Lai cik tas dīvaini neliktos, nozīmīgākais notikums šobrīd pasaulē ir COP30 – tā ir trīsdesmitā ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām Pušu konference Brazīlijā, Belēmā, Amazones sirdī. Kaut mana irnormācija var būt kļūdaina, bet starp vairāk nekā 80 valstu vadītājiem, kas devušies uz šo konferenci, ir arī Latvijas prezidents Edgars Rinkevičs. Es pieļauju, ka globālā klimata konference ir daudz nozīmīgāks jautājums nekā tie par ko strīdas Latvijas parlamentārieši, par kuriem vāc parakstus vai par kuriem iziet ielās. No mana skatpunkta Belēmas konferencei ir divi ļoti nozīmīgi uzsvari – Belēmas Veselības plāna pieņemšana, šo plānu izstrādājusi Pasaules Veselības organizācija kopā ar Pasaules medicīnas profesionāļu aliansi un Pasaules Ārstu biedrību, bet šis plāns vēl nav pieņemts, tajā vēl ir dažas neskaidrības, un par to es rakstīšu pēc tā pieņemšanas. Tādēļ šodien rakstu par galveno Belēmas uzstādījumu – par mežu iznīcināšanas izbeigšanu līdz 2030. gadam. Simboliski ir tas, ka konference notiek Amazones mūžamežos, biomā, kas atrodas uz neatgriezeniska pagrieziena punkta sliekšņa, un konferencei piemīt ne tikai simboliska, bet arī materiāla steidzamība. 2024, gadā pasaulē notika vitāli svarīgo ekosistēmu iznīcināšanas paātrinājums, tai skaitā tropu primāro mežu zudums 2024. gadā sasniedza 6,7 miljonus hektāru, bet mežu ugunsgrēki Kanādā un Krievijā pieckārt pārsniedza iepriekšējo gadu rādītājus.
Šī katastrofālā tendence ir nepārprotama apsūdzība pašreizējai starptautiskajai sadarbības mazspējai un nepietiekamībai, kā arī pastāvīgajai nespējai politiskās saistības pārvērst konkrētos rezultātos.
Saviem lasītājiem norādu, ka raksts ir lasāms divās daļās. Pirmā daļa ir COP30 materiālu un diskusiju apkopojums, iespējamie rezultāti un sasniegumi. Es pieļauju, ka šī daļa ir diezgan sausa, un lasītājam sarežģīta. Ja Jums ir vēlme palasīt kaut ko vienkāršāku – otro daļu esmu rakstījis kā centienus skaidrot kokrūpniecības federācijas izpilddirektoram, ka meži Latvijā pieder ne tikai cilvēkiem ar motorzāģi un vājprātīgu centību pārveidot mežus izcirtumos, atzīt kailcirtes par mežiem, bet pārdot visus Latvijas kokmateriālus uz ārzemēm.
COP30 Amazones izcirstajos džungļos Belēmē ar cerību saudzēt pasaules mežus
Iepriekšējās Pušu konferences – COP28 un COP29 notika naftas ieguves valstīs Apvienotajos Arābu Emirātos un Azerbaidžānā, un lielā mērā notika zem naftinieku spiediena, par mežiem lāga parunāt nesanāca. Tiesa, arābi centās novērst diskusijas no fosilā kurināmā izmantošanas pieauguma uz mežu izciršanu Brazīlijas un Centrālāfrikas mūža mežos.
Sekojot līdzi COP30 sagatavošanas darbiem, rodas iespaids, ka šai konferencei ir potenciāls sasniegt ietekmīgus rezultātus augstas integritātes mežu un ekosistēmu aizsardzībā un dot nozīmīgu ieguldījumu mērķa sasniegšanā – apturēt un mainīt mežu izciršanu un degradāciju līdz 2030. gadam. Līderiem ir jānosaka prioritātes un jāsasniedz šis mērķis (neatkarīgi no tā – vai Edgars Rinkevičs jau atrodas Brazīlijā vai tikai lidmašīnā ceļā uz turieni, šo rakstu viņš whatsappā saņems).
gada jūnijā Starptautiskā Tiesas palāta (ICJ) ir sniegusi novatoriskukonsultatīvu atzinumu, kas izraisa pāreju no klimata pārmaiņu risināšanas kā vienkārša “politiska jautājuma” uz “juridisku jautājumu”. Tam būtu jāuzliek spiedienu atbildīgajiem līderiem, lai viņi nodrošinātu rīcību, kas izbeigtu mežu un ekosistēmu iznīcināšanu, kā arī nodrošinātu un atjaunotu dabisko oglekļa ciklu.
