img
Diabēta slimnieku šķēršļi cīņā par veselību un dzīves kvalitāti

Avots: https://www.santa.lv/raksts/ievasveseliba/diabeta-slimnieku-skersli-cina-par-veselibu-un-dzives-kvalitati-59874/

Radus neizvēlas. Taču – ir svarīgi ar radiem sadzīvot vai vismaz viņus respektēt. To pašu var sacīt par cilvēku un viņa cukura diabētu. Neignorē, izturies ar cieņu. Bet galvenais – esi līdzestīgs! Vērtīga saruna ar Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāju Mg. psych., Mg. soc. sci. Guntu Freimani.

 

– Vai nav tā, ka daļa cilvēku sava kūtruma vai nezināšanas dēļ samierinās ar esošo situāciju un neiespringst?

– Iemesli ir dažādi, bet galvenais – pietrūkst cilvēka līdzestības savas slimības ārstēšanā: neregulāri lieto medikamentus, neregulāri apmeklē ārstu, neveic slimības paškontroli un neregulāri pārbauda glikētā hemoglobīna līmeni asinīs.

Un diemžēl ar nepietiekamu līdzestību izceļas arī ne mazums cilvēku vidējos gados: inteliģenti, ar labu darbu, labiem ienākumiem un intensīvu dzīves ritmu.

Biežākais no iemesliem, kāpēc viņi nerūpējas par savu veselību, neapmeklē ārstu un neveic paškontroli, ir atruna, ka nav laika.

Ļoti grūti mākslīgi iedot otram cilvēkam vēlēšanos rūpēties par savu veselību. To, ko viņš pats grib, neviens cits uz šķīvīša klāt nepienesīs. Protams, var teikt, ka tad jādodas pie psihoterapeita vai psihologa, un viņi palīdzēs ar motivāciju, sekmēs cilvēka vēlēšanos kaut ko savā dzīvē uzlabot, bet tad rodas jautājums, kā tu viņu aizdabūsi pie tā psihologa, un vēl par seansu ir jāmaksā.

Te es saskatu ļoti lielu nevienlīdzību: onkoloģijas pacientiem ir psihoemocionālā rehabilitācija, bet diabēta pacientiem nav.

Kaut gan tad, kad viņiem paziņo diagnozi, ir jāmaina visa dzīve, ikdienas rutīna, gadiem ilgi pierastais un daudz jālasa, jāmācās par savu slimību. Neviens diabēta pacientam psiholoģiskā ziņā profesionāli nepalīdz. Cilvēkam tiek piedāvāta ārstēšana un apmācība par diabētu, taču viņš neizsaka vēlēšanos ārstēties, jo jūtas satriekts: «Dzīvot nav vērts, tāpat man kājas nogriezīs, kļūšu akls… Es tāpat esmu vecs, tad ko man vairs censties?! Es dzīvē vairs neko negribu… Jūs man atņemat vienīgo prieciņu, kas atlicis, – labi paēst…»

Pēc šīs retorikas mēs varam zīmēt cukura diabēta pacientu psiholoģiskos tipus.

Bet kopumā viņiem pietrūkst tā paša, kā visu laiku pietrūka onkoloģijas pacientiem, – lai ar viņiem parunātos mierīgā gaisotnē tur, kur netraucē tūkstoš citu lietu.

Tur, kur viņam ir laiks un profesionāla psihologa vadība, lai var padomāt, ko viņš vispār gribētu, kas viņam varbūt traucē šajā brīdī, un tas sekmētu vēlmi ārstēties.

Jebkura slimība cilvēku nostāda situācijā, ka izdzīvošana ir ļoti atkarīga no viņa personības. Ir dažādas pieejas ar dažādiem iespējamiem rezultātiem…

Pirmā pieeja: dakteris cenšas izstāstīt, ko vajag darīt. Vajag mērīt cukura līmeni, vajag kontrolēt, vajag ēst pareizi, no uztura pilnīgi jāizslēdz tas, ko jūs ēdāt līdz šim. Pilnīgi viss jāmaina!

Iedomājieties: cilvēks līdz 60 gadu vecumam ir ēdis, kā ēdis, un nu ārsts pasaka: tas viss pilnīgi nekam neder, tagad viss mainīsies!

Vidēji intensīvas fiziskās aktivitātes 30 minūtes katru dienu. Tas nekas, ka jums ceļi sāp un ir liels svars. Jums tagad kustības ir dzīvības un nāves jautājums un ir jāsporto… Mēs izstāstām, kas jādara, bet cilvēks neņem galvā.

Otra pieeja: kāpēc jādara. Izstāsti, kāpēc ir svarīgi par sevi rūpēties. Kāpēc jāveic analīzes, kāpēc vajadzīga diēta, kāpēc vajadzīgas fiziskās aktivitātes. Kāpēc vajag darīt to un to, ka cukurs ietekmē visu organismu. Bet arī tas nestrādā! Cilvēks neko neņem galvā.

