Urologs JURIS JANSONS intervijā par priekšdziedzera slimībām:

Par priekšdziedzera jeb prostatas palielināšanos

Avots: https://www.urologs.lv/raksti/par-prieksdziedzera-jeb-prostatas-palielinasanos

«Priekšdziedzera palielināšanās uzņem apgriezienus apmēram 50 gadu vecumā, savukārt ap 60 gadu vecuma slieksni vidēji 50% vīriešu sāk izpausties kādi no apakšējo urīnceļu simptomiem. Tuvāk 80 gadu vecumam 90% vīriešu sūdzēsies par kādu no simptomiem. Ja visi vīrieši nodzīvotu līdz 100 gadiem, visticamāk, visiem būtu urinācijas traucējumi,»uzsver Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas un onkoloģiskās uroloģijasklīnikas jaunais urologs Juris Jansons, kuru aicinājām uz sarunu par vīriešiem tik aktuālo jautājumu.

– Lūdzu, paskaidrojiet, kas ir LPH.

– Sākumā par definīcijām. Sabiedrībā, pateicoties medijiem, reklāmas un farmācijas nozarēm, plaši iegājies lietot terminu «prostata», tomēr jāuzsver, ka latviski precīzāk būtu lietot terminu «priekšdziedzeris», kā tas definēts izsenis. Tādēļ turpmāk centīšos pieturēties pie šī definējuma. 

Būtībā labdabīga priekšdziedzera hiperplāzija jeb palielināšanās ir progresējošs priekšdziedzera tilpuma pieaugums. Tas ir lēni noritošs process, kas sākotnēji var nelikt par sevi manīt, bet eventuāli komplicēties ar dažādiem apakšējo urīnceļu simptomiem – aizkavētu urinācijas uzsākšanu; spiešanos urinācijas laikā; samazinātu urīna strūklu un tās spēku; urīnpūšļa neiztukšošanās sajūtu un visai bieži ar neatliekamu vēlmi urinēt gan dienās, gan naktīs, kas būtiski ietekmē dzīves kvalitāti. 

Sliktākajā gadījumā pacientam iestājas pilna urīna aizture jeb nespēja nolaist urīnu. Šie vīrieši nonāk pie mums uzņemšanas nodaļā, kur tiek nodrošināti alternatīvi urīna novadīšanas ceļi, galvenokārt ievietojot urīnceļu katetru. Tas cilvēkam ir liels pārdzīvojums.  

– Cik daudziem vīriešiem nākas ar šo problēmu saskarties? 

– Man ļoti patīk salīdzinājums ar sirmiem matiem. Tāpat kā cilvēkam novecojot, nosirmo mati, tā arī dziedzerī notiek neatgriezeniskas izmaiņas. Starpība ir vienīgi tāda, ka vienam mati ir sirmāki, citam nē. Tāpat vienam izmaiņas dziedzerī izpaužas izteiktāk, citam mazāk izteikti. Katrā ziņā lielākajai daļai vīriešu pēc konkrēta vecuma sasniegšanas mazākā vai lielākā mērā izpaužas kāds no apakšējo urīnceļu simptomiem.

Mēs dzīvojam novecojošā sabiedrībā, kur cilvēka mūža ilgums kļūst garāks, līdz ar to problēma kļūst aktuālāka. 

– Vecums ir viena lieta. Kas vēl var veicināt problēmas attīstību? 

– Zinātnieku aprindās pastāv pamatotas aizdomas par to, ka iedzimtībai ir ietekmējoša loma. Tās ir kārtis, kuras mums izdala dzimšanas brīdī. 

– Šajā ziņā neko darīt nevar – kādi vīrietim gēni ir, tādi ir!

– No vienas puses, jā, bet no otras – apzinoties savas ģimenes slimību vēsturi, vajadzētu iezīmēties orgānu sistēmām, kurām vajadzētu pievērst īpašu uzmanību. 

Mēs skaidri zinām, ka daudzu slimību attīstības risku nosaka iedzimtība. Piemēram, ja tavam tēvam ir bijis priekšdziedzera vēzis, tad arī tev ir risks saslimt ar šo vēzi, turklāt divreiz lielāks nekā vidēji populācijā. Ja diviem un vairāk pirmās pakāpes radiniekiem, tad risks ir līdz pat piecām reizēm lielāks. 

Problēma ir tāda, ka cilvēki bieži vien negrib neko zināt par slimībām – ne savām, ne radinieku. Mums ir bail no slimībām un nāves – tā ir nezināšanas problēma. Neziņa mūs moka. 

Apzinoties savu tuvāko radinieku problēmas, vajadzētu pievērst uzmanību riskiem, kas var izprovocēt līdzīgas situācijas. Ja nav izpratnes par šiem jautājumiem, par to nevajag kautrēties un ignorēt, bet vaicāt ārstam pēc padoma. Ārsta pienākums nav tikai ārstēt, bet arī izglītot sabiedrību par potenciālajiem riskiem un to novēršanas iespējām.  

