Katrīna Priede ir Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes locekle, ģimenes ārste.
Pieejama un stipra primārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes sistēmas pamats – tas ir atzīts princips gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī. Latvijā situācija primārajā veselības aprūpē ir skaudra – 37% no visiem Latvijas ģimenes ārstiem sasnieguši pensijas vecumu, tāpēc nevar noliegt, ka jauno ģimenes ārstu apmācībai ir jāpievērš vislielākā uzmanība, taču vai kvantitātei ir jābūt pārākai par kvalitāti?
Ģimenes ārsts visbiežāk ir pirmais, nereti arī vienīgais, speciālists, pie kura vēršas pacients. Ja ārsts ir labi sagatavots – plašas zināšanas, praktiska pieredze un prasme sadarboties komandā –, viņš spēj savlaicīgi atklāt saslimšanas, novērtēt riskus un efektīvi vadīt hronisku slimību pacientus. No tā iegūst visa sabiedrība – samazinās novēlotas diagnostikas rādītāji, kļūdu skaits, nevajadzīgas hospitalizācijas un arī veselības aprūpes izmaksas, bet aug pacientu apmierinātība un veselības aprūpes efektivitāte kopumā.
Lai kļūtu par ģimenes ārstu, ir jāapgūst sešu gadu pamatstudiju programma medicīnas fakultātē, un pēc tās – trīs gadu rezidentūras programma. Šobrīd apmēram puse no rezidentūras tiek pavadīta ģimenes ārsta praksē, bet otra puse –klīniskajās (specialitāšu) praksēs slimnīcās vai ambulatorās iestādēs. Šāds sadalījums atbilst Pasaules ģimenes ārstu organizācijas Eiropas nodaļas (WONCA Europe) rekomendācijām. Klīnisko rotāciju rezidentūras laikā ir daudz, un tās ir ļoti īsas – tikai divas nedēļas, retos gadījumos garākas.
Lai arī rezidentūras programmas nedaudz atšķiras starp augstskolām, tendences ir ļoti līdzīgas, piemēram, tādās ģimenes ārsta darbā nozīmīgās jomās kā endokrinoloģija, nefroloģija, pneimonoloģija, neiroloģija, psihiatrija, ķirurģija, traumatoloģija apmācību ilgums ir tikai divas nedēļas, tātad divās nedēļās topošajam ģimenes ārstam ir jāspēj apgūt konkrētajā specialitātē specifiskās klīniskās nianses, izmeklēšanas metodes, ārstēšanas taktikas. Atsevišķās specialitātēs, piemēram, kardioloģijā un pediatrijā, rotācijas ir garākas, taču jāatzīst, ka arī šajos gadījumos tās ir par īsu, ņemot vērā to, cik daudz ikdienā nākas strādāt ar šāda profila pacientiem. Īsas klīniskās rotācijas nereti rezultējas ar virspusēju zināšanu apguvi un neļauj veidot noturīgu kompetenci.
Ja paraugāmies ārpus Latvijas, tad secinām, ka rezidentūras ilgums citās Eiropas valstīs ir atšķirīgs. Lietuvā rezidentūras ilgums ir trīs gadi, bet Igaunijā nesen rezidentūras programmu pagarināja uz četriem gadiem. Lai kļūtu par sertificētu ģimenes ārstu, Austrijā ir nepieciešami 3,5 gadi (četri gadi no 2027. gada), Polijā – četri gadi, Lielbritānijā, Vācijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Šveicē, Dānijā – pieci gadi. Somijā rezidentūras ilgums ir seši gadi. Jāsaka, ka ir arī vairākas valstis, piemēram, Beļģija, Francija, Čehija, Ungārija, kurās rezidentūras ilgums ir tikai trīs gadi.
Latvijas Jauno ārstu asociācija (LJĀA) aizvadītajos gados vairākkārt nozarē ir aktualizējusi jautājumu par ģimenes medicīnas rezidentūras pilnveidošanu, rosinot programmas apguvi īstenot četros gados. Šāda iniciatīva balstīta 2023. gada sākumā veiktās ģimenes medicīnas rezidentu un jauno ģimenes ārstu aptaujas datos, kas rāda, ka lielākā daļa no aptaujātajiem (61,1%) atbalsta ideju par ģimenes medicīnas rezidentūras ilguma pagarināšanu. Līdz šim diskusijas ir bijušas auglīgas, un ir radies iespaids, ka visas iesaistītās puses, kas aktīvi strādā, lai attīstītu primāro veselības aprūpi, konceptuāli piekrīt, ka ģimenes ārstu apmācība būtu pagarināma un pilnveidojama.
Pērnā gada nogalē Latvijā viesojās Pasaules Veselības organizācijas (PVO) Eiropas reģionālā biroja komanda. Vizītes mērķis bija izvērtēt Latvijas primārās veselības aprūpes sistēmu, sniegt ieteikumus tās uzlabošanai, un pavisam nesen – šī gada jūlijā – PVO prezentēja šīs misijas ziņojumu. Rekomendācijas ietver dažādus būtiskus jautājumus par attīstības plāna izstrādi, finansēšanas modeļa uzlabošanu, cilvēkresursu stiprināšanu, vadlīniju un klīnisko ceļu izstrādi, veselības aprūpes un sociālās aprūpes integrāciju, telemedicīnas attīstību un digitalizāciju kopumā, taču šī raksta kontekstā būtiskākā PVO rekomendācija ir pagarināt ģimenes ārstu apmācības ilgumu uz četriem gadiem, iekļaujot vadības, līderības, komunikācijas un reģionālā darba apmācību, lai labāk sagatavotu ārstus darbam dažādās veselības aprūpes vidēs.
