Avots: https://www.tavsreimatologs.lv/diagnozes/artrita-pazimes
Nereti, sūdzoties par locītavu sāpēm vai stīvumu tajās, cilvēki saka: “Tas jau uz laikapstākļu maiņu!” Tomēr ar šo frāzi nevajadzētu attaisnot un ignorēt dažādas izmaiņas savā veselībā. Vienlaikus simptomu izpēte ar Google palīdzību ikreiz, kad pamanīts kaut kas neierasts, arī nav ieteicama, jo pašdiagnostika var novest pie ielaistas slimības. Jāņem vērā, ka artrīta pazīmes ir visdažādākās, jo pastāv dažādi artrīta paveidi, atšķiras to cēloņi, diagnostika, simptomi un pats galvenais – ārstēšana.Tavsreimatologs.lv komanda ir sagatavojusi apkopojumu par izplatītākajām un meklētākajām artrīta pazīmēm, lai palīdzētu tās atpazīt un laikus vērsties pie sava ģimenes ārsta vai ārsta speciālista. Tāpat šajā rakstā uzzināsi vispārīgu informāciju par artrītu, atrīta veidiem un artrīta ārstēšanu.
Artrīts ir vienas vai vairāku locītavu iekaisums. Daļa artrītu saglabājas visu atlikušo mūžu, daļa – pakāpeniski pilnībā pāriet. Hroniski jeb ilgstoši artrīti biežāk rada deformācijas, tos nav iespējams pilnībā izārstēt, bet ir iespējams ievērojami kavēt to progresiju, sasniegt remisiju vai zemu slimības aktivitāti. Ilgstošs neārstēts aktīvs artrīts var izraisīt iekšējo orgānu bojājumu.Artrīta gadījumā rodas iekaisums locītavas sinoviālajā apvalkā jeb “somiņā” un to sauc par sinovītu. Ilgstošs sinovīts rada iekaisuma šķidruma veidošanos locītavas dobumā un ar laiku rada locītavu veidojošo kaulu iekaisumu.
Sākoties artrītam, ārstam ir svarīgi saprast, kāda veida locītavu iekasums pacientam attīstas. Izšķir divas galvenās artrītu grupas: (1) iekaisuma un (2) neiekaisuma artrīti. Neiekaisuma jeb deģeneratīvu artrītu gadījumā klīniskie simptomi un slimības progresija ir mazāk izteikti, bet iekaisuma artrītu gadījumā attīstas izteiktas sāpes, pietūkums, lokāls skartās locītas apsārtums un karstums, kā arī ar laiku – var attīstīties smagas deformācijas. Arī iekaisuma artrītiem ir vairāki veidi:Seropozitīvs artrīts – artrīts, kura gadījumā ir paaugstināts reimatoīdais faktors. Šajā grupā ietilpst ne tikai reimatoīds artrīts, bet arī artrīts, ko novēro pacientiem ar sistēmas sarkano vilkēdi, sistēmas sklerozi, vaskulītiem un Šegrēna sindromu.Seronegatīvs artrīts – artrīts, kura gadījumā reimatoīdais faktors biežāk nav paaugstināts. Šai grupai pieder ankilozējošs spondilīts, psoriātisks artrīts, reaktīvs artrīts un enteropātisks artrīts. Seronegatīviem artrītiem ir cieša saistība ar HLA-B27 antigēnu. Tas ir iedzimts olbaltums asinīs, kas atrodas uz leikocītu virsmas, veicinot iepriekš minēto artrītu attīstību. HLA-B27 antigēna trūkums rada gļēvāku slimības gaitu.Kristālu artrīts – artrīts, kas attīstās dažādu sāļu kristāliem uzkrājoties locītavas dobumā. Biežākie pārstāvji ir podagra un pseidopodagra. Infekciozi artrīti – artrīts, kura attīstību veicina mikroorganisma (piemēram, baktērijas) nonākšana locītavas dobumā. Šai grupai pieder septisks artrīts un osteomielīts. Citi iekaisuma artrīti – Laimas slimības artrīts, reimatisms un citi.
Atkarībā no artrīta veida un gaitas, ārstēšana var būt īslaicīga vai visu atlikušo mūžu. Artrīta simptomu atvieglošanai izmanto dažādus nesteroīdos pretiekaisuma medikamentus, piemēram, diklofenaku, ibumetīnu vai etoricoksibu. Paasinājumu kupēšanai izmanto glikokortikoīdus (piemēram, metilprednizolonu vai prednizolonu), bet pamata ārstēšanā – bāzes medikamentus, to skaitā sintētiskos un bioloģiskos imūnsupresantus un JAK inhibitorus, kā arī citu grupu medikamentus, kas uztur zemu slimības aktivitāti un remisiju un mazina paasinājumu attīstību.
Biežākā artrīta pazīme ir sāpes skartajā locītavā. Iekaisuma artrīta gadījumā attīstās arī locītavas pietūkums, dažkārt arī lokāls karstums un apsārtums virs skartās locītavas. Ar laiku var rasties arī krepitācija un dažādas deformācijas.