Attiecībā uz priekšdziedzera palielināšanos un ar to saistītiem apakšējo urīnceļu simptomiem gribu uzsvērt, ka šie simptomi ir ļoti viltīgi – tie pieaug spēkā pakāpeniski, ilgākā laika posmā. Dažkārt tie ir vairāki gadi. Līdz ar to gan organisms, gan cilvēka uzvedība tam cenšas pielāgoties, tomēr tas nepaliek bez sekām. Ilgtermiņā nespējot nolaist urīnu, urīnpūšļa sieniņa tiek neatgriezeniski izmainīta, var pienākt brīdis, kad vairs neko nevarēs vērst pat labu: atlikušo mūža daļu vīrietim var nākties dzīvot ar urīna katetru dzimumloceklī vai trubiņu vēderā, caur kuru tiks izvadīts urīns.  

– Tātad, ja vīrietis pamana, ka urīna strūkla kļūst vājāka, viņam nevajag kautrēties un vilcināties, bet jādodas pie urologa? 

– Ja strūkla kļūst vājāka, tad vajadzētu rast atbildi, kāpēc tā notiek. 

Ja LPH gadījumā ir urīna atteces traucējumi, tad to galvenokārt nosaka kāds no trim komponentiem: mehāniska obstrukcija – kad priekšdziedzera forma mehāniski nospiež urīna izvadkanālu un apgrūtina atteci; dinamiskais komponents, kad priekšdziedzera gludās muskulatūras tonusa dēļ tiek apgrūtināta urīna attece; un urīnpūšļa muskulatūras funkcijas zudums – zūd spēja sarauties, lai pārvarētu spiedienu, kas nepieciešams, lai izvadītu urīnu. Šīs lietas ir jāskaidro un jārisina.   

– Kādas vēl pazīmes, izņemot urīna strūklas pavājināšanos, var liecināt, ka vīrietim ir LPH?  

– Runa ir par apakšējiem urīnceļu simptomiem, kas iedalās divās grupās: 1. simptomi, kas saistīti ar urīna uzkrāšanos, un 2. simptomi, kas saistīti ar urīna izvadīšanu. Līdz ar LPH attīstību spēkā pieņemas urīna izvadīšanas simptomi. Tomēr tie vēl nedzen pacientus pie ārsta. Tie ir simptomi, ar kuriem pacienti bieži vien iemācas sadzīvot. Sūdzības, kas tiešām ietekmē dzīves kvalitāti un atved pie ārsta, ir urīna uzkrāšanās simptomi, piemēram, bieža un neatliekama vēlme urinēt, kā arī niktūrija – vajadzība atkārtoti nokārtoties naktīs. Atsevišķos gadījumos šīs sūdzības papildina arī sūdzības par urīna nesaturēšanu. 

– Kā tiek diagnosticēta LPH? 

– Pacients konkrētā vecumā ar konkrētām sūdzībām nonāk pie urologa, un ārsts vispirms vēlēsies noskaidrot, kur meklējams problēmas cēlonis. Izmeklēšanas taktiku nosaka vairāki faktori: vecums, simptomu smagums un ietekme uz dzīves kvalitāti.

Pacientiem līdz 50 gadu vecumam biežākais iemesls urologa apmeklējumam ir saistīts ar priekšdziedzera iekaisuma saslimšanām, savukārt pēc 50 – onkoloģija. Apakšējo urīnceļu simptomu gadījumā, kad aizdomas krīt uz LPH, sākotnēji ir svarīgi izslēgt aizdomas par onkoloģisku saslimšanu. 

Šim nolūkam pacientam veic digitāli rektālo izmeklēšanu, nosaka prostatas specifiskā antigēna (PSA) līmeni asinīs. Atsevišķos gadījumos veic arī transrektālu priekšdziedzera ultrasonogrāfiju. Ja diagnoze ir neskaidra, var izdarīt priekšdziedzera biopsiju.  

Ja darba diagnoze ir LPH, tad ir svarīgi saprast, cik būtiska ir šo simptomu ietekme uz pacienta ikdienu. Lai subjektīvās sajūtas objektīvi novērtētu, mēs pacientiem lūdzam aizpildīt standartizētas aptaujas, kuru rezultātus summējot, iegūst samērā skaidru redzējumu par problēmas nopietnību. 

