Latvijas veselības aprūpes sistēmu pēdējos pārdesmit gados visspilgtāk raksturo vārds “trūkst” – trūkst naudas, ārstu, medmāsu. Ja 2024.gadā veselības nozares kopējais budžets ir 1,88 miljardi eiro un veselības nozare noteikta par vienu no prioritātēm, vai tas nozīmē, ka no šī “trūkst” beidzot tiksim vaļā?
Pasaule ir iekārtota tā, ka no naudas trūkuma veselības jomai neviena valsts netiks vaļā nekad. Cilvēki dzīvo garāku mūžu, sagaida savu vēzi, savas sirds un asinsrites sistēmas slimības vai savu demenci, un vecuma slimības saistās ne tikai ar dārgu ārstēšanu, bet arī dārgu sociālo palīdzību. Gadu no gada kopējie globālie un arī nacionālie tēriņi veselības aprūpei pieaug par 3–5%.
Ārstniecība kļūst dārgāka. Minēšu piemēru – CSL Behring un uniQure ir radījušas pasaulē dārgāko medikamentu Hemgenix, kura cena ir 3,5 miljoni dolāru. Ar šo medikamentu ārstē hemofīlijas B pacientus, kuri pašlaik saņem IX faktora profilaktisko terapiju. Pacientiem ar šo asins slimību parasti ir nepieciešama regulāra IX faktora ievade, lai aizstātu vai papildinātu zemo asins recēšanas faktora līmeni. Šis process visas dzīves laikā ir ārkārtīgi dārgs, pie kam traumas un locītavu saasiņojumi rada papildus komplikācijas.
Hemgenix ļauj pacientiem pašiem ražot IX faktoru. Protams, zāles ir ļoti dārgas, un pirmo Hemgenix injekciju Latvijas Nacionālais Veselības dienests tuvākajā laikā diez vai apmaksās, bet visiem Latvijas hemofīlijas pacientiem nākamajos 20 gados noteikti nebūs iespējams šīs zāles kompensēt.
Šobrīd Baltijas valstu telpā vidējais cilvēks vidēji gadā medicīnai tērē 1700 eiro. Tavi nosauktie valsts budžeta1,88 miljardi eiro nozīmē – 1000 eiro uz cilvēku gadā no valsts budžeta – proti, naudas, ko kopīgi esam ar nodokļiem samaksājuši. Būtiski, ka visdārgākās veselības jomas izmaksas ir cilvēkiem mūža beigās. Tiem, kas ņerkst – viņi nodokļos iemaksā daudz, bet savus tūkstots eiro neiztērē, jāapzinās, ka daudz vairāk viņi iztērēs mūža beidzamajos divos vai piecos gados.
Bet, kā jau teicu – Latvijas, Igaunijas, Polijas iedzīvotājs veselībai gadā tērē 1700 eiro.
Tātad vidējais Latvijas iedzīvotājs 700 eiro samaksā pats – gan par izmeklējumiem, gan konsultācijām, gan medikamentiem, gan ārstniecību privātās klīnikās. Vienkāršoti būtu visiem samesties (samaksāt nodokļos) vēl par 700 eiro gadā vairāk, lai atrisinātu veselības aprūpes pamatizdevumus. Neesmu pārliecināts, ka Arvils Ašerādens ir gatavs šodien paaugstināt nodokļus, lai savāktu šos papildus 700 eiro no katra Latvijas iedzīvotāja vai vienkāršoti – aptuveni 2500 eiro no katra strādājošā.
Politiķi nevēlas teikt vai saprast patiesību, ka veselības aprūpe ir investīcija tautsaimniecībā, bet tad tā skatāma kompleksi – gan kā darba vietas, gan kā farmācijas rūpniecība, gan kā labāki darba rezultāti, mazāki darba kavējumi utt. Bet nekad nevienā pasaules valstī nebūs pietiekami līdzekļu lai pilnībā apmierinātu visas veselības aprūpes vajadzības – nu piemēram, ASV kādam miljardierim pērn pārstādīja sirdi jau septīto reizi. Ar sabiedrības veselību un ASV iedzīvotāju veselību tam nav nekādas saistības, bet kopējie tēriņi šī slimnieka ārstēšanai ir samērāmi kā puse no Latvijas veselības gada budžeta.
