Godātās ministres!
Vēršos pie Jums ar aicinājumu stingri iestāties par finansējumu kordziedāšanas un tautas deju tradīcijas uzturēšanai ikdienā. Skatoties pašreizējās valdības un Saeimas aktivitātes budžeta sastādīšanas jomā, rodas iespaids, ka valdības uztverē Vispārējie dziesmu un deju svētki ir vienreizējs pasākums, kam nepieciešams finansējums, bet sagatavošanās tiem notiek pati par sevi, dziedātāji paši samācas no galvas sarežģītās kompozīcijas, bet dejotājiem ir iedzimti deju soļi, lai koncertā viss labi un skaisti sanāktu.
Latvijā ir pieņemts, ka budžeta pieņemšanas laikā katrs aizstāv savu jomu, un budžetu aicina pieņemt ar iespējami plašu labvēlību savai jomai. Tā ārti parasti budžeta pieņemšanas laikā mēdz pieprasīt rūpes tikai un vienīgi par Veselības ministrijas budžetu. Šķiet, ka mans aicinājums atbalstīt kordziedāšanu un tautas deju ansambļus ir pretrunā manai pamatinteresei – sabiedrības veselībai. Tā tas nav. Vēlos Jūs aicināt pievērst uzmanību kādam aspektam, kas Latvijā ir ļoti nozīmīgs – tautas deja un kordziedāšana ir nozīmīgs nācijas sabiedrības veselības aspekts, kas ietekmē gan cilvēku garīgo, gan fizisko veselību. Nozīmīga ir arī pūšamo instrumentu spēlēšana, etnogrāfiskie dziedājumi un citu Dziemu un deju svētku tradīciju kopšana, taču taupot Jūsu laiku, uzsvaru likšu uz kordziedāšanu un tautas deju.
Ļoti būtiski Latvijas iedzīvotāju garīgai un fiziskai veselībai, labbūtībai un drošībai ir saglabāt dziesmu un deju svētkus ikdienā, kas nozīmē regulāri apmeklēt kora vai tautas deju ansambļa mēģiņājumus profesionāļu vadībā. Vēlos uzsvērt, ka īpaāas rūpes valstij jātur par tiem, kas organizē kormūziku un tautas dejošanu. Stāsts par to, ka koris var samācīties dziesmas bez diriģenta ir līdzvērtīgs apgalvojumam, ka kopā savākti 12 Latvijas basketbolisti izcīnītu olimpiskās medaļas bez treneru, ārstu, fizioterapeitu atbalsta. Izglītības ministrijai un Kultūras ministrijai būtu vairāk jāatbalsta (gan finansiāli, gan emocionāli) tieši Latvijas profesionālie kordiriģenti un tautas deju ansambļu vadītāji un reģionālie virsvadītāji.
Man nav saprotams Ministru kabineta pēkšņais lēmums atgriezt Bērnu un jaunatnes dziemu svētku rīkošanu Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautības iestādei, kaut iepriekš bija saskaņots citādi.
Es aicinu Izglītības un zinātnes ministriju visādi stimulēt kordziedāšanas un dejošanas iekļaušanu bērnu apmācībā, uzticot bērnu muzikālo un dejas apmācību profesionāļiem.
Godātās ministres! Saprotot Jūsu aizņemtību, lūdzu Jūs rast laiku un izlasīt – kāpēc dziedāšana un tautas dejas ir nozīmīga nācijas veselības un garīgās izaugmes satāvdaļa. Visi apgalvojumi tālākajā tekstā pamatoti uz pierādījumos balstītu medicīnu, ņemti no Pubmed datu bāzē reģistrētām, citējamām publikācijām.
Par kordziedāšanas ietekmi uz garīgo un fizisko veselību
Cilvēkiem visā pasaulē patīk dziedāt. Neatkarīgi no tā, vai viņi spēj vai nespēj izpildīt melodiju, cilvēki intuitīvi saprot, ka savas balss pacelšana dziesmā ir kaut kas pozitīvs – kaut kas veselīgs. Nav būtiski, ka mēs lāga nesaprotam citu tautu mūziku, tāpat kā citas tautas, iespējams, nesaprot latviešu dziesmu svētkus.