Autors ir Greenpeace biedrs, tādēļ labāk ir informēts tieši par ekoloģiski advancētiem piedāvājumiem un pētījumiem. Nesenā Greenpeace veiktā sabiedriskā aptauja 17 valstīs piecos kontinentos liecina, ka vairāk nekā 80 % aptaujāto uzskata, ka meži ir ļoti svarīgi cīņā pret klimata pārmaiņām, un vēlas, lai to valdības darītu vairāk, lai mazinātu mežu izciršanas problēmu. Visvairāk atbalstītās darbības šādu mērķu sasniegšanai būtu starptautisku nolīgumu nodrošināšana (77 %) un jauns globāls rīcības plāns mežu izciršanas izbeigšanai (75 %). Šie rezultāti liecina, ka sabiedrības atbalsts galvenajās ģeogrāfiskajās teritorijās daudzpusīgiem risinājumiem ir spēcīgs un ka cilvēki sagaida, ka COP30 sasniegs rezultātus – nobremzēs bezjēdzīgo mežu izciršanu uz zemeslodes (arī Latvijā). Jāteic, ka Eiropā atbalsts mežu ciršanas apturēšanai ir lielāks nekā citās pasaules daļās, un Eiropas Savienība ir izrādījusi vēlmi apturēt mažu izciršanu (tas raksta otrajā daļā).
Nedaudz pretciršanas dokumentu vēstures.
Gandrīz 40 valdības un 55 no pasaules lielākajiem uzņēmumiem 2014. gadā parakstīja Ņujorkas deklarāciju par mežiem, apņemoties izskaust mežu izciršanu lauksaimniecības preču ražošanai, kā arī līdz 2020. gadam samazināt mežu izciršanas tempu par pusi un līdz 2030. gadam izskaust dabisko mežu zudumu visā pasaulē. 2017. gadā ANO vienojās par 2017–2030. gada stratēģisko plānu mežiem, lai atbalstītu mežu izciršanas un degradācijas apturēšanu. Mežu deklarācija tika atkārtoti izsludināta 2021. gadā pirms COP26 konferences Glāzgovā, un valdības atkārtoti apstiprināja mērķi līdz 2030. gadam izbeigt dabisko mežu zudumu.
Lāga neveicās ar visu pieņemto dokumentu īstenošanu, tādēļ 2023. gadā COP28 tika izdarīts mēģinājums veikt globālo inventarizāciju un pat pieņemts deklarācijas solījums – apturēt izciršanu un degradāciju līdz 2030. gadam, un šis solījums tika oficiāli iekļauts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām tekstā, paplašinot saistības apturēt mežu zudumu līdz 2030. gadam visām Parīzes nolīguma pusēm.
Informācijas apkopojumā, kas sagatavots priekš COP30 tiek apgalvots, ka starptautiskajai sabiedrībai ir jāpaaugstina savas ambīcijas, pārsniedzot brīvprātīgās iniciatīvas, lai sasniegtu 2030. gada mērķi apturēt un mainīt mežu izciršanu un mežu degradāciju. Tajā ierosināts konkrēts COP30 ceļvedis, lai panāktu būtiskas, strukturālas izmaiņas, izmantojot divus savstarpēji saistītus galvenos mehānismus: paplašinātu mandātu, lai nodrošinātu sinerģiju starp dažādām konvencijām un UNFCCC mežu rīcības plānu, lai efektīvāk, taisnīgāk un vienlīdzīgāk īstenotu esošās saistības mežu jomā.
Tātad – gan valstu vadītājiem, kas sabraukuši Brazīlijā, gan nevalstiskajam sektoram, dabas aizstāvjiem visā pasaulē ir nepieciešams apsvērt un precizēt 2030. gada mērķi – apturēt un mainīt mežu izciršanas un degradācijas tendenci Starptautiskās Tiesas palātas konsultatīvā atzinuma kontekstā, kas nosaka, ka klimata pārmaiņu līgumi paredz juridiskas saistības dalībvalstīm pieņemt pasākumus klimata pārmaiņu mazināšanai un pielāgošanai; rīkoties ar pienācīgu rūpību; valstīm jāuzņemas vadošā loma.
Starptautisko paražu tiesības paredz juridiskas saistības visām valstīm bez izņēmuma –pienākumu novērst būtisku kaitējumu videi un izmantot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, lai novērstu to, ka tās jurisdikcijā ir veiktas darbības, kas rada būtisku kaitējumu klimatam; kā arī pienākumu savstarpēji sadarboties, lai novērstu būtisku kaitējumu klimatam. Tiesa arī konstatēja, ka juridikcijai pakļaujas jebkura starptautiski nelikumīga rīcība, kas var izraisīt nelikumīgu darbību vai bezdarbības pārtraukšanu; apliecinājumu un garantiju sniegšanu, ka tas neatkārtosies; pilnīgu kompensāciju cietušajām valstīm, tostarp kompensāciju par klimata izraisītiem zaudējumiem restitūcijas, kompensācijas un apmierinājuma veidā.
Vienkāršoti – dabai ir tiesības saglabāt savus būtiskos ekoloģiskos procesus, un tādējādi valstīm ir pienākums aizsargāt, atjaunot un reģenerēt ekosistēmas saskaņā ar labāko pieejamo zinātnisko informāciju un atzīstot tradicionālās zināšanas.
Šis mērķis ir balstīts uz zinātni kā nepieciešama rīcība, kas jāveic, lai saglabātu temperatūras paaugstināšanos zem 1,5 grādiem un novērstu būtisku kaitējumu klimata sistēmai, bioloģiskajai daudzveidībai, primārajām ekosistēmām.
