inFIF=inDapIF=true;var _nhide;window._adform=[['on.setup',function(s){_nhide=_nhide||s.options.type!='floating'||!setTimeout(function(){_nhide||(frameElement.style.display='none')},50)}]];window._adform.tagFrame = window.parent;window.onerror = function (error) {new Image().src = "https://adx.adform.net/serving/jslog/?src=adxErrors&msg=" + encodeURIComponent('627283 - ' + error);window.onerror = null;return false;};Adform=window.Adform||{}; Adform.host="https://track.adform.net"; Adform.shost="https://af1.delphi.lv"; Adform.scriptBase=Adform.shost+"/banners/scripts/"; Adform.cache="630"; Adform.ADFBannerData={"URL":"https://track.adform.net/adfserve/?bn=68315513;rtbwp=17nOlXG9bA41;rtbdata=1_IGTtfGVZ88PXW_m1r4TqWZ4rwy3DYspCx18bmNMeqGtV91s_1eVtPxKTP02U4qRXn-s22NQIiNIGRobeXIR37gS2Wh-mtblWMlzJY2XvnTkpvjraLTxTBQE0Hnc0AAGe0axs-y6gikvsBLIL0Ugg2;csid=132013;pui=Akhh1D0dxMThy20bb5I0szaewYm23RTQPy66kq_OdF35XaK118HdEPEyjROdxcCXXYc-Y0hamWymayVOguaiaEL7W73nTAIZaOJDsqAYsG41;adxvars=vc2hOSY1UFdijZIADVX7xvUQTcDX6YFeK0pc7wufLoJ54ZY4brLgLlPZ4HsjwF6GaE1cLakFJf4wOefYp-LclMtKjZ05ew8WTYkcj5bvxvpGNFZ9c4hioBM_3FWsu6zEco6PmZeunsr7-2gmg4EUSgd_s4mvqQraONrsHXsyl6wopfSoFoOX5yHdBx0ir-waoBa82NIblib23n18B2aEF5CWkdL1PhqoJ_XECCN_ROEBHBuS73sLvNAGnpsbF5F_iicOmTcfK_PreCues-KFsh3KkpRbSQtpv318vuLcDEKcRRZj_oRm2KNGF1Jb5oqFkQoVbJK6qk3BzKiUv3800A2;adxcmd=lDbNZc6D8EBBPk9DZtNkCJbugAqSzTRFxaMB7E3Is5U1;","CREFURL":"https%3a%2f%2fwww.delfi.lv%2f","BN":68315513,"READ_CONSENT":false}; if(!Adform.ADFBannerParams)Adform.ADFBannerParams=[]; Adform.ADFBannerParams.push(Adform.ADFBannerData); typeof Adform.ADFUtilInstance=="undefined"?document.write('<scr'+'ipt type="text/javascript" src="https://af1.delphi.lv/stoat/630/af1.delphi.lv/bootstrap.js"></scr'+'ipt>'):new Adform.ADFBanner(); (function(d){if (window.onload) {d.close();}var c = window._adform.tagFrame[window.__renderCallback__];c && c(window.frameElement);})(document);" data-onload="(function h(a,b){function c(){b?W.open():W.open("text/html","replace");W.write(I);q.__rendered__=!0;u[D+"__rendered__"]=!0;m=a.offsetWidth;n=a.offsetHeight;t=q.document.body;t.style["float"]="left";k=t.offsetWidth;l=t.offsetHeight;p=t.scrollWidth;r=t.scrollHeight;q.adjustFrame=f;u[D]&&(H(u[D]),u[D]=null);u[D]=L(f,50);U(e,3E3)}function d(){U(function(){H(u[D]);u[D]=null},5E3)}function e(){d();W.close()}function f(){var b=0,c=0;k=t.offsetWidth;l=t.offsetHeight;p=t.scrollWidth;r=t.scrollHeight;g=k>p? k:p;h=l>r?l:r;for(var d,e,f=0;f=k&&c>=l?(V.width=b+"px",V.height=c+"px"):(V.width=g+"px",V.height=h+"px"),m=a.offsetWidth,n=a.offsetHeight;20>=g&&20>=h&&(t.style.position="relative");w=b;v=c}var g,h,k,l,m,n,p,r,t,w,v,q=a.contentWindow,u=q.parent,D="_inter_"+a.id,U=u.setTimeout,L=u.setInterval,H=u.clearInterval, I=a.getAttribute("data-contents"),V=a.style,W=q.document;q.__rendered__||u[D+"__rendered__"]||(q.__rendered__=!0,b?c():U(c,0))})(this,false)" style="box-sizing: border-box; font-family: Inter, sans-serif; border: 0px; vertical-align: middle; width: 336px; height: 280px; transform: scale(0.892857) translateX(-20.16px) translateY(-16.8px);">
Covid-19 laikā ielaisto un savlaicīgi neārstēto slimību sekas, protams, atstāj savu iespaidu uz to pacientu statistiku, kuri nokļūst Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā (NMPUK) ar tiešām smagām problēmām. No šī gada astoņos mēnešos NMPUK ārstētiem 53 000 pacientu 56% ir ieradušies paši. Taču fakts, ka vairāk nekā puse visu pacientu no uzņemšanas nodaļas dodas mājās, nozīmē tikai vienu – ģimenes ārstu kapacitāte ir nepietiekama. Patlaban cilvēki slimnīcas uzņemšanas nodaļā meklē aprūpi, kas viņiem pienāktos ārpus stacionāra. Tādējādi lielās valsts nozīmes universitātes līmeņa slimnīcas dienu no dienas tiek pārslogotas.