Veselības ministrs Hosams Abu Meri solījis “kopā ar nozari veikt nozīmīgas pārmaiņas veselības aprūpes organizēšanā, lai ilgtermiņā veselības pakalpojumi Latvijas iedzīvotājiem būtu pieejami, kvalitatīvi un aprūpes sistēma ilgtspējīga un noturīga.” Neatceros nevienu ministru, kurš, solot reformēt vienalga kuru nozari, nebūtu solījis ko tamlīdzīgu. Kas primāri darāms, lai šo vīziju tiešām realizētu?
Es gan neatceros, ka Viņķele, Pavļuts, Veldre un citi politiķi veselības jomā būtu pat solījumos pauduši kaut ko tik loģisku. Labā ziņa ir, ka stratēģiski Hosams Abu Meri laukumu redz un attīstību saprot. Bet politiķu solījumus mums būtu jālasa vienkāršāk. Ja politiķis saka: "veselības pakalpojumi pieejami, kvalitatīvi, bet sistēma ilgtspējīga un noturīga", tad mums būutu būtu jāsaprot vai jālasa – "pakalpojumi bus pieejamāki un kvalitatīvāki kā šobrīd, sistēma ilgtspējīgāka". Un tad tā jau ir taisnība. Lai skatītos nākotnē, mēs varam palūkoties atpakaļ. Trīsdesmit gadu atpakaļ slimnīcās trūka medikamentu, ārstu algas bija mazākas par 100 eiro mēnesī, Latvijā bija viens privāts, pārvietojams magnētiskās rezonanses aparāts, asins pārliešanai stikliņus un gumijas sistēmas sterilizēja un lietoja daudzkārt, bet pašām pārlejamajām asinīm nenoteica ne HIV/AIDS, ne hepatīta C klātbūtni. Latvijas medicīna kopš neatkarības atjaunošanās ir veikusi fantastiskus soļus uz priekšu, bet Latvijas iedzīvotāji vidēji dzīvo 13 gadus garāku mūžu. Tiesa, vislielākais mūža pagarinājums ir sievietēm ar augstāko izglītību, bet zamākais – vīriešiem ar pašvaku izglītību.
Lai kāds būtu veselības budžets, no pacientu redzes loka īpašas izmaiņas nav manāmas – garas rindas uz valsts apmaksātajiem medicīnas pakalpojumiem kā bijušas tā ir, kompensējamo medikamentu saraksts mums ir ievērojami īsāks kā Lietuvā un Igaunijā, neatliekamo medicīnisko palīdzību cilvēki jau baidās saukt kā iespējamā atteikuma, tā tikpat iespējamā rēķina dēļ, ir arī citas problēmas. Kas ir primārā problēma Latvijas medicīnā – naudas trūkums vai slikta tās pārvaldība?
Sāksim ar neatliekamo palīdzību. Statistika ir nepielūdzama – NMPD izsaukumu skaits ir pieaudzis, pie kam arī mazsvarīgu problēmu risināšanai. NMPD ir dienests, kam Latvijas iedzīvotāji uzticas daudzkārt vairāk nekā policijai, pašvaldībām, Saeimai un Ministru kabinetam kopā. Protams, sociālie tīkli rada burbuļus. Lai gūtu informāciju, esmu iemanījies infiltrēties slimnieku un narkotiku lietotāju grupās jeb burbuļos. Tādu īstu neatliekamās palīdzības lietotāju vai noliedzēju burbuli atradis neesmu, bet globāli angļu valodā tādi ir.
Ar kompensējamiem medikamentiem tiešām mums iet sliktāk. Hosams Abu Meri Ministru kabinetā sita dūri galdā, Finanšu ministrijā kliedza, bet Saeimas komisijā teica pusstundas uzrunas, līdz kompensējamajiem medikamentiem papildus izcīnīja 50 miljonus. Tad, kad viņš tos bija izcīnījis, tūlīt nācās 20 miljonus atdot par Pavļuta radītajiem parādiem, liela daļa aizgāja paaugstinot to medikamentu apmaksu, kas līdz šim tika kompensēti 50% vai 75% apmērā. Man šķiet, ka arī lielākā daļa no pārpalikušās summas aizies citu iepriekš (Covid–19 pandēmijas laikā) iestrādātu parādu dzēšanai. Joprojām no manis slēpj materiālus par Kariņa ‘– Pavļuta nejēdzīgajiem vakcīnu, joda tablešu, infektoloģijas spectērpu iepirkumiem, bet tie noteikti bija rēķināmi simtos miljonu eiro. To visu mēs ne tikai saņemsim, bet vēlāk arī noraktīsim un utilizēsim par valsts naudu.