Dziesma nenozīmē miljonus eiro, ko apguva ierēdņi un celtnieki estrādi būvējot, dalībnieku ēdināšanu ar rupjmaizi un desu celofānā vai politiķu pašslavināšanos. Dziesmu svētki, pirmkārt, nozīmē tautas garīgo un fizisko veselību. Ar pasaules medicīnas pētījumu literatūrā balstītiem faktiem varam teikt – tie, kas dzied korī – tie lēnāk noveco, aizbēg no Alcheimera slimības un demences, kā arī – dziedātāju vidū ir mazāka mirstība no vīrusu slimībām (tādu kā Covid–19 vai gripas). Plašos pētījumos izpētīts, ka dziedāšana palielina skābekļa daudzumu asinīs. Papildus ieguvumiem plaušu veselības jomā dziedātāji izjūt labāku garastāvokli un lielāku sociālās saiknes sajūtu.
Fizioloģijas līmenī nav lielas atšķirības tam – dziedāt individuāli vai korī. Toties koru dziedāšanai ir liela ietekme uz psihisko veselību un kognitīvās kapacitātes uzlabošanu.
Ir pierādīts, ka dziedāšana mazina stresu. Vairākos pētījumos mērīts stresa hormona kortizola daudzums dalībnieku siekalās pirms un pēc dziedāšanas. Vairumā gadījumu pēc dziedāšanas kortizola daudzums bija mazāks – cilvēki jutās brīvāk pēc tam, kad bija nodziedājuši kādu melodiju. Toties kortizola līmenis paaugstinājās pēc dziedāšanas uz skatuves. Nav pētījumu, bet šķiet, ka arī koru kari ir pildīti ar veselīgu stresu un dalībnieku kortizola līmeni ceļ.
Dziedāšana pārliecinoši stimulē imūnsistēmas reakciju, pārliecinoši dziedātājiem paaugstinās imūnglobulīnu (īpaši, imunglobulīna A) līmenis, pie kam minētie pētījumi veikti, salīdzinot mūzikas klausītājus un koristus. Gan vieniem, gan otriem samazinās stress un palielinās labsajūta, bet dziedātājiem ievērojami tiek stimulēta imūnisistēma, kas viņu organismu aizsargā pret infekcijām.
Dziedāšana palielina sāpju slieksni. Kolektīvās dziedāšanas laikā organismā izdalās endorfīni. Tie palīdz veicināt pozitīvas sajūtas un mainīt sāpju uztveri.
Iespējams, ka sāpju tolerances uzlabošanās pamatā ir sociālās saiknes sajūta, nevis pati mūzika. Šķiet, ka tiem, kas dzied skaļi un nepareizi, endorfīni izdalās vairāk nekā profesionāliem dziedātājiem. Tajā pašā laikā tie, kam tiešām ir grūtības ar muzikālo dzirdi, čakli trenējoties var iemācīties nodziedāt melodiju.
Dziedāšanas un mūzikas fizioloģiskie mehānismi uz cilvēka organismu ir pētīti jau vismaz gadsimtu. Muzicēšana nodarbina gan smadzenes, gan ķermeni, bet dziedāšana īpaši labvēlīgi ietekmē elpošanu, stāju un muskuļu sasprindzinājumu.
Atšķirībā no vairuma muskuļu balss saites vislabāk darbojas, kad tās ir saspringtas. Kad cilvēks dzied, skaņa no mutes izplūst ar ātrumu vairāk nekā 1000 kilometru stundā. Dziedātāji var mainīt rīkles formu, to trenējot. Regulāra dziedāšana izmaina elpošanas veidu pat tad, kad dziedāts netiek. Koru dalībnieki krietni retāk krāc (pētījums veikts, aptaujājot dziedātāju un klausītāju dzīvesbiedrus). Daudzviet pasaulē tiek ieteikta regulāra dziedāšana kā potenciāls krākšanas ārstēšanas līdzeklis cilvēkiem ar obstruktīvu miega apnoji. Tiesa, vēl mazāk krāc tie, kas spēlē pūšamos instrumentus. Ir pētījumi, kas iesaka vienu vai otru pūšamo instrumentu lietot kā ārstniecības līdzekli.
Smadzeņu treniņa dēļ dziedāšana palīdz labāk izgulēties.
