakas lietošanas mazināšanu, likumdošanas iniciatīvas, kas aizliedza aromatizētās vielas elektroniskajās cigaretēs, atbalstījāt iniciatīvas mazkustības un aptaukošanās pandēmijas apturēšanā, īpašu uzsvaru liekot uz bērnu un jaunatnes sportu, virzījāt alkohola ierobežojumus nevienkāršajā cīņā ar alkohola lobiju. Par to visu vēlos Jums publiski pateikties un vēlēt panākumus tālākā darbībā.
Diemžēl pēdējos divus mēnešus man nav bijusi iespēja ar Jums parunāties, paust savu viedokli vai uzzināt Jūsu norādījumus. Vēlos norādīt, ka padomnieka amats tikai kā amata nosaukums man nav nepieciešams. Gandrīz trīsdesmit gadus mana pamatnodarbība ir medicīnas žurnālistika, neatkarīgi vai tā ir bijusi žurnālu galvenā redaktora amatā vai vienkārša publikācija, skaidrojot latviešu valodā sabiedrības veselības, cilvēka fizioloģijas, slimību patoģenēzes, iedarbības un blakņu vai veselības organizācijas jautājumus. Latviešu valodā diemžēl maz ir ārstu, kas raksta par veselības jautājumiem, bet Veselības ministrijas un SPKC izklāsts nereti ir rakstīts samocītā birokratizētā valodā, un reti sasniedz lasītāju. Vidēji gadā rakstu 80–100 publikāciju, tā ka mans kopējais publikāciju skaits veselības jomā pārsniedz 3000 (nekad neesmu saņēmis valsts vai pašvaldību atbalstu par sabiedrības veselības publikācijām). Esmu 20 grāmatu autors un vairāk nekā 50 grāmatu (galvenokārt par medicīnu) galvenais redaktors un joprojām dažādās formās sadarbojos ar globāli nozīmīgākajiem medicīnas un veselības žurnāliem. Te man jāteic, ka Meijo klīnikā ir speciāla medicīnas publikācijas nodaļa, kurā strādā (raksta bērniem un pieaugušajiem, grūtniecēm un hroniskiem slimniekiem, slimniekiem pēc operācijām un traumām utt.) četrpadsmit ārsti (iespējams, šis skaitlis šobrīd ir nedaudz pamainījies). Angļu, bet īpaši spāņu valodā ir simtiem ārstu, kas ar saviem rakstiem izglīto dzimtajā valodā lasošus ļaudis. Lielā mērā mazais skaidrojošo publikāciju skaits Latvijā ir iemesls zemajai veselības pratībai, bet pratības neesamība ir iemesls sliktiem sabiedrības veselības rādītājiem.
Medicīnas publicistika nav un nevar būt medicīnas politika vai veselības politika. Es pietiekami labi apzinos, ka veselības politika nav plakana, ka tajā bieži nākas spēlēt paslēpes un veikt sāņus manevrus. Lai izpatiktu globālajām kompānijām un piespiestu tām samazināt , nākas upurēt mazās , lai izpildītu kādus nebūt starptautiskus uzstādījumus nākas dekriminalizēt marihuānu, lai pildītu Latvijas budžetu nākas draudzēties ar alkohola tirgotājiem, necelt alkohola akcīzi un nemazināt tirdzniecības pieejamību. Veselības politiku daudzi sauc par kompromisu mākslu, bet man daudzi no šiem kompromisiem nav pieņemami.
Mēs atrodamies atšķirīgās pozīcijās. No Jums gaida asus politiskus paziņojumus un selfijus, no manis – godīgus un analītiskus rakstus par veselības aprūpi. Diemžēl kā izrādījās – ir ļoti sarežģīti teikt patiesību par veselības politiku, budžetu, pakalpojumu grozu, tā saucamo reformu, ja vienlaikus ir politisks uzstādījums slavēt ministra un ministrijas veikumu. Jūsu publicitāte ir precīzs, mērķtiecīgs ziņojums divu rindkopu garumā, mans – vairākas lapaspuses garš raksts, kas balstās uz globālu informācijas apskatu. Abi esam ārsti, abi labi zinām, ka medicīnas literatūra ir ļoti pretrunīga, medicīnā nav vienota viedokļa, pētījumi mēdz būt veikti dažādām metodēm un sniegt pretrunīgus rezultātus. Bet tomēr mūsu zināšanas un pieredze ļauj mums ieklausīties pretrunīgos viedokļos, bet pieņemt vienu lēmumu un vienu izpratni.
Esmu nonācis līdz ziņai – kāpēc man nav pieņemama iespēja strādāt ar Jums kopā tālāk. Tā ir mūsu atšķirīgā attieksme pret narkotiku dekriminalizāciju.
Esmu kategoriski pret narkotiku dekriminalizāciju šajā mirklī Latvijā un tajā formā kā tas tiek veikts. Tā kā man ir pilnīgi droši zināms, ka šo manu atkāpšanās rakstu Jūs lasīsiet, uzskatiet to arī par manu pēdējo padomnieka sniegto informāciju.
Dažādās pasaules valstīs atšķirīgi cīnās ar narkomānijas postu. Globālais narkotiku tirgus ir viens no finansiāli ietekmīgākajiem finansiālajiem tirgiem uz zemeslodes. Visas pasaules valstis meklē risinājumus – kā narkomāniju mazināt. Ja būtu zināma viena konkrēta, izcila metode, kā cīnīties ar šo sērgu, visas pasaules valstis tā rīkotos. Šobrīd vairums pasaules valstu izmanto bargus kriminālsodus pret tiem, kas ražo, izplata un tirgo narkotikas. Diemžēl daudzi narkotiku lietotāji pai kļūst par šo narkotiku izplatītājiem.
Narkotiku lietošanas dekriminalizācija ir politika, kurā narkotiku lietošana un turēšana personīgai lietošanai tiek noņemtas no kriminālās jurisdikcijas un vietā tiek piemērotas administratīvas vai civilas sankcijas, piemēram, naudassodi vai sabiedriskais darbs, nevis cietumsodi.
Dekriminalizācija nenozīmē narkotiku legalizāciju, kas būtu pilnīga atļaušana to lietošanai, ražošanai un pārdošanai, kā tas ir, piemēram, alkohola vai tabakas gadījumā. Dekriminalizācija šādā izpratnē strādā, ja iet rokrokā ar bargāku kriminālu vajāšanu nelegālajiem tirgoņiem.
Un vēl – dekriminalizācija ir iespējama tikai kompleksā ar nacionālu veselības pratību un papildinošiem pasākumiem, piemēram, ārstēšanas pieejamības palielināšanu, izglītības kampaņām un sociālo atbalstu.
Dekriminalizācijas piemēri Portugālē, Čehijā, Kanādā, Nīderlandē ir interesanti pētniecībai, taču neļauj izprast dekriminalizācijas ilgtermiņa ietekmi. Labākais piemērs – Portugāle, kur valsts tērē ļoti lielus līdzekļus, lai katru narkotisko vielu lietošanā pieķertu cilvēku ārstētu un rehabilitētu, un tērē šim pasākumam milzu līdzekļus.
Nelaime tā, ka pasauli šobrīd pārstaigā jauna problēma – sintētiskie opioīdi, un tur visi draudzīgie, demokrātiskie, cilvēkmīlestības pasākumi nestrādā.