Nevēlēdamies kļūt par populistu, šajā vietā teikšu vēl kādu atziņu, ko politiķi un tauta dzirdēt nevēlas. Jo plašāks pakalpojumu grozs, jo garākas rindas. Nu piemēram – Pavļuta laikā gadījās situācija, kad kāda māte kādā Zemgales slimnīcā uztaisīja jampadraci, kad viņai intensīvās terapijas nodaļā neatļāva palikt kopā ar savu 30 gadus veco dēlu. Šo situāciju varēja atrisināt lokāli, bet iejaucās Pavļuts un paziņoja, ka turpmāk valsts apmaksās arī radinieku atrašanos slimnīcā. Neko citu tas nenozīmē kā par vienu dienu garāka rinda uz valsts apmaksātiem diagnostikas pakalpojumiem vai speciālistu konsultācijām. Bet, ja politiķi katru nedēļu atrod kādu pakalpojumu, ko valstij apmaksāt, tad rindas jebkurā gadījumā katrreiz pieaug par vienu dienu vai divām.
Vai ir kādas cerības, ka kompensējamo medikamentu saraksts tiks paplašināts un tajā tiks iekļauti arī tie jaunie un inovatīvie medikamenti, kuri pietiekami daudzu slimību pacientiem dos nopietnas cerības uz izveseļošanos?
Jā, ir cerības. Eiropa iet uz vienotu sistēmu, ka receptūras medikamentus būtu jāapmaksā centralizētam budžetam. Es tiešām ticu, ka Latvijas Veselības ministrija kopā ar speciālistiem atradīs iespējas pārskatīt kompensējamo medikamentu sarakstu, un ievērojami paplašinās kompensējamo medikamentu sarakstu, īpaši ar bioloģiskajiem medikamentiem un jauniem pretvēža preparātiem.
Kā jau teicu, atrodos dažādos pacientu burbuļos un pētu viņu vēlmes un noskaņojumu. Lielākā daļa satraucas par bezrecepšu medikamentu un uzturbagātinātāju dārdzību un nespēju tos iegādāties. Es pat vēlētos teikt, ka ažotiāža parasti ir ap medikamentiem, kas tiek ieteikti maldu ziņās
Par maldu ziņām banku, finanšu, pasta sektorā lasām vai ikdienas. Žurnālistiem un ziņu aģentūrām tas šķiet aktuāli. Par medicīnas maldu ziņām raksta reti, kaut tās nozīmē cilvēka dzīvības apdraudējumu. Iedomājieties – cilvēks interneta sociālajā tīklā izlasa maldu ziņu ar ievērojama profesora attēlu, un šajā informācijā profesors it kā iesaka atteikties no visiem medikamentiem pret asinsspiedienu vai holesterīnu, bet lietot kaut kādu brīnumlīdzekli – uzturbagātinātāju, ar kuru dažās nedēļās visas veselības problēmas būšot atrisinātas. Pat ja desmitā daļa no facebooka vecāka gadagājuma lasītājiem, hroniskiem slimniekiem šai maldu informācijai notic, viņiem dzīves ilgums tiek saīsināts, infarkts un insults pietuvināts, un arī nāve – pietuvināta. Medicīnas maldu informācija sociālajos tīklos ir baisa nelaime, kas ir vērsta uz mums nezināmu, ārvalstīs dzīvojošu blēžu peļņu, kā arī mūsu iedzīvotāju slimībām un ciešanām.
2022. gada otrajā pusē facebookā parādījās jaunas, agresīvas reklāmas – uzturbagātinātājiem, kuri it kā ārstē no hipertonijas, pārlieka holesterīna līmeņa, cukura diabēta, artrīta, acu slimībām un daudzām citām patoloģijām, un šīm reklāmām bija pievienoti profesoru Andreja Ērgļa, Viļņa Dzērves, Kārļa Trušinska, Andra Skrides, Romāna Lāča, Jāņa Eglīša, nu jā – arī mani attēli.
