Vakar Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs teica, ka slimnīcas pašas turpmāk iepirks zāles no ražotājiem, un iztiks bez vairumtirgotāju starpniecības. No vienas puses raugoties, šķiet loģiski, jo tā, iespējams, cenas būtu izdevīgākas. Bet, no otras, tas mazliet mulsina un rada jautājumus.
Ārsts Pēteris Apinis, kuram vaicāju viņa viedokli par šo tēmu, sāk ar ironiju: “Es domāju, ka viņš varētu iet vēl tālāk un pats arī sākt ražot zāles. Nekas jauns jau tas nebūtu – vēl pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Rīgas 1. slimnīcai bija dārzs, kurā audzēja ārstniecības augus lai ārstētu pacientus. Saplūca kreimenītes, aplēja ar spirtu un apturēja aritmiju.”
Tu ironizē? Kāpēc slimnīca nevarētu pati iepirkt zāles? Vai tad šāda sistēma nestrādātu?
Strādātu. Šādu sistēmu aprakstīja un implementēja Vladimirs Iļjičs Uļjanovs, biedru grupā saukts par Ļeņinu. Šī sistēma darbojās tik efektīgi, ka 74 gadus nostrādāja sestajā daļā zemeslodes (PSRS tiešām aizņēma sestdaļu globālas sauszemes). Ļeņina radītā sistēma paģērēja, ka visu dara valsts, bet nekāda privātuzņēmējdarbība nav pieļaujama. Un valsts kā uzņēmējs bija kompetents itin visā. Vēl septiņdemitajos gados Paula Stradiņa klīniskajai slimnīcai bija lauku saimniecība, kas gādāja par gaļu un griķiem pacientiem. Slimnīca pati gādāja diētisko ēdienu pacientiem. Tiesa, lai kā pulējās slimnīcas administrācija, ne gaļas ražošanā, ne graudkopībā dižus rezultātus viņi nesasniedza.
Bet nekas nav neiespējams – ja piensaimnieks Normunds Staņēvičs, kurš ilgus gadus vadīja Latvijas lielāko piena produktu ražošanas uzņēmumu, ņemtos ietaupīt uz pacientu ēdināšanas tēriņiem, un pats ņemtos slaukt arī govis, rezultāts būtu gana labs.
Padomju gados bija arī pretēji piemēri – Baltijas dzelzceļam piederēja ne tikai slimnīca Biķerniekos, bet arī Daugavpilī, Rēzeknē un Jelgavā. Sava slimnīca un poliklīnika bija iekšlietu darbiniekiem, un no tās rudimentāras paliekas vēl joprojām ir saglabājušās. Tātad – dzelzceļa šefs vai iekšlietu ministrs savā jomā bija arī veselības ministrs.Valsts valstī nav nekas jauns. Kāpēc Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā nevarētu būt arī kautuve, ķieģeļu ceplis, stikla darbnīca un tautas deju kolektīvs?
Kāpēc netici, ka slimnīca pati spēj iepirkt zāles no ražotāja?
Vienkāršoti – tas būtu tas pats, kā katram no mums braukt pirkt benzīnu uz Mažeiķiem. Tur noteiktu būtu lētāks benzīns, bet mēs visi notērētu laiku un resursus. Latvijā dažādos veidos mēs lietojam kādus 5000 medikamentus, kurus ražo kādas 300 ražotnes visā pasaulē. Iedomājies, ka Normunda Staņēviča (ļoti labi apmaksāts) sūtnis dosies ceļā pie piecām lielākajām zāļu kompānijām pasaulē iepirkt zāles. Lielākā zāļu kompānija pasaulē pēc tirgus vērtības šobrīd ir Eli Lilly & Company, kuras mītne atrodas ASV, Indianapolisā.
Šī kompānija ir pasaulē visaugstāk finansiāli novērtēta, pateicoties tās zāļu portfelim diabēta ārstēšanā, produktiem svara zaudēšanai un Alcheimera slimības ārstēšanai, bet patiesībā šai firmai ir kāds simts rūpnīcu visā pasaulē un tā ražo vairākus simtus medikamentu, bet daudzus medikamentus ražo Indijā vai Bangladešā, bet iesaiņo Eiropā vai ASV. Pirmajā piecniekā vēl ieliksim NovoNordisk, kuras mītne ir Dānijā, kā arī vēl trīs ASV bāzētas kompānijas – Johnson & Johnson – Ņūbransvikā, Merck & Co. – Kenilvortā, kā arī AbbVie – Nortčikāgā. Neviena no šīm kompānijām no līnijas pa tiešo nevienu medikamentu Latvijas sūtnim nepārdos, bet aizsūtīs pie sava vairumtirgotāja.