Trešā pieeja: mēs atbalstīsim. Protams, ārsts paslavē cilvēku vairāk, ja viņš kaut ko savas veselības labā dara. Ārsts var katra apmeklējuma laikā pajautāt, kā cilvēkam veicies un kādas problēmas ar jauno dzīvesveidu radušās, – izrādīt interesi. Bet pat šis variants ne vienmēr strādā.

Ceturtā pieeja: apmācīsim! Mums tiešām ir pieejama diabēta pacientu apmācība bez maksas, rindu nav. Ir 15 apmācības centri visā Latvijā – Veselības ministrijas mājaslapā ir to adreses.

Arī ģimenes ārsts ir tiesīgs nosūtīt uz apmācību, nav obligāti nepieciešams endokrinologa akcepts…

Bet – cilvēks bieži izvēlas darīt tikai to, kas neprasa piepūli. Ja apmācības kabinets ir tuvu mājai, tad piesakās, bet, ja tālāk jābrauc – atrunājas ar laika trūkumu.

Pēdējā paradigma šajā līdzestības sekmēšanā ir dažādu veidu personības attīstīšana. Kad cilvēks ir saslimis, viņa izdzīvošana ir atkarīga no rakstura īpašībām un no tā, kā viņš spēj sakārtot savu iekšējo dzīvi – kā viņš var izveidot un sakārtot prioritātes, ko dzīvē vēlas un ko nevēlas, kas ir vērtīgs un kas ir mazāk vērtīgs. 

Tātad runa ir nevis par kaut kādām kosmiskām matērijām, bet par ikdienas lietām, ko mēs tā kā gribam.

Piemēram, mēs gribam ceļot, nauda būtu, bet, ja slikti jūtamies, nav pārliecības, ka ir droši vispār kaut kur ārpus mājas izbraukt… Tas pats attiecas uz ļoti daudzām lietām. Bet – it visam mums vajadzīga enerģija.

Ar to nodarbojas psihologi, psihoterapeiti, mākslas terapeiti – palīdz sakārtot iekšējo dzīvi.

Bet līdz tam var nonākt tikai tad, ja tevī ir kaut kāds iekšējs impulss pieteikties šai rehabilitācijai. Vispirms ir jāpiesakās.

– Tāpēc daudzi tā vietā izvēlas vienkāršāko ceļu: dakteris izraksta tabletes, un es tās nedomājot dzeru, bet uzturu nemainu, cukura līmeni nekontrolēju, jo tas ir grūti.

– Nevaru sacīt, ka tā dzīvo lielākā daļa diabēta pacientu. Jo, piemēram, man ir atbalsta grupa, ar kuru satiekos reizi mēnesī vai reizi pusotrā.

Šie cilvēki, kad sāku vadīt grupu, bija absolūti citādi, bet tagad viņi lēnām ir mainījušies.

Katrā tikšanās reizē viņi ir tiešām daudz ko uzzinājuši, cits ar citu čupojas, aprunājas, ko katrs dara, kur ko var atbilstošu iegādāties, dabūt lētāk.

– Cik daudz ir šādu atbalsta grupu, un kur tās darbojas? Piemēram, mans paziņa ar cukura diabētu, kurš dzīvo Ogres novadā, laukos, – kur lai viņš piesakās?

– Šis jautājums ir ļoti stipri saistīts ar cilvēku gatavību bez atlīdzības kaut ko darīt. Tātad viss atkarīgs no tā, vai konkrētajā apdzīvotajā vietā ir kāds, kurš uzņemas veidot šādu atbalsta grupu. Nelielās apdzīvotās vietās dižākais, ko var sapulcināt, ir 20–30 cilvēki, kuriem pašiem ir diabēts vai viņu bērniem vai citiem radiniekiem, un parasti vairums no viņiem nav ļoti ieinteresēti šādiem pasākumiem ziedot kādu naudiņu.

Tad organizatori meklē vietu, kur var dabūt telpas bez maksas, jāatrod sponsori, jāatrod nauda, lai samaksātu dakteriem par lekciju…

Bet, no otras puses, nedomāju, ka cilvēks ar diabētu laukos ir pilnīgi bezpalīdzīgs. Piemēram, ja viņš lieto internetu, feisbukā ir dažādas diabēta pacientu grupas. Ja lasa angļu valodā, tad ir vēl vairāk iespēju, atrodamas arī sakarīgas mājaslapas krievu valodā.

Piecus gadus iznāca žurnāls Diabēts un Veselība, katru gadu pa diviem numuriem, un tos var lasīt internetā. Dažādās citās mājaslapās ir daudz informācijas par cukura diabētu.

– Vārdu sakot – kurš meklē, tas atrod!

– Tā ir! Bet vispirms ir valsts finansēti cukura diabēta pacientu apmācības kabineti. Cilvēkam būtu uz turieni jā­aiziet. Kabinetos var saņemt arī brošūras par cukura diabētu, izdales materiālus A4 formātā. Tāpēc man liekas dīvaini, ka cilvēks slimo ar cukura diabētu gadiem un joprojām nav dzirdējis, ka iespējams bez maksas mācīties saprast savu slimību – saprast vairāk, kas tevī notiek.

– Cik kvalitatīva ir šī apmācība?

