par okeāna veselību::
Par nepieciešamību un iespējām glābt okeānu, kas ražo planētai Zeme skābekli
par okeāna veselību::
Par nepieciešamību un iespējām glābt okeānu, kas ražo planētai Zeme skābekli
Raugoties no kosmosa, mēs dzīvojam uz zilas planētas, kur aptuveni 70 % virsmas aizņem okeāns. Okeāns ir milzīgs, dziļš, žilbinoši zils un šķietami bezgalīgs ūdens plašums, kas ieskauj planētu, kuru mēs saucam par savām mājām. Tomēr līdz šim tikai 1 % okeāna ir bijis pakļauts jebkādam aizsardzības protokolam, un tikai 39 % okeāna ir atsevišķu valstu jurisdikcijā; tātad gandrīz divas trešdaļas okeāna atrodas ārpus valstu jurisdikcijas, un šai okeāna daļai nav stingras pārvaldības vai saskaņota aizsardzības režīma. Šo teritoriju ekspluatācija un degradācija aug augumā, bet kaitējumu okeānam nodara pārmērīga zveja, ķīmiskais piesārņojums, kalnrūpniecība, kuģniecība un klimata pārmaiņas.
Tā okeāna daļa, par kuru nevienam nav nekāda rūpe, kļuvusi par mežonīgajiem Rietumiem. Kas pirmais šādā vietā okeānā atnācis, tas pirmais pagrābj un izgrābj (piemēram, zivju, koraļu, krabju uc. krājumus), uzvarētājs ņem visu, šodien šeit, rīt citur - līdz vairs nav ko grābt, turklāt šī okeāna izlaupīšana notiek pilnīgi nesodīti. Trešdaļu nozvejotā zivju loma pat nenonāk līdz pārtikai, jo neatbilst standartam, nozvejotas ne tās zivju sugas, ne tas lielums; tā nozvejotais apjoms vienkārši papildina globālo atkritumu kalnu. Šī raksta autora viedoklis ir, ka ļaunāko kumulatīvo ietekmi un zaudējumus okeānam nodara kuģniecība, rūpnieciskā zveja, kā arī fosilo kurināmo ieguve no šelfa.
Rezultātā pēdējos simt gadus ir ieildzis pārmērīgas okeāna izmantošanas periods, kurā pārāk maz uzmanības tiek pievērsts dabas veselībai. Cilvēce nerēķinās ar turpmākajām paaudzēm, kuru izdzīvošanai ir vajadzīgs plaukstošs okeāns.
Tomēr šogad mūs sasniedza arī laba vēsts - pasaules valstis beidzot ir spējušas vienoties par okeāna aizsardzību. Šā gada 4. martā 193 valstis vienojās par ANO tāljūru (jeb atklātās jūras) saglabāšanas līgumu par okeānu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu (High seas treaty), kas ir Apvienoto Nāciju organizācijas Jūras tiesību konvencijas instruments.
Līgumu pieņēma ANO starpvaldību konferencē par bioloģisko daudzveidību ārpus valstu jurisdikcijas, šo konferenci vadīja Singapūras vēstniece Rēna Lī (Rena Lee). Līguma sagatavošanas beigu posmā tika izveidota augstu ambīciju koalīcija, kurā ietilpa ES, ASV, Apvienotā Karaliste un Ķīna, bet šīs koalīcijas apvienošanā milzu darbu ieguldīja Eiropas vides, okeānu un zivsaimniecības komisārs Virginijs Sinkēvičs no Lietuvas, kas vēlāk raksturoja nolīgumu kā "vēsturisku brīdi okeānam".
Līgums nodrošinās tiesisko regulējumu plašu aizsargājamo jūras teritoriju izveidei, lai pasargātu no savvaļas dzīvnieku un augu sugu izzušanas un sadalītu tāljūras ģenētiskos resursus. Līgumu iniciēja Greenpeace, un tā sagatavošana ilga 20 gadus.
Tagad es nedaudz pastāstīšu par okeāniem un jūrām.