Klimata krīze, bioloģiskās daudzveidības krīze un zemes degradācijas krīze ir trīs aspekti vienai savstarpēji saistītai planētas ārkārtas situācijai. Izeju no šīm krīzēm reglamentē vairāki daudzpusēji nolīgumi un trīs atsevišķas Rio konvencijas — UNFCCC, CBD un UNCCD, pie kam katrai no tām ir savs īstenošanas plāns. Šī sadrumstalotā pieeja ir būtisks trūkums globālās vides pārvaldības arhitektūrā, kas rada pretrunīgas politikas, dublējošus pasākumus un neizmantotas sinerģijas iespējas. COP30 ir konstruktīvi jāveic pasākumi lai maksimāli palielinātu sinerģiju, apvienojot Rio konvencijās noteiktās saistības. Jācer, ka Belēmā tiks izstrādāta trīs Rio konvenciju kopīgā darba programma, kā arī dots spēcīgs mandāts kopīgajai sadarbības grupai, kas varētu kļūt par institucionālo centru. Tā varētu būt vieta, kur vērsties pēc padoma par to, kā efektīvi īstenot sinerģiju un kā risināt kavējošos faktorus.
Brazīlijas COP30 prezidentūra uzsāka COP30 rīcības programmu, kuras mērķis ir balstīties uz COP20 uzsākto nevalstisko dalībnieku platformu un Marakešas partnerību, kas tika uzsākta COP22. Ar šo rīcības programmu COP30 prezidentūra ciešā sadarbībā ar UNFCCC sekretariātu cenšas formulēt 2030. gada mežu izciršanas un degradācijas apturēšanas mērķi un realizācijas veidu.
Lasītājiem, kas tikuši līdz šai vietai, es vēlos paskaidrot, ka globālie dokumenti nereti ir pretrunīgi, ar dažādiem noslēguma gadaskaitļiem, un nereti to radīšanā ir iesaistījies bizness ar pilnīgi pretējām interesēm. Tādēļ nereti ir jāpieturas pie būtiskajiem uzstādījumiem, nepievēršot uzmanību mazāk svarīgajiem. Es ieteiktu sekot trim rīcības grupām COP30 sagatavošanas laikā un konferences darba laikā, tostarp, Mežu, okeānu un bioloģiskās daudzveidības pārvaldības darba grupai, Lauksaimniecības un pārtikas sistēmu pārveidošanas darba grupaia un Starpnozaru veicinātājiem un paātrinātājiem, kas atbild arī par klimata izmaiņām un tirdzniecību.
Lai gan rīcības programma ir labs starptautiskās sadarbības piemērs starp valstu un nevalstiskajiem dalībniekiem, apvienojot virkni dažādu iniciatīvu, lai atbalstītu uz rezultatīvu īstenošanu orientētu procesu, tā pastāv ārpus oficiālā UNFCCC sarunu procesa un balstās uz brīvprātīgu iesaistīšanos. Saiknes trūkums ar UNFCCC procesu rada bažas par vāju īstenošanu, pārredzamības trūkumu un nespēju īstenot lēmumus, izmantojot sarunās panāktos nolīgumus. Tāpēc valstu vadītiem daudzpusējiem procesiem joprojām jābūt COP30 galvenajai darbībai, nevis brīvprātīgām saistībām un sadarbībai.
Godīgi sakot, rīcības programmas ietekme un iespējamie rezultāti vai iznākumi joprojām nav skaidri, un nav garantijas, ka tā novedīs pie konkrētiem, termiņiem saistītiem nolīgumiem vai – ka tā tiks atcelta uz nākamajām COP prezidentūrām. Es rīcības programmā tās pašreizējā gatavībā neredzu piemērotu sistēmu, lai ieviestu stingru un nozīmīgu rīcības plānu, lai sasniegtu 2030. gada mērķi apturēt mežu izciršanu un degradāciju.
COP30 prezidentūra ir pievērsusi lielu uzmanību jauna finanšu mehānisma izveidei tropu mežu atbalstam, ko sauc par Tropu mežu finansēšanas mehānismu. Stratēģijas nolūkā tas ir nošķirts no finanšu apspriedēm ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām sarunu procesā, lai izvairītos no iegrimšanas pašreizējās nesaskaņās, kas pašlaik kavē progresu klimata finansēšanas jomā. Šis mehānisms pirmo reizi tika prezentēts COP28, bija gana ambiciozs priekšlikums, kura mērķis bija mobilizēt lielapjoma, ilgtermiņa finansējumu tropu mežu valstīm, kas veiksmīgi uztur un potenciāli paplašina savu mežu segumu.
Konceptuāli tas ir svarīgs solis, novirzoties no nestabiliem un bieži neefektīviem oglekļa tirgus mehānismiem un pašreizējo – uz sniegumu balstītu, uz hektāriem balstītu maksājumu sistēmu par esošajiem mežiem. Ja tas tiks izdarīts pareizi, tas varētu būt vērtējams kā atbalstāma iniciatīva, jo īpaši kā dienvidu valstu vadīts risinājums, atzīstot, ka ar motorzāģi neaiztiktiem mežiem ir lielāka vērtība nekā iznīcinātiem.
