Latvijas farmaceitiskās asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča.Publicitātes foto.
Viesojoties skolu karjeras dienās gadu no gada, katru reizi skolēniem stāstu, cik izglītots ir farmaceits un kas ir farmaceitiskā aprūpe. Speciālā lekcijā par nākotnes profesijas izvēli pieminu to, ka farmaceits a priori ir ar maģistra grādu, izglītots farmakoloģijā, un cilvēks, kurš šajā informācijas telpā visvairāk zina par zālēm – kam tās paredzētas, ko ar kuru var aizvietot, kas pret ko palīdz.
Stāstu, kas ir farmaceitiskā aprūpe – ka tā sastāv ne tikai no medikamenta izsniegšanas un mijiedarbības ar klientu, bet arī no farmaceita iepriekš veiktas medikamentu pasūtīšanas, pieņemšanas, izvietošanas, derīguma termiņa pārbaudes, verifikācijas procesa, kas tiek veikts katram iepakojumam. Stāstu, ka brīžos, kad zāļu nav (jo tā mēdz gadīties arvien biežāk, turklāt – visā Eiropā), farmaceits, ja, vien ir pieejama aktīvā viela, tās prot izgatavot, ka prot arī nokonsultēt, kādas bezrecepšu zāles vai medicīniskās ierīces jāizvēlas vienkāršākas saslimšanas gadījumā – ja ir iesnas, kakla sāpes vai klepus.
Atgādinu arī par Covid-19 pandēmijas laiku, kad aptiekas bija vienīgās nepārtraukti pieejamās iestādes, kurās bija sastopams veselības aprūpes sistēmas darbinieks – farmaceits. Visas minētās darbības un vēl daudz citu neredzamu un tik vienkārši neizstāstāmu aptiekās veic farmaceits un viņa komanda. Bieži vien aptiekas komandā strādā arī daudz citu speciālistu, kuri ikdienā nodrošina to, lai iedzīvotāji pie saviem medikamentiem tiek pēc iespējas bezproblemātiskāk, piemēram, IT speciālisti, kas ikdienā cīnās ar e-veselības (ne)darbību vai farmaceita asistenti, kas farmaceita uzraudzībā nodrošina aptiekas darbības nepārtrauktību.
Turklāt šobrīd aptieku uzņēmums un/vai farmaceits algu nopelna pats – valsts nedotē, neapmaksā aptiekas sniegtos pakalpojumus (iedzīvotājus valsts gan atbalsta, veidojot kompensējamo zāļu sarakstu – samaksā par medikamentiem tām diagnozēm, kurām zāles valsts izpratnē iedzīvotājiem visvairāk nepieciešamas).
Kādā noteiktā stundā labi strādājošas aptiekas netālu no iedzīvotāju mājām varētu kļūt arī par vietām, kur iespējams nodrošināt decentralizētu pakalpojumu sniegšanu jebkāda apdraudējuma gadījumā, taču ir jautājums – vai tāda pati izpratne par sistēmiskumu ir arī valsts amatpersonām? Potenciāli speciālas infrastruktūras izveidošanai, uzturēšanai un attīstīšanai jāpieņem valstisks lēmums un jāparedz finansējums: tas vispirms jāieplāno, turklāt par to, ka šāda rīcība iecerēta, vispirms jāvienojas abām pusēm, jāparedz nepieciešamais, lai, piemēram, medikamentus varētu nodrošināt ilgākam laika posmam u.tml. Tam visam nepieciešami lēmumi, līdzekļi un resursi arī no komersanta puses.
Latvijas farmaceitiskās asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča.Publicitātes foto.
Pirms nedēļas ministrija nozarei sniedza savu jaunāko skatījumu uz iepriekš pasludināto zāļu cenu reformu. Lai samazinātu zāļu cenas par 15-20%, jo īpaši dārgajām zālēm, ideja ir noteikt vienādu uzcenojumu visiem recepšu medikamentiem, bet samaksu par farmaceitisko aprūpi dalīt, piemērojot lielāku samaksu par receptes apkalpošanu aptiekām, kas apdzīvotās vietās atrodas vienas pašas. Īstenojot piedāvāto reformu, lielākais ieguvējs no dārgu medikamentu izplatīšanas būs tieši valsts, jo PVN daļa zāļu pārdošanas gala cenā būs ievērojami lielāka par visu medikamentu izplatīšanā iesaistīto komersantu uzcenojumu kopsummu.
Piemērojot dārgajām zālēm pašizmaksai neatbilstošu uzcenojumu nacionāla līmeņa aptiekām un apgādes uzņēmumiem, tieši valsts pīrāgs 12% apjomā būs visai ievērojams, kamēr zāļu izplatīšanā iesaistīto uzņēmumu kopējais uzcenojums šajā segmentā nesasniegs pat vienu procentu – tas ir diezgan vienkārši aprēķināms. Turklāt, pagaidām nav nekādas informācijas par to, kā reforma skars tos 94% ārvalstu zāļu ražotāju, kuru zāles ikdienā nonāk aptiekās Latvijā, vai arī turpmāk ražotāji varēs turpināt palielināt deklarētās zāļu cenas bez jebkādiem ierobežojumiem, tālab ilgtermiņā pacientus var sagaidīt zāļu cenu pieaugums.
Pašlaik ministrijas piedāvātā sistēma, lai gan veidota vienkāršota, tomēr ir nevienlīdzīga un arī neprognozējama – tā pastarpināti vēsta, ka darbs aptieku nozarē ne tikai nebūs vērsts uz attīstību, nav paredzēts domāt pat par tuvāko nākotni. Medikamentu cenu samazināšana, lai gan kopumā atbalstāma, nedrīkst kļūt par pašmērķi – nepārdomāti veidota, tā nes līdzi visdažādākos aspektus, piemēram, zāļu fiziskās pieejamības samazināšanos – deficītu, pat medikamentu “aiziešanu” no sīkā nepievilcīgā Latvijas tirgus, nespēju veidot vai pievienoties kritiskajai infrastruktūrai u.c.
Nevienā vien valstī jau tagad par zāļu cenām ir skaidrs – svarīgākais ir, nevis – cik maksā, bet – vai zāles ir pieejamas. Zālēm ir nākotnes cena. Šodien noteiktā zāļu cena paredz to, vai mums būs zāles arī turpmāk, tāpēc rūpīga plānošana, kalkulācija un izvērtēšana nepieciešama arī tad, ja ir skaidrs – katram iedzīvotājam, kurš lieto medikamentus, būtu nepieciešams padarīt tos lētākus.