Okeāns, fitoplanktons, milzu vīrusi un atmosfēras skābeklisMēs dzīvojam ar pārliecību, ka skābekli mums saražo mūsu meži. Patiesībā vairāk nekā pusi skābekļa atmosfērai saražo okeāna planktons, un okeāna ūdeņi absorbē aptuveni trešdaļu ogļaskābās gāzes (CO2) emisiju. Tādēļ šī raksta vienu daļu esmu nolēmis veltīt fitoplanktonam un milzu vīrusiem, kas mums ļauj dzīvot uz planētas Zeme.
Cilvēks nevarētu dzīvot uz mūsu planētas, ja vien ogļskābo gāzi no atmosfēras neaizvāktu okeāna fitoplanktons kopā ar milzu vīrusiem, kas šo ogļskābo gāzi apglabā okeāna dzīlēs.
1 litrs jūras ūdens no atklāta okeāna satur simtus tūkstošu eikariotu (organismi, kuru kodolā atrodas DNS) šūnu, miljonus prokariotu (neprecīzi, bet vieglāk saprotami būtu teikt - baktēriju) šūnu, kā arī daudzus miljardus vīrusu.
Sākumā nedaudz par milzu vīrusiem. Parasti par milzu vīrusiem sauc 200 nm lieluma daļiņas ar 100 000 bāzu pāru lielu genomu. Visus milzu vīrusus Starptautiskā vīrusu taksonomijas komiteja pieskaitījusi vīrusu ciltij Nucleocytoviricota. Pirmais atklātais milzu vīruss bija Acanthamoeba polyphaga mimivirus 1992. gadā, bet, tā kā tas bija tik liels, ka to varēja redzēt ar optisko mikroskopu, to uzskatīja par baktēriju. 2003. gadā franču pētnieki pierādīja, ka tas ir vīruss.
Lai vairotos, vīrusiem ir vajadzīgs dzīvs saimnieks un jāizmanto saimniekšūnas (parasti jau fitoplanktona - prokariota) vielmaiņa un olbaltumvielu sintēzes molekulārā tehnika. Vīruss iemājo šajā baktērijā, savairojas tādā apmērā, ka baktērija iet bojā. Vīrusi, kas savairojušies saimniekorganismā, pēc saimniekšūnas iznīcināšanas izdalās vidē. Bet iznīcinātā saimniekšūna ar tajā esošo organisko oglekli, slāpekli, fosforu un citiem trofiskiem resursiem kondensējas daļiņās, kas nogrimst okeāna dzīlēs kopā ar absorbēto ogļskābo gāzi.
Gan baktērijas, gan vīrusi, kas piesaista ogļskābo gāzi, bet vēlāk kā kondensētas daļiņas nogrimst okeāna dibenā, dzīvo atšķirīgā dziļumā. Šajā stāstā mūsu uzmanība vairāk vērsta uz epipelaģiskajā zonā (0-200 m) mītošajām baktērijām, ko sasniedz saules gaisma, - ultravioleto staru ietekmē fitoplanktons fotosintēzei izmanto jūras ūdenī izšķīdušo ogļskābo gāzi no atmosfēras. Fitoplanktons fotosintēzes procesā no šīs ogļskābās gāzes rada organiskas vielas, piemēram, glikozi.
Tad, kad vīruss nogalina fitoplanktonu, tā atliekas - kondensētās daļiņas veido agregātus, no atmosfēras jūras ūdenī izšķīdusī ogļskābā gāze jau kā organisks savienojums tiek sekvestrēts okeāna dzīlēs. Šo funkciju sauc par bioloģisko oglekļa sūkni. Tādējādi jūras ekosistēma pilda galveno funkciju klimata stabilitātes uzturēšanā.
Un vēl kāda atziņa - cilvēks uz planētas Zeme ir radies no okeāna dzīvās dabas. Tiesa, mums nav viegli iedomāties senci, kurš pirms vairāk nekā miljarda gadu ne tikai izbāza galvu no ūdens, bet ar spurām līdzīgām ekstremitātēm veica pirmos soļus prom no okeāna.