Visvairāk maldu ziņās izmantots tiek profesora Andreja Ērgļa vārds un attēli. Andrejs Ērglis šobrīd ir populārākais ārsts Latvijā, kurš bieži redzams kā eksperts televīzijā un radio, presē un portālos. Andreja Ērgļa vārdam piemīt maģisks spēks, gluži kā savulaik viņa vectēva Paula Stradiņa teiktajam vārdam, vai dažus desmit gadus atpakaļ – profesora Ilmāra Lazovska vai Viktora Kalnbērza vārdam; vienkārši – tauta profesoram Ērglim uzticas. Viņš ir ne tikai visvairāk publicētais latviešu zinātnieks pasaules citējamajā zinātniskajā literatūrā, bet arī tautas ārsts, kurš gadiem ieguldījis spēkus, lai mācītu ļaudis pārbaudīt holesterīna līmeni un lietot statīnus (šobrīd jau moderno statīnu-ezetimība kombināciju), mācījis lietot perorālos antikoagulantus pacientiem ar aritmiju, mācījis sekot līdzi asinsspiedienam un lietot medikamentus – lai arteriālais asinsspiediens būtu robežās līdz 130 mmHg. Diemžēl kardioloģija nereti nozīmē – nozīmētais medikaments vai medikamentu kombinācija turpmāk būs jālieto visu atlikušo mūžu, un tas jāveic paralēli fiziskām kustībām, veselīgai ēdmaņai un smēķēšanas atmešanai. Bet iepriekšminētais – atlikušais mūžs profesora Ērgļa pacientiem nereti nozīmē divdesmit – trīsdesmit gadus, kurus tad nu būs jālieto kardiologa vai ģimenes ārsta izrakstītie statīni, antikoagulanti, bēta blokatori utt. Un lielāko tiesu no šo medikamentu lietošanas izmaksām kompensē valsts.
Un te pēkšņi – facebookā vai portālā parādās profesora Andreja Ērgļa attēli ar pierakstiem: „Prof. Andrejs Ērglis: Troksnis un zvana galvā – tas ir insulta sākums! Pirms trauks pārplīst, steidzami izdzeriet stipru dzērienu,” „Prof. Andrejs Ērglis: Pensionāri, iztīriet asinsvadus mājās! No rīta iznāks 2 kg trombi,” Kardiologs „Neiznīciniet sirdi ar ķīmiju, ja spiediens ir virs 140/77, tad ēdiet rūgtu…”.
Šeit es vēlos visiem Latvijas ļauudīm lūgt – neticiet reklāmai, ticiet ārsta izrakstītai receptei. Latvijas iedzīvotāji pilnīgi nejēdzīgiem uzturbagātinātājiem un medikamentiem līdzīgiem produktiem gadā iztērē 200 miljonus eiro, kas nozīmē – katrs no mums, katrs Latvijas iedzīvotājs pamanās bezjēdzīgi 100 eiro gadā atstāt internetā, aptiekā, fitnesa centrā vai specializētā uzturbagātinātāju veikalā par uzturbagātinātājiem, kas noteikti dara vairāk ļauna nekā laba.
Kaut kā iesakņojies viedoklis, ka slimnīcas vadībā jābūt profesionālam menedžerim, kurš, lai arī īsti nesaprot, kā viss šis sarežģītais organisms – slimnīca – ārstniecības ziņā funkcionē un mijiedarbojas, toties ir labi “apkalts” vadības zinībās un neskaitāmu papīru ražošanā. Tas pats attiecas arī uz slimnīcu padomēm. Tikmēr pacienti nesaprot, kā gan var būt tā, ka naudas, teiksim, valsts apmaksātiem izmeklējumiem trūkst, bet ļoti labi apmaksātu padomes locekļu algošanai pietiek?
Visā pasaulē jau sen pierādīts, ka slimnīcu vai medicīnas iestādi vislabāk vada cilvēks ar medicīnisku izglītību un sapratni par veselības jomu. Latvijā ilgstoši politiķi centušies dēstīt viedokli, ka par veselības ministru var strādāt krogus muzikants, bet par slimnīcas vadītāju – politiskam klanam pietuvināts uzņēmējs.
Lielais pavērsiens notika Andas Čakšas ministrēšanas laikā, kad viņa vispirms no Austrumu klīniskās slimnīcas vadības atlaida īstu vadības komandu – vienu no visu laiku labākajiem medicīnas organizatoriem, ķirurģijas profesoru Viesturu Boku un ārsti Anitu Štokenbergu, tad empātisko vadītāju, ārsti Egitu Poli (šobrīd vada Valsts Donoru centru un tā darba rezultāti ir lieliski), bet slimnīcas vadībā iecēla autoatslēdznieku Imantu Paeglīti, kurš visos savos slimnīcas vadības gados tā arī nenojauta, kas ir medicīna. Tūlīt pēc tam gandrīz visas pašvaldības savu slimnīcu vadībā iecēla politiskajai vadībai pietuvinātus ļaudis. Nerunāšu par Veselības ministriju, kur šobrīd ārsta diploms bez ministra ir tikai trim kolēģēm.