Dziedāšana palielina plaušu tilpumu (gaisa daudzumu, ko dziedātājs ievelk plaušās). Elpošanas veida dēļ ir daudz vieglāk dziedāt stāvus nekā sēžot. Jebkurā gadījumā dziedāšana uzlabo plaušu darbību, jo tā ir saistīta ar dziļu elpošanu un kontrolētu elpošanas sistēmas muskuļu izmantošanu. Dziedāšanas laikā izmantotās elpošanas tehnikas var sniegt labumu cilvēkiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību, astmu, cistisko fibrozi, multiplo sklerozi, dažādām plēģijām un pat onkoloģiskām slimībām.
Dziedāšana pozitīvi ietekmē sirdsdarbību. Sirdsdarbības ritmu tieši ietekmē mūzikas melodija, un, dziedot grupā, pētāmo pulss paaugstinās un pazeminās vienlaicīgi, un korelē ar elpošanas dziļumu.
Daudz lielāka ir kopdziesmas ietekme uz psihosomātisko veselību. Mūzikas klausīšanās un dziedāšana ir process, kas izmanto visas smadzenes.
Dziedāšana korī ir komandu sports, kas attīsta sadarbību un sasaites sajūtu, gluži kā sporta spēļu meistariem. Cilvēki, kas dzied korī, izjūt lielāku kopības un piederības kolektīvam sajūtu nekā citi, kas iesaistīti dažādās citās sociālajās aktivitātēs. Pat, ja katrs dziedātājs ne vienmēr sarunājas ar visiem kora dalībniekiem, viņš izjūt saiknes sajūtu ar grupu, kas veicina kopības un piederības sajūtas pieaugumu.
Viena no neiroķīmiskajām vielām, kas izdalās, kad cilvēki jūtas saistīti, ir oksitocīns, ko tādēļ dēvē arī par mīlestības hormonu. Labsajūtas hormonu cilvēkam ir itin daudz, un to izdalīšanos kopdziedāšana veicina.
Pārliecinoši, uz daudziem pētījumiem balstīts apgalvojums saka, ka kordziedāšana uzlabo atmiņu cilvēkiem ar demenci. Cilvēkiem ar Alcheimera slimību un citiem demences veidiem vieglāk atceras dziesmu vārdus nekā citus vārdus. Pētnieki atklājuši, ka jaunībā iemācītu dziesmu kopdziedāšana daudziem cilvēkiem izraisa spontānu autobiogrāfisku detaļu atgriešanos atmiņā.
Dziesma palīdz pārvarēt bēdas, tā var palīdzēt arī pie emocionālām sāpēm, ko izjūt ļaudis pēc tam, kad zaudējuši mīļoto personu. Tiem, kas dzied korī, zaudējuma depresija ir ievērojami mazāka. Dziedāšana korī var būt labs risinājums cilvēkiem, kam ir nepieciešams papildu atbalsts skumju laikā.
Vairāki pētījumi ir norādījuši uz dziedāšanas labvēlīgo ietekmi uz depresiju. Vienā no pētījumiem, kas ilga gadu un kurā piedalījās dalībnieki, kuriem bija diagnosticēta depresija, atklājās, ka pēc iesaistīšanās korī daudzi vairs neatbilda šai diagnozei.
Patiesībā šo atziņu var interpolēt – dziedāšana korī uzlabo garīgo veselību, garastāvokli, labsajūtu un piederības sajūtu. Dziedāšana vienlaikus stimulē vairākas smadzeņu zonas. Tas var ļaut cilvēkiem ar traucējumiem vienā smadzeņu daļā sazināties, izmantojot citas smadzeņu daļas.
Dziedāšana mēdz paildzināt katra vārda skaņas, kas var atvieglot to izrunāšanu, tādēļ tā ir vērtīga cilvēkiem ar Parkinsona slimību un tiem, kas pārcietuši insultu. Šajā gadījumā ļoti nozīmīgs ir ritms, un dziedātājiem kā ārstniecības līdzekli liek izdarīt vieglus ritma piesitienus ar plaukstu vai ritmiski aplaudēt dziedāšanas laikā.
Dziedāšana grupā ne tikai palīdz veidot sociālās saites, bet to dara īpaši ātri – daudz ātrāk nekā jebkura cita nodarbe. Kopīga dziedāšana efektīvi saliedē lielas grupas; ir daudz pierādījumu faktam, ka iestādes kopējā darba un klimata uzlabošanu veicina iestādes kora izveide.