Okeāns kā cilvēces barotājs un izejvielu avots
Okeāni ir ļoti svarīgi cilvēku veselībai un labklājībai. Tie nodrošina cilvēkiem pārtiku un iztikas līdzekļus, bet okeāna ūdens, koraļi, baktērijas ir daudzu svarīgu ķīmisku produktu, rūpniecības produktu un medikamentu izejvielu avots.
Kā jau sākumā rakstīju, lielākā daļa okeāna atrodas ārpus valstu juridikcijas, ārpus mūsu ikdienas dzīves un pārvietošanās sfēras, tas sabiedrībai pārlieku viegli kļūst neredzams un nesaprotams, pat ja apzināmies, ka bez okeāna mēs vienkārši nevaram pastāvēt - nosmaktu. Okeāns nodrošina pārtiku miljardiem cilvēku, kā arī darbu un iztikas līdzekļus miljoniem citu cilvēku dažādās ar okeānu saistītās nozarēs, sākot no zvejniecības un akvakultūras līdz tūrismam, jūras transportam un atjaunojamajai enerģijai. Kaut Latvijā par klimata izmaiņām kā cilvēces ļaunprātīgu pienesumu planētai nav pieņemts runāt, tomēr tieši okeāns nav ļāvis cilvēkam pilnībā iznīcināt planētu - okeāns ir globālās sasilšanas absorbētājs un buferis pret klimata pārmaiņām. Ja cilvēks vēl vairāk izpostīs un piesārņos okeānu, okeāns tā vai tā izdzīvos, bet cilvēki bez skābekļa izmirs.
ANO tāljūru saglabāšanas līgums par okeānu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu (High seas treaty)Nozīmīgākais tāljūras (atklātās jūras) līguma aspekts ir tas, ka šis līgums ļaus valstīm starptautiskajos ūdeņos izveidot jaunas aizsargājamās jūras teritorijas. Tas ir reāls solis ceļā uz globālo aizsardzības mērķi 30x30, kas ietverts ANO Kunmingas un Monreālas globālajā bioloģiskās daudzveidības sistēmā. Atgādināšu - 2022. gada decembrī pieņemtajā Monreālas konvencijā valstis apņēmās līdz 2030. gadam aizsargāt 30 % okeānu, sauszemes un piekrastes teritoriju (Monreālas konvencija tiek saukta par 30×30 konvenciju).
Otrs nozīmīgākais jaunā tāljūras līguma elements ir cilvēka darbības ietekmes uz vidi novērtējums atklātā jūrā.
Līguma pieņemšana nebija viegls process - tā sagatavošana kā sarunas un okeāna aizstāvības pasākumi ilga 20 gadus. Tas, ka starp 193 valstīm vispār tika panākta vienošanās, ir milzīgs sasniegums. Viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem, kas līguma pieņemšanas laikā sašķēla jaunattīstības un attīstītās valstis, bija jautājums par to, kā taisnīgi sadalīt jūras ģenētiskos resursus un iespējamo peļņu. Šie ģenētiskie resursi, kas sastāv no dziļūdens jūras sūkļu, krilu, koraļļu, jūras aļģu un baktēriju ģenētiskā materiāla, piesaista arvien lielāku zinātnisko un komerciālo uzmanību, jo tos izmanto farmācijā un kosmētikā.
Eiropas Savienība solīja 40 miljonus eiro, lai veicinātu līguma ratifikāciju un tā ātrāku īstenošanu, tādējādi veidojot uzticību starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm.
Kāpēc līgums par tāljūras aizsardzību tomēr varam uzskatīt par itin labu izrāvienu, sargājot okeānu un planētu? Līgums nodrošinās jūras bioloģiskās daudzveidības aizsardzību un ilgtspējīgu izmantošanu teritorijās ārpus valstu jurisdikcijas. Pirmo reizi vēsturē tiks ieviesti noteikumi, lai efektīvi pārvaldītu un apsaimniekotu šo plašo zilo dabas teritoriju. Šis līgums nosaka atbildīgu jūras resursu izmantošanu.
