img

Pēteris Apinis: Onkoloģija – skats no malas

 

6. jūlijā apritēja gads, kopš tika pieņemts „Veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plāns onkoloģijas jomā 2022–2024 gadam”, kuru parakstīja Ministru prezidenta pienākumu izpildītājs Artis Pabriks un veselības ministrs Daniels Pavļuts. Fakts, ka plāns 2022. gadam tika pieņemts tā paša gada jūlijā, vairāk vai mazāk liek atcerēties iepriekšējās valdības radīto haosu veselības aprūpes jomā, un tomēr – plāns tika pieņemts un šobrīd tiek realizēts. Nacionālā vēža plāna mērķis ir samazināt vēža izraisītas priekšlaicīgas nāves gadījumu skaitu no 106 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 2019. gadā līdz 100 gadījumiem uz 100 000 iedzīvotāju 2024. gadā, bet politiķiem saprotamā daiļrunībā – attīstīt integrētus veselības aprūpes pakalpojumus, lai novērstu priekšlaicīgu mirstību no onkoloģiskām slimībām.

Otrs dokuments, kas man liek pievērsties onkoloģijai ir Veselības ministrijas budžeta pieprasījums onkoloģijai nākamajiem 3 gadiem, ministrija iesniegusi finanšu ministrijai jau pirms pāris nedēļām. Man šķiet, ka šis dokuments kā karsts kartupelis tiek viļāts finanšu ministrijas vadošo amatpersonu mutēs, ja nav nolikts jau zemākajā plauktā vai pat ielikts dzeltenajā atkritumu šķirošanas tvertnē. Vismaz man neizdevās atklāt, kuurš ministrijas ierēdnis šobrīd šo pieprasījumu analizē.  

Vēlos norādīt, ka neesmu onkologs, ka ļoti augsti vērtēju mūsu ķīmijterapeitus, staru terapeitus, diagnostus, laboratorijas specciālistus, ķirurgus, kas strādā šajā grūtajā medicīnas nozarē, un aicinu visus ieklausīties profesora Jāņa Eglīša, onkologu asociācijas prezidentes Alintas Hegmanes, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģijas centra vadītājas Aijas Geriņas-Bērziņas un citu mūsu izcilo onkologu vārdos, kā arī lasīt viņu rakstītos tekstus. Un vēl es iesaku visiem ieskatīties 12. jūnija raidījumā „Dr. Apinis”, kurā par onkoloģijas attīstību diskutēja veselības ministre Līga Meņģelsone, Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre Karina Ploka, Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas klīnikas vadītāja, Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas valdes priekšsēdētāja Aija Geriņa-Bērziņa un Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas onkoloģe, ķīmijterapeite Sigita Hasnere. Šie raidījumi atrodami xtv.lv programmā (https://xtv.lv/rigatv24/video/blGbxA11Nn3-12_06_2023_dr_apinis_1_dala un https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRaEvNJ5-12_06_2023_dr_apinis_2_dala).

Kad jau biju uzrakstījis šo rakstu, portālā „Delfi” parādījās šeit vairākkārt minētās Latvijas vadošās onkoloģes Aijas Geriņas-Bērziņas raksts „ Kāds ir progress onkoloģijas pacientu ceļā?”. Tas ir ļoti precīzs un korekts viedoklis par padarīto un darāmo. Visiem saviem lasītājiem labprāt iesaku vispirms izlasīt kolēģes atziņas, īpaši jau tādēļ, ka es no sava raksta virkni līdzīgo atziņu vienkārši izsvītroju. Kolēģes Geriņas-Bērziņas galvenās atziņas rakstā ir: jāveicina slimības agrīna atklāšana, jāmazina reģionu nevienlīdzība, nepieciešams finansējums plāna izpildei. Vienkārši un saprotami. Cerams, ka saprotami arī valdībai.

Un tomēr – cenšoties neko nepateikt no sevis, bet tikai īsināt un tulkot pieejamas publikācijas, dažas lapaspuses par vēzi rakstīšu. Vienkārši tālab, ka par onkoloģiju ir jārunā un jāraksta – lai valstsvīri un valstssievas sajustu atziņu, ka arī viņi agri vai vēlu sagaidīs savu vēzi, bet vēža diagnostika un ārstēšana lielā mērā būs viņu šodienas ieguldījumu kvintesence. Tiesa, es neticu, ka vidējais politiķis un ierēdnis spēj izlasīt garu tekstu – nu ko darīt – līdz šai vietai taču pat viņi ir tikuši, bet pārējo lai viņiem pastāsta tie, kas lasīt prot. Bet – tā kā visu būtisko par situāciju Latvijā ir pastāstījusi kolēģe Aija Geriņa-Bērziņa, es savā rakstā vairāk pieminēšu interesanto globālās onkoloģijas attīstību.

 

Kurp virzās (Quo vadis?) globālā onkoloģija?