Joprojām ir būtiski trūkumi vides integritātes, sociālo garantiju un finanšu stabilitātes jomā, kas apdraud tās ilgtermiņa efektivitāti.
Lai gan jaunais finansu mehānisms atspoguļo nozīmīgu attīstību mežu finansēšanas debatēs, tā joprojām ir brīvprātīga iniciatīva, kas ir atkarīga no kļūmīgas starptautiskās finanšu arhitektūras, kas nav saderīga ar ilgtspējīgu nākotni un ierobežotiem vides aizsardzības pasākumiem.
Pati par sevi tā neatbilst planētas krīzes mērogam un steidzamībai, un ir nepieciešams daudz vairāk darīt un maksāt par mnežu saglabāšanu. Lai gan jaunais finansēšanas mehānisms ir iniciatīva, kurai ir potenciāls nodrošināt tik ļoti nepieciešamo finansējumu esošajiem mežiem, tas viens pats nevarēs reaģēt uz ambīciju trūkumu oficiālajās sarunās. COP30 ir jānodrošina tas, ko prasa zinātne un taisnīgums: saistoši, sarunāti un juridiski stingri lēmumi.
Iespējams, katrs no mums nedaudz citādi lasa globālos nolīgumus, bet manuprāt mežu un citu ekosistēmu aizsardzība ir Parīzes nolīguma galvenā iezīme. Preambulā norādīta visu ekosistēmu, tostarp okeānu, integritātes nodrošināšanas, bioloģiskās daudzveidības aizsardzības un „klimata taisnīguma” nozīme, bet 22 5. pants paredz, ka
Puses veic pasākumus, lai saglabātu un uzlabotu mežus. Turklāt paģēr, ka lēmumus piemēro visās nozarēs, tostarp zemes apsaimniekošanas nozarē, lai sekotu līdzi progresam un identificētu prioritārās jomas.
Tomēr pašreizējā mežu pārvaldība un ar to saistītie zemes izmantošanas jautājumi ir sadrumstaloti; attiecīgās darbības ir izkliedētas pa atšķirīgām darba plūsmām. Šī sadrumstalotība rada neefektivitāti, politikas nesaskaņotību un virzošā spēka trūkumu. Lai to novērstu, COP30 būtu jāpieņem lēmums izstrādāt īpašu piecu gadu rīcības plānu īstenošanai, lai apturētu un mainītu mežu izciršanu un degradāciju līdz gadam. Tas ir ierosināts veikt, vienkāršojot sarunas un nosakot konkrētas rīcības jomas.
Šis rīcības plāns neradītu jaunas saistības vai tehniskas slodzes, bet uzlabotu efektivitāti, integrējot un informējot par esošajiem mandātiem, saskaņojot pārklājošās darba kārtības un izvairoties no liekiem pūliņiem. Tas ļautu efektīvāk izmantot ierobežoto laiku un resursus, vienlaikus nodrošinot, ka īstenošanas pasākumi savstarpēji papildina viens otru, radot sinerģiju starp klimata, adaptācijas un bioloģiskās daudzveidības jomām. Tas sekotu līdzi progresam, identificētu īstenošanas nepilnības un saskaņotu identificētās vajadzības ar finansiālu, tehnoloģisku un kapacitātes veidošanas atbalstu.
Pasaules iedzīvotāju cerības, ka tiks ievērots 1,5 ° C mērķis, nevar balstīties tikai uz Brazīlijas pleciem, un ir steidzami nepieciešams, lai arī citas valstis rīkotos.
Mežu aizsardzība un klimata stabilizēšana nav izvēle, bet juridisks pienākums; nevis pakāpenisks izaicinājums, bet eksistenciāla ārkārtas situācija, ko raksturo tūlītēji, nelineāri pagrieziena punkti. Reakcijai ir jābūt samērīgai tās apjomā, ātrumā un juridiskajā spēkā. COP30 nedrīkst būt vēl viena solījumu konference. Tai jābūt konferencei ar skaidriem mandātiem un nozaru plāniem, lai veicinātu īstenošanu un sinerģijas rezultātus, kas atbilstoši reaģē uz milzīgo ambīciju plaisu.
Par COP30 un Latvijas kokrūpnieku vēlmi pārvērst visus mežus par kailcirtēm, bet formāli tās saukt par mežiem
Uzrakstīju rakstiņu par mežu ciršanu un mežrūpnieku vēlmi pārvērst Latviju par izcirtumu. Saņēmu ļoti nopietnu pretsvaru – Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors man veltīja izcilu rakstu “pats muļķis” žanrā. Šis žanrs ir bezgalīgs un dod iespējas nelasīt pretējās puses argumentus, apsmiet pretējās puses zināšanas, bet galvenais – parādīt saviem saimniekiem savu lojalitāti. Kokrūpnieku federācijas izpilddirektors mežus uzskata par kokgāzēju īpašumu. Viedoklis pārliecina – mežus tikai tiem, kas zāģē, jūru tiem, kas kuģo, šoseju – tiem, kas brauc ar ļoti labu mašīnu. Nevienam, kam nav motorzāģa, nav tiesību par mežu izteikties.