Lai šo bardaku stiprinātu ministre Ilze Viņķele radīja slimnīcām labi apmaksātas padomes vai drīzāk – barotnes. Vismaz vienu no padomes locekļiem Ilze izvēlējās ārzemēs. Nācās tulkot visus dokumentus angliski, bet neviens no ārzemniekiem tā arī neko būtisku Latvijai neatnesa.
Mans ieteikums Hosamam Abu Meri – ja nu Eiropas regulu dēļ nepieciešamas padomes, tad neviens nav liedzis izveidot vienu profesionāļu padomi uz visām slimnīcām.
Pēdējā laikā medijos arvien biežāk izskan cilvēku stāsti par stundām ilgu gaidīšanu slimnīcu uzņemšanas nodaļās, ar ”ātrajiem” atvesta slimnieka izmešanu no uzņemšanas nodaļas nakts laikā, jo stacionēšana nav nepieciešama, medicīnas personāla vienaldzība un neieinteresētība pacienta ārstēšanā … Mēs visi kā sabiedrība esam ieinteresēti, lai šādas situācijas nepieļautu, tikai – kā to izdarīt? Vai šādas būtībā morālas vainas ārstēšanai ar finansējuma palielināšanu vien pietiks?
Es pieļauju, ka uz vienu Tevis aprakstītu komunikācijas, loģistikas vai organizācijas negadījumu ir 100 veiksmes stāstu. Es katru dienu redzu šos veiksmes stāstus. Tie vēži, kas vēl gadus piecpadsmit atpakaļ nozīmēja nāvi dažus mēnešus pēc diagnozes uzstādīšanas, bet šodien nozīmē pacientu dzīvildzi 5 vai 10 gadus. Tiesa, tas nozīmē sagaidīt šī paša vēža recidīvu vai citu vēzi ar vēl dārgāku ārstēšanu. Pagājušo sestdien man kāda paziņas māti ar plašu infarktu aizveda uz Stradiņa slimnīcu, pēc pusstundas jau bija veikta angiogrāfija, izņemti trombi no sirds vainagartērijām, ielikti daži stenti, bet kundzīte nākamajā ceturtdienā pati pie stūres brauca mājup.
Es pieļauju, ka mēs dzīvojam negatīvās informācijas apritē – portāli un laikraksti labprātāk publicē negatīvas ziņas, sociālajos tīklos stāsta par neveiksmēm, bet nepievērš uzmanību labajiem rezultātiem.
Vēl viens sāpīgs jautājums ir ģimenes ārstu institūcija. Nav noslēpums, ka ģimenes ārstu skaits ir pārlieku mazs, daudzi ir sasnieguši un pārsnieguši pensijas vecumu, bet jaunie dakteri īpaši uz laukiem neraujas. Ko darīsim, kad lauku doktorāti cits pēc cita taisīsies ciet tādēļ, ka tajos nav kas strādā? Ieteiksim cilvēkam no Preiļiem braukt uz Rīgu un doties pie ģimenes ārsta par maksu?
Jautājums iemetams tajā pašā grozā –, kur lauku skolu slēgšana, pasta nodaļu slēgšana, banku attieksme (ignorance) pret biznesu ārpus Rīgas. Ja ģimenes ārstam maksā par pacientu skaitu, bet viņam ir janodrošina māsai un reģistratoram darba algas un sociālās garantijas, prakšu telpas, siltums, medikamenti neatliekamajai palīdzībai, aparatūra, datorprogrammas, mašīna, benzīns, tad izrādās, ka tas vienkārši nav iespējams pagastā, kur iedzīvotāju skaits samazinās gadu no gada, kur trīsdesmit kilometru rādiusā ir mazāk par 800 iedzīvotājiem. Ja šādā vietā ģimenes ārstu uzturēšanai netiks nodrošināts papildus maksājums, šeit prakses vienkārši nebūs, bet tuvākais ārsts būs 50 kilometru attālumā. Zinu Latgalē vairākas vietas, kur praksi bez papildus indeksācijas ir neiespējami uzturēt – sagadīšanās pēc tie ir robežpagasti starp novadiem. Tas pats attiecas uz Krievijas pierobežu, kur iedzīvotāju skaits pēdējos gados samazinājies vairākkārt.