 

Globālās onkoloģijas ekosistēma turpina atklāt, izstrādāt un piegādāt jaunus diagnostikas un ārstēšanas veidus, kuru mērķis ir nodrošināt arvien labākus ārstēšanas rezultātus arvien lielākam skaitam pacientu. Tirgū katru gadu tiek laisti arvien jauni medikamenti pret vēzi, taču šo zāļu pieejamība un lietošana pacientiem visā pasaulē ir gauži atšķirīga. Izmaksas saistītas ar to, ka arvien vairāk pacientu tiek ārstēti ilgāk un ar modernākām terapijām, bet tas rada stresu jebkuras valsts veselības aprūpes budžetā (Latvija nudien nav izņēmums savā satraukumā par onkoloģisku medikamentu dārdzību un nepieejamību). Nelielu finansu atspaidu rada biolīdzinieku (bioloģiski līdzīgu zāļu) plašāka ieviešana ārstniecībā, jo biolīdzinieki tomēr ir ievērojami lētāki.

Tik un tā izdevumi onkoloģisko medikamentu iegādei pieaugs, zāles kļūs labākas un efektīvākas, taču – dārgākas. Paredzams, ka līdz 2027. gadam izdevumi vēža medikamentiem pasaulē sasniegs 375 miljardus ASV dolāru, salīdzinot ar 196 miljardiem ASV dolāru 2022. gadā.

Savukārt jaunu pētījumu skaits 2022. gadā sasniedza vēsturiski augstāko līmeni, un šo jaunuzsākto pētījumu skaits pieaug par 5–6% gadā. Onkoloģijas pētniecība ir ļoti dārga, taču šīs pētniecības rezultāti sniedz vislielāko pienesumu dzīvildzes pagarināšanā un dzīves kvalitātes uzlabošanā.

Galvenais virzītājspēks, kas veicina izaugsmi onkoloģijā, ir nepārtraukta inovatīvu zāļu laišana tirgū. Pašlaik tiek izstrādāti vairāk nekā 2000 produktu (izstrādes ir jau finiša taisnē). Interesanti, ka arvien lielāku nozīmi pretvēža medikamentu un ārstniecības metožu tirgū gūst jaunizveidoti biofarmācijas uzņēmumi (kuru gada apgrozījums ir mazāks par 500 miljoniem ASV dolāru un izdevumi pētniecībai un izstrādei ir mazāki par 200 miljoniem ASV dolāru gadā) un šie uzņēmumi izstrādā vairāk nekā 70% globālo onkoloģisko produktu, bet mazinās lielo farmaceitisko uzņēmumu daļa onkoloģijā. Globāli pasaulē ar onkolģiskām problēmām nodarbojas 2 500 000 jaunuzņēmumu, un tieši jaunuzņēmumu pienesums onkoloģijā ir kļuvis par virzošo spēku.

Ārstēšanas līmenis uz vienu iedzīvotāju joprojām attīstītajās valstīs vairāk nekā piecas reizes pārsniedz līmeni valstīs ar zemākiem ienākumiem, bet Latvija atrodas kauut kur pa vidu.

Krūts vēzis, sīkšūnu plaušu vēzis, prostatas vēzis, multiplā mieloma veido 53% no visiem onkoloģijas zāļu pārdošanas apjomiem.

Inovatīvas terapijas un tehnoloģijas novērš pašreizējo vēža ārstēšanas metožu trūkumus un uzlabo pacientu izdzīvošanas rādītājus pat grūti ārstējamiem vēža veidiem. Mākslīgais intelekts, genomu sekvencēšana un robotika ir dažas tehnoloģijas, kas paātrina šīs inovācijas. Imūnterapija, šūnu un gēnu terapija uzlabo organisma reakciju uz vēža ārstēšanu. Turklāt tās veicina precīzijas onkoloģiju un mērķterapiju.

Ja man liktu sarindot nozīmīgākās tendences onkoloģijā konkrēti 2023. gada vasarā, es kā nozīmīgāko liktu attīstību imūnterapijā.

Vēža šūnas metastāzes veidojas, vājinot organisma dabisko imūnsistēmas reakciju, atbrīvojot antigēnus vai pazeminot T-šūnu regulāciju. Imūnterapija atrisina šo problēmu, stimulējot organisma imūnsistēmu – atpazīt un apkarot vēža šūnas. Imūnterapijas inovācijas uzlabo imūnsistēmu vai nomāc audzēja šūnu izdalītos citokīnus un faktorus. Daži imūnterapijas veidi ir monoklonālās antivielas, vakcīnas pret vēzi, imūnās kontroles punktu inhibitori un adaptīvā T-šūnu terapija. Imūnterapijas metodes arvien vairāk tiek izmantotas ne tikai hematoloģijā, bet arī – lai ārstētu un novērstu plaušu, ādas, resnās zarnas un krūts ļaundabīgo audzēju atkārtošanos.

