Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas A korpusa otrās kārtas būvniecības darbi. Foto: Ieva Leiniša/LETA
Ir lietas, kas, no malas skatoties, ne vienmēr šķiet loģiskas. Katrs no mums kaut ko tādu noteikti ir pamanījis, vērojot, kā tapis nākamā gada budžets. Un vēl – LA.LV laiku pa laikam publicējam dakterstāstus, kuros cilvēki ar mums dalās medicīnas iestādēs pieredzētajā. Kas notiek valstī? Lai saņemtu atbildes uz vairākiem “karstiem” jautājumiem par pieminētajām un citām tēmām, iztaujāju ārstu Pēteri Apini.
Ja tev būtu iespējas labot valsts budžetu, ar ko tu sāktu?
Atņemtu 32 miljonus Saeimas remontam, bet atdotu tos Stradiņa slimnīcas celtniecības pabeigšanai. Iedomājies tos argumentus, kāpēc jāremontē Saeimas nams – slikti podi, lēns lifts, neērta kafejnīca, smagas durvis. It kā esot slikta ventilācija. Vai kāds no šiem deputātiem ir pabijis Stradiņa slimnīcas lielajās ēkās, kur ventilācijas ir caurumi, pa kuriem palātās staigā vējš ar sniegu?Tomēr galvenā problēma mums ir faktā, ka Stradiņa slimnīcai vajag jaunu uzņemšanas – neatliekamās palīdzības – diagnostikas nodaļu. Neviens Latvijas pacients nav pelnījis nonākt pašreizējā Stradiņa slimnīcas uzņemšanā.
Kāpēc Austrumu klīniskās slimnīcas neatliekamās palīdzības jaunā, infekciju nodaļa ir tik izcila, bet Stradiņa slimnīcā – pārblīvēta un sarežģīta?
Pie katastrofālā finanšu un organizatoriskā stāvokļa Stradiņa slimnīcu noveda 2009. gada veselības ministre Baiba Rozentāle, kas savu personisko ambīciju dēļ iznīcināja Rīgas 1. slimnīcu, kas divsimt gadu bija darbojusies kā neatliekamās palīdzības slimnīca. Vienkārši un racionāli lielajā, ērtajā un funkcionālajā 1. slimnīcas uzņemšanas nodaļā tika aprūpēti slimnieki, kas tika atvesti ar ātro palīdzību vai vērsās pēc palīdzības paši. Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca allaž strādājusi kā sekundārās un terciārās palīdzības slimnīca, kas uzņēma un ārstēja slimniekus, kuru ārstēšanai resursu nepietika citās Latvijas medicīnas iestādēs. Stradiņa slimnīca bija radīta un tās infrastruktūra veidota, lai šeit veiktu nieru transplantāciju, plaušu operācijas, sirds operācijas, ārstētu reimatismu, astmu, glaukomu, vēzi. Stradiņa slimnīca gadiem bija risinājusi diferenciāldiagnostiskas problēmas, nevis aprūpējusi ambulatoriskus pacientus vai, vēl vairāk, sociālus pacientus.
Bet tagad nedaudz par slimnieku uzņemšanu. Padomju medicīnas sistēmā sakņojies viedoklis, ka slimnīcā ir uzņemšanas nodaļa, kurā slimniekus apskata, pieraksta viņu datus slimības vēstures priekšlapā un sanitāra pavadībā nosūta uz vienu vai otru slimnīcas nodaļu. Tur tad nu ārsts slimnieku skata tajā pašā dienā, nākamajā rītā vai nākamajā pirmdienā, nozīmē analīzes, rentgena izmeklēšanu, konsultantus. Pēc tam nozīmē ārstēšanu – ar zālēm, ar svecēm vai ar nazi, un pēc kāda laika slimnieks izārstēts dodas mājup, līdzi nesdams pateicības izjūtu un gandarījumu.
Modernā medicīnā mūsdienās slimniekus lielākoties uzņem neatliekamās palīdzības (vai neatliekamās diagnostikas) nodaļās, kur slimnieks uzturas vairākas stundas, kur tiek ātri izmeklēts, kur saņem pirmo palīdzību, kur nereti tiek veikta ļoti intensīva ārstēšana (piemēram, toksikoloģiska). No šīs nodaļas jau izmeklēts un apārstēts slimnieks dodas vai nu uz specializētu nodaļu, vai mājup (tālākai ārstēšanai pie ģimenes ārsta).
Tiklīdz slimnīca kļūst par neatliekamās palīdzības slimnīcu, tai mūsdienās ir nepieciešama reāla, plaša neatliekamās palīdzības nodaļa ar laboratoriju, vizuālo diagnostiku, endoskopiju, klīnisko un funkcionālo diagnostiku, kas ļauj izvērtēt slimnieka stāvokli un izlemt tālāko taktiku. Nu nav nepieciešams katru reizi stacionēt neiroķirurģijas nodaļā mums plaši aprakstīto slimnieku V., kurš pērn alkohola reibumā un ar galvas sasitumu Rīgas slimnīcās kopumā nonācis 92 reizes.