Objektīvu, bet biežāk subjektīvu iemeslu dēļ, kopš Ivara Eglīša ministrēšanas laikiem ģimenes medicīna ir pamesta novārtā – jau šobrīd ceturtā daļa ģimenes ārstu ir pensijas vecumā, bet jaunie ārsti uz rezidentūru ģimenes medicīnā studēt neiet – puse no rezidentūras vietām šajā medicīnas nozarē šogad palika neaizpildītas. Jaunie ārsti neredz perspektīvas strādāt par ģimenes ārstiem, jo sistēma ir samudžināta un neefektīva, birokrātija pārmērīga, pie kam ģimenes ārstiem nav iespēju doties atvaļinājumā, slimot vai pensionēties, nodot savu praksi sevis izaudzinātam rezidentam vai savam bērnam, kas izmācīts par ģimenes ārstu. Neskaidrošu Latvijas likumdošanu, bet visa normatīvo aktu pakete un finansēšanas kārtība attiecībā pret ģimenes medicīnu ir vienkārši murgs.
Katrā ziņā Hosamam Abu Meri ir labi saprotams, ka kopējā veelības jomas uzlabošanas pirmā aktualitāte ir – debirokratizēt un atbalstīt ģimenes ārstu dienestu, bet dzirdīgu ausu, šķiet, koalīcijā nav.
Ko darīt ar pārlieko medicīnas birokratizāciju, kad dakteriem tik daudz laika jāvelta darbam aiz rakstāmgalda un pie datora, ka pacientam tā īpaši daudz vairs neatliek? Vai tiešām visi šie “papīriņi” ārstēšanas procesam ir tik svarīgi, un ja ne, tad kā šo sērgu izskaust?
Vai ir kādi aprēķini, cik daudz laika ārsts spiests veltīt visu šo atskaišu, formulāru un citu papīru aizpildīšanai, procentuāli cik ilgs laiks tiek veltīts pacienta klātienes izmeklēšanai un cik daudz laika viņam paliek sevis profesionālai pilnveidošanai, jo medicīna, kā zināms strauji attīstās.
Lauku ģimenes ārstam pēc likumiem vien ir jāsniedz informācija 28 valsts un pašvaldību institūcijām, bet kopā ar citiem normatīvajiem aktiem – domāju kādām četrdesmit. Šie raksta vēstules un pieprasījumus, pārbauda un kontrolē, patiesībā – neļauj ģimenes ārstam strādāt. Savukārt slimnīcās drīz grāmatvežu un sabiedrisko attiecību speciālistu skaits pārsniegs ārstu skaitu. Tajos laikos, kad vēl vadīju Latvijas Ārstu biedrību, mēs regulāri ar SKDS pētījām ārstu darbu un noslodzi birokrātijas formulāru pildīšanā, un tur šis pārliecīgais birokrātiskais noslogojums parādījās. Šobrīd, šķiet, ārstu biedrība neko tādu nedara, Ilzei Aizsilniecei ārstu problēmas neinteresē, toties interesē par naudu izsniegt sertifikātus, par naudu ļaut iegūt kredītpunktus sertifikācijai un par naudu noteikt – kādas konferences cik kredītpunktus saņems, un tas viss kopumā atkal palielina birokrātisko slogu ārstiem. Tā ka birokrātijas mazināšanai Latvijā vairs nav arī karognesēja, bet birokrātiskā slodze ārstiem tikai aug, jo Latvijas ministrijas un Saeima spēj radīt mēnesī vidēji vienu papildus datoratskaiti, papīra formas atskaiti, atskaišu žurnālu vai vismaz talonu.
Vai līdz ar tehnoloģiju straujo attīstību varam cerēt, ka pārskatāmā nākotnē mākslīgais intelekts kļūs par nopietnu spēlētāju arī Latvijas medicīnā?
Visos globālajos stratēģiskajos medicīnas dokumentos 2024. gadam prognozējamās attīstības pirmajā vietā likts mākslīgā intelekta izrāviens veselības aprūpē un medicīnā. Esmu par šo jautājumu skeptiskāks, jo esmu pieredzējis e-veselības attīstību Latvijā, kam jau divdesmit gadus veselības ministri prognozē attīstību nākamajā gadā, bet vēl līdz šai dienai e-veselība ir Latvijas e-bēda vai e-šausmas. Tādēļ domāju, ka mākslīgais intelekts vismaz šogad pie mums, Latvijas medicīnā ienāks netieši.
Biotehnoloģijā mākslīgais intelekts spēj paātrināt zāļu atklāšanu, analizējot plašas genomikas, proteomikas un citu datu kopas, identificējot daudzsološus zāļu mērķus un prognozējot to efektivitāti. Mākslīgā intelekta algoritmi var atvieglot jaunu zāļu molekulu izstrādi ar precīzām īpašībām, optimizējot iedarbību un vienlaikus samazinot toksicitāti, tādējādi radot drošākus un efektīvākus medikamentus ar mazāku blakusparādību apjomu. Globālie pieņēmumi saka, ka līdz 2030. gadam gandrīz visus biofarmācijas aprēķinus veiks mākslīgais intelekts.