Diezgan grūti īsā tekstā izskaidrojama ir šūnu terapija. Ģenētiski modificētas šūnas ārstē ļaundabīgus audzējus, kā arī paātrina imūnterapijas un pretvēža vakcīnu efektivitāti. Ar gēnu rediģēšanas tehnoloģijām laboratorijā tiek modificētas un audzētas noteiktas imūnšūnas, piemēram, T-šūnas vai dabiskās killeršūnas. Šīs inženierijas ceļi ir vērsti pret īpašām olbaltumvielām, kas atrodamas tikai vēža šūnās, un šie ceļi ir efektīvi sarežģītu un iedzimtu vēžu ārstēšanā. Jauni šūnu terapijas piemēri vēža ārstēšanai ir T-šūnu terapija ar himēriskiem antigēnu receptoriem (CAR), NK šūnu terapija un audzēju infiltrējošie limfocīti (TIL). Cilmes šūnu vai kaulu smadzeņu transplantācija tiek izmantota arī, lai atjaunotu asins šūnu un kaulu smadzeņu šūnu zudumu, kas radies ķīmijterapijas rezultātā.

Mēs esam pieraduši visus medikamentus onkoloģijā apsaukāt par ķīmijterapiju. Tas nav īsti korekti – ķīmijterapijas līdzekļi nav specifiski un nenodala vēža un veselās šūnas, izraisot dažādas blakusparādības. 2023. gada pasaules literatūras apskats liek domāt, ka galvenā uzmanība tiek pievērsta ķīmijterapijas izraisītas sliktas dūšas un vemšanas, kā arī citu blakņu kontrolei.

Kombinētā ķīmijterapija atvieglo hormonālās terapijas, kā arī uz šūnām un gēniem balstītas terapijas integrēšanu un mazina risku, ka vēzis ārstēšanas laikā kļūs rezistents. Daudzi biotehnoloģiju un farmācijas pētījumi ir vērsti uz ļoti spēcīgu ķīmijterapijas zāļu izstrādi, kurām ir mazāk blakusparādību un kurām nepieciešamas mazākas devas. Digitālās tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, paātrina inovācijas ķīmijterapijas zāļu izstrādē un saīsina laiku, kas nepieciešams medikamentu apstiprināšanai un laišanai tirgū.

Inovācijas gēnu terapijā veicina gēnu rediģēšanas tehnoloģiju. Modifikācijas šūnu DNS vai RNS paver jaunas iespējas līdz šim letālu ģenētisku un attīstītu vēža veidu ārstēšanai. Mērķtiecīga gēnu terapija īpaši maina gēnus, kas ir iesaistīti vēža šūnu augšanā un attīstībā. Šajā terapijā liela nozīme ir arī vektoriem, kas nodrošina ģenētiskā materiāla piegādi šūnām. Pēc mRNA Covid–19 vakcīnu panākumiem, arvien biežāk tiek izmantoti vīrusi, lai piegādātu inženierijas ceļā izstrādātos gēnus, kas precīzi mērķē onkogēnus. Pašlaik tiek izstrādātas daudzas gēnu terapijas, kurās vīrusu vai citi vektori tiek izmantoti kā efektīvi gēnu piegādes līdzekļi un kurām ir gauži plašs ārstēšanas potenciāls.

Mērķterapija ir vērsta pret konkrētām molekulām vai ceļiem, kas saistīti ar vēža šūnu aktivizēšanos, augšanu un izplatīšanos. Tas palielina ārstēšanas efektivitāti, vienlaikus samazinot kaitīgu blakusparādību risku veselām šūnām. Mērķtiecīgas pieejas ir piemērotākas noteiktu vēža veidu ārstēšanai nekā vispārīga ārstēšana, jo tās ir pielāgotas konkrētiem vēža veidiem. Monoklonālās antivielas un mazmolekulāri inhibitori (SMI) ir galvenās mērķtiecīgās pieejas. Šīs zāles parasti tiek ievadītas iekšķīgi.

Mikroskopijas, gēnu rediģēšanas un vēža bioloģijas izpratnes sasniegumi ļauj veikt personalizētu vēža ārstēšanu. Šādi risinājumi ir vērsti uz individuāla audzēja molekulārajām īpašībām, tādējādi uzlabojot vēža pacientu prognozi un rezultātus. Precīzijas onkoloģija nodrošina onkologiem diagnostikas, lēmumu atbalsta un ārstēšanas rīkus, lai pielāgotu ārstēšanu individuāliem pacientiem. Tādējādi tā ļauj izvēlēties atbilstošu un drošāku terapiju un pielāgot devu, kas maina pacientam specifisko vēža gēnu sastāvu.

