Skaties 👉ŠEIT👈
1920. gada ziemā ar Latgales atbrīvošanu noslēdzās Latvijas atbrīvošana. Latvieši nonāca līdz savai etnogrāfiskai robežai, atbrīvoja Latgali un izveidoja savu valsti.
Lielā mērā Latgales atbrīvošana bija sekmīga pateicoties Polijas bruņotajiem spēkiem, jo poļiem bija izdevīgi karot Latvijas teritorijā un dabūt “sarkanos” iespējami tālu no savas valsts. Līdz 1939. gadam, kad Padomju savienība un nacistiskā Vācija pārdalīja Poliju, Latvijas un Polijas attiecības bija ļoti labas, nu labi, ja neskaita poļu iebildumus Latgales poļu muižu agrārajā reformā un mūsu iebildumus par Viļņas okupāciju – poļi pievienoja Viļņu un zināmu Lietuvas teritoriju Polijai.
Tātad 1919. gada nogalē Latvija meklēja sabiedrotos cīņai ar Padomju Krieviju, kas joprojām bija okupējusi Latgali. Latgalē joprojām atradās Pētera Stučkas lielinieku valdība un Padomju Krievijas militāristi.
Tajā laikā Lietuvas armija stāvēja pie Daugavpils, bija ieņēmusi visai lielu Latvijas teritoriju ap Ilūksti un Subati. Latvijai tajā laikā bija konfliktējoši reģioni ar Lietuvu – Palanga, Būtiņģe, Sventāja pie Baltijas jūras, kā arī teritorijas ap Subati, Aknīsti un Ilūksti. Pie Subates Latvijas un Lietuvas armijas ir nonākušas līdz militāram konfliktam. Tas viss notika pat neskatoties uz to, ka Jāņa Indāna Augškurzemes partizānu pulks darbojās Lietuvas armijas pakļautībā, atbrīvojot Sēliju no lielniekiem.
Igaunijas valdība jau bija sākusi sarunas ar Padomju Krieviju, un Igaunijas karaspēks pakāpeniski atstāja Latvijas teritoriju – līdz tam igauņu karaspēks lielā mērā Latgalē atradās kā drošības spēks pret lielnieku armiju.
Tātad – Polija nāca palīgā, sūtīja 10000 vīru karaspēku. 1920. gada 3. janvārī sākās poļu uzbrukums Daugavpilij, ar to arī sākās Latgales atbrīvošanas operācijas. Daugavpili un reģionu ap Daugavpili poļi ieņēma dienas laikā. Poļi neizvirzīja nekādas teritoriālās un politiskās prasības. Bija prasība nodrošināt Polijas armiju ar kara materiāliem un pārtiku – gan karavīriem, gan zirgiem. Latvijas puse šo prasību neizpildīja, jo tīri praktiski nebija iespējams to izdarīt.
Kaujas sastāvs latviešiem bija no 15–20 tūkstoši vīru.
Kaujas Latgalē ilga aptuveni mēnesi – līdz 1920. gada trešajam februārim. Latvieši izgāja pat ārpus savām etnogrāfiskajām robežām, piemēram – ieņēma Pitalovu, teritoriju ap Osvejas ezeru tagadējās Baltkrievijas teritorijā un ļoti brīnišķīgu mežainu un purvainu dabas teritoriju, ko šodien sauc par Sebežas Nacionālo parku Krievijā.
Pitalova, vēlāk Jaunlatgale, vēlāk Abrene bija sena baltu apdzīvota teritorija, kurā latvieši 1920. gadā bija mazākumā. Latviešiem ļoti nozīmīgs bija Pitalovas dzelzceļa mezgls.
Tā laika štāba priekšnieka, tolaik vēl pulkveža Pētera Radziņa uzstādījums bija ieņemt iespējami taisnāku līniju, tāpēc ka taisnu līniju ir vēlāk vieglāk aizstāvēt, bet otrkārt – vēlāk latviešu karaspēka ieņemtās teritorijas Krievijā ļāva vieglāk tirgoties ar Padomju Krieviju miera sarunās. Rajons ap Osvejas ezeru bija vēlākais plebiscīta jautājums, un iedzīvotāji nobalsoja par palikšanu Krievijā.
Intereanti, ka vēlāk miera sarunās Padomju Krievija pat īpaši neuzstāja par Pitalovu.
Kas Latvijajs armijai 1920. gada janvārī stāvēja pretī? Padomju Latvijas armija jau bija pārstājusi pastāvēt, pārveidojoties par Padomju Krievijas 15. armiju. Latviešu strēlnieki bija aizsaukti uz Pēterburgu un karoja pilsoņu kara smagākajās frontēs. Daudzi latviešu sarkanie strēlnieki bija dezertējuši un atgriezušies savās dzimtajās mājās. Tātad – konfrontācija 1920. gadā gan juridiski, gan praktiski bija ar Padomju Krieviju, nevis novārgušo Pētera Stučkas valdību.
Mums šobrīd ir ļoti svarīgi atcerēties 1920. gada atbrīvošanas cīņas, kad latvieši izdzina krievu karaspēku no Latgales, kad piespieda Krieviju noslēgt miera līgumu uz mūžīgiem laikiem (kā zināms Staļiniskā Krievija “mūžīgos laikus” pārtrauca 1939. gadā). Mums šobrīd ir svarīgi pieminēt mūsu draudzīgās attiecības ar Poliju, Polijas ieguldījumu Latvijas neatkarības izcīnīšanā.
Ir mērķtiecīgi noklausīties visu Kara muzeja direktora vietnieka, vēstures zinātņu doktora Jura Ciganova stāstījumu. Būtu labi, ja šo stāstījumu dzirdētu skolas bērni un jaunieši. Joprojām nemainīgs ir mūsu kaimiņš Austrumos, un latviešiem ar ieročiem vajag būt gataviem nosargāt savu zemi.
