Daktere Braķe ir no Jaungulbenes. Pēc studijām 1977. gadā atbrauca uz Ērgļiem un sāka te strādāt. “Kad beidzu augstskolu, pēc sadales tiku sūtīta uz Madonu, bet daktere Ruta Šantere labprātāk gribēja strādāt Madonā, tad nu abas samainījāmies. Dakteris Sīlis toreiz neticēja, ka no Madonas kāds atsakās, un abas aicināja pie sevis.”
Ēkā, kur tagad izveidota Dr. Braķes prakse, dzimis rakstnieks Rūdolfs Blaumanis. Telpā, kurā it kā dzimis rakstnieks, pie griestiem savulaik bija milzīgs āķis, uz kura karājies šūpulis Rūdolfam Blaumanim. Kad 1936. gadā te atvēra slimnīcu, šī bija dzemdību palāta. Tā kā pirmais piedzima puika, tam tika dots Rūdolfa vārds. “Rakstnieks visu laiku manam ceļam gājis līdzās. Savulaik izveidojās laba saikne ar Braku Annu (Blaumaņa muzeja “Braki” kādreizējo vadītāju Annu Kuzinu, — aut.). Viņai bija materiāls par Rūdolfa Blaumaņa slimības vēsturi, un reiz, ieejot Latvijas Ārstu biedrībā, Pēterim Apinim minēju, ka viņš to varētu izmantot publikācijai. Apinis atbildēja, ka ikkatrs labs darbs tiekot sodīts — lai ņemu un uzrakstu pati. Tā arī izdarīju.”
Kāda ir jūsu šā brīža komanda un kur tās stiprums?
Komandā visi darbojamies jau ilgi. Tikko sākās ģimenes ārstu sistēma, tā praksei pievienojās sertificēta bērnu māsa Maija Braķe, mana vīra māsa, kas ir pedantisks profesionālis, īpaši attiecībā uz bērnu obligāto vakcināciju. Kad varēja darbā pieņemt otru māsu, praksē sāka strādāt Aija Apsīte, tagad — Inguna Sproģe. Iepriekš viņa bija laborante, bet laikā, kad mazās laboratorijas tika likvidētas, Inguna pārnāca strādāt pie mums. Tas ir ideāls variants, jo Inguna kā laborante var ātri veikt asins analīzes, lai saprastu iekaisuma rādītājus — to, vai bērnam, piemēram, vajag dot antibiotikas vai ne.
Uz vietas māsa veic urīna analīzes, glikozes rādījumus. Mums slimnīcā ir arī rentgena aparāts, uz Ērgļiem no Madonas slimnīcas joprojām brauc speciālisti — ķirurgs, ginekologs, neirologs, uz vietas dzīvo un pacientus pieņem otolaringologs — daktere Kalve. Nav tā, ka ir tikai viena galva un viens padoms. Kad kovida laikā varēja pieņemt trešo darbinieku, ar organizatoriskiem darbiem (īpaši saistībā ar vakcināciju) praksē tikt galā mums palīdzēja pensionētie mediķi.
Cik gadus strādājat kā ģimenes ārsts un ko varat teikt par pārmaiņām?
2027. gadā būs piecdesmit, kopš esmu medicīnā. Sākot darba gaitas, šajā vietā bija slimnīca ar simt gultām. Bijām 120 strādājošie, tikai “Somdarī” (ādas galantērijas izstrādājumu kombināta filiālē Ērgļos, — aut.) bija vairāk — ap 150 strādājošo. 1964. gadā uzceltajā slimnīca bija ķirurģijas, ginekoloģijas, otolaringoloģijas nodaļa, operāciju zāle, vecajā muižas ēkā bija terapijas nodaļa, “Blaumaņa mājā” — bērnu nodaļa. Ja Ērgļu rajons būtu pastāvējis ilgāk, tika plānots parkā uzbūvēt vēl divas ēkas. Ko ar tām darītu — nezinu. Viena gan bija domāta kā mediķu dzīvojamā ēka.
Gadiem ejot, pamazām viss gājis uz leju. 1996. gadā kā pirmo likvidēja dzemdību nodaļu. Tas bija milzīgs trieciens visiem, jo dzemdību nodaļa Ērgļos bija iecienīta. Lai šī nodaļa pastāvētu, gadā vajadzēja 365 jaundzimušos, un Ērgļos tā bija — bērni dzima! Ne tik senos laikos dzemdību palāta ar vairākām gultām pastāvēja arī Liezērē un Cesvainē. Bērnu dzimstība bija liela — Ērgļos bērnu konsultācijā gadā piedzima vairāk nekā 80 zīdaiņu. Liepkalnē bija skola ar 85 bērniem, Sausnējā skola, Ērgļos joprojām ir vidusskola — šie visi bērni mums bija jāapkalpo. Reizi mēnesī braucām pat uz Liezēri. Bijām divi pediatri — abas ar dakteri Radziņu.