Socializācija ir īpaši vērtīga mūsdienu pasaulē, kas pamatā rada atsvešinātību, kad citas sociālās mijiedarbības notiek attālināti – caur sociālajiem tīkliem un tehnoloģiskām iekārtām. Mūzika dažādās kultūrās vēstures gaitā ir izmantota daudzos dziedināšanas rituālos, un šobrīd šī rituālā dziedāšana dabiski transformējusies par terapiju (garīgo slimību, elpošanas traucējumu un valodas traucējumu mazināšanai). Dziedāt var ikviens, lai arī kā kormeistari un klausītāji protestētu, un patieībā kordziedāšana ir vispieejamākā mūzikas radīšanas forma (katrs dziedātājs rada savu personisko interpretāciju). Dziesma ir spēcīga terapija.
Mūzika vēsturiski ir attīstījusies kā kopienas saliedētības veidošanas veids.
Kordziedāšana vēsturiski radusies kā mehānisms izdzīvošanai konkrētā sabiedriskā grupā. Mūsu senčiem alā vai pilskalna būdiņā bija problēmas atrisināt konfliktus par resursiem un partneriem. Lai izdzīvotu, senčiem bija vajadzīgi veidi, kā saglabāt grupu kopā konfliktu laikā. Un atradās kolektīva dziesma, kas vēlāk pārtapa tautas dziesmā, un vēl līdz šai dienai vismaz reizi pa pieciem gadiem latviešiem ļauj kopābūt, ļauj kā latvieti cienīt sevi, savu tuvāko un pat savu neiemīlēto valstsvīru.
Dziedāšana ir iekļaujošs un rentabls veids, kā cīnīties pret tautas dezintegrāciju, kas mūsdienās Latvijā kļūst endēmiska.
Mūsu dziedošajiem senčiem kopdziedāšana kļuva par atslēgu uz labāku sociālo labklājību.
Ir vairāki pētījumi par kordziedāšanu un sociālo labklājību. Tie norāda, ka kordziedāšanā labprātāk iesaistās cilvēki ar augstāku sociālās labklājības līmeni, bet regulāriem kordziedāšanas dalībniekiem paaugstinās sociālā labklājība. Ja cilvēks vēlas, lai kordziedāšana palīdz viņam celt savu sociālo labklājību, kora mēģinājumi jāapmeklē regulāri.
Tautas deja kā tautas veselības mūžīgais dzinējs
Stāstot par tautas dejas ietekmi uz sabiedrības veselību, vēlos citēt internistu, Deju svētku dalībnieku Kārli Rāceni:
– "Dejošana latviskā veidā ir mūsu joga – tā ir fiziska aktivitāte, kuru tu veic regulāri; mēģinājumu grafiks divas, trīs reizes nedēļā. Tas nāk par labu mūsu asinsspiedienam. Ja mēs mērītu vidējo asinsspiedienu dejotājiem un skatītājiem, tad dejotājiem tas noteikti būtu mazāks, kardiovaskulārie riski noteikti dejotājiem ir mazāki, caur šo prizmu ir skatāma arī nieru veselība. Dejošana noteikti ir veids kā mēs varam uzlabot savu somatisko veselību. Ir pierādījumi par to, ka dejošana samazina osteoporozes risku, dejotājiem ir mazāk sirds ritma traucējumu, tāpat insulta un infarkta riski ir mazāki. Deja rada ne tikai fizisko veselību, bet arī emocionālo, tev ir dejas emocija, kas tevi ir jāizdzīvo, un tev ir dejas ritms, kuram tev ir jāklausās līdz. Tavas smadzenes dejas laikā ieslēdzas dažādās sistēmās, tava limbiskā sistēma ir iesaistīta".
