Daudzi vecāki pēdējās dienās ir šokēti par mācību materiālu, kurā pamatskolas bērniem stāsta par “bezdzimuma cilvēkiem”, “plūstošo dzimumu” un “piedzimšanu nepareizajā ķermenī”. Manuprāt, vecāku iebildes šoreiz ir ne tikai pamatotas, bet šī ir vieta, kurā būtu nepieciešams iejaukties iespējami aktīvi un nopietni. Jo šajā gadījumā nav diskusiju par to, vai bērniem kaut ko vajadzētu vai nevajadzētu zināt - par seksualitāti, ķermeni vai dažādību.
Šeit ir diskusija, kā bērni tiek ietekmēti un veidoti. Un tā nav nekāda joka lieta - ietekmēt bērnu idejai par to, ka viņš varētu būt piedzimis nepareizā ķermenī. Tādēļ, ka šīs idejas tālākajā realizācijā stāv ārkārtīgi nopietnas un neatgriezeniskas iejaukšanās šajā ķermenī - gan hormonālā, gan ķirurģiskā veidā. Pārmaiņas, kuras ne tikai rada psihiski traumētus jaunus cilvēkus ar izkropļotiem ķermeņiem un dzimumorgāniem, bet arī psihiski traumētus cilvēkus, kuriem šīs pārmaiņas nav devušas ārstu un aktīvistu solīto laimes izjūtu.
Mēs to redzam no Eiropas valstu un ASV pieredzes, kur aizvien biežāk jaunieši vēršas tiesā pret ārstiem, kuri veikuši šādas pārmaiņas viņu ķermeņos nepilngadīgā vecumā. Mēs to redzam pētījumu datos, kas nav spējuši pierādīt jebkādus pozitīvus ieguvumus šādām dzimuma korekcijām. Tas ir iemesls, kādēļ pat valstis, kuras vēsturiski bijušas izteikti liberālas šajos jautājumos - piemēram, Zviedrija un Norvēģija -, ir apturējušas nepilngadīgo jauniešu pubertātes bloķēšanu.
Tikmēr Latvijā, ierasti atpaliekot no pasaules tendencēm par aptuveni 10 gadiem, mēs mēģinām atvērt zaļu koridoru šai acīmredzami kaitīgajai, ētiski stipri apšaubāmajai un klaji pseidozinātniskajai medicīnas praksei.
Ja jūs bērniem īsi pirms pubertātes dosiet ideju, ka cilvēks var piedzimt nepareizā ķermenī, tad jūs iegūsiet diezgan daudz bērnu, kuri pubertātes grūtības, sava ķermeņa pārmaiņas, problēmas identificēties sāks interpretēt kā atrašanos nepareizā ķermenī. Ja jums būs bērni, kuri savas identitātes un pieaugšanas problēmas interpretēs kā atrašanos nepareizā ķermenī, tad jums būs pusaudži (īpaši pusaugu meitenes, jo viņām ķermeņa pārmaiņu pieņemšana ir dabiski sarežģītāka), kas vēlēsies šo ķermeni mainīt. Ar hormoniem. Ar operācijām. Ar atbalstošiem vienaudžiem un pieaugušajiem, kas viņus uzmundrinās par “drosmi” un sniegs piederību īpašai cilvēku grupai, kuri cīnās par taisnību un tiesībām pasaulē - viss tas, kas pusaudžu vecumā ir psiholoģiski svarīgi un vajadzīgi. Īpaši, ja pusaudzis jau ir ar kādām mentālās veselības problēmām, sociāli izolēts vai nelaimīgs.
