Viss ir dārgs! Pārtika, energoresursi, zāles. Pārtikas grozā varam ielikt citus, lētākus produktus, varam taupīt, nelietojot elektroierīces, dzīvoklī noregulēt zemāku temperatūru, ierobežot pārvietošanos ar automašīnu, taču ir viena preču kategorija, no kuras atteikties nav iespējams: lai saglabātu veselību un pat dzīvību, nedrīkst atteikties no ārsta izrakstīto zāļu lietošanas. Budžeta līdzekļi, tāpat kā nodokļu maksātāju daudzums, mūsu valstī ir ierobežoti, tomēr viens no efektīvākajiem veidiem, kā valsts var rūpēties par savu iedzīvotāju veselību, ir medikamentu apmaksa, iekļaujot tos kompensējamo zāļu sarakstā. Jo zāļu atbildīga un līdzestīga lietošana var ļaut saglabāt veselību un izvairīties no iedzīvotāju nokļūšanas slimnīcā, kas valstij izmaksātu daudz vairāk.
Latvija nav ne Lietuva, ne Igaunija
Mums bieži patīk salīdzināties ar kaimiņvalstīm Igauniju un Lietuvu. Dažkārt tas ir pamatoti, tomēr citreiz jāatceras, ka katrā valstī ir cita tirgus situācija – lielums, iedzīvotāju skaits un blīvums, nodokļu sistēma u. c., dažādi likumi, ekonomikas apjomi, cita budžeta izdevumu struktūra. Ko tas nozīmē? Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvija veselības aprūpē kopumā iegulda mazāk līdzekļu, un mūsu iedzīvotājiem tādēļ, salīdzinot ar kaimiņvalstīm, lielāka daļa izmaksu jāsedz no savas kabatas, piemēram, jāmaksā par zālēm vairāk nekā kaimiņvalstīs. Ja 2021. gadā Latvijā valsts kopējie veselības aprūpes izdevumi uz vienu iedzīvotāju bija 994 eiro, tad Lietuvā – 1179 eiro, Igaunijā – 1436 eiro.
Līdzīga situācija ir kompensējamo zāļu budžetā – valsts piešķirtais finansējums zāļu kompensācijai uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir 107 eiro, Igaunijā – 159 eiro, Lietuvā – 162 eiro. Tas nozīmē, ka Latvijas zāļu kompensācijas budžets ir vismaz par 34% mazāks nekā kaimiņos. Mūsu kompensācijas sistēmā ir arī būtiski mazāk diagnožu un to ārstēšanai paredzēto medikamentu nekā kaimiņiem.
No jau tā mazā kompensācijas budžeta daļa vienkārši tiek pārlikta atpakaļ citā valsts kabatā, nomaksājot pievienotās vērtības nodokli (PVN), kas Latvijā kompensējamām zālēm ir 12% (Igaunijā – 9%, Lietuvā – 5%), realitātē vēl samazinot iespējas pacientiem iegādāties medikamentus. PVN samazināšana medikamentiem nekādi nevar tikt saistīta ar jautājumu par PVN pārtikai – farmācija ir regulējama nozare, un valsts nosaka to, kā veidojas zāļu cenas.
Risinājums – kompensācijas sistēmas paplašināšana un PVN mazināšana
Meklējot zāļu cenu samazināšanas iespējas Latvijas iedzīvotājiem, visreālāk ir lūkoties kompensācijas sistēmas virzienā. Tieši valsts kompensējamo medikamentu saraksta paplašināšanai gan ar jaunām diagnozēm, gan ar jauniem, tai skaitā inovatīviem, medikamentiem būtu vislielākā loma zāļu cenu samazināšanā iedzīvotājiem. Ja mēs tuvotos Lietuvai un Igaunijai šajos skaitļos un apjomos, Latvijas pierobežas iedzīvotājiem nenāktos sociālajos tīklos sašutumā salīdzināt sistēmiski un praktiski nesalīdzināmās zāļu cenas, piemēram, Latvijā un Lietuvā, jo Lietuvā ir daudz vairāk diagnožu, kuru ārstēšanai paredzētās zāles kaimiņvalsts saviem iedzīvotājiem kompensē.
Otra būtiska iespēja mazināt iedzīvotāju izdevumus par zālēm ir jau minētā PVN samazināšana visiem medikamentiem, kaut pielīdzinot to kompensējamo medikamentu likmei, vai arī mazināt kompensējamo medikamentu PVN likmi līdz Igaunijas un Lietuvas līmenim.
Šis laiks aptiekām un farmaceitiem, tāpat kā daudzām citām nozarēm, nav bijis vienkāršs – gan "Brexit" un Covid-19 pandēmija, gan Krievijas izraisītais karš Ukrainā veicinājis dažādas krīzes, tajā skaitā Eiropas valstīs vērojamo pastāvīgo medikamentu trūkumu, tomēr aptiekas vienmēr bijušas pirmajās līnijās, un risinājumi ir rasti. Jau minēts, ka Latvijā farmācijas nozare ir stingri regulēta – zāļu cenas veido dažādas komponentes, tajā pašā laikā aptieku pusē tās nav mainījušās pat kopš 2005. gada, taču citas izmaksas pa šiem gadiem gan daudzkārt augušas.