Vēl citēšu pazītamu psihiatru, vidējās paaudzes tautu deju guru Elmāru Tēraudu:
– "Dziesmu un deju svētki apliecina mūsu nācijas pastāvēšanas pamatus. Mēs atkal un atkal izdejojam kaut kādas lietas – kas ir ģimene, saime, sadarbošanās, latviskā identitāte, pašapziņa. Tas ir tas, kas mums visvairāk pietrūkst ikdienā. Šobrīd sabiedrībā tiek kultivēts ārkārtīgs individuālisms, savukārt dziedāšana korī un dejošana ansamblī trenē sadarbošanos kolektīvā, tās ir vērtības, kas valsti var turēt kopā. Covid–19 lielā mērā apturēja veselu virkni sociālu aktivitāšu, piemēram, tās pašas līnijdejas, senioru kopas, tādēļ deju kolektīvi ir ļoti nozīmīgi. Lai tie, kas ir vientuļi, lai viņi ir kopā, lai viņi pulcējās, lai viņi kustās.
Kardiovaskulāro risku mazināšanai svarīgi ir skriet, vingrot, kustēties, bet svarīgi ir arī domāt līdz. Var būt divas tādas aktivitātes vecākiem cilvēkiem – turpināt dejot vai pievērsties orientēšanās sportam, jo orientēšanās sportā ir ne tikai jāskrien, bet jādomā – uz kurieni skriet. Tāpat dejojot – ir jāsaprot kā ir jādejo – nu kaut vai jālīdzinās. Dejošana māca sadarboties un rēķināties vienam ar otru, piemēroties, atrast kompromisus, reizēm cīnīties – un tas viss veicina kognitīvās funkcijas".
Tautas deju mēs varam definēt kā psihoterapeitisku kustību izmantošanu, lai veicinātu indivīda emocionālo, sociālo, kognitīvo un fizisko integrāciju ar mērķi uzlabot veselību un labklājību".
Dejas terapija globāli radās aptuveni simts gadus atpakaļ, kas lielā mērā saskan ar centieniem latviešu dziesmu svētkos iekļaut arī tautas dejas. Ļoti līdzīgas tendences tajā laikā bija vērojamas visā pasaulē, īpaši vāciski runājošās valstīs un Dienvidamerikā. Vienlaikus ar organizētām un ietudētām vai neorganizētām un pašizpausmes masu dejām, ārsti un pieredzējuši dejotāji sāka apjaust dejas un kustību kā psihes ārstēšanas un profilakses veidu. Deja izrādījās holistiska pieeja dziedināšanai, kuras pamatā ir empīriski rasts apgalvojums, ka prāts, ķermenis un gars ir neatdalāmi un savstarpēji saistīti; izmaiņas ķermenī atspoguļo izmaiņas prātā un otrādi. Jau 20. gadsimta četrdesmitajos gados ārsti atzina, ka deja var palīdzēt cilvēkiem fiziskās veselības uzlabošanā, palielinot spēku, uzlabojot elastību, samazinot muskuļu sasprindzinājumu un uzlabojot koordināciju, vienlaikus sniedzot nozīmīgu labumu garīgajai veselībai, mazinot stresu, kā arī trauksmes un depresijas simptomus.
Kustība ir cilvēka pirmā valoda. Neverbālā un kustību komunikācija sākas mātes dzemdē, bet cilvēkam piedzimstot turpinās visa mūža garumā. Neverbālā valoda, iespējams, ir tikpat svarīga kā verbālā valoda, un cilvēks netieši izmanto abus saziņas veidus.
Amerikas grūtniecības vadīšanas un dzemdību vadlīnijās ierakstīta deja. Deja šajā gadījumā nav tik daudz iezīmēta kā palīdzība mātes veselībai, cik bērna veselībai. Tēva un mātes tuvība dejas ritmā un mūzikā, mātes vispusīgas kustības kā iegurņa asinsriti uzlabojošs faktors. Būtiski – mātei grūtniecei iesaka ik dienas dejot līdz brīdim, kad sākas dzemdības, tātad – amerikāņi uzskata, ka laba deja grūtniecības 9 mēnesī ir veselīga un vēlama.
Kustības valoda var būt funkcionāla, komunikatīva, attīstoša un ekspresīva. Terapijā dejas kustība ir gan novērtēšanas instruments, gan galvenais intervences veids, bet šīs intervences
vērstas uz personas emocionālo, sociālo, fizisko un kognitīvo integrāciju.