Izcila bija autora spēja spēlēties (blefot) ar faktiem – ja es biju rakstā minējis Ķīnu, Uzbekiju un Turkmēniju kā valstis, kurā notiek plašākie mežu stādīšanas darbi, tad mans oponents minēja Eritreju, Maldīvas un Maltu. Bet par Ķīnu interesēties COP30 aspektā vispār ir interesanti. Ķīna ir uzņēmusies vienus no ambiciozākajiem apmežošanas projektiem pasaulē, kas ir daļa no stratēģijas, lai cīnītos pret tuksnešu veidošanos, augsnes eroziju un gaisa piesārņojumu. Vēsturiski Ķīnas mežu platības ir ievērojami samazinājušās, tāpēc valdība ir sākusi plaša mēroga programmas, lai atjaunotu mežu segumu. Šie projekti ir milzīgi gan pēc apmēra, gan pēc resursiem, un tie tiek īstenoti gan centralizēti, gan ar sabiedrības iesaistīšanu. Ķīna ievieš arvien jaunākas, ilgtspējīgākas metodes, piemēram, pielāgo stādīšanai vietējās koku sugas un koncentrējas uz ekosistēmu atjaunošanu, nevis tikai koku stādīšanu. Ķīnā pastāv nosacīti brīvprātīgas koku stādīšanas dienas, un cilvēki tiek mudināti gan ziedot, gan piedalīties stādīšanas akcijās. Starp citu – kad Jūs kaut ko pērciet Alibaba.com, Ali.Express.com vai Temu.lv, Jūs vienmēr ziedojiet nelielu naudas summu Ķīnas mežu atjaunošanai.
Bet atgriezīsimies pie mana oponenta – Kokrūpniecības federācijas izpilddirektora – raksta. Daļa argumentu bija, maigi sakot,– maldinoši, un tas man dod iespējas atgriezties pie diskusijas. Tātad – mans godātais oponents manipulējot ar pareizu atziņu, ka “jauni koki CO2 piesaista efektīvāk nekā veci”, pamanās lasītājam iebarot domu, ka vecs mežs vairs nepiesaista ogļskābo gāzi, tātad tas ir cērtams nost. Tad nu vieglajā valodā atgriezīsimies tajā līmenī, ko mums visiem mācīja kaut kur augstskolas pirmajos kursos par fotosintēzi, proti procesu, kurā augi, izmantojot saules gaismu, no oglekļa dioksīda un ūdens ražo dažādus cukurus un skābekli. Fotosintēze ir dzīvības pamatā uz Zemes, jo tā ne tikai nodrošina ar barību pašus augus, bet arī visus pārējos organismus, kas pārtiek no augiem, un piepilda atmosfēru ar skābekli, kas mums nepieciešams elpošanai. Fotosintēze noris augu zaļajās daļās, galvenokārt lapās. Gaismā augu lapās esošais hlorofils (zaļais pigments) absorbē saules gaismas enerģiju. Šī enerģija tiek izmantota, lai sadalītu ūdens molekulu par ūdeņraža jonu un skābekli. Skābeklis O2 formā tiek izdalīts atmosfērā kā blakusprodukts, bet ūdeņraža joni un enerģija tiek izmantoti otrajā – tumsas fāzē, kad augi izmanto oglekļa dioksīdu no gaisa un enerģiju, kas iegūta gaismas fāzē, lai sintezētu glikozi un citus cukurus. Glikoze ir galvenā auga enerģijas rezerve, kuru tas izmanto augšanai, attīstībai un dzīvības funkciju uzturēšanai. Augi piesaista ogļskābo gāzi no gaisa caur īpašām porām, kas atrodas lapu apakšējā virsmā. Šis poras atveras, lai ļautu oglekļa dioksīdam ieplūst lapas iekšienē. Caur šīm porām tiek arī ārā izvadīts gāzveida ūdens un fotosintēzes laikā radies skābeklis. Šķiet, ka nav būtiski šoreiz iedziļināties kā ar ribulozobifosfāta molekulu tiek piesaistīta ogļskābā gāze, tās ir visai sarežģītas bioķīmiskas reakcijas. Tomēr tieši šis oglekļa piesaistīšanas process ir vitāli svarīgs dabā, jo tas palīdz regulēt oglekļa dioksīda līmeni atmosfērā, mazinot siltumnīcas efektu un nodrošinot gāzu līdzsvaru.
Māte zemeslode ir iekārtota tā, ka viss uz šīs planētas dzimst, aug un mirst. Koku nāve dabai nozīmē apbedīt ogļskābo gāzi augsnē, tātad – samazināt siltumnīcas gāzu emisiju. Kokrūpnieku mērķis ir paspēt šo koku nocirst, labāko daļu izmantot zāģmateriālos vai lietaskoksnē, bet pārējo – sadedzināt kā šķeldu, tātad piesaistīt skābekli jaunu ūdens molekulu ražošanai un atbrīvot ogļskābo gāzi, izvadot to atpakaļ atmosfērā.