Runājot par onkoloģisko slimību ārstēšanu, jāpieskaras staru terapijai. Uzlabotas attēlveidošanas metodes, nanotehnoloģijas un uzlaboti radioaktīvie izotopi samazina īstermiņa komplikācijas un ilgtermiņa atkārtotu ļaundabīgo audzēju rašanos staru terapijas dēļ. Piemēram, intensitāti modulējošā staru terapija precīzi mērķē starojumu uz audzēju un kontrolē veselo audu apstarošanu. Protonu staru terapija izmanto protonus, nevis rentgena starus, lai apstarotu audzēju. Šādas tehnoloģijas samazina staru terapijas risku jutīgās zonās, piemēram, smadzenēs vai mugurkaulā. Turklāt pētnieki šobrīd staru terapijā izmanto jaunas radioaktīvās daļiņas, piemēram, alfa daļiņas.

Dienvidkorejas uzņēmums ZTI Bio piedāvā radiojutīgus magnētiskos zāļu nesējus radiācijas un elektromagnētiskajai terapijai. Šie nanonēsēji rada reaktīvās skābekļa formas, absorbējot daļu starojuma devas un likvidējot vēža šūnas. Tas samazina radioaktīvo izotopu blakusparādības organismā, kas rodas, diagnosticējot vai ārstējot esošo vēzi.

Un vēl man gribas pieminēt nanotehnoloģijas onkoloģijā, kas izmanto nanodaļiņas. Tiek izmantotas aktīvas un pasīvas nanopiegādes stratēģijas, kurās izmanto mazas citotoksiskas molekulas un bioloģiskas zāles. Ārstnieciskas nanodaļiņas darbojas arī kā gēnu vektori šūnu un gēnu terapijai.

Inovācijas materiālzinātnē, bionanotehnoloģijā un zāļu atklāšanā veicina drošāku vēža terapiju. Šobrīd tiek izstrādāti nanosensori, molekulārās nanomašīnas un nanoboti, lai aktīvi meklētu vēža šūnas organismā un nodrošinātu pilnīgu vēža remisiju.

 

Onkoloģija un saslimstība ar vēzi Latvijā

 

Lasītājiem ar plašāku interesi par vēža ārstēšanu Latvijā jautājumu es aicinu izlasīt OECD pārskatu par saslimstību ar vēzi (European Cancer Inequalities Registry) "Latvijas vēža profils 2023",. Mēģināšu šo ļoti korekto un izvērsto ziņojumu par Latviju nedudz saīsināt. Šis profils, tāpat kā pārējām Eiropas Savienības  valstīm, identificē vēža profilakses, diagnostikas un ārstēšanas stiprās un vājās puses, izaicinājumus un konkrētas rīcības jomas vēža ārstēšanas uzlabošanā. 

Saslimstības ar vēzi rādītāji Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm ir augsti, jo īpaši prostatas, krūts, kolorektālā un plaušu vēža gadījumā. Kopīgā pētniecības centra Eiropas Vēža informācijas sistēma aprēķinājusi, ka 2020. gadā gandrīz 12 400 cilvēkiem Latvijā tika diagnosticēta saslimšana ar vēzi. Vecuma standartizētais rādītājs 2020. gadā bija 606 jauni gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir gandrīz par 7% vairāk nekā vidēji ES (569 uz 100 000 iedzīvotāju). Vislielākais jaunu saslimšanas gadījumu skaits bija prostatas vēža (219 uz 100 000 iedzīvotāju), krūts vēža (109 uz 100 000 iedzīvotāju), kolorektālā vēža (87 uz 100 000 iedzīvotāju) un plaušu vēža gadījumā (60 uz 100 000 iedzīvotāju).

Latvijā saslimstība ar vēzi ļoti augsta ir vīriešu vidū, bet plaušu vēža gadījumā pastāv īpaši liela atšķirība starp vīriešiem un sievietēm –  vīriešu saslimstība vairāk nekā piecas reizes pārsniedz sieviešu saslimstību, kas atbilst arī lielajai atšķirībai starp dzimumiem smēķēšanas ziņā. Vīriešu saslimstība ar kuņģa, nieru un kolorektālo vēzi arī ir daudz augstāka nekā sievietēm.

Saslimstība ar dzemdes kakla vēzi ir gandrīz divreiz lielāka nekā vidēji ES, un saslimstība ar olnīcu vēzi ir visaugstākā ES. Taču saslimstība ar ādas vēzi ir aptuveni uz pusi mazāka nekā vidēji ES, tomēr tai ir tendence pieaugt.

No 2011. līdz 2019. gadam vēža izraisītā mirstība Latvijā samazinājās tikai par 3%, kas ir mazāk nekā vidēji ES — 8%. 2019. gadā mirstība (293 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) bija ceturtā augstākā ES, un vairāk nekā vienā gadījumā no pieciem nāves iemesls bija vēzis. Vēža izraisītā mirstība vīriešiem (455 nāves gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju) bija augstākā ES, savukārt sieviešu mirstība (213 nāves gadījumu uz 100 000) bija par 12% augstāka nekā vidēji ES.

