Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka puse hronisko slimību pacientu nav līdzestīgi zāļu lietošanā. Ko tas nozīmē – būt līdzestīgam, un kādēļ tik ļoti svarīgi lietot zāles tā, kā to norādījis ārsts?
Attur bailes no blaknēm
Mūsdienās jēdziens "pacienta līdzestība" cieši saistīts ar skatījumu uz pacientu kā informētu, mērķtiecīgu un aktīvu ārstniecības procesa dalībnieku. "Zāļu lietošanā ļoti svarīgi ir trīs savstarpēji saistīti posmi – ārsts, un pacients –, savukārt līdzestība ietver sevī visu šo posmu sadarbību. Uz tās bāzējas arī pacienta apzinīgums, ievērojot atveseļošanās plānu un ārsta un norādes par to, kādi medikamenti, cik daudz, cik bieži un cik ilgi jālieto. Tas, ka pacients nav līdzestīgs, bieži vien saistīts ar to, ka kādā no šiem posmiem kaut kas nav līdz galam saprasts, izrunāts, piemēram, pacients ir nobijies no zāļu blaknēm, nespēj iegādāties visus ārsta izrakstītos medikamentus – to ietekmē virkne dažādu faktoru. Šī ķēde var tikt sarauta jebkurā no posmiem daudz un dažādu apstākļu dēļ," stāsta Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas ķīmijas katedras vadītāja, docente Inga Urtāne, piebilstot, ka dažkārt pacientam pašam ir bijusi nepatīkama pieredze ar zāļu lietošanu, citreiz viņu ietekmē internetā izlasītā informācija par zāļu lietošanas blaknēm.
Viņa uzskata, ka ārstam un sarunā ar pacientu būtu jābrīdina par biežāk sastopamajām, šai medikamentu grupai raksturīgākajām blaknēm, lai viņam nerastos priekšstats, ka ārstēšanas gaitā iespējams piedzīvot pilnīgi visas, tajā skaitā arī ārkārtīgi retās, blaknes.
"Pacientu līdzmaksājumu apmērs valsts kompensējamiem ik pa laikam tiek pārskatīts, taču kāda daļa tomēr nevar atļauties iegādāties visu, ko izrakstījis ārsts. Tad neatliek nekas cits kā aizvietot tos ar , ko savas kompetences ietvaros arī dara. Ja tāda alternatīva nav iespējama, jāvēršas pie ārsta, lai vienotos par aizvietojošu terapiju vai kādiem citiem risinājumiem.
Pats sliktākais variants, ja pacients ar hroniskām slimībām iegādājas vai lieto tikai daļu no ārsta izrakstītajiem medikamentiem vai atceras par tiem tikai tad, kad jūtas slikti. Hronisku slimību medikamentozajā ārstēšanā nedarbojas princips "lieto pēc vajadzības". Medikamenti jālieto regulāri, katru dienu un noteiktā režīmā. Tikai tad var runāt par slimības kontroli un novērtēt zāļu terapeitisko efektu," skaidro speciāliste.
Kā pacienta līdzestību ietekmē daudzu medikamentu vienlaicīga lietošana? Bieži vien dažas tabletes jālieto no rīta, citas – vakarā, gan pirms, gan pēc ēšanas vai tās laikā. To ievērot nav viegli, tādēļ gados veciem pacientiem var nolaisties rokas. "Bez šaubām, polifarmācija ir viens no riskiem, tādēļ mūsdienās zāļu tirgū arvien biežāk parādās medikamenti, kuros divas vai pat trīs aktīvās vielas apvienotas vienā tabletē.
Tiek izmantoti arī ilgstošas un depo zāļu formas, piemēram, ir tabletes, kuras jāiedzer tikai reizi nedēļā vai pat mēnesī, bet kuras nepieciešamo zāļu devu izdala katru dienu. Tas ievērojami atvieglo zāļu lietošanas režīma ievērošanu," norāda .
Izpratnes trūkums par slimību
Virkne hronisku slimību, piemēram, hipertensija, 2. tipa cukura diabēts, osteoporoze, var noritēt bez simptomiem, nemanāmi postot pacienta veselību daudzu gadu garumā, līdz attīstās smagas komplikācijas. Tas varētu nenotikt, ja vien pacients būtu līdzestīgs.
Inga Urtāne norāda, ka lielā daļā gadījumu vainojams izpratnes trūkums par zāļu lietošanas nepieciešamību un to, ko ar tās palīdzību plānots sasniegt vai nepieļaut. Piemēram, asinsspiedienu normalizējošo medikamentu lietošanas mērķis ir padarīt to nemainīgu, noturēt to vēlamajās robežās, nevis ļaut šūpoties augšup lejup kā amerikāņu kalniņos, riskējot ar to, ka kāda no asinsvadu sieniņām to varētu arī neizturēt.
"Pacienti nejūt pārmaiņas savā pašsajūtā un veselības stāvoklī, tādēļ līdz galam neapzinās, kādēļ vajadzētu lietot zāles.
