Minūtes laikā insulta skartie pacienti zaudē aptuveni trīs nedēļas no savas dzīves, divus miljonus nervu šūnu, tāpēc ļoti svarīgi savlaicīgi atpazīt insulta simptomus un cilvēku laikus nogādāt Insulta vienībā, lai saglabātu viņa dzīves kvalitāti. Pēdējā gada laikā situācija uzlabojusies — stāsta asoc. prof. Evija Miglāne.
Kas jums vislabāk patīk savā darbā?
Man patīk plānošana — plānot to, kā attīstīsies Neiroloģijas klīnika, ko darīsim gan tuvākajā laikā, gan nākotnē, kādām jomām vēl varam pievērsties, kādus pētniecības darbus veikt, lai varētu dalīties ar kolēģiem starptautiskā mērogā.
Man patīk darbs ar rezidentiem, jaunajiem ārstiem, kuri ir ļoti aizrautīgi, tāpēc pārējiem dod papildu impulsu ikdienā.
Man patīk neiroloģija kā tāda, tas, kā šī medicīnas joma attīstās — katru gadu tiek izstrādātas jaunas ārstēšanas metodes, jauni medikamenti. Ārstam neirologam (ne tikai!) visu laiku ir papildus jāmācās, jāpievēršas arī specializācijai tuvām jomām, lai būtu lietas kursā par visu jauno.
Laiks Insulta vienībā ir viens no svarīgākajiem faktoriem. Bet, ja uz laiku skatāmies filozofiski, kādas ir jūsu attiecības ar laiku? Laiks kā vērtība? Laiks kā dāvana? Laiks, ko neatlikt?
Var jau paturpināt šo virknējumu, sakot, ka laika pietrūkst, laiks paiet vai laiks beigsies (to pieredzēsim ikviens, tikai nezinām, kad katram šis brīdis pienāks).
Mani vienmēr fascinējis tas, ka laika izjūta ir ļoti subjektīva. Katrs taču pieredzējis, ka laiks skrien vai velkas kā gliemezis. Palicis prātā kāda domātāja teiktais, ka laiks paiet ātri, bet tas var būt lēns, kamēr rit. Kad cilvēks piedzīvo spēcīgas emocijas, viņam šķiet, ka šis mirklis turpinās ilgi, bet, paskatoties pulkstenī, izrādās, ka pagājusi tikai minūte. Mūs tādā veidā māna smadzenes. Kad pirmoreiz pieredzam, apjaušam vai saprotam ko tādu, kas smadzenēm ir kas jauns, šajā procesā piedalās ļoti daudz nervu šūnu sinapšu. Rodas izjūta, ka viss notiek ilgi. Bet tad, kad darām ierastas lietas, ar ko smadzenes jau ir pazīstamas, tās spēj atrast īsāko ceļu, iesaistot iespējami mazāku sinapšu skaitu, lai uzdevumu realizētu. Piemēram, ja ar automašīnu braucam pa ceļu, ko mērojam katru dienu, šķiet, ka ceļu pieveicam diezgan ātri. Toties citādi šķiet, ja tāda paša garuma ceļa gabalu mērojam pirmoreiz. Tad liekas, ka patērējam vairāk laika. Tā smadzenes mūs māna par laika ritējumu.
Esmu izjutusi laika trūkumu, jo ir daudz pienākumu. Lai labāk tiktu galā ar paveicamo, eju soli pa solim — padaru vienu darbiņu, tad ķeros pie nākamā, nevis cenšos darīt vairākus darbus uzreiz. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas.
Ja runājam par insulta pacientiem, cik daudzi no viņiem tiek atvesti pie jums ārstēšanas laika logā?
Situācija uzlabojas, ja salīdzina ar to, kāda bija pirms pieciem sešiem gadiem, kad pacienti daudz biežāk stacionārā nonāca novēloti — tolaik vairāk nekā pusi no viņiem vairs nebija iespējams ārstēt, atjaunot asinsriti slēgtajā asinsvadā. Insulta vienība darbojas jau vairāk nekā desmit gadus, taču tikai pēdējā gada laikā tamlīdzīgu pacientu skaits sarucis līdz vienai ceturtdaļai no kopējā insulta slimnieku skaita.