Mākslīgais intelekts analizē pacienta DNS, un jau tuvākajā laikā mākslīgais intelekts izstrādās personalizētus medikamentus un ārstēšanas stratēģijas, kas iezīmēs nozīmīgu lēcienu precīzijas medicīnas virzienā. Šī pieeja ne tikai sola labākus rezultātus pacientiem, bet arī paredz efektīvāku medicīnas resursu izmantošanu. Te gan vietā – precīzijas medicīna ir ļoti dārgs prieks, bet katram no mums taču gribas saņemt sev paredzētu tableti, nevis tableti, ko globālā farmācija ieprogrammējusi pārdot katram planētas iedzīvotājam.
Globālās prognozes ir ļoti optimistiskas par ģeneratīvā mākslīgā intelekta spējām pārveidot ārsta un pacienta komunikāciju, kā arī pacientu attieksmi pret savu veselību un līdzestību zāļu lietošanā. Tiesa, tajā pašā laikā manāma arī pretēja tendence – pasaulē vairojas nelīdzestība ārstēšanai, neticība atsevišķām medikamentu grupām.
Jau 2024. gadā parādīsies, bet līdz Latvijai vēl gadus piecus nenonāks tērzēšanas roboti un hroniskas veselības pārvaldības lietojumprogrammas, kas balstītas uz ģeneratīvā mākslīgā intelekta algoritmiem. Šādi rīki, iespējams, palīdzēs pacientiem viņu ikdienas dzīvē, atbildēs uz viņu jautājumiem un nodrošinās tulkošanu starp medicīnas žargonu un ikdienas valodu. Šādas lietotnes palīdzēs pārtulkot medicīniskās piezīmes viegli saprotamos kopsavilkumos. Neesmu tērzēšanas robotu un virtuālo asistentu fans, bet šķiet, ka arī medicīnā itin drīz šie digitālie palīgi būs pieejami 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, piedāvājot provizorisku medicīnisko diagnostiku un veselības konsultācijas.
Mākslīgais intelekts gandrīz noteikti jau šogad medicīnā kļūs multimodāls. Ja šobrīd tas gandrīz visur ir lineārs – piemēram, Latvijas traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas radioloģijas nodaļā mākslīgais intelekts apstrādā viena veida datus – rentgena un vizuālās diagnostikas attēlus un itin precīzi nolasa kaulu lūzumus, tad jau nākamgad pasaules lielākajās slimnīcās multimodāli modeļi centīsies apstrādāt un interpretēt tekstu, attēlu, audio un video vienlaikus, patiesībā – kļūs par interfeisu, kas ievedīs ārstu mākslīgā intelekta laikmetā. Medicīna savā dziļākajā būtībā ir multimodāla, kur diagnozi nosaka ne tikai laboratorijas un vizuālās diagnostikas izmeklējumi, bet arī ārsta pieredze un intuīcija; tiesa, man šķiet – tieši šo īpašību vismaz tuvākajā laikā mākslīgajam intelektam nebūs.
Un vēl – te jāpiemin mākslīgā intelekta avatāri, kas attīstās ar apbrīnojamu ātrumu, bet galvenokārt ir rīki biznesam. Piemērs ir HeyGen uz mākslīgo intelektu balstīts tulkošanas pakalpojums, kas ne tikai tulko jūsu ierakstīto video uz (piemēram) uru (indiāņu cilts Peru, dzīvo uz peldošām salām Titikakas ezerā) valodu, bet arī sinhronizē lūpu kustības ar šo otru valodu. Protams, telekomunikācija ar uru cilts virsaiti par viņa asinsspiedienu vai vēdera izeju būtu interesants medicīnisks eksperiments, bet nedomāju, ka tuvākajā laikā tas ienāks ģimenes ārsta praksē lai komunicētu ar Krievijas militārpersonas pēcnācēju, kas vēlas dzīvot Latvijā, bet kategoriski nevēlas iemācīties latviešu valodu.