Mums tam ir skaidri pierādījumi datos un skaitļos. Pēdējās desmitgadēs visā Eiropā un ASV pēkšņi strauji pieaudzis (daudzus desmitus reižu) pusaugu meiteņu skaits, kuras vēlas mainīt dzimumu. Liels skaits šo meiteņu ir ar autiskā spektra traucējumiem. Vairumam ir kādas citas mentālās veselības problēmas. Viņas visas cer, ka pārtapšana par zēnu vai kādas citas dzimumidentitātes pieņemšana (dzimumiem nepiederīgā, plūstošā vai kvīra) atrisinās diskomfortu un problēmas, ļaujot justies veselām, pieņemtām un laimīgām.
Šo solījumu uztur vesela ap dzimumkorekciju apaugusi industrija - no sociālo tīklu influenseriem, nevalstiskajām organizācijām līdz farmācijas kompānijām, kuras šādi iegūst ienesīgus pacientus mūža garumā un par ko jau citviet ir risinājušies daudzu miljonu tiesas procesi. Tostarp par krāpšanu un nepatiesas informācijas sniegšanu.
Arī Latvijā ir šī tendence - Latvijas Bērnu psihiatru asociācijas vadītāja ir viena no aktīvākajām dzimummaiņas proponētājām. Un Latvijā psihiatri uzstāj, ka pubertātes bloķēšana bērniem ir nevainīga intervence, kuras laikā “bērns varēs tikt skaidrībā” par savu dzimumu.
Tā, protams, ir maldināšana, jo šīm ķīmiskajām vielām ir gan nopietna ietekme uz bērna attīstību, tostarp neauglības riskiem, gan arī praktiski vienmēr tām seko arī hormonterapija un krūšu amputācija - dati skaidri parāda, ka šādā veidā bērni tiek tikai iedrošināti tālākajam tranzīcijas procesam.
Tas ir iemesls, kāpēc jau pieminētā Zviedrija, Norvēģija, arī Lielbritānija ir ierobežojusi šo procedūru kā zinātniski nepamatotu un kaitējošu. Kaut kādu iemeslu dēļ Latvijas psihiatriem tomēr tas nešķiet svarīgs arguments, un neviens pret to skaļi neiebilst.
Tas gan saprotams, jo jebkuri mēģinājumi iebilst vai pieprasīt zinātnisku pamatojumi parasti noslēdzas ar demonstratīvu ignoranci vai skaļiem uzbrukumiem un mēģinājumiem apšaubīt speciālistu reputāciju. Ar to sociālajos tīklos nodarbojas gan virkne skaļāku transpersonu aktīvistu, gan jau pieminētās psihiatru asociācijas.
Es patiesībā esmu diezgan drošs, ka lielākā daļa manu kolēģu - psihologu, psihoterapeitu un pat bērnu psihiatru - diez vai privātās sarunās uzstātu, ka labākā atbilde uz pusaugu meiteņu problēmām ar ķermeņa pieņemšanu un identifikāciju ir padarīt viņas neauglīgas, injicēt vīriešu dzimumhormonus un amputēt krūtis. Taču publiski to paust var nozīmēt sastapties ar mobingu publiskajā vidē un izslēgšanu no speciālistu loka, kas nozīmē arī zaudēt iespējas strādāt valsts sistēmā, slimnīcās, startēt valsts iepirkumos u.tml.
Tikai situācijā, kur speciālisti baidās paust savu viedokli karjeras dēļ, mēs varam nonākt pie rezultāta, kur skolā bērniem ar nopietnu seju māca par iedzimšanu nepareizos ķermeņos. Un kur psihiskās veselības aprūpe nozīmē piedāvāt bērniem neatgriezeniski mainīt savus ķermeņus, lai tie atbilstu bērna psihiskajai fantāzijai, nevis bioloģiskajai realitātei. Tas būtu līdzīgi kā piedāvāt meitenēm, kuras cieš no anoreksijas, saukt par "resnulēm" un veikt tauku atsūkšanas operācijas, jo viņas nespēj pieņemt savu ķermeni un redz to citādāk nekā realitātē. Bet neviens saprātīgs cilvēks taču tā nedarītu...