Šis ir viens no biežāk sastopamajiem iekaisuma artrīta veidiem, pēc kura diagnosticēšanas cilvēki interesējas par tā ārstēšanu gan ar medikamentiem, ziedēm, gan tautas līdzekļiem un diētām. Reimatoīdais artrīts ir nezināmas izcelsmes locītavu apvalka iekaisums, kas rada locītavu veidojošo kaulu un apkārt esošo mīksto audu strukturālus bojājumus, pakāpeniski izraisot locītavu skrimšļu un kaulu destrukciju (1) un smagas deformācijas. Ignorējot reimatoīdā artrīta simptomus un laicīgi nevēršoties pie ārsta, var sākties smagākas komplikācijas, piemēram, apkārtesošo saišu un muskuļu atrofija, locītavu ankiloze jeb aizaugšana vai iekšējo orgānu bojājumi, kas ir slimības ārpuslocītavu izpausme.Reimatoīdais artrīts biežāk sākas ziemā nekā vasarā. Agrīnā stadijā tas visbiežāk skar plaukstu un to pirkstu, vēlāk žokļa, atslēgas kaula, elkoņu, ceļu, gūžu un pēdu un to pirkstu locītavas, kā arī muguras skriemeļus kakla daļā (2,3).
Papildu reimatoīdā artrīta simptomi, ja tas ir skāris muguras skriemeļus:
Reimatoīdais faktors ir cilvēka imūnās sistēmas izstrādāta autoantiviela. Bieži tā līmenis paaugstinās reimatoīdā artrīta gadījumā, bet to novēro arī daudzu citu gan nereimatisku, gan reimatisku slimību gadījumā, kā arī līdz 4% veseliem indivīdiem. Izolēti paaugstināts reimatoīdais faktors neliecina par slimības attīstību. Plašāku informāciju par reimatoīdo artrītu uzzini šeit: Reimatoīdais artrtrīts >
Reaktīva artrīta gadījumā veidojas iekaisums locītavās, kas rodas 4-6 nedēļu laikā pēc ārpuslocītavas infekcijas (pēc pārslimotas zarnu vai uroģenitālas infekcijas), mikroorganismam jeb infekcijas ierosinātājam radot izmaiņas imūnsistēmā (1). Pats mikroorganisms iekaisušajā locītavā nenonāk, tamdēļ to sauc par aseptisku artrītu. Reaktīvs artrīts biežāk sākas pēkšņi. Vēl aizvien nav precīzi skaidrs, kādi mehānismi iedarbojas uz cilvēka gēniem, kas ļauj attālinātai infekcijai ierosināt reaktīvu artrītu (4).
Vairāk par reaktīvo artrītu uzzini šeit: Reaktīvais artrīts >
Psoriātisks artrīts ir slimība, kas ir saistīta ar psoriāzi jeb tautā sauktu par zvīņēdi. Lielākajai daļai pacientu psoriāze parādās pirmā un tikai pēc vairākiem gadiem parādās artrīta simptomi. Saistība starp ādas psoriāzes smaguma pakāpi un artrīta izpausmēm ir ļoti neliela – dažām personām ar izteiktu ādas iekaisumu nekad neattīstās artrīts, savukārt ir cilvēki ar minimālām ādas iekaisuma pazīmēm, kuriem ir artrīts (5). Psoriātisks artrīts var attīstīties arī vienlaikus ar psoriāzes attīstību vai dažkārt pirms proriāzes klīniskās ainas. Psoriātisks artrīts visbiežāk rada sāpes gan mugurkaulā, gan roku un kāju locītavās. Šī artrīta veida pacientiem ir paaugstināts sirds un asinsvadu slimību risks, psoriāze papildus var veicināt ne tikai iepriekš minētās, bet vēl citas slimības, piemēram, ļaundabīgu audzēju veidošanos vai psihisku slimību (galvenokārt trauksmes un depresijas) attīstību.
Par psoriātisko artrītu vairāk uzzini šeit: Psoriātiskais artrīts >
Aksiāls spondiloartrīts ir hronisks, ar imūno sistēmu saistīts iekaisuma artrīts, kas galvenokārt skar locītavas, ko veido krustu kauls, zarnu kauli un mugurkauls (vieta, kur mugurkauls piestiprinās pie iegurņa) . Šī artrīta gadījumā galvenokārt notiek divi pamatprocesi – iekaisums, kas kaulaudus noārda, un osteoproliferācija jeb jaunu kaulaudu veidošanās. 80% pacientu simptomi parādās pirms 30 gadu vecuma (6). Lai pilnībā varētu konstatēt šo slimību, tiek izmantoti dažādi starptautiski pieņemti kritēriji un indeksi, kas ļauj izslēgt citus artrīta veidus un slimības, īpaši pievēršot uzmanību ne tikai tiešajiem simptomiem, bet arī ārpuslocītavu izpausmēm un iedzimtībai ģimenē. Slimības diagnostika ir balstīta uz klīnisku, radioloģisku un laboratorisku atradi (2).
Ja šī artrīta simptomi netiek laicīgi atpazīti un slimība netiek savlaicīgi un pareizi ārstēta, tad tas noved pie mugurkaula mazkustīguma vai pat nekustīguma un starpskriemeļu locītavu pārkaulošanās, kas rada izteiktus kustību, gaitas un stājas traucējumus un samazinātu kaulu blīvumu, līdz ar to lielāku lūzumu risku. Ārpuslocītavu simptomu laicīga neārstēšana var novest pie pastāvīgiem redzes traucējumiem un iekšējo orgānu bojājumiem (8). Aksiāla spondiloartrīta gadījumā ir lielāks aterosklerozes attīstības risks, kas ir viena no visbiežāk sastopamajām asinsvadu slimībām.Vairāk par aksiālu spondiloartrītu uzzini šeit: Spondiloartrīts >
JIA ir hronisks, nezināmas izcelsmes artrīts, kas attīstās bērniem un jauniešiem līdz 16 gadu vecumam. JIA gadījumā attīstās sāpes, pietūkums un stīvums dažādās locītavās.
Visiem pacientiem JIA neturpinās visu mūžu – apmēram 40% pacientu sasniedz remisiju un terapiju var pārtraukt.