Vislabākais veids fiziskām kustībām tekaļa vecumā (2–4 gadus vecs bērns) ir deja. Deja ir vispusīga kustība ar reālām socializēšanās iespējām. Ļoti bīstama ir agrīna sporta specializācija bērniem pirmsskolas vecumā. Kādi vēl no dejošanas būtu ieguvumi bērniem? Bērniem kustības un ritms ir dabiski saprotamas lietas, jo mātes kustības un mātes sirds ritmu bērns ir apguvis jau mātes vēderā rosīdamies, un, iesaistot bērnu regulārās deju nodarbībās, ieguvumi tikai palielinās. Dejas nodarbības ne tikai ļauj bērniem izlādēt enerģiju, bet arī ir lielisks un drošs veids, kā izpausties. Deju treniņi ātrāk par citām fiziskam aktivitātēm māca bērniem, ka centīgs darbs atmaksājas.
Deja palīdz bērniem apgūt arī disciplīnu, jo viņiem ir jāiegaumē un jāizpilda konkrēti soļi un ķermeņa kustības, kas prasa praksi un neatlaidību. Bērni mācās strādāt komandā, jo viņiem ir jāaug kopā ar citiem dejotājiem, lai sasniegtu mērķi, kas vēlāk izrādīsies noderīgs daudzās dzīves jomās. Dejā bērnam jāiesaista daudz vairāk smadzeņu darbības nekā vienkāršās kustībās. Bez jūtām deja ir kā hokejs bez slidām; tieši jūtas dejā ķermeni saista ar apkārtējo vidi, ļaujot plānot kustību, kontrolēt un pielāgot šo kustību.
Deja kā ārstniecības līdzeklis būtu nepieciešams vēža ārstēšanā. Beidzot līdz Latvijai ar Rūdolfa Cešeiko pūlēm un zināšanām ir atnākusi atziņa – nav nekā svarīgāka vēža ārstēšanā kā regulāras un daudzpusīgas kustības, fiziski treniņi, labs fizioterapeita atbalsts. Tikai ar nopietnām fiziskām aktivitātēm var vieglāk pārvarēt ķīmijterapijas un staru terapijas blaknes, psihes nomākumu un fizisku izsīkumu. Tad nu jāsaka, ka deja pasaulē daudzviet tiek ieteikta kā aktivitāte vēža terapijā. Pētījumi ar līnijdeju dejotājām rāda, ka kopējie veselības rādītāji (arī piecu un desmit gadu dzīvildze) onkoloģijas pacientēm, kas dejoja līnijdejas, bija pārliecinoši labāki nekā tām, kas nedejoja.
Lielā mērā šis ieteikums balstīts uz atziņu, ka kustība, šajā gadījumā – deja, palielina pacienta mieru, ceļ pašapziņu un palielina ticību veiksmīgam ārstniecības rezultātam.
Ļoti plašā 2019. gada pārskatā secināts, ka dejas terapija ir efektīva intervence pieaugušo depresijas ārstēšanā. Citā pētījumā apgalvots, ka dejas un kustību terapija palīdz mazināt trauksmi un depresiju. Tā arī uzlabo savstarpējo attiecību prasmes, kognitīvās prasmes un vispārējo dzīves kvalitāti. 2020. gada rakstā ieteikts deju izmantot kā papildu ārstēšanas iespēju ēšanas traucējumu gadījumā. Kolektīva deja ārstē tādus ēšanas traucējumus, kā anoreksija, bulīmija un pārēšanās traucējumi.
Deju terapiju es nekavējoties nozīmētu insulta pacientiem, kuriem slimības smagums dejošanu pieļauj. Kombinēta sensorā un motoriskā apmācība ir efektīvāka nekā tikai muskuļu stimulēšana insulta pacientu rehabilitācijā. Dejas maņu stimulācija pastiprina smadzeņu savienojumus, padara spēcīgākas motoriskās komandas: mūzika vai viegls pieskāriens uzlabo muskuļu spēku. Insulta terapijā ļoti būtiski, ka dejā tiek iesaistītas visas ķermeņa daļas, uzlabojot sensorās informācijas plūsmu no iekšējiem un ārējiem receptoriem uz smadzenēm, bez tam dejā nepieciešams kustēties mūzikas pavadījumā, izmantojot tās smadzeņu sistēmas, kas iesaistītas dzirdes, līdzsvara un ritmikas procesos.
