Lai gūtu pieredzi, slimnīcas traumatologi Uldis Ārgalis un Mārtiņš Reteris izgāja apmācību Dānijā, pie viena no Eiropā zināmākajiem šīs operācijas atbalstītājiem un veicējiem – profesora Andersa Troelsena –, informē LRS sabiedrisko attiecību speciāliste Indra Grase.
Līdz šim uzskatīja, ka daļēja ceļa locītavas endoprotezēšana nav lietderīga – ja reiz operē, tad jānomaina viss celis, stāsta U. Ārgalis. Taču pēdējā laikā pasaulē ārstu kongresos notiekot intensīvas diskusijas, kur mediķi apspriežot katras metodes priekšrocības un ieguvumus.
Patlaban šajā jomā ir vērojama tendence izmantot mazinvazīvās ķirurģijas metodes un arvien lielāku popularitāti gūst daļēja ceļa locītavas endoprotezēšana, uzsver pieredzējušais traumatologs.
”Agrāk pacienti, kas nonāca līdz operācijai, bija slimāki. Viņu ceļi bija vairāk deformēti. Tur nevarēja pielietot daļējo protezēšanu, jo celis bija tik nodilis, ka vajadzēja to mainīt pilnībā. Tagad, pateicoties diagnostikai, cilvēki līdz operācijai nonāk agrīnāk, kad celis ir sadilis tikai daļēji – pārsvarā tā ir ceļa iekšējā jeb mediālā puse. Līdz ar to arvien populārāka kļūst daļēja protežēšana, kad jānomaina tikai ceļa locītavas mediālā puse,” skaidro U. Ārgalis.
”Turpmāk tiem cilvēkiem, kuriem šī operācija būs pielietojama, mēs nozīmēsim daļējo ceļa protēzi. Bet tiem, kas neatbildīs kritērijiem, kam ir pārāk liels nodilums vai pārāk lielas deformācijas, – tiem nozīmēsim līdzšinējo praksi,” rezumē U. Ārgalis.
Uzdevām dakterim Uldim Ārgalim dažus jautājumus, kas potenciālos pacientus varētu interesēt visvairāk.
– Kāds ieguvums pacientiem, ja tiek endoprotezēta tikai daļa no ceļgala?
– Īsāks rehabilitācijas periods, funkcionāli labāk strādājošs celis, kā arī mazāk komplikāciju. Pēc šīs operācijas pacients var jau tajā pašā vai nākošajā dienā doties mājās.
Ārzemēs ir pat radīts tāds termins ”aizmirstais celis”, ar ko apzīmē situāciju, kad pēc ceļa locītavas nomaiņas pacients jūtas tik labi, ka var lietot jauno locītavu bez ierobežojumiem,
par to pat nepiedomājot. Pēc pilnas ceļa protezēšanas ”aizmirstais celis” ir daudz retāk, jo dažkārt pilnībā protezētu celi, pat pie veiksmīgas operācijas, cilvēks nejūt kā savējo.
Ja runājam par pilnu ceļa protežēšanu, tad pasaulē vidēji līdz pat 20% jeb viena piektā daļa operēto pacientu nav pilnībā apmierināti ar rezultātu. Viņam nesāp, viss ir it kā kārtībā, bet cilvēks jūt, ka tas nav viņa celis, ka tas nefunkcionē tā, kā viņš bija iedomājies.
Turpretī pēc daļējas ceļa endoprotēzes implantācijas, apmierinātības procents ir daudz augstāks.
– Tipisks osteoartrīta pacients, iespējams, ir vecāks, taču daudziem pirmie simptomi parādoties jau 30–40 gados?
– Kādreiz uzskatīja, ka šī operācija paredzēta gados jaunākiem cilvēkiem un senioriem tā neder. Tagad – tieši pretēji – arī gados vecākiem cilvēkiem tā ir piemērota jau iepriekš uzskaitīto ieguvumu dēļ. Tas ir tas, ko viņiem vajag, – mazinvazīvu operāciju –, nevis lielu operāciju ar lielākām komplikāciju iespējām.
Var piemērot arī cilvēkiem ar lieko svaru, bet tas nozīmē grūtāku operāciju, vairāk sarežģījumu un ilgstošāku atveseļošanos. Diemžēl ir ļoti daudz pacientu ar lieko svaru un locītavu slimībām.
– Vai visos gadījumos, ja sāp celis, jāveic operācija?
– Vispirms jānāk uz konsultāciju pie ārsta traumatologa, kurš noteiks, kādu ārstēšanas metodi konkrētajā gadījumā vajadzēs pielietot. Taču protezēšana nekādā gadījumā nav pirmais ārstēšanas paņēmiens, kuru izvēlēties. Drīzāk pretēji – pēdējais.
Protezēšana būtu jāveic tikai tad, kad ir izmēģināti citi ārstēšanas paņēmieni – fizioterapija, injekcijas locītavās.
Tikai tad, ja nekas nepalīdz, var veikt endoprotezēšanu. Daļēja ceļa locītavas endoprotežēšana ir valsts apmaksāta operācija un pacients sedz tikai pacienta līdzmaksājumu.
”Arī pasaulē sāk par to runāt, ka tā ir labāk, un arī mums jāseko medicīnas attīstībai,” norāda U. Ārgalis.