Dažu vēža veidu izraisītās mirstības rādītāji Latvijā ir ievērojami augstāki nekā vidēji ES. 2019. gadā ES visaugstākie mirstības rādītāji bija attiecībā uz nieru, olnīcu un dzemdes vēzi. Kopējā mirstība no kuņģa vēža bija 20 gadījumi uz 100 000 iedzīvotāju, kas ir otrais augstākais rādītājs ES valstīs. Dzemdes kakla vēža izraisītās mirstības rādītājs bija trešais augstākais ES un gandrīz trīs reizes augstāks par ES vidējo rādītāju, kas liecina par nepieciešamību palielināt vakcināciju pret cilvēka papilomas vīrusu, uzlabot skrīningu un uzlabot specializētās aprūpes pieejamību.

Vēža izraisītās mirstības rādītāji dažādos Latvijas reģionos ir ļoti atšķirīgi, pie kam pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājusies reģionālā nevienlīdzība vēža izraisītās mirstības rādītājos. Latgales reģionā ir ievērojami augstāks vecuma standartizētais vēža izraisītās mirstības rādītājs nekā citur Latvijā. Zemākais standartizētais mirstības rādītājs ir Rīgā; to var izskaidrot ar labāku piekļuvi diagnostikai un kvalitatīvai ārstēšanai.

 

Nedienas ar vēža profilaksi Latvijā

 

Kaut visos dokumentos teikts, ka veselīga dzīvesveida veicināšana ir svarīga politikas prioritāte Latvijā, darbos tas nav redzams. Valdība un Saeima kategoriski pretojas smēķēšanas ierobežošanai un tabakas akcīzes ccelšanai. Joprojām valsts vara netieši lobē alkoholismu un smēķēšanu.

Pēdējos gados izdevumi profilaksei Latvijā ir palielinājušies, 2020. gadā sasniedzot 3,1% no veselības aprūpes izdevumiem, lai gan tie joprojām ir zemāki par ES vidējo rādītāju — 3,4%. Diemžēl šie līdzekļi tiek izmanto neracionāli un, īpaši iepriekšējās valdības laikā, nonāca nesaprotamu sabiedrisko aktivitāšu kampaņu organizēšanai, kam nebija ne mazākās korelācijas ar veselīga dzīvesveida veicināšanu.

Latvijā pašvaldības ir atbildīgas par veselības veicināšanu un profilaksi, un tās sadarbojas ar Slimību profilakses un kontroles centru (SPKC) pasākumu un informācijas kampaņu izstrādē, lai veicinātu veselīgu dzīvesveidu un samazinātu veselības riska faktorus. SPKC sniedz vadlīnijas, nodrošina apmācību un seminārus pašvaldībām, lai atvieglotu primārās profilakses politikas īstenošanu, un veicina informācijas un pieredzes apmaiņu starp reģioniem. Dažās pašvaldībās ir veselības veicināšanas koordinatori, kas bieži vien ir skolotāji vai sociālie darbinieki, kuri piedāvā publiskus seminārus veselīga dzīvesveida veicināšanai, balstoties uz SPKC materiāliem. Arī ģimenes ārstiem ir svarīga loma veselības veicināšanā.

Tomēr attiecībā uz smēķēšanas ierobežošanu kā nozīmīgāko onkoloģisko slimību izraisošo riska faktoru valsts un sabiedrības aktivitāte ir pārlieku zema, ja ne – nekāda.

Kā ļoti nozīmīgs riska faktors Latvijā ir arī augsts alkohola patēriņš. 2020. gadā Latvijas iedzīvotāji vecumā no 15 gadiem vidēji patērēja lielāko alkohola daudzumu ES (vidēji 12,6 litri tīra spirta gadā), gandrīz par 30 % pārsniedzot ES vidējo rādītāju (9,8 litri). Alkohola lietošana bīstamā veidā arī pārsniedz ES vidējo rādītāju, un 2014. gadā to vīriešu īpatsvars, kuri dienā vidēji patērēja vairāk nekā 40 gramus tīra alkohola, bija ceturtais augstākais ES un daudz augstāks nekā sieviešu īpatsvars. Valdības centieni alkoholisma ierobežošanā pilnībā aprobežojas ar deklaratīvu dokumentu radīšanu. Pasaules Veselības organizācija šogad uzrādījusi vairākus ļoti nozīmīgus pierādījumus alkohola lietošanas apjoma korelācijā ar onkoloģisku saslimstību.

Ļoti nozīmīgs riska faktors onkoloģisko slimību incidencē ir liekais svars, mazkustība. Trim no pieciem Latvijas pieaugušajiem ir liekais svars vai aptaukošanās. Resnu sieviešu īpatsvars ar ir trešais augstākais ES, bet 65 gadus vecu un vecāku sieviešu vidū tas ir pats augstākais. Sabiedrības veselības stratēģijā 2014–2020 gadam aptaukošanās un liekais svars ir noteikts par politikas prioritāti, bet nekādas reālas rīcības no valdības puses mazkustības un aptaukošanās mazināšanai nav bijis.