Gribas cerēt, ka cilvēki ir labāk informēti par savu veselību, uzlabojas veselības pratības rādītāji. Tas ir milzīgs pluss. Ja pacients atpazīst slimības simptomus un savlaicīgi nonāk stacionārā, mēs viņu varam efektīvi ārstēt.
Kā klājas Neiroloģijas klīnikai? Esat viena no labākajām Insulta vienībām Eiropā — jau padsmit reižu starptautiski apbalvoti par izcilību. Kā jums izdodas noturēt šo augsto līmeni?
To nevar izdarīt vadītājs viens pats, ir jābūt labai, profesionālai komandai. Un Insulta vienībā ir brīnišķīga komanda — gan ārsti, gan māsas, gan rezidenti. Viņiem ir iedots virziens, un viņi sekmīgi darbojas.
Kādreizējie jaunie ārsti nu jau izauguši. Insulta vienības virsārsts Kristaps Jurjāns, viens no līderiem šajā medicīnas jomā, tagad raksta doktora disertāciju par insulta tēmu. Arī viņa kolēģis Jānis Vētra ir doktorantūras students. Tāpat mums ir lieliskas māsiņas, jaunas un enerģiskas, un rezidenti, uz kuriem gulstas atbildība par insulta ārstēšanas datu ievietošanu starptautiskā reģistrā. Pēc datiem šajā reģistrā notiek Insulta vienību darba vērtēšana Eiropas Insulta organizācijā.
Insulta pacienti klīnikā ir vislielākajā īpatsvarā. Bet klīnika nodarbojas arī ar kustību traucējumu slimību ārstēšanu un retajām neiroloģiskajām slimībām. Pastāstiet par šiem virzieniem! Kas notiek šajās jomās?
Patiesībā mums ir vismaz četri virzieni. Vairāki Neiroloģijas klīnikas kolēģi — Ramona Valante, Solveiga Valtiņa–Briģe, Krista Lazdovska specializējas kustību traucējumu slimību (Parkinsona slimības, distonijas) ārstēšanā, regulāri konsultē pacientus, nozīmē terapiju. Viens no jaunumiem šajā jomā ir botulīna toksīna injekcijas ar distoniju sirgstošajiem pacientiem. Šīs injekcijas viņiem palīdz sadzīvot ar kustību traucējumiem, kas ir ļoti nepatīkami.
Kaut reto neiroloģisko slimību ir diezgan daudz, šo slimību centru nodibināja tikai pirms gada. To vada enerģiska un talantīga neiroloģe, docente Viktorija Ķēniņa, kura jau vairākus gadus specializējusies retajās slimībās. Viņa izveidojusi brīnišķīgu komandu, kas nodarbojas ne vien ar pacientu konsultēšanu, bet arī regulāri organizē zinātniskās sēdes ar prezentācijām, sekmīgi sadarbojas ar citām slimnīcas struktūrvienībām — ar Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centru, ar Rehabilitācijas centru, arī ar ģenētiķiem.
Vēl viens no virzieniem ir epileptoloģija. Tuvākajā nākotnē mūsu slimnīcā tiks attīstīts Epileptoloģijas un miega medicīnas centrs, ko veidosim kopā ar Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centru. Tas sāks darbību, kad Neiroloģijas klīnika pārcelsies uz jaunajām telpām, kur būs piemērota infrastruktūra: pacientiem varēs veikt EEG un videomonitorēšanu, kā arī polisomnogrāfiju, lai diagnosticētu miega slimības.
Jau ilgstoši Neiroloģijas klīnikā ārstējam un konsultējam pacientus, kam ir multiplā skleroze.
Kā jums šķiet — kuras ir jūsu stiprās puses kā vadītājai?
Mana vislabākā īpašība ir neatlaidība, jo es tiešām neatslābstu, kamēr nav sasniegts rezultāts, ko esmu iztēlojusies un gaidījusi. Man piemīt spējas plānot, racionāli analizēt, domāt, motivēt. Noteikti neesmu augstprātīga, kaut šī īpašība raksturīga daudziem, kas ieņem vadošus amatus.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada augusta numurā