Es pieļauju, ka zāles Staņēviča sūtnis iegādāsies par mazāku cenu, bet loģistika, uzglabāšana, reģistrācija, datorprogrammas katra medikamenta reģistrācijai un daudz kas cits rezultātā veidos daudz lielāku zāļu gala cenu. Patiesībā jau mēs zinām, ka lielveikalos biezpiens maksā daudz vairāk nekā Straupes pienotava saņem no lielveikala, bet tik un tā biezpienu pērkam lielveikalā. Vēl trakāk – tajā pašā Straupē jūs biezpienu variet iegādāties par cenu, kas ievērojami pārsniedz to, ko pienotavai samaksā Rimi lielveikals.
Esmu piedzīvojis laiku, kad valsts rūpējās par visu zāļu apjomu caur galveno aptieku pārvaldi (GAP). Vismaz trešdaļa zāles bija deficīts, un to iegādei vajadzēja pazīšanos šajā GAPā vai vismaz 4. pārvaldes poliklīnikas aptiekā. Šai ceturtajai pārvaldei vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados bija četras slimnīcas un divas poliklīnikas komunistu, čekistu, partijas veterānu un tautas mākslinieku ārstēšanai. Tiem bija pieejamas zāles, bet teikšu kā ir – šis zāļu klāsts astoņdesmito gadu partijas sekretāram bija desmitkārt mazāks par zāļu klāstu šodien Austrumu klīniskajā slimnīcā.
Bet Normunds Staņēvičs teica, ka viņam vajadzēja konkrētas nereģistrētas zāles, bet vairumtirgotājs prasīja simts eiro.
Šis jautājums ir nevis pie vairumtirgotāja, bet pie bijušās Veselības ministrijas valsts sekretāres Indras Dreikas, kura šobrīd vada Zāļu valsts aģentūru (tieši tā “zāļu valsts”). Jautājums – kāpēc mums daudz zāļu nav reģistrēts – tas ir jautājums pie valsts institūcijas, nevis vairumtirgotāja. Pieļauju, ka allaž, kad slimniekam vai slimnīcai vajadzīgs kāds nereģistrēts medikaments, visi traucas pie Artūra Belēviča uz “Saules aptieku”. Labs farmaceits, labs biznesmenis, kurš katrai lietai zina cenu. Ne tikai to, kas jāsamaksā Vācijā par medikamentu, bet arī loģistikas izdevumus, reģistrācijas izmaksas, ledusskapja elektrību, datorprogramatūru un savu ieguldījumu – viņš zina un pazīst īstos aptiekārus Eiropā, kam zvanīt, lai zāles rīt uz Latviju atsūtītu. Artūrs Belēvičs ir labākais, ko dzīvē radījis Guntis Belēvičs.
Bet stāsts ir par iespēju Normundam Staņēvičam kā slimnīcas vadītājam, kad viņam vajag kādu retu medikamentu, pašam to iegādāties par iespējami lētāko cenu. Viņam būtu jāatrod kāds alternatīvs Artūrs Belēvičs, kurš absolūti pārzinātu Eiropas zāļu tirgu. Tādu cilvēku var atrast, bet viņa dienas alga, kabinets, atbalsta personāls noteikti būs krietni dārgāki par tiem simts eiro, ko kā argumentu Normunds minēja.
Bet Normunds Staņēvičs teica, ka viņš iegādātos zāles ne tikai savai slimnīcai, bet arī Stradiņa klīniskai universitātes slimnīcai.
Tātad – viņš nolēmis radīt valsts vairumtirgotavu ar noliktavām, transportu, aukstuma ķēdēm, ledusskapjiem, datoriem, reģistrācijas maksām, darbiniekiem un to apmācību. Minimālā summa šādai aktivitātei – pieci miljoni. Šī nauda tiktu paņemta nost no diagnostikas, ārstniecības vai rehabilitācijas.
Un te neliela replika – atbilstoši Budžeta likumam diezgan daudz medikamentu un ierīču visiem Latvijas pacientiem arī iepērk Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Daži medikamenti reto slimību ārstēšanai un ķīmijterapijai Latvijā ienāk caur šo slimnīcu, citi caur Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu; sistēma daudz-maz strādā. Es pieļauju, ka Normunds vēlējās šādas iespējas vēl attiecībā uz dažiem medikamentiem, bet žurnālisti no tā uztaisīja sociālistisko revolūciju – visus medikamentus slimnīcai iepirkt bez lieltirgotavu starpniecības.
Bet Somijā sistēma – bez lieltirgotavām tiešie iepirkumi strādā!
Somijā strādā nacionālās rezerves. Tas nozīmē – valsts ir sagādājusi medikamentus sešiem mēnešiem iespējamas karadarbības. Medikamentiem ir tāda liga, ka tie noveco un tiem beidzas derīguma termiņš. Tātad valsts slimnīcas ņem no šīm rezervēm to, kam tuvojas termiņa beigas, bet rezervēs ienāk jauni medikamenti.