Vecs mežs tāpat veic fotosintēzi, piesaista ogļskābo gāzi un palīdz planētai elpot. Mans oponents šeit iesauksies – lielāko daļu planētas skābekļa ražo okeāns. Līdz šim tā ir taisnība, bet okeāna ķīmiskais piesārņojums, palielinātais skābums samazina to baktēriju un milzu vīrusu daudzumu, kas veic ogļskābās gāzes piesaisti un noglabāšanu okeāna dzīlēs, tādēļ okeāns arī nespēj veikt savu skābekļa veidošanas funkciju iepriekšējā līmenī.
Tad kāpēc mežcirtēji, ierēdņi un politiķi tik ļoti cenšas apgalvot, ka vecs mežs ir nevis skābekļa ražotājs, bet oglekļa avots? Atgriezīšos pie tā, ko rakstīju pirmajā raksta daļā. Ekstrēmi ugunsgrēki izraisīja to, ka 2023. un 2024. gadā meži absorbēja daudz mazāk oglekļa nekā parasti. Šajos gados meži absorbēja tikai ceturto daļu no oglekļa dioksīda, ko tie absorbē vidēji gadā.
Mežu ugunsgrēki izplatījās visā pasaulē – no tropu lietusmežiem Dienvidamerikā līdz boreāliem mežiem Kanādā un Krievijā – katru gadu izdala vairāk nekā 4 Gt siltumnīcefekta gāzu (kokos uzkrāto oglekli, kā arī metānu un slāpekļa oksīdu, kas rodas degšanas rezultātā). Tas ir līdzvērtīgi trešdaļai no Ķīnas ikgadējām emisijām atmosfērā.
Degšana ir izplatīta metode, kā iznīdēt lietusmežus, lai atbrīvotu vietu lauksaimniecības plantācijām Brazīlijā. Sausāki un karstāki apstākļi izraisa nekontrolējamu ugunsgrēku izplatīšanos un vēl plašāku mežu iznīcināšanu.
Tieši pieaugot emisijām no mežu ciršanas, dedzināšanas un citām cilvēku aktivitātēm pasaules meži riskē no oglekļa piesaistītājiem kļūt par oglekļa avotiem. Vairāk nekā 80 % ar mežiem saistīto emisiju rodas tieši no cilvēku lēmumiem izcirst kokus, lai iegūtu kokmateriālus, izveidotu ganības, lauku saimniecības, ieguves rūpnīcas, infrastruktūru vai ceļus (Latvijas variantā – smilšu tuksnesis zem lielajām elektrolīnijām, nepamatoti plati izcirtumi ap ceļiem, prognozējama >200 metrus plata stiga RailBaltic būvei).
Pasaules mežu kā oglekļa piesaistītāja zaudēšana radīs katastrofālas sekas cilvēkiem un planētai. Bez steidzamas iejaukšanās mežu spējas absorbēt oglekli turpmāka samazināšanās varētu paātrināt klimata pārmaiņas, kā arī palielināt nāvējošu ekstremālu laika apstākļu iespējamību.
Kad summējam emisijas no mežu zuduma un oglekļa piesaisti no esošajiem un atjaunojamajiem mežiem, varam redzēt, ka globālā mērogā meži joprojām ir tīrais oglekļa piesaistītājs, bet tā ietekme vājinās.
Zemkopības ministrija un dažādas mežcirtēju organizācijas kliedz – ļaujiet cirst jaunus kokus. Šobrīd viņi kārtējo reizi meklē iespējas likumdošanā paredzēt ievērojami jaunāku koku ciršanu – proti cirst tos, ko paši citā rindkopā cildina kā labākos skābekļa ražotājus un ogļskābās gāzes piesaistītājus. Mūsu Zemkopības ministrija un kokrūpnieki ar lepnumu izcirtumu sauc par mežu, jo atbilstoši Latvijas likumdošanai – pat nocērtot visus kokus, vairāk nekā puse Latvijas teritorijas būs klāta mežiem. Pasaules skaitļi ir biedējoši – Global Forest Watch ziņoja par rekordlielu globālo mežu zudumu 2024. gadā – pagājušajā gadā tika zaudēti 6.7 miljoni hektāru tropu primāro mežu, kas ir gandrīz divas reizes vairāk nekā 2023. gadā. Brazīlija veidoja vairāk nekā 40 % no to kopējā skaita, daļēji tāpēc, ka tajā ir attīstīta liellopu audzēšana un sojas pupiņu ražošana.