To, ka dejošana uzlabo sirds un asinsvadu veselību, nozīmē pateikt vispārzināmu patiesību.
Tāpat kā citi aerobikas vingrinājumi, arī dejas lieliski uzlabo sirds un asinsvadu darbību. Visi deju stili ir lieliski kardio-treniņi, jo, izpildot dažādas kustības, sirdsdarbība tiek mērķtiecīgi trenēta. Plašos Meijo klīnikas pētījumos pierādīts, ka cilvēkiem vecumā virs 40 gadiem, kuri nodarbojas ar vidējas intensitātes dejām (dejas laikā notiek svīšana un nav iespējams parunāt par blakuslietām), ir par 46 % mazāka iespēja saslimt ar sirds slimībām vai nomirt no sirds asinsvadu slimībām nekā cilvēkiem. Salīdzinājumam – vidēji intensīvas pastaigas piekritējiem bija tikai par 25 procentiem mazāka iespēja saskarties ar sirds veselības problēmām nekā sliņķiem.
Dejas stiprina kaulu un muskuļu sistēmu, trenē līdzsvara izjūtu, uzlabo stāju, novērš muskuļu traumas un muguras sāpes. Deja palīdz trenēt dziļos ķermeņa muskuļus, kas citādi nereti vispār netiek nodarbināti.
Dejas veicina elastību, tas palīdz uzlabot līdzsvaru, ļauj izvairīties no kritieniem un samazināt traumu risku citās dzīves jomās. Deja ir traumu profilakse.
Dejas var palīdzēt samazināt svaru. Dejošana ir gan aerobās, gan anaerobās fiziskās slodzes veids, kas lieliski sadedzina kalorijas. Lēcieni un virpuļkustības ir lielisks aerobās enerģijas treniņš, savukārt tupēšanas un līdzsvara pozīciju noturēšana var ieslēgt anaerobo enerģijas patēriņu. Jo dejas temperamentīgākas, jo vairāk kaloriju un enerģijas tiek sadedzināts – 30 minūtes dejošanas sadedzina no 80 līdz 300 kalorijām.
Dejas ir vērtīgas kaulu veselībai, palīdz uzturēt kaulu blīvumu, jādomā, ka enerģiskas polkas varētu pat veidot jaunu kaulu masu. Gados vecākiem cilvēkiem ar osteoporozi dejošana palīdz novērst šīs hroniskās slimības radītos bojājumus.
Dejas aizkavē atmiņas zudumu, bet jaunu kustību un rutīnu apguve dejošanā ļauj atmiņu uzlabot. Pierādījumi liecina, ka sociālās dejas samazina kognitīvo spēju pasliktināšanās risku, cilvēkam novecojot. Salīdzinot ar pastaigām un riteņbraukšanu, dejošana ir saistīta ar mazāku demences risku. Daudzi pētījumi liecina, ka dejošana var saglabāt un pat uzlabot cilvēka domāšanas spējas vecumdienās. Dejojot uzlabojas un atjaunojas smadzeņu zonas, kas kontrolē atmiņu un prasmes, piemēram, plānošanu un organizēšanu.
Dejas ir labas garīgajai veselībai – mazina trauksmi, paaugstina pašvērtējumu un uzlabo psiholoģisko labsajūtu. Mūzikas skaņas dejojot noņem rūpes. Dejas sniegtie fiziskie, garīgie un emocionālie ieguvumi veselībai ir bezgalīgi. Tas nozīmē, ka deja mazina stresu.
Sociālā saikne un mijiedarbība ir ļoti svarīga garīgās un fiziskās veselības sastāvdaļa. Daudzi pētījumi liecina, ka vientulības vai sociālās izolācijas sajūta var radīt neskaitāmas negatīvas sekas veselībai. Dejas ir iekļaujošas, tajās var piedalīties ikviens. Ja cilvēks spēj kustēties, pat ja kustas tikai ķermeņa augšdaļa, cilvēks var dejot.
Aicinu Kultūras ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju ar savām pakļautības iestādēm meklēt finansējumu un sniegt plašu atbalstu kordziedāšanai un tautas dejām arī laikposmos starp Dziemu un deju svētkiem.
Ar cieņu,
Pēteris Apinis, ārsts,
Rīgā, 2023. gada 3. oktobrī