Liekā svara un aptaukošanās lielā izplatība ir saistīta ar neveselīgiem ēšanas paradumiem. Pēdējos gados slikti ēšanas paradumi kļuvuši izplatītāki visās iedzīvotāju dzimuma, vecuma, ienākumu un izglītības līmeņa apakšgrupās, un 2018. gadā tie bija īpaši izplatīti to cilvēku vidū, kuru izglītības līmenis bija zemāks. Mazkustīgs dzīvesveids Latvijā ir izplatīta problēma, kas veicina liekā svara un aptaukošanās augsto izplatību. Tikai viens no pieciem cilvēkiem nedēļā veic vismaz 150 minūšu ilgas mērenas fiziskās aktivitātes, kas ir mazāk nekā vidēji ES, kur šādas aktivitātes veic aptuveni viens no trim cilvēkiem.

 

Nepietiekamas valsts rūpes par vēža skrīningu

 

Latvija ir pielikusi itin lielas pūles, lai novērstu dzemdes kakla, ādas un aknu vēzi. Latvija ieviesusi vakcināciju pret CPV, lai novērstu augsto saslimstību ar dzemdes kakla vēzi, tomēr vakcinācijas aptveres rādītāji joprojām ir zemi. Lai novērstu ādas vēzi, tiek regulēti kosmētiskās sauļošanās pakalpojumi. Latvija cenšas izskaust C hepatītu, kas saistīts ar aknu vēzi.

Ir ieviestas uz populāciju balstītas skrīninga programmas krūts un dzemdes kakla vēža agrīnai noteikšanai. Bezmaksas mamogrāfija tagad ir pieejama ik pēc diviem gadiem sievietēm vecumā no 50 līdz 69 gadiem pie 27 izraudzītajiem mamogrāfijas pakalpojumu sniedzējiem. Nacionālais veselības dienests mērķgrupai nosūta krūts vēža skrīninga uzaicinājuma vēstules. Sievietēm vecumā no 25 līdz 70 gadiem ir tiesības uz dzemdes kakla vēža skrīningu. Nacionālais veselības dienests nosūta uzaicinājuma vēstules sievietēm uz bezmaksas citoloģisko izmeklējumu.

Kolorektālā vēža skrīnings nav populācijā balstīts skrīnings, un tādējādi uzaicinājuma vēstules mērķa grupām netiek nosūtītas. Ģimenes ārsti nodrošina kolorektālā vēža bezmaksas skrīningu mērķa grupai vispārējās veselības profilakses programmas ietvaros.

Kopš 2019. gada ik pēc diviem gadiem tiek veikts fēču imūnķīmiskais tests.

Latvija nodrošina vispārēju veselības profilaksi, tostarp prostatas vēža skrīningu vīriešiem vecumā no 50 līdz 75 gadiem ik pēc diviem gadiem, kā arī vīriešiem vecumā no 45 gadiem ar prostatas vēzi ģimenes anamnēzē, kā arī diabēta izmeklējumus (asins analīzes) cilvēkiem vecumā no 40 gadiem un pēc 45 gadu vecuma — ik pēc 3 gadiem. Papildus ikgadējām profilaktiskajām pārbaudēm, ko veic ģimenes ārsts, cilvēki 40, 45, 50, 55, 60 un 65 gadu vecumā var saņemt sirds un asinsvadu saslimšanu riska novērtējumu, pamatojoties uz smēķēšanas anamnēzes, asinsspiediena, ķermeņa masas indeksa, asins analīžu un elektrokardiogrammas izvērtēšanu. Šie profilaktiskie pakalpojumi tiek sniegti bez maksas. Krūts vēža skrīninga rādītāji Latvijā joprojām ir zemi. Dzemdes kakla vēža skrīninga rādītāji bija augstāki par ES vidējo rādītāju, bet nevienlīdzība pēc tuurības un dzīves vietas ģeogrāfijas ir izteikta. Dzemdes kakla vēža skrīninga rādītāji Latvijā bija augstāki nekā vidēji ES galvenokārt tāpēc, ka Latvijas sievietēm ir ierasts veikt ikgadējas ginekoloģiskas pārbaudes. Lai gan skrīninga rādītāji ir salīdzinoši augsti, skrīninga programma neļauj efektīvi kontrolēt saslimšanu pirmsvēža stadijā. Ir vērojama nevienlīdzība arī saistībā ar dzemdes kakla vēža skrīningu.

Kolorektālā vēža skrīninga rādītājs ir zems, jo īpaši vīriešu vidū. To cilvēku īpatsvars vecumā no 50 līdz 74 gadiem, kuri pēdējo divu gadu laikā bija veikuši fēču analīzi uz slēptajām asinīm, 2019. gadā bija 26 %, kas ir par aptuveni 8 procentpunktiem zemāks nekā ES vidējais rādītājs.