Es pieļauju, ka Normunds vēlējās pastāstīt, cik būtiski būtu līdzīgu sistēmu ieviest pie mums, vismaz tiem 200 kritiski svarīgajiem medikamentiem, ko Eiropa mums ir norādījusi. Bet te paradokss – Latvijas budžetā Veselības ministrija kā savu prioritāšu prioritāti norādījusi “nodrošināt veselības nozares gatavību ārkārtas situācijām”, bet budžetā šai prioritātei paredzējusi tikai 1. 55 miljonus eiro “Valsts materiālo rezervju iegādei”. Ar šādu rocību mēs veselības jomā kara gadījumā būsim katastrofas situācijā. Bet nejauksim valsts materiālās rezerves ar lieltirgotavām, kaut es domāju – tikai lieltirgotavas šobrīd varētu rezerves sagādāt un uzglabāt x stundai.
Kāpēc tu domā, ka slimnīcai nevajadzētu rūpēties par zāļu tirdzniecību?
Netieši Latvijas Radio žurnālisti vedināja Normundu Staņēviču uz šādu atklāsmi – mums vajag valsts vairumtirgotājus, valsts aptiekas, valsts poliklīnikas. Patīk kādam vai nē, bet vienmēr valsts sistēma strādā neefektīvāk, dārgāk, izšķērdīgāk nekā privātā struktūra. Ja Latvijai būtu privāta armija, tā par 180 tūkstošiem eiro iepirktu bruņuvestes vai Stingerus, bet valsts armijas vadība par 180 tūkstošiem uz betona klučiem uzliek vecu pašgājēju.
Es itin labi pazīstu Latvijas medicīnas ģēniju Māri Rēvaldu. VC4 administrācija ir viņš, viņa meita un daži grāmatveži. Normundam Staņēvičam slimnīcā priekšnieks priekšnieka galā, milzu administrācija – jebkurš jaunienācis cilvēks tur apmaldīsies. Un tad rodas paradokss – valsts par datortomogrāfijas izmeklējumu un aprakstu vienādi maksā Austrumu klīniskai universitātes slimnīcai un Veselības centram 4. Bet slimnīcai datortomogrāfu ir nomaksājusi valsts, par telpu īri šim aparātam nekas nav jāmaksā, bet Rēvalds iegādājies šo aparātu par bankas kredītu, pats nodrošina telpas un par tām maksā, bet ātri atpelna šo kredītu. Ja slimnīca būvē jaunu korpusu, tad par to maksā valsts, bet Rēvalds arī tagad ir atvēzējies slimnīcas celtniecībai, un to tiešām būvēs ar kredītlīniju.
Patiesībā man patīk kā strādā Normunds Staņēvičs, patiesībā es saprotu, ka katrs reanimācijas pacients slimnīcai rada tikai zaudējumus, es saprotu, ka tarifi melo, ka valsts slimnīcai vienmēr būs jāuzņemas atbildība par smagākajiem, grūtākajiem pacientiem, retākajām diagnozēm, bet tomēr – valsts sistēma Latvijas medicīnā veidota kā nesaimnieciska un nepamatoti birokrātiska. Un man nav ne mazāko šaubu, ka mēģinājums valstij tirgot zāles beigsies ar to pašu kā Rīgas pilsētai (Nilam Ušakovam par rīdzinieku naudu) mēģinājums ražot un tirgot dzeramo ūdeni pudelēs.
Kāpēc pats nevēlējies uzrakstīt par zāļu cenu veidošanos, un tad no šīs pozīcijas paskaidrot – kāpēc Normunda Staņēviča projekts nestrādās?
Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav Normunda Staņēviča projekts, bet ministra Hosama Abu Meri vai drīzāk – viņa padomnieču sapnis. Kāpēc ekonomists Staņēvičs ministram zvērēja un radio uzņēmās nemākulīgi taupīt – pats braucot uz ASV pēc zālēm, uz Straupi pēc biezpiena, uz Zviedriju pēc ķieģeļiem, bet uz Japānu pēc datortomogrāfa (nost ar dīleriem!) – tādēļ, ka ir atkarīgs no ministrijas nekompetences, bet nedaudz darbojas kā vējrādītājs. Braucu pie stūres, klausījos interviju ar Staņēviču, un man bija baisi par radiožurnālistiem, kuru balsī atdzima Ļeņina idejas. Ja es pats to aprakstītu, tad kā vieglu psihopatoloģiju, mēnešiem nevarētu no re:čekistiem atkauties. Tagad tu būsi vainīga, ka nepareizajam viedokli pajautāji.
Bet par zāļu cenu veidošanos es Tavā vadītajā LA.LV garu skaidrojošu rakstu ievietoju jau šā gada 7. augustā, un visus labprāt aicinu to vēlreiz izlasīt.