Organisms kādu brīdi arī pielāgojas, ieslēdzas pašlimitējošie mehānismi un problēmu, piemēram, paaugstinātu holesterīna vai glikozes līmeni asinīs, augstu asinsspiedienu, kādu brīdi izdodas kontrolēt. Taču šis efekts ir īslaicīgs, bet iespējamie riski ļoti nopietni, piemēram, hipertensīvā krīze, insults, diabētiskā ketoacidoze, kad nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība, iespējams, invazīvas procedūras un ārstēšanās slimnīcā," viņa saka.
Mēdz būt divi līdzestības trūkuma veidi – neapzināta jeb nejauša un apzināta jeb tīša. Pirmajā gadījumā pacientam nav nodoma neievērot ārsta vai norādījumus, taču viņš tos ir vai nu pārpratis, piemēram, nelieto izrakstītos medikamentus vienlaikus, bet pa kārtai – vienu mēnesi vienu, pēc tam otru, vai piemirst tos lietot. Pēc atkārtota skaidrojuma šie pacienti savu kļūdu saprot un novērš, piemēram, iegādājas zāļu organizatoru dienai vai visai nedēļai, izveido zāļu lietošanas kalendāru, sastāda plānu. Taču mēdz būt arī apzināts līdzestības trūkums, kad pacients skaidri saprot, kāpēc viņam būtu jālieto zāles, tomēr to nedara. Šo līdzestības trūkuma veidu raksturo tieksme pašam samazināt medikamentu lietošanas biežumu, devas vai pārtraukt terapiju vispār, uzskatot to par neefektīvu vai pat kaitīgu. Tā iemesls var būt, piemēram, nevēlēšanās ārstēšanai izmantot ķīmiski sintezētas vielas, jo "tās var sabojāt aknas", radīt pieradumu vai kā citādi kaitēt.
Otra galējība ir pašārstēšanās, kad pacients pats iegādājas un lieto bezrecepšu medikamentus, jo "zina vislabāk", kas viņam var palīdzēt, un iesaka tās lietot arī citiem, piemēram, ārsta izrakstīto zāļu vietā.
Vajag lietot racionāli
"" Ieva Virza, jautāta par pacienta līdzestību, kā pirmo nosacījumu min racionālu zāļu lietošanu. "Tas ir pareizs medikaments pareizā devā, laikā un lietošanas režīmā," viņa uzsver, atgādinot, ka ārsta izrakstītie medikamenti nepalīdzēs, ja pacients tos neiegādāsies, nelietos vispār vai darīs to nepareizi.
Sarežģītākās situācijas, ar kurām nākas saskarties , kas strādā , rodas tad, ja pacients neievēro ārsta norādījumus zāļu lietošanā, pats pieņem lēmumu mainīt devu, zāļu lietošanas intervālus vai ilgumu. Piemēram, uzskata, ka antibiotikas ir sliktas, tādēļ vajag saīsināt to lietošanas kursu vai ka hormonus saturoši medikamenti ir pārāk "spēcīgi", tādēļ tie jālieto pēc iespējas mazākā devā, bet antihipertensīvie līdzekļi jālieto tikai tad, kad ir paaugstināts asinsspiediens. "Vēl viena problēma ir tā, ka pacienti mēdz iegādāties tikai daļu no ārsta izrakstītajiem medikamentiem, kā iemeslu minot to, ka mājās vēl esot lieli šo zāļu krājumi. Ja pacientam tie jālieto regulāri, rodas jautājums, kā varēja rasties šis uzkrājums?
Dažkārt simptomi, kuru dēļ cilvēki apmeklējuši ārstu, ir izzuduši, tādēļ viņi pieņem patvaļīgu lēmumu zāles neiegādāties un nelietot.
Problēmas var rasties arī tad, ja klients iegādājas zāles citai personai, jo nezina visas pacienta sūdzības, vajadzības," viņa stāsta. Ja cilvēkam nav naudas visu medikamentu iegādei, var veidoties situācija, kad kopā ar jāpieņem lēmums, kurus no tiem noteikti jāiegādājas, bet kuru iegādi uz kādu laiku iespējams atlikt.
"Nepareizi lietojot recepšu medikamentus, pacienta veselības stāvoklis neuzlabojas, tādēļ nereti paralēli tiek lietotas arī bezrecepšu zāles, kas var radīt nevēlamas blaknes, mijiedarbību. Tādējādi zūd pacienta ticība veselības aprūpei, tiek vainoti ārsti, ," novērojusi Ieva Virza.
Ārstam un ir jānodrošina tas, lai visu informāciju par zāļu lietošanu, devu, intervāliem, kursa ilgumu, blaknēm pacients saņemtu viņam saprotamā veidā, bet izmantot šo informāciju ikdienā ir pacienta atbildība.
Pacienta līdzestību var ietekmēt veselības aprūpes pieejamība, un līdzmaksājuma apjoms,izpratne par savu slimību un tās ārstēšanu,motivācija,attieksme pret zāļu lietošanu, ar to saistītās cerības uz ātru atveseļošanos,komunikācijas problēmas, neuzticēšanās, uzskatu atšķirība ar ārstējošo ārstu,asimptomātiska slimības norise,depresija,sarežģīta medikamentu lietošanas shēma (vairāki medikamenti, dažādas devas, atšķirīgs lietošanas laiks),medikamentu blaknes vai bailes no tām,izmaiņas terapijā, piemēram, citas formas, krāsas lieluma tabletes,pašsajūta – lieto vai nelieto zāles atkarībā no tās.