No vienas puses, var saprast cilvēku, kuram rodas akūti veselības traucējumi, tam seko panika, un viņš izlemj negaidīt un saukt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD).Taču, no otras puses, jāsaprot arī tas, ka ikviena pacienta ārstēšana valsts lielākās slimnīcas uzņemšanas klīnikā ir ļoti dārga, jo slimnīcā 24/7 jānodrošina plašs izmeklējumu klāsts, turklāt ārstēšanu veic visaugstākā līmeņa speciālisti. Ņemot vērā minētos faktorus un to, ka pacienti vienmēr meklēs pieeju labāko pakalpojumu saņemšanai, daudzās valstīs tiek organizēts 24/7 ārpusstacionāra atbalsts.
Raksts turpinās pēc reklāmas.
Latvijā ļoti trūkst institūcijas, kas nodrošinātu šādu starpposma funkciju starp ģimenes ārstu un slimnīcu un pieslēgtos brīžos, kad pacients pats nevar izlemt, vai viņam ir nepieciešama hospitalizēšana. Atšķirībā no Latvijas ģimenes ārstu konsultatīvā tālruņa, kas gan konsultē, taču būtiski neatslogo NMPD darbu, šāds starpposma dienests, kas sekmīgi darbojas daudzās valstīs, vajadzības gadījumā varētu nosūtīt ārstu uz mājām pie pacienta, lai veiktu neatliekamus izmeklējumus, nodrošinātu ārstēšanu un izlemtu, vai pacients ir jānogādā slimnīcā. Šādas institūcijas radīšana ievērojami atslogotu ģimenes ārstu prakses, samazinātu NMPD izsaukumus, novirzot brigādes uz patiešām neatliekamām situācijām, kā arī atslogotu neatliekamo palīdzību nodrošinošos stacionārus, tādējādi ievērojami samazinot izmaksas.
Jau šobrīd būtu iespējams izvairīties no pacientu nogādāšanas universitātes slimnīcās, stiprinot II un III līmeņa slimnīcu neatliekamās palīdzības nodaļu kapacitāti, kā arī paplašinot observācijas iespējas. Daudzas akūtas situācijas, tostarp hronisku slimību paasinājumus, var atrisināt salīdzinoši ātri, līdz 24 stundām ārstējot un novērojot pacientu, neievietojot stacionārā. Savukārt smagu, nopietnu patoloģiju gadījumā, kad nepieciešama specializēta palīdzība, pacientu varētu uzreiz nogādāt universitātes slimnīcā, kas savukārt samazinātu ārstēšanās ilgumu, komplikāciju skaitu un izmaksas. Diemžēl šī sistēma nedarbojas.
Austrumu slimnīca veic īpašu funkciju: mēs esam Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku, tātad pastarpināti arī NATO, partneris, kam jābūt gatavam reaģēt krīzes situācijās, katastrofu vai karadarbības gadījumā utt. Atbilstoši vadlīnijām slimnīcās, kuras sniedz neatliekamo palīdzību un kurām potenciāli jāiesaistās krīzes situāciju risināšanā, gultu noslodze nedrīkst būt lielāka par 80%. Austrumu slimnīcas gadījumā vidējā noslodze ir krietni lielāka, jo līdz ar Rīgas un Pierīgas pacientiem, kuri gluži loģiski meklē neatliekamo un plānveida palīdzību Rīgā, aptuveni 25% pacientu ir no pārējās Latvijas. Un tas izgaismo vēl vienu būtisku problēmu: reģionu iedzīvotāji aizvien biežāk meklē ceļus, lai nokļūtu Rīgā, īpaši šī tendence ir vērojama pēc Covid-19 pandēmijas.