Tad ko darīt? Īpaši vecākiem, kuriem aug bērni un kuri nevēlas sastapties ar šādu situāciju. Kā to zinās katrs no mums, kurš starp tuviniekiem vai profesionālajā darbā saskāries ar šiem pusaudžiem - tā ir viena no smagākajām pieredzēm, kuru ģimenei var nākties piedzīvot.
Vispirms, manuprāt, ir svarīgi nezaudēt veselo saprātu un par spīti jebkādiem draudiem un politiskiem spiedieniem, balstīties zinātniskos faktos, nevis sociālo aktīvistu metaforās.
- Neviens bērns nevar piedzimt nepareizā ķermenī. Tā ir drīzāk kvazireliģiska, nevis zinātniska ideja.
- Neviens bērns nav pelnījis, ka viņu sauc kā bedzimuma priekšmetu par “tas”, lai arī to piedāvā IZM mācību materiāls.
- Nav tādas lietas kā bezdzimumu cilvēki. Dzimums nav plūstošs un mainīgs. Nav iespējams “atklāt” savu patieso dzimumu vairāk kā “atklāt” patieso vecumu vai svaru. Tas gan nenozīmē, ka to būs viegli pieņemt.
- Katram bērnam ir viens dzimums. Ar 99.98% precizitāti to var noteikt ārsts uzreiz pie dzimšanas.
- Drēbju izvēle, rotaļlietas, kosmētika, romantiskās intereses var būt dažādas kā zēniem, tā meitenēm. Neviena no izvēlēm nenozīmē, ka jūsu bērns ir piedzimis nepareizā ķermenī.
- Pubertātes bloķēšana nav atgriezeniska. Nav nekādu pierādījumu, ka dzimuma maiņa samazinātu bērnu psihiskās veselības problēmas. Hormonterapija neglābj pusaudžus no pašnāvības riskiem. Ar šo psihiatri nereti biedē bērnu vecākus, bet tā ir vienkārši maldināšana, kas nebalstās datos.
- Tas, ka bērns kaut ko nepieņem, nenozīmē, ka tas uzreiz ir jāmaina. Īpaši, ja runa ir par bērna ķermeni. Un īpaši, ja pārmaiņas ir tik neatgriezeniskas un potenciāli kropļojošas.
- Sava ķermeņa nepieņemšana ir psiholoģiska problēma, nevis psiholoģisks dzimums.
- Pusaudži saskaras ar virkni psiholoģiskās veselības problēmu - depresiju, trauksmi, ēšanas traucējumiem, arī ķermeņa nepieņemšanu. Nevienā citā gadījumā mēs taču viņus neārstējam ar hormoniem vai, griežot nost ķermeņa daļas, kuras viņiem rada diskmofortu. Ir iespējams atbalstīt pusaudžus daudz drošākos, terapeitiskākos un saprātīgākos veidos.
Labā ziņa ir tā, ka pasaule izskatās sāk lēnām pārdzīvot šo pseidozinātnes vilni un saskaras ar sekām, ko tas ir izaisījis. Par šo tēmu izskan aizvien vairāk kritikas, tostarp no dažādām speciālistu un ārstu organizācijām.
Arī dažas pieaugušo transpersonu organizācijas sāk iebilst, ka viņus asociē ar bērnu konvertēšanu dzimumkorekcijas pacientos. Norisinās tiesu prāvas pret mediķiem, kas šādu pieeju ir proponējuši. Tiek pieņemti aizliegumi īstenot pubertātes bloķēšanu jauniešiem.
Tas liek domāt, ka arī līdz Latvijai šīs tendences nonāks. Taču pagaidām izskatās, ka vērts būt uzmanīgiem par to, kurā skolā bērns mācās, kādas nevalstiskās organizācijas tur darbojas un māca un kādas pārliecības speciālists strādā ar pusaudzi, kurš nonācis grūtībās. Lai izdodas atrast tādus, kas atbilst gan Jūsu ģimenes, gan zinātnes redzējumam un pārliecībām!