Uz vietas strādāja arī ātrā palīdzība, feldšeri brauca uz mājām, veica injekcijas, lika sistēmas, izdeva darbnespējas lapas. Kādreiz no rīta izbrauca, vakarā tikai atpakaļ. Tagad mājas apmeklējumu mazāk, jo, ierodoties uz vietas, var gan veikt izmeklējumus, gan procedūras dienas stacionārā. Laikam ritot, pakalpojumi veselības aprūpē gājuši mazumā: bija slimnīca ar 65 gultām, tad slimnīca tika likvidēta. Slimnīcas telpās izveidota sociālās aprūpes nodaļa. Maksa sākumā bija pieci lati par dienu un tad vēl domājām, vai cilvēku maksātspējai nav par daudz. Tagad Ērgļos ir sociālās aprūpes centrs, tā filiāle atrodas bijušajā Liepkalnes skolā, slimnīcas ēkā ir sociālās aprūpes nodaļa, visur vietas ir piepildītas. Pansionātos dzīvo no plašas apkārtnes — Rīgas, Ropažiem, citām vietām, jo uz šo pakalpojumu visur ir rindas.
Kad sākās ekonomiskā krīze, vecos, kopjamos cilvēkus radi paņēma uz māju. Darba nebija, piederīgos varēja kopt paši, turklāt vērā ņemami ienākumi bija senioru pensija. Pie mums laikam nebūs kā ārzemēs, kad piektdienas vakarā paņem savu vecīti uz mājām un svētdienas vakarā aizved uz pansionātu. Pansionātos vairāk ievieto tādus, kuri nav tik viegli pārvietojami. Ar dziļu garīgu atpalicību Ērgļos nevaram ievietot, tāpat ar zondēm barojamos, lai gan valstī tā ir liela problēma, kas prasa citus štatus, citu aprūpes līmeni.
Kādreiz vadījāt Ērgļu slimnīcu. Vai šīs prasmes noder, vadot savu praksi?
Slimnīcas vadīšanu biju spiesta uzņemties bezizejas situācijā, tas nebija mans mērķis un aicinājums. Tas bija laiks, kad viss bruka un juka. Prieks, ka esam izķepurojušies.
Ģimenes ārsts saviem pacientiem ir tikpat kā ģimenes loceklis — to sapratu jau sākumā. Kritiskās situācijās visiem saviem pacientiem ļauju zvanīt jebkurā laikā, jaundzimušo mammas var zvanīt pat visu diennakti. Tāpēc te esam.
Cik daudz pacientu ir jūsu komandas aprūpē?
Šogad ir 1750 pacienti — gan bērni, gan seniori. Pēc pārliecības esmu pediatrs, pie manis reģistrējušies ne tikai vietējie bērni, bet arī no Kokneses, Taurupes, vēl plašākas apkārtnes. Uzskatu, ka bērniem jāārstējas pie pediatra un pieaugušajiem pie internista, taču mūsu valstī ir šāda ģimenes ārstu institūcija.
Vai pie energoresursu cenu kāpuma prakse var izdzīvot, savilkt galus?
Tas ir nedaudz uzpūsts, īpašas problēmas šajā ziņā nesaredzu. Man nešķiet, ka ģimenes ārstu institūcija būtu apdalīta. Īpaši jau, ja paši gan vakcinējam, gan veicam nelielas ķirurģiskas procedūras un pārsiešanas — valsts par šīm manipulācijām taču maksā. Varbūt Rīgas poliklīnikās ir citādi. Ir arī starpība, kur izvietota ārsta prakse. Stikla skapī, protams, būs citas izmaksas.
Ir labāki laiki un ir sliktāki. Kovida laikā mediķiem maksāja divas algas. Viegli iedot, atņemt grūtāk, cilvēks ātri pie labā pierod. Ārstniecības iestādes ar doto finansējumu tobrīd varēja normāli izdzīvot, tas pierādīja, kādam finansējumam būtu jābūt, tāpēc tagad atkal ir grūti. Apkures ziņā pērn bija trakums — slimnīcas ēkai malku pirkām par simt eiro kubikmetrā, turklāt dabūt tik viegli nemaz nevarēja. Malkas gādātājiem bija līgumi ārzemēs, viņi bažījās tos neizpildīt, jo līgumsodi bija milzīgi. Šoziem malka jau maksāja 62 eiro kubikmetrā, vēl ir tendence kristies.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada maija numurā