Unikāls pseidoarguments gan kokrūpnieku, gan Zemkopības ministrijas atziņās ir: mežs aug ātrāk, tādēļ to var ātrāk cirst. Un tiek paskaidrots, ka ātrāk tagad aug arī bērni (kokrūpnieku ieskatā šobrīd bērni līdz 18 gadiem aug ātrāk nekā agrāk bērni auga līdz 18 gadu vecumam), burkāni, āboli. Bez tam mums taču klimata izmaiņu dēļ veģētācijas periods kļūstot garāks, tātad koki aug ātrāk. Iedomājos nelielu ainiņu Zemkopības ministrijā. Ministrs dod rīkojumu: “visiem domāt un izdomāt – kāpēc koki cērtami ātrāk!” Visi staigā pa Zemkopības ministrijas augšējajiem stāviem galvas saķēruši. Un tad pēkšņi pats mazākais no ierēdņiem ziņo – izdomāju: “no rīta ēdu ātri vārāmo auzu pārslu tumi. Tagad šī tume uzvārās ātrāk. Tātad arī koki aug ātrāk”.
Stāsts par koku selekciju ir vismaz apšaubāms. Tiesa, var stādīt ātraudzīgus kokus, piemēram apses, un to uzsver Kokrūpnieku izpilddirektors. Jā, arī iepriekšminētā Ķīna sāka mežu atjaunošanu, stādot papeles. Tagad stāda ciedrus. Bet nelaime jau tā, ka arguments – koki aug ātrāk, neattiecas uz kokiem, ko jau rīt gatavi nocirst mūsu varoņi, bet tiem kokiem, ko Latvijas valsts meži iestāda šodien, un kuri izaugs pēc gadiem 60 vai 70, nu tad, kad to nevarēšu novērtēt es, un nevarēs novērtēt arī mans oponents. Man atliek nopūsties, un atzīt, ka tie ozoliņi, ko iestādīju bērnībā gadus sešdesmit atpakaļ, joprojām ir ozoliņi.
Ja paskatāmies Latvijas mēdijos un portālos, tad neiedomājami pieaudzis tādu publikāciju (interviju, argumentētu viedokļrakstu, pseidozinātnisku atsauču) skaits, kas vienā balsī saka – mežs jācērt vairāk. Es pieļauju, ka lielā mērā tas saistīts ar Eiropas Savienības vēsturisko likumu pret mežu izciršanu (https://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/?uri=CELEX%3A52021PC0706, Zemkopības ministrijas mājas lapā ir atsaucei līdzīgs skaidrojums, tikai likums nosaukts par Atmežošanas regulu – var jau arī tā).
Sākotnēji šis likums tika izstrādāts, lai prasītu tādu produktu kā liellopu gaļa, kafija, šokolāde, palmu eļļa un koksne pārdevējiem pierādīt, ka to preces ir izsekojamas līdz zemes gabaliem, kas nav atmežoti pēc 2020. gada 31. decembra. Četrām valstīm – Baltkrievijai, Ziemeļkorejai, Mjanmai un Krievijai Eiropas savienība ir piemērojusi “augsta riska” sankcijas, kas ievērojami samazinājušas kokrūpniecības produktu importu no tām. Izskatās, ka Latvijas kokrūpniecība ir labprāt iepirkusi Krievijas vai Baltkrievijas kokmateriālus, bet šobrīd tie nav pieejami, tādēļ izvērties neliels “kariņš” starp vietējiem ražotājiem par vietējiem resursiem, līdz nonāca pie secinājuma – nocirtīsim visus kokus pie robežas, jo tos, iespējams, mums tāpat pēc tam atņems, nocirtīsim visus nedaudz jaunākus mežus, kailcirtes atļausim lielākās platībās, kailcirtēs pārvērtīsim arī pavisam jaunus mežus.
Latvijas meži nav vientuļa sala un regulējumi Eiropas savienībā tiek rakstīti uz stipri plašāka fona pamata un tieši tāpēc ir tādi kādi ir, proti, ierobežojoši. Jo citur pasaulē meži izzūd. Sekojot līdzi Eiropas savienības dokumentu rakstīšanas kompasam, izskatās, ka Eiropa mums paģērēs vēl lielāku aizsargājamo mežu apjomu par 30% (lai Kokrūpniecības federācijas izpilddirektoram atkal nenāktos melot par milzīgām un labi aizsargātām mežu teritorijām Latvijā, atgādināšu, ka šobrīd mežsaimnieciskā darbība vai vismaz galvenā cirte aizliegta tikai 7,6 % Latvijas mežu platību).
Pateicoties Latvijai un dažām citām valstīm Eiropas Savienības likums pret mežu izciršanu jau ticis atlikts par vienu gadu. Es domāju, ka pateicoties ASV un Dienvidamerikas valstu spiedienam mežu izciršanas likums ir viens no visvairāk apdraudētajiem dokumentiem Eiropā.
Ilgstoši vērojot Latvijas mežrūpnieku aktivitātes nevar nepamanīt zināmas atšķirības starp Latvijas valsts mežiem un privātajiem mežu īpašniekiem. Šeit es nedomāju ļaudis, kas mantojuši meža zemes un laiku pa laikam kaut ko cērt. Nav grūti pamanīt agresīvas kampaņas meža iepirkšanai un meža pseidokopšanai – lauku meža īpašnieks atļauj sava meža īpašuma apsaimniekošanu, kas beidzas ar kailcirti. Es nevēlos uzskaitīt visas plašās kampaņas, kas katram meža īpašniekam labā latviešu valodā iesaka saviem tautiešiem uzticēt sava meža apsaimniekošanu, bet vislabāk jau atceramies tādu stāstu kā “Ozols”.