Līdz šim diskusiju rezultātā ir secināts, ka esošajā rezidentūras ietvarā un ilgumā plašu iespēju attīstībai praktiski nav, bet, pagarinot klīnisko rotāciju ilgumu, bez šaubām, samazināsies prakses laiks, kas tiks pavadīts ģimenes ārsta kabinetā. Kvalitatīva izglītības attīstība var notikt, pagarinot rezidentūras ilgumu, tādā veidā dodot iespēju ne vien ilgāk un pamatīgāk apgūt esošās klīniskās disciplīnas, bet arī ieviest papildus klīniskās rotācijas, kuras šobrīd netiek realizētas vispār vai tiek realizētas nepilnīgi, piemēram, geriatrija, paliatīvā aprūpe, klīniskā farmācija u.c.
Medicīna ļoti strauji attīstās, līdz ar to strauji paplašinās tehnoloģiskās iespējas darīt vairāk praktisku manipulāciju tieši primārās veselības aprūpes līmenī, piemēram, dažādu funkcionālo testu, vizuālās diagnostikas izmeklējumu veikšana, laboratoriskā ekspresdiagnostika u.c. Rezidentūras studiju programmas apguves laika pagarināšana dotu iespēju topošajiem ģimenes ārstiem apgūt dažādas jaunas, mūsdienīgas metodes, piemēram, dermatoskopiju un ultrasonogrāfiju, kā arī plašāk un pamatīgāk apgūt jau šobrīd programmā ietverto. Plašākas iespējas primārās aprūpes līmenī var atslogot gan sekundāro veselības aprūpi (ambulatoros speciālistus), gan slimnīcu uzņemšanas nodaļas, taču šo izmaiņu ieviešanai ģimenes ārstu praksēs ir nepieciešams ne vien finansējums, bet arī plašākas, mērķētākas apmācības.
Ģimenes ārstu praksēm ir dažādas uzņēmējdarbības formas – sabiedrība ar ierobežotu atbildību, individuālais komersants (pašnodarbinātais), darba ņēmējs ārstniecības iestādē u.c., un nav noslēpums, ka darbs ar pacientiem ir tikai viena ikdienas darba daļa. Ģimenes ārsts ikdienā ir arī darba devējs, komandas vadītājs, līgumpartneris, kam ir jāpārzina arī juridiskie, finanšu, grāmatvedības un lietvedības jautājumi. Jau pieminētajā LJĀA organizētajā aptaujā 66,2% no aptaujātajiem rezidentiem un 55,6% no jaunajiem ģimenes ārstiem izteikti negatīvi vērtē rezidentūras laikā iegūtās zināšanas par medicīniskās dokumentācijas apriti un normatīvo aktu prasībām ģimenes ārsta darbā. Šie dati neapšaubāmi norāda uz nepilnībām ģimenes ārsta apmācības procesā, un šo tēmu apgūšana būtu iekļaujama rezidentūras apmācībā.
Latvijā daudz diskutējam par to, ka mums ir nepieciešams aktīvāk mainīt gan pašu ārstu, gan sabiedrības domāšanu par to, kas ir kvalitatīva un pieejama primārā veselības aprūpe. Sabiedrībā ir iesakņojusies doma, ka ģimenes ārsts ir vienīgais veselības aprūpes sniedzējs praksē, taču citu valstu pieredze rāda, ka veselības aprūpes kvalitāte un pieejamība uzlabojas, ja ārstniecības darbā aktīvi iesaista medicīnas māsas un ārstu palīgus. Diemžēl daudzkur vēl redzam, ka medicīnas māsas pilda reģistratora un lietveža pienākumus. Lai sekmīgi veiktu iekšējas pārmaiņas praksēs, katrā ziņā ir nepieciešamas zināšanas un prasmes arī komandas vadībā, pārmaiņu procesu vadīšanā.
Pēdējā laikā dažādos plašsaziņas līdzekļos lasāmi viedokļi, kas maldīgi norāda uz to, ka iniciatīva pagarināt ģimenes ārstu apmācības ilgumu ir paredzēta, lai ārstiem "mācītu biznesa pamatus".
Šāds apgalvojums ir izvilkts no kopējā konteksta un vairo nevajadzīgu sabiedrības un nozares šķelšanos. Un lai arī lasītājam varētu rasties bažas, ka mainot apmācību no trīs uz četru gadu programmu, pārejas gadā nebūs jaunu ģimenes ārstu, Veselības ministrijas dati rāda pretējo – jau šobrīd darba uzsākšana noris pakāpeniski visa gada garumā.
Nodrošinot kvalitatīvāku ģimenes ārstu apmācību, ieguvēji būs gan pacienti, gan nozare, gan valsts.
Cilvēkresursu trūkums skar visas veselības aprūpes sistēmas teju visās valstīs, un tieši tāpēc primārās veselības aprūpes nozīme nākotnē tikai pieaugs.
Mums sev ir jājautā, vai vēlamies beidzot izrauties no pēdējām vietām Eiropas valstu iedzīvotāju veselības rādītājos un kļūt par valsti, kuras iedzīvotāji dzīvo ilgāk, veselīgāk un ar labāku aprūpi. Latvija var kļūt par valsti, kurā veselība ir prioritāte, nevis kompromiss. Atklāts paliek jautājums, vai mums ir gana daudz gribas un vēlmes kaut ko mainīt.