Runa nav par dabas iesprostošanu rezervātos, bet gan par piesardzīgas pieejas piemērošanu, lai nodrošinātu, ka cilvēce neizsmeļ okeāna ekosistēmas un kaut ko atstāj ari rītdienai.
Jaunajā līgumā par tāljūras teritorijām ir noteikts, ka pirms jebkādas jaunas jūras resursu izmantošanas teritorijās ārpus valstu jurisdikcijas, ir jāizvērtē ietekme uz vidi. Līgumā iekļauti noteikumi, kas ļauj taisnīgi dalīties resursos, zināšanās, tehnoloģijās un ieguvumos no jūras resursiem. Okeāna resursus var izmantot visdažādākajos produktos, sākot no pārtikas piedevām un kosmētikas līdzekļiem līdz pat dzīvību glābjošiem medikamentiem; līgums paredz kartību gadījumos, kad turpmāko gaduu pētījumi var sniegt cilvēcei vēl nezināmu labumu.
Līgums ŗāda ceļakarti - kā veidot ilgtspējīgu zilo ekonomiku, no kuras labumu gūst gan cilvēki, gan daba. Pamatojoties uz līgumu tiks izveidota pušu konference (Cop), kas periodiski tiksies un liks dalībvalstīm atskaitīties par pārvaldību un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu.
Šo rindu autors ir Greenpeace biedrs, un, iespējams, ir ietekmējies no šīs organizācijas līderu viedokļa. Greenpeace šo līgumu apsveic, taču uzskata par kuslu sākumu starptautiskai sadarbībai okeāna aizsardzības jomā. Greenpeace uzskata, ka līgumā vēl ir daudz, kas uzlabojams. Jo īpaši tāpēc, ka esošās iestādes, kas atbildīgas par zvejniecību, kuģniecību un dziļūdens fosilo kurināmo ieguvi, var turpināt iesāktos darbus, neveicot līgumā paredzēto novērtējumu ietekmei uz vidi.
Savukārt Pasaules Dabas fonda (WWF) redzējums par līgumu ir gana optimistisks - šī organizācija uzskata, ka tas, kas notiek atklātā jūrā, vairs nebūs neredzams un nedzirdams.
Latvijas pienākums ir iespējami ātri ratificēt ANO tāljūru saglabāšanas līgumuLīgums stāsies spēkā tikai tad, kad to ratificēs vismaz 60 valstis, un šis process, visticamāk, prasīs vairākus gadus. Pēc tam reālais progress uz mūsu planēas būs atkarīgs no valstu līderu politiski drosmīgas rīcības. Lai šie līderi kaut nedaudz kustētos planētas veselības interesēs, visticamāk, būs jārīko intensīvas un pastāvīgas kampaņas, sabiedrībai būs jāizdara spiediens, lai no vieglu solījumu došanas valstu līderi pārietu pie daudz sarežģītākās izpildes, un visu laiku nemeklētu pārlieku lielus atkāpšanās soļus. Cīņa par okeāna dzīvību un pret sugu daudzveidības mazināšanos okeānā ir itin viegli salīdzināma ar klimata kontroles politiku, kur pār globālajām interesēm joprojām dominē nacionālās un reģionālās intereses.
Pasaules valstu valdībām un pilsoniskajai sabiedrībai tagad ir jānodrošina, lai nolīgums tiktu pieņemts, ātri stātos spēkā un tiktu efektīvi īstenots, lai aizsargātu tāljūras bioloģisko daudzveidību.
Tad nu es vēršos pie zaļi domājošajiem Saeimas deputātiem Uģa Rotberga, Edgara Tavara, Armanda Krauzes, Janas Simanovskas un citiem - zaļi domājošu deputātu 14. Saeimā netrūkst - ar aicinājumu - strauji ratificēt ANO tāljūru saglabāšanas līgumu par okeānu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu (High seas treaty). Būtu taču labi, ja skābekļa uz zemeslodes pietiktu ne tikai mums, bet arī mūsu mazmazbērniem.