LPH gadījumā ir svarīga rūpīga pacienta novērtēšana, jo simptomi mēdz būt maldinoši. Tas, ka pacientam ir samazināta urīna strūkla, nepilnīga urīnpūšļa iztukšošanās sajūta vai urīna aizture, nebūt uzreiz nozīmē, ka priekšdziedzera lielums nospiež urīna izvadkanālu, bet gan var liecināt par urīnpūšļa muskulatūras funkcijas zudumu. Šie ir ļoti būtiski jautājumi, uz kuriem būtu jārod atbilde, jo tas kardināli maina ārstēšanas taktiku. Šim nolūkam būtiski ir urodinamiskie izmeklējumi. Tie ļauj precīzi diagnosticēt, kur meklējams problēmas cēlonis.  

– Tātad vīriešiem ar LPH var būt urīna aizture?

– Urīna aizture jeb nespēja nolaist urīnu ir LPH galējais variants. Nereti tas notiek ar vīriem, kuri ilgstoši ir pacietuši dažādus apakšējos urīnceļu simptomus un tad vienā vakarā pēc pāris alus pudelēm «urīnpūslis aiziet ciet», un sākās panika, jo nevar pačurāt. 

Šos gadījumus mēs redzam uzņemšanas nodaļā, kur problēma jārisina akūtā kārtā: urīna katetrs dzimumloceklī vai urīnpūšļa punkcija caur vēdera priekšējo sienu.

Austrumu slimnīcā ir vienīgā neatliekamās medicīnas klīnika valstī, kur urologs pieņem 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. 

– Lai labāk izvērtētu prostatas veselību, pastāv starptautiskā prostatas simptomu skala (IPSS), kuru aizpildot, pacients objektīvi noskaidro, kāds ir viņa veselības stāvoklis. Pastāstiet par to sīkāk.

– Šī ir viena no populārākajām aptaujām Eiropas urologu vidū. Tās mērķis ir noteikt simptomu smagumu. 

Pacientam kopumā jāatbild uz astoņiem jautājumiem. Ar šo jautājumu palīdzību subjektīvās pacienta sūdzības tiek ieliktas mērāmos skaitļos. Tādā veidā tiek novērtēts, cik simptomi ir nozīmīgi. 

Katrs jautājums ir veltīts kādam konkrētam simptomam, novērtējot to ietekmi uz ikdienu skalā no 0–5. Galarezultātā iegūst skaitli, kas nosaka simptomu smagumu. Tādējādi ir iespējams definēt, vai šie simptomi ir viegli, vidēji vai smagi. Tas ārstam rada priekšstatu par to, kādā virzienā būtu jāskatās attiecībā uz terapijas izvēli. 

– Kā ārstē LPH?

– LPH ārstēšanā ir samērā plašas iespējas – no dzīvesveida maiņas līdz ķirurģijai. 

Piemēram, pacients sūdzas, ka viņš bieži ceļas naktīs, lai dotos uz tualeti. Šādā gadījumā varētu palīdzēt ieteikums pirms gulētiešanas nedzert šķidrumu. Ja tas nedod rezultātu, pacientam var tikt nozīmēti medikamenti. Vienas grupas medikamenti atslābina urīnpūšļa kakliņu un prostatas gludo muskulatūru. Savukārt citi iedarbojas uz hormonālajiem procesiem, tādā veidā samazinot prostatas izmērus. Ja ir iestājusies pilna urīna aizture, tad, iespējams, jādomā par ķirurģisku ārstēšanu. 

– Ja ārsts ir izrakstījis medikamentus, vai tas nozīmē, ka vīrietim tie būs jālieto visu mūžu? Vai tomēr viņš tos lieto tikai kādu laiku un tad pārtrauc?

– Ja preparāti sniedz terapeitisku efektu, tad tie jālieto ilgstoši. 

– Vai iespējams, ka LPH gadījumā nepieciešama operācija? 

– Ja LPH dēļ ir izveidojusies urīna aizture, tad zelta standarts ir ķirurģiska ārstēšana – transuretrāla priekšdziedzera rezekcija. Tas nozīmē, ka pacientam veic priekšdziedzera operāciju caur urīnizvadkanālu, tajā ievadot pildspalvas izmēra instrumentu un izgriežot visu vai daļu no dziedzera, tādā veidā samazinot spiedienu, ar kuru tas nospiež urīnizvadkanālu. Šādi samazinās pretestība, un urīnpūslis var vieglāk izvadīt urīnu. Ja priekšdziedzeris nav izņemts pilnībā, tad ar laiku tā apjoms atkal palielinās.

– Ko jūs vēlētos piebilst sarunas noslēgumā?

– Vīrietim ar LPH ir reāla iespēja nonākt situācijā, kad jālemj par ķirurģisku ārstēšanos. Iesaku pirms operācijas noskaidrot, vai tas vispār ir nepieciešams. Tieši tādam mērķim kalpo urodinamiskie izmeklējumi – lai ārstēšana un ķirurģiskā iejaukšanās būtu mērķtiecīga un jēgpilna.

Ilona Noriete ''Tautai un Veselībai''