– Neko sliktu neesmu dzirdējusi. Protams, ir obligātie jautājumi, kas programmas ietvaros jāpārrunā, bet, ja cilvēks pats daudz un mērķtiecīgi jautā, ja viņš saprot, ko vajag noskaidrot, viņš arī dabū vairāk informācijas. Turpretim, ja cilvēks apmeklē šīs apmācības formāli, ja trūkst līdzestības, rezultāta nav.

Diemžēl daudzi uzskata, ka paši var visu apgūt vai visu jau zina, taču tas drīzāk ir mīts, nevis realitāte.

Cukura diabēta pacientu būtu jāiedrošina apmeklēt apmācību – it īpaši, ja mainās ārstēšana, ja tai pievieno kādu citu medikamentu vai parādās kāda jauna diabēta komplikācija, cilvēkam jāsaprot, kā ar jauno situāciju tikt galā.

Un vispirms tas jādara ģimenes ārstam un endokrinologam. Jāiedod nosūtījums uz apmācību.

Faktiski to var izdarīt jebkurš ārsts, kurš redz, ka pacientam ir problēmas, trūkst zināšanu, trūkst līdzestības. Un pacientam jābūt gatavam pieteikties, apmeklēt, pārvarēt savu negribēšanu, spert pirmo soli!

– Kas savukārt traucē tam, kurš patiesi grib labāku dzīvi?

– Nezinu, kāda kārtība būs nākamgad, bet pagaidām kompensējamo medikamentu izrakstīšanas nosacījumi paģēr, ka 2. tipa cukura diabēta pacientiem vispirms ir jāizmēģina, jāpalieto daudzu citu zāļu grupu medikamenti – mazāk efektīvi, toties lētāki (kā to paredz Kompensējamo zāļu sarakstā iekļautie nosacījumi), un tikai tad, ja vidējais cukura līmenis viņam ir augstāks par noteiktu skaitli, ārsts drīkst izrakstīt modernākos un efektīvākos medikamentus.

Taču šīs īpašības, kas piemīt jaunajām zālēm, vairs nav tieši saistītas ar cukura līmeni.

Tās ir saistītas ar sirds un asinsvadu slimību faktoriem, kas lielā mērā nosaka, cik ilgi cilvēks ar diabētu var nodzīvot.

Viņam cukurs var būt pilnīgi normāls, bet – attīstās komplikācijas, savukārt jaunās cukura diabēta zāles var panākt arī citu blakus slimību lēnāku gaitu, aizkavēt tās un pat novērst. Piemēram, cilvēks nenonāk ar savu hronisko nieru slimību līdz hemodialīzei, kas diabēta gadījumā atkal ir ļoti sarežģīta, jo dialīzes procedūra arī ietekmē cukura līmeni.

– Cilvēks pats šos medikamentus var nopirkt, ja rocība atļauj un ārsts iesaka?

– Jā, nopirkt var. Un endokrinologs saprot, kā šos medikamentus kombinēt, kādās devās.

– Kas vēl traucē?

– Diabēta pacientiem nav valsts apmaksātas uztura speciālista konsultācijas. Ko no tās varētu gūt? Es uztura speciālistam izstāstu, kas man garšo, bet – šis gan ne, to es vispār neēdu. Katram taču ir kāds dārzenis – bērnības trauma –, ko viņš pat mutē neņem. (Smejas.)

Un tad uztura speciālists izveido veselīgā uztura plānu, ņemot vērā produktus, kurus tu tāpat ēd un kuri tev garšo.

Varbūt tu tos ēd vairāk nekā vajag, varbūt tie jāēd kopā ar ko citu – tas ir cits jautājums, bet uztura speciālists nespiedīs tevi sākt ēst to, kas tev riebjas. Viņš arī neizplata ēdienu sarakstu: kaitīgie produkti un nekaitīgie produkti. Jo nav tādu absolūti kaitīgo produktu!

Diabēta gadījumā svarīgs ir uzņemto ogļhidrātu daudzums. Piemēram, nevar pateikt, ka šokolādes konfekte ir inde, bet, ja tu apēdīsi uzreiz 200 gramus šokolādes konfekšu, tad gan nekas labs nav gaidāms.

Jāzina, kas ar ko kombinācijā krietni lēnāk paaugstina cukura līmeni asinīs.

Piemēram, saldums kopā ar taukiem uzsūcas lēnāk. Tāpēc beztauku jogurti daudz straujāk paaugstina cukura līmeni asinīs nekā normāls jogurts. Arī jebkuru sēklu, dažādu šķiedrvielu pievienošana palēnina uzsūkšanos, un ir lēzenāka cukura paaugstināšanās līkne.

Ja banānu sakulsi šeikerī kopā ar pienu, tā ietekme uz cukura līmeni būs lēnāka. Bet – kas ir izšķirīgais? Daudzums! Un to visu uztura speciālists diabēta pacientam var iemācīt.

Tāpat būtu labi dažādas programmas bezmaksas fiziskajām aktivitātēm. Mūsu klimatā tas ir ļoti aktuāli.