Austrumu slimnīcā ik mēnesi stacionēto pacientu skaits kopš 2021. gada ir audzis par vidēji 400 pacientiem, kopumā šī gada astoņos mēnešos stacionāri ārstēto pacientu skaits ir sasniedzis 40 000, un, šai tendencei turpinoties, gada laikā minētais skaits var sasniegt 60 000 pacientu! Ar to vēlos uzsvērt, ka universitātes slimnīcu kapacitāte nav un nevar būt neierobežota un ir pienācis laiks skaidri definēt katras ārstniecības iestādes kompetences, kas balstītas pieejamos resursos un skaidri izmērāmā kvalitātē.
Valstiski svarīgi būtu pacientu ārstēšanu nodrošināt maksimāli tuvu dzīvesvietai un būt pārliecinātiem, ka palīdzība veselības problēmu risināšanā tiks nodrošināta, ievērojot vienotas vadlīnijas un slimnīcu sadarbības principus, nevis to ietekmēs slimnīcā pieejamie personāla un tehnoloģiskie resursi. Kad runa ir par pacienta veselību un dzīvību, ārstniecības iestāžu sniegtajos pakalpojumos nedrīkstētu būt nekādu kvalitātes atšķirību. Šīs situācijas risinājums būtu veidot metodiskās vadības centrus ar valstiski deleģētām uzraudzības un ieviešanas pilnvarām uz universitāšu slimnīcu bāzes.
Šo centru uzdevums būtu izveidot visiem stacionāriem saistošas vienotas vadlīnijas dažādu slimību diagnostikā un ārstēšanā. Balstoties uz šīm vadlīnijām un skaidri izmērāmiem kvalitātes kritērijiem, tiktu vērtēta slimnīcu kapacitāte to ievērošanā. Citiem vārdiem sakot, slimnīcā sniegto ārstniecības pakalpojumu apjoms (slimnīcu līmeņošana) būtu vērtējams pēc spējas ievērot vienotas vadlīnijas, vienlaikus stingri sekojot kvalitātei. Saprotams, ka šādas skaidri novērtējamas sistēmas izveide nav pāris mēnešu jautājums, tomēr šāda sistēmiska pieeja gan būtu godīga pret pacientiem, gan ļautu slimnīcām skaidri definēt savus resursus un izveidot slimnīcu sadarbības tīklus, lai pacients atbilstoši slimības smagumam saņemtu kvalificētu un drošu ārstēšanu.
Ja slimnīcā nepietiek resursu, pacients tiktu secīgi novirzīts uz augstāka līmeņa slimnīcu, vai arī otrādi – ja slimību var vienlīdz labi ārstēt zemāka līmeņa slimnīcā, pacients tiktu virzīts uz šo ārstniecības iestādi. Jebkuram valsts iedzīvotājam un valsts institūcijām būtu jābūt iespējai, balstoties uz skaidri izmērāmiem rādītājiem, novērtēt konkrētā ārstniecības iestādē sniegto pakalpojumu klāstu un to kvalitāti.
Pašreizējā veselības aprūpes sistēma ir organizēta pēc principa, lai slimnieks nokļūtu stacionārā. Gan ieviešot jaunus risinājumus neatliekamo pacientu plūsmas organizēšanā, gan definējot slimnīcu līmeņus un veicinot slimnīcu reālu sadarbību, var daudz efektīvāk izmantot jau tā ierobežotos veselības aprūpes resursus. Patiesībā pacienti negrib nokļūt slimnīcā, bet saņemt palīdzību iespējami tuvāk savai dzīvesvietai. Eiropā un pasaulē šo principu sauc par "Home care". Ieviešot inovācijas neatliekamu pacientu ārstēšanā, mēs atslogosim ģimenes ārstus un racionāli izmantosim stacionāru neatliekamās uzņemšanas nodaļas un NMPD resursus. Savukārt metodiskās vadības funkcijas ieviešana un kvalitātes indikatoru definēšana un kontrole veicinās slimnīcu sadarbību, tādējādi radot drošu vidi mūsu pacientiem.
