Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze, klimata krīze, jauniešu mentālās veselības krīze, ekonomikas krīze…. Taču manuprāt, mums patiesībā ir tikai viena, galvenā un svarīgākā krīze – un tā ir attiecībās.
Es savā profesijā ar to saskaros diezgan jūtami. Naids vai vismaz nepatika pret problēmbērniem ir plaši izplatīta mūsu sabiedrībā un sastopama arī profesijās, kur strādā ar viņiem (varbūt pat tur visvairāk). Bērns, kam vajadzīga drošāka klase vai prasmīgāka skolotāja, ir ģimenes problēma. Vai izlaistība. Vai diagnoze.
Pusaudzis, kurš aug bez vīriešu klātbūtnes, nespēj ieraudzīt savu vietu dzīvē un taisa mēslus, ir mammas problēma. Vai gēni. Vai narkotikas. Vai ko tad tur vispār var gribēt, un tā jau nav atrisināma problēma. Ja nu galīgi striķi trūkst, tad šie bērni kļūst par policijas, sociālo dienestu, psihiatrijas un citu institūciju problēmu. To sāk risināt multi-institucionāla sadarbības komanda. Risinājumam ir nepieciešama daudzdimensionāla, kompleksa pieeja (vislabāk kāda struktūrfonda ietvaros) un desmit nodrošinātas psihologa konsultācijas. Bet galvenais, protams, ir prevencija, lai līdz tam nemaz nenonāktu… Tikmēr tas bērns, kas līdz tam ir nonācis, nekad īsti nekļūst par mūsu problēmu. Tādā ziņā, ka personiski.
Bet bezpersoniskas institūcijas nekad neatrisinās personisku attiecību problēmas. Es dziļi esmu pārliecināts, ka visam šim pamatā ir attiecību plaisa. Kādas ir sabiedrības attiecības ar ģimenēm, kas prasa no mums vairāk, jo pašas netiek galā? Ar pusaudžiem, kas mums pretojas pat tad, kad mēs vēlam tiem labu? Ar bērniem, kas nav mūsējie, vai kuri nav pierakstīti mūsu pašvaldībā, vai kuriem nav piešķirts atbalsta pasākumu kods. Vai kurus vecāki nav laikus aizveduši pie labiem speciālistiem, un par spīti MK noteikumos ierakstītajam, nav iemācījuši tiem lasīt un mācīties, un uzvesties, un cienīt pieaugušos, un būt patriotiski noskaņotiem, un celties uz skolu no rītiem priecīgiem ar mājasdarbiem izpildītiem…
Vai mēs to redzam kā ģimenes atbildību, kurā mēs varam iesaistīties kā institūcijas un eksperti likumā noteiktajās kārtībās. Mācot. Sodot. Ierobežojot.
Vai arī mēs bērnus redzam kā mūsu kopienas, sabiedrības atbildību, kur klasē haju sacēlušais, neuzvedīgais bērns vai parka stūrī ar sliktiem nodomiem paklīdušais tīnis nav tās vienas vientuļās mammas, bezatbildīgā tēta, vai kaut kādas mītiskas neesošās atbalsta sistēmas, bet arī mūsu dalītā vaina un problēma.
Un tad mēs to arī līdzdalām personiski.
Ienīst vai noniecināt var tikai to, ar kuriem nav personisku attiecību. Mūsdienās mēs aizvien vairāk pārvēršam cilvēciskas nodarbes institūcijās, kurās attiecības kļūst aizvien neiespējamākas.
Bērnus audzina skolu institūcijas ar lielām klasēm, kuras mēs mēģinām padarīt aizvien lielākas.
Palīdzību sniedz institucionalizēti sociālie dienesti, kuru kapacitāte ir vienmēr tikai audzējama.
Bērnu pieaugšanas problēmām mēs aizvien atbildam ar aizvien pieaugošiem kvantumiem medikamentu, kas neprasa nekādas personiskas attiecības.
Un pat psihoterapeitiskais atbalsts – sabiedrības pēdējais, profesionalizētais tuvo attiecību bastions, kas mēģina kompensēt pašķīdušās radniecības, reliģijas un citu kopienu struktūras – kļūst masveidīgi štampēta visiem pēc kārtas, dienestu noteiktajos skaitos un formās, atbilstoši virspusēji un tehnokrātiski.
Kā nepazaudēties šādā laikā un pašam nekļūt vēsam un atsvešinātam kā sociālo tīklu algoritmam?
Šodien mēs svinam Lieldienas. To stāsta centrā ir milzīgs paradokss. Kāds, kuru visi atmetuši, pazemojuši, nogalinājuši un aizmirsuši, pēkšņi ienāk atpakaļ dzīvē.
Un kļūst par šīs dzīves lielāko notikumu. Kā tas varēja notikt?
Atgādināšu, ka Jēzum pirms soda izpildes bija iestājusies attiecību krīze – aizbēguši draugi un mācekļi, sekotāji atsekojuši, atbalstītāji kancelējuši. Viņa atgriešanās arī nenotika caur institūciju atbalstu – tās viņu drīzāk nogalināja. Bet Viņš atgriezās caur ļoti dzīvām, ļoti īpašām un ļoti personiskām attiecībām ar kaut ko lielāku un augstāku.
Domāju, no šī mūsu kultūras tūkstošiem gadu nestā stāsta, mēs šodien joprojām svinam divas lietas.
Apziņu, ka cīņa par dzīvi nekad nebeidzas: mēs nekad nezinām, kurš pazudīs un kurš dzīvē atgriezīsies, un bieži tieši visvairāk norakstītie piedzīvo spilgtākās augšāmcelšanās epizodes.
Un to, ka mēs varam izdzīvot tumšākos kritienus un dažādākā veida nāves, kamēr esam dzīvās, personiskās attiecībās ar ko augstāku un lielāku par sevi. Ideju, mērķi, pārliecību vai ticību. Bet kaut ko tiešām svarīgu, ārpus mūsu mazās ikdienas pasaules un ierobežotās uztveres esošu.
Tieši to ietver senais Lieldienu sveiciens, kuru cilvēki simtiem gadu ir teikuši viens otram šajās dienās: “Kristus augšāmcēlies” – lai izdodas izveidot un pieredzēt tādas attiecības, kuras palīdzēs izdzīvot, un nest labāku dzīvi arī citiem.
No Facebook