Pasaules literatūra apgalvo, ka tuvākajos gados pasaulē ienākšot psihiskās veselības problēmu risināšana ar mākslīgā intelekta palīdzību – garīgās veselības jomā mākslīgā intelekta rīki identificēšot uzvedības modeļus, kas varētu liecināt par garīgās veselības problēmām, un tas būšot būtisks progress veselības tehnoloģiju tendencēs. Virtulās realitātes un mākslīgā intelekta apvienojums ar labiem panākumiem jau šobrīd tiek izmantots inovatīvā terapijā bērniem ar autismu, palīdzot viņiem kontrolētā un drošā vidē attīstīt prasmes tikt galā ar problēmām.
Eksperti nesen brīdināja, ka valsts nav sagatavota krīzes situācijās nodrošināt iedzīvotājiem medikamentus. Tādus faktorus, ka, piemēram starptautisko piegāžu ķēžu pārrāvumi vai ārvalstu ražotāju noteiktās piegāžu kvotas mēs ietekmēt nevaram, tādēļ aktuāls ir jautājums – vai valstij būtu jāveido valsts zāļu rezerves fonds un ko mēs varam darīt paši? Jo īpaši tas attiecas uz hronisko slimību pacientiem.
Nodrošināšanās ar nepieciešamajiem medikamentiem (saprāta robežās, protams) ir apsveicama lieta, tomēr kas ir tas, ko bez kādiem īpašiem kapitālieguldījumiem mēs katrs varam darīt savas veselības labā jau šodien?
Šis ir jautājums sešu stundu vai 28 lapaspušu atbildei. Latvijā medicīnas rezerves ir, bet tās ir visai haotiskas. Slimnīcas saglabā medikamentus trīs mēnešu darba apjomā. Tas ir labi, bet miera laika apstākļiem, ja nu pēkšņi kaut kādu iemeslu dēļ nevaram saņemt medikamentus no citām Eiropas valstīm. Kara apstākļos jau pirmajās sešās stundās būs iztērētas visas Latvijas pretsāpju līdzekļu, infūzu, sterilo pārsienamo materiālu rezerves. Ukrainas pieredze saka – svarīgākie medikamenti jāglabā izkliedus, iespējami tuvu slimnīcām pa visu republiku. Eiropas Savienība nosaukusi 200 medikamentus, kas ir labākajā gadījumā jāspēj ražot pašiem, bet sliktākajā jārada 6 mēnešu rezerves kara gadījumam. Domāju, ka Latvijas farmācijas rūpnīcas ir spējīgas gada vai divu laikā uzsākt vismaz 120 šo medikamentu ražošanu, ja vien valsts šos medikamentus apņemas iepirkt rezervēm. Problēma ir apstāklī, ka šos medikamentus Ludzā vai Zilupē var uzglabāt vairumtirgotāji un aptiekas, bet medikamentu uzkrājumi un glabāšana nozīmē arī izdevumus, ko valstij vajadzētu lielturgotavām un aptiekām kompensēt.
Bet šķiet, ka ar Ekonomijas ministra Viktora Valaiņa aktivitātēm, rezervju jautājums Latvijā ir izkustējies no nulles punkta.
Kas attiecas uz katra iedzīvotāja spējām un varēšanu fundamentāli ieguldīt resursus savā veselībā, tad es neesmu lielo mājas aptieciņu fans, tur zālēm vienkārši iztek lietošanas termiņi. Vislabākā investīcija savā veselībā ir tūlīt un pavisam atmest smēķēšanu – gan cigaretes, gan elektroniskās cigaretes. Otrā investīcija būtu sportiskas kustības – katru dienu vismaz 30 minūtes līdz sviedriem un vieglai aizdusai, neskaitot laiku, kas veltāms lai iesildītos, izstaipītos, atsildītos, mazgātos utt.
Diezgan laba investīcija veselībā būtu ēst mazāk, mazlietot cukuru, sāli, transtaukus, saldinātus dzērienus, alkoholu.
Trešā labā investīcija būtu kaut nedaudz uzlabot savu veselības pratību – pieprast pirmo palīdzību, kardiopulmonālo reanimāciju, higiēnu. Un vēl – katram ir jāmīl savs ģimenes ārsts (savs urologs, savs ginekologs, savs oftalmologs, savu bērnu pediatrs utt.), ir jātic šim speciālistam; jābūt līdzestīgam ne tikai nozīmēto tablešu lietošanā, bet arī nozīmētajām dzīvesveida izmaiņām. Visiem tiem 50% Latvijas iedzīvotāju, kas nav līdzestīgi profilaksei, diagnostikai vai ārstēšanai, varu atkārtot pasaules vienkāršāko paradigmu – zāles palīdz tikai tad, ja tās lieto pareizā laikā, pareizās devās un atbilstoši norādītajam kursam.