Ir veikti pasākumi, lai palielinātu vēža skrīninga aptveri. Kopš 2018. gada Latvijas veselības informācijas sistēma ļauj veselības aprūpes iestādēm identificēt uz skrīningu uzaicinātās sievietes, lai tās, kurām nav fiziskas uzaicinājuma vēstules, varētu skrīningu veikt, tādējādi palielinot gan krūts, gan dzemdes kakla vēža skrīninga aptveri. Latvija nodrošina finansiālus stimulus ģimenes ārstiem, kuri nosūta uz krūts un dzemdes kakla vēža skrīningu, lai palielinātu skrīninga aptveri.

 

Diagnostika un ārstēšana

 

Nav finansiālu šķēršļu, lai piekļūtu vēža pacientu aprūpei ambulatorā un stacionārā vidē. Latvijā gan ambulatorā, gan stacionārā vēža pacientu aprūpe ir bez maksas. Tomēr pacientiem ir jāveic simbolisks līdzmaksājums 0,71 EUR apmērā par katru pretvēža zāļu recepti un jāsedz puse no medicīnisko ierīču izmaksām. Bērniem vecumā līdz 18 gadiem, cilvēkiem, kuriem nepieciešama noteikta veida aprūpe, ilgtermiņa aprūpe un paliatīvā aprūpe, kā arī patvēruma meklētājiem nav jāveic līdzmaksājums par veselības aprūpi, tostarp vēža pacientu aprūpi.

Pēdējo divu desmitgažu laikā medicīniskā aprīkojuma pieejamība Latvijā ir uzlabojusies, sasniedzot ES vidējo rādītāju. Kopš pirmās Valsts vēža kontroles programmas ieviešanas 2009. gadā datortomogrāfijas iekārtu skaits ir palielinājies par aptuveni 30%, magnētiskās rezonanses attēldiagnostikas vienību skaits palielinājies par aptuveni 80% un staru terapijas iekārtu skaits palielinājies divas reizes. Tomēr resursu pieejamība un piekļuve vēža pacientu aprūpei reģionos nav līdzsvarota.

Ir samazinājies vēža diagnosticēšanas un procedūru gaidīšanas laiks Latvija. Pašreizējie mērķi ietver 30 dienas gaidīšanai uz pārbaudi, ja pēc vēža skrīninga rezultātiem radušās aizdomas par saslimšanu; 10 darba dienas gaidīšanai uz primāro diagnostisko testu ar ģimenes ārsta vai ginekologa nosūtījumu; 10 darba dienas starp primāro un sekundāro diagnostiku un 30 dienas starp sekundāro diagnostiku un ārstēšanas stratēģijas izstrādi. Latvija ir arī noteikusi gaidīšanas laiku uz diagnostiku, kolonoskopiju, mamogrāfiju, onkoloģiju, ķīmijterapiju un staru terapiju katrā medicīnas iestādē, lai apzinātu problēmas, risinātu piekļuves problēmas un atbalstītu iedzīvotājus pakalpojumu sniedzēju izvēlē. Lai racionalizētu diagnozes un lēmumus par ārstēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par saslimšanu ar vēzi, 2016. gadā Latvija ieviesa vēža pacientiem paātrinātu piekļuvi – t.s. “zaļo koridoru”, ko pilnībā apmaksā no valsts budžeta. Tam nepieciešama speciālista konsultācija un diagnostiska izmeklēšana 10 darba dienu laikā pēc nosūtīšanas dienas. Arī recidivējoša vēža pacientiem tika izveidota paātrināta piekļuve – t.s. “dzeltenais koridors”, lai nodrošinātu savlaicīgu piekļuvi aprūpei. Pēc šiem pasākumiem Latvijā uzlabojās piekļuve vēža pacientu aprūpei.

Piekļuve jaunām vēža zālēm joprojām ir ierobežota. Salīdzinot ar citām ES valstīm, Latvijā ir augsts to reģistrēto pretvēža zāļu īpatsvars, kas nav iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā. No 109 biežāk lietojamiem pretvēža medikamentiem vairāk nekā 40% Latvijā bija apstiprināti, bet neiekļauti kompensējamo medikamentu sarakstā. Lēmumi par kompensēšanu tiek pieņemti, pamatojoties uz izmaksu lietderības un ietekmes uz budžetu kritērijiem. Attiecībā uz zālēm, kas netiek kompensētas, joprojām ir iespējama nereglamentēta lietošana, un pacienti var tām piekļūt, maksājot no saviem līdzekļiem, taču tas rada bažas par nevienlīdzīgu piekļuvi inovatīvām zālēm.

Kopš 2018. gada kompensējamo pretvēža medikamentu skaits ir būtiski pieaudzis, jo ir palielināts finansējums un samazinātas izmaksas.

Mājas aprūpe, rehabilitācija un paliatīvā aprūpe vēža pacientiem ir ierobežota. 

Lai gan laika gaitā ir kļuvis pieejams plašāks vēža ārstēšanas pakalpojumu klāsts, daži pakalpojumi Latvijā joprojām ir ierobežoti finansējuma trūkuma dēļ. Lai veicinātu vēža pacientu atgriešanos sociālajā un ekonomiskajā dzīvē, 2019. gadā tika izveidots Psihoemocionālā atbalsta centrs.