Iesaistoties diskusijās – vai Latvijā dabas aizsardzība un mežu aizsardzība ir pietiekama un par procentiem, kas ir aizsargājami, riskējšu sagaidīt vēl dažus agresīvus pretrakstus. Bet šā vai tā – Latvijai nāksies 30 % mežu pārvērst par aizsargājamajām teritorijām. Zemkopības ministrijā no kabineta uz kabinetu šajā sakarā pārvietojas triju veidu ļaudis – vairums saka – domāsim par to rīt, kad pienāks Eiropas direktīvas termiņš, gan jau tad kaut ko izdomāsim. Otrie saka – paplašināsim nedaudz esošos rezervātus un liegumus uz visām pusēm, bet tikai uz Latvijas valsts mežu rēķina, trešie domā, kā varētu izveidot vēl vienu nacionālo parku. Vismaz šobrīd pārliecinoši valda viedoklis “domāšu par to rīt”. Jebkurā gadījumā soda naudas tiks maksātas no valsts budžeta, proti – no nodokļu maksātāju kopējās naudas.
Kaut saņemt publisku rakstu “pats muļķis” žanrā ar apgalvojumu, ka nevienam, kam nav motorzāģis rokās, nav tiesības par mežiem kaut ko paust, rakstu izlasīju ar milzīgu interesi. Nagi niez saskatīt visas pretrunas mana oponenta rakstā un celt saulītē. Bet ja tā padomā – lai cik tas neliktos dīvaini – man šķiet, ka vairumā jautājumu par mežiem mans viedoklis ar Kokapstrādes federācijas prezidentu būtu līdzīgs – mums abiem ir dzelžaini agresīvs viedoklis pret tiem, kas mežā izgāž atkritumus, piesārņo mežu, veic tajā nelikumīgas darbības, arī cērt mežu bez atļaujām. Tādēļ arī šo diskusiju varētu uzskatīt par ceļu uz zaļu Latviju un zaļu planētu. Tad nu pamēģināšu uzskaitīt tās darbības, kas visiem kopā veicamas uz planētas Zeme, tai skaitā Latvijā, tai skaitā –COP30 gaisotnē. Meži joprojām veic neticamu darbu klimata labā, bet tie var sasniegt lūzuma punktu. Lai saglabātu atlikušo mežu kā oglekļa piesaistītājus iespējami neskartu — un ideālā gadījumā tos paplašinātu — mums jārīkojas vairākās jomās:
aizsargāt to, kas mums ir. Lielākā daļa oglekļa piesaistīšanas notiek esošajos mežos, nevis jaunizveidotajos vai mazajās jaunaudzēs. Svarīgākais solis, ko varam veikt, ir apturēt primāro mežu turpmāko zudumu. Tam nepieciešami skaidri noteikumi mežu aizsardzībai, cilvēki, kas šos noteikumus īsteno, un politikas izmaiņas, kas apgrūtina peļņas gūšanu no mežu izciršanas; samazināt ugunsgrēku risku, izmantojot gudrāku zemes apsaimniekošanu. Ir būtiski investēt proaktīvā ugunsgrēku novēršanā. Stratēģijas jāpielāgo vietējām ekosistēmām: dažiem mežiem nepieciešami zemas intensitātes ugunsgrēki, bet citiem jābūt pilnībā aizsargātiem no jebkādas dedzināšanas; mežos, kurus izmanto kokmateriālu ieguvei, ilgtspējīga apsaimniekošana var samazināt emisijas un palielināt oglekļa piesaisti. Pāreja uz sugām, kas labāk pielāgotas nākotnes klimata apstākļiem, vienlaikus saglabājot vietējo bioloģisko daudzveidību, var palīdzēt palielināt mežu oglekļa piesaistes spējas; paātrināt meža atjaunošanu, kas var palīdzēt cīnīties pret klimata pārmaiņām, bet tā jāveic pareizi. Atjaunošanai jāpapildina, nevis jāaizstāj mežu aizsardzība; atbalstīt cilvēkus un organizācijas, kuri vislabāk aizsargā mežus; padarīt klimata datus savlaicīgus un izmantojamus; samazināt fosilā kurināmā emisijas. Mēs nevaram gaidīt, ka meži bezgalīgi absorbēs pasaules pārmērīgās oglekļa emisijas. Lai mazinātu spiedienu uz dabas sistēmām, mums ir ievērojami jāsamazina fosilā kurināmā emisijas. Oglekļa piesaistīšana mežos nav rezerves plāns, kas var kompensēt bezdarbību citās jomās. gads bija karstākais gads kopš novērojumu sākuma, kad vidējā temperatūra pirmo reizi vēsturē pārsniedza 1,5 °C. Šī sasilšanas sliekšņa pārsniegšana ir brīdinājuma signāls, ka klimata pārmaiņu kritiskais punkts ir tuvāk, nekā domājām.