Izdzīvotības rādītāji pēdējos gados ir uzlabojušies, taču lielākajā daļā vēža veidu tie joprojām ir zemāki par ES vidējiem rādītājiem. Atspoguļojot uzlabojumus vēža aprūpes pieejamības ziņā, progresējošu vēža gadījumu īpatsvars samazinās, kā rezultātā tiek sasniegti labāki rezultāti. Kopš 2000. gada piecu gadu izdzīvotība ir palielinājusies taisnās zarnas, prostatas, resnās zarnas, kuņģa un krūts vēža gadījumā, tuvojoties ES vidējiem rādītājiem, bet bērnuu leikēmijas rādītājs 2010.–2014. gadā bija augstāks par ES vidējo rādītāju.

Vēža pacientu aprūpe ir centralizēta lai nodrošinātu kvalitatīvu aprūpi, koncentrējot resursus un zināšanas specializētās iestādēs. Ķīmijterapija un staru terapija ir pieejama visās trijās klīniskajās universitātes slimnīcās, kā arī Daugavpils un Liepājas reģionālajās slimnīcās. Vēža aprūpei tiek izstrādāti kvalitātes nodrošināšanas mehānismi. Latvija ir pielikusi pūles, lai visā valstī nodrošinātu kvalitatīvu vēža pacientu aprūpi. Pēdējā laikā multidisciplināra ārstēšana ir kļuvusi par normu, un ir izstrādāti klīniskie algoritmi, pacientu ceļi un veiktspējas rādītāji prioritārajām slimībām, tostarp vēzim. Pacientu ceļi izstrādāti krūts un dzemdes kakla vēža ārstēšanai, un ir plānots tādus izstrādāt aptuveni 20 vēža veidiem.

Ir panākts vispārējs vēža aprūpes kvalitātes un pieejamības uzlabojums un pakalpojumu atbilstoša izmantošana. Pēc šiem sasniegumiem Latvijas mērķis ir turpmāk samazināt nevienlīdzību ārstēšanas rezultātu ziņā.

Izmaksu līmenis vēža ārstēšanai Latvijā ir ļoti zems Latvijā ir viens no zemākajiem izmaksu rādītājiem vēža pacientu aprūpei ES. Veselības budžets nav pietiekams, lai nodrošinātu pilnvērtīgus diagnostikas un ārstēšanas pakalpojumus vēža slimniekiem un pilnībā segtu viņu izmaksas, kā rezultātā tiek ierobežotas iespējas uzlabot un attīstīt vēža pacientu aprūpes pakalpojumus. Lai gan Latvija no 2014. līdz 2020. gadam saņēma ES līdzekļus aptuveni 287 miljonu EUR apmērā pakalpojumu uzlabošanai četrās prioritārajās jomās, tostarp vēža ārstēšanā, 2018. gadā vēža pacientu aprūpes izmaksas, kas pielāgotas pirktspējas paritātei (PPP), bija 201 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir trešais zemākais ES un daudz zemāks par ES vidējo rādītāju – 326 EUR uz vienu iedzīvotāju. Pašreizējā Nacionālā vēža plāna ietvaros plānots plašs aktivitāšu klāsts, taču lielākajai daļai no šīm aktivitātēm vēl nav piešķirti finanšu līdzekļi. Latvija ierobežoja vēža pacientu aprūpes izmaksu pieaugumu, izmantojot dažādas zāļu cenu politikas. Pretvēža zāles 2018. gadā veidoja 23% no vēža pacientu aprūpes tiešajām izmaksām, kas ir mazāk nekā ES vidēji, proti, 30%. Tas vismaz daļēji norāda uz ierobežoto piekļuvi jaunām pretvēža zālēm.

Latvija no jauna apspriež jaunus vai esošos pārvaldītos līgumus par zāļu iekļaušanu kompensējamo medikamentu sarakstā pēc jaunas indikācijas apstiprināšanas un iekļaušanas attiecībā uz esošajām zālēm. 2020–2021 gadā jaunu zāļu iekļaušana un kompensācijas paplašināšana lielākoties panākta, samazinot sarakstā iekļauto medikamentu izmaksas. Tomēr, tā kā publiskais finansējums zālēm nav pieaudzis pietiekami, lai atbilstu pieprasījumam, pretvēža zāļu finansēšana joprojām ir problemātiska. 

 

Kodolmedicīna jeb nukleoloģija

Pirmdien, 31. jūlijā plkst. 13.00 raidījums Dr.Apinis pilnībā tiks veltīts kodolmedicīnai. Runāsim par PET/DT izmeklēšanu un ārstēšanu, radioizotopiem, kibernazi un citām – šajā rakstā apzināti neminētām vēža diagnostikas un ārstēšanas jomām.