Stradiņa slimnīcā ir šaura uzņemšanas nodaļa, nevis plaša funkcionāla neatliekamās palīdzības nodaļa kā Austrumu slimnīcā. Pašlaik slimnieki, kas nonāk Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā, tiek nosūtīti uz nodaļām (piemēram, slimnieks ar sirds slimību uz akūtās ķirurģijas nodaļu, bet slimnieks ar strutojošām vātīm – uz plaušu slimību nodaļu), kur atrodas ilgāku laiku, kamēr tiek pārvests uz sava profila nodaļu un no turienes izrakstīts. Slimnīcas ārsti pavada daudz laika, konsultējot sava profila slimniekus citu nodaļu gaiteņos. Loģistikas haosa dēļ neadekvāti daudz līdzekļu tiek tērēts dažādiem izmeklējumiem, bieži atkārtotiem vai pilnīgi nepamatotiem. Šādā veidā katrs slimnīcas pacients rada slimnīcai finansiālus zaudējumus un slimnīcai padziļina parādus.
Slimnīca visu laiku “aizrijas” ar akūtiem slimniekiem, kuru uzņemšanu fiziski nevar veikt uzņemšanas nodaļa. Stāsti par to, ka situāciju šaurajā uzņemšanas nodaļā atrisinās katrs jauns minitrs, ir līdzvērtīgi Ļeņina sapņiem par komunismu.
Diemžēl vairs nav iespējams atjaunot Rīgas 1. slimnīcu kā neatliekamās palīdzības slimnīcu, nav vairs ne speciālistu, ne pieredzējušo uzņemšanas nodaļas ārstu palīgu un sanitāru, ne infrastruktūras. Nākamajos 20 gados Stradiņa slimnīcai nāksies uzņemt akūtos pacientus. Ja netiks uzbūvēts jaunais korpuss ar neatliekamās palīdzības nodaļu, Stradiņa slimnīca allaž radīs paniku katram pacientam, ko NMPD brigāde nolems vest uz Pilsoņu ielu.
Holandiešu paviljonu tipa slimnīcu arhitektūra ir 20. gadsimta sākuma, nevis 21. gadsimta sākuma izpratne par slimnīcas attīstību. 20. gadsimta sākumā pēc Reinholda Georga Šmēlinga projektētā Rīgas 2. slimnīca, tagadējā Stradiņa slimnīca, ir arhitektūras piemineklis. Slimnīcas celtniecība norisinājās laikā, kad antibiotiku vēl nebija, un galvenais ierocis cīņā pret infekciju bija aseptika un antiseptika. Nodaļas atradās iespējami tālu cita no citas, lai personāls, radinieki un slimnieki nepārnestu infekciju no viena korpusa uz otru. Šīs teorijas autors ir Rīgā dzimušais ārsts, Johana Volfganga fon Gētes draugs, vēlāk Krievijas armijas galvenais ārsts karā ar Napoleonu Justs Kristians fon Loders, kurš 19. gadsimtā strikti nodalīja dzemdību nodaļu no infekciju nodaļas.
Šodien paviljoni Stradiņa slimnīcā ar atsevišķām nodaļām ir arhaismi, kur pacientu izmeklēšana nereti nozīmē sanitāru, kas velk ratus pāri sniegotam pagalmam uz diagnostikas centru.
Bet varbūt mēs varam iztikt tikai ar Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamo uzņemšanu?
Stradiņa slimnīca ir valsts drošības jautājums. Nedod, Dievs, sāktos karš. Rīgā tiktu sabombardēti tilti. Pareiza stratēģija ir akadēmiska klīnika Daugavas labajā krastā priekš Vidzemes un Latgales, kā arī akadēmiska klīnika Daugavas kreisajā krastā priekš Kurzemes un Zemgales. Būtiski – pēc jauna korpusa pabeigšanas būtu pievienot Rīgas 2. slimnīcas traumatoloģijas un ortopēdijas dienestu Stradiņa slimnīcai, jo īsti nav iespējama daudzprofilu slimnīca bez politraumu nodaļas.
Izstāsti – kāpēc pārtrauca būvēt Stradiņa slimnīcu!
Stradiņa slimnīcas sāgu varētu saukt par “Vienotību”. Savulaik – lai sāktu slimnīcas būvi, par slimnīcas vadītāju tika iecelta paklausīga blondīne vārdā Rūta Valtere (paniski baidījās no slimniekiem), bet pēc tam viņas vietā – Anda Čakša. Es negribu viņas vainot, drīzāk tos, kas politiski ietekmēja slimnīcas vadību. Tajā laikā Stradiņa slimnīcas projektos tika veiktas daudzas izmaiņas, kā man šķita – lai sadārdzinātu projektu (milzu vestibils), kā arī celtniecības kārtību – nevis sākotnēji būvēt uzņemšanas, neatliekamās palīdzības korpusu, bet gan – ambulatoro pieņemšanu. Pēc tam strauji mainījās ministri, bet tie mainīja slimnīcu vadību, bet pie iespējas – arī celtniecības firmas. Pērn par ministru kļuva Hosams Abu Meri, tūlīt slimnīcai tika mainīta padome, tad valde, bet valde lauza līgumu ar būvkompāniju “Velve”. Rezultātā slimnīcas būve ir apturēta, tagad par lielu summu tiks iekonservēta, bet – ja nu tiešām valsts būvēs RailBaltic, tad Stradiņa slimnīcas celtniecība tiks atlikta uz gadiem desmit. Es tiešām nedomāju, ka “Velve” bija izcila celtniecības kompānija, ka visu paveica godam, ka godīgi maksāja apakšniekiem, tomēr ministra spēkos bija atrast risinājumu kā, izlaužot rokas celtniecības ģenerāluzņēmējam, gada laikā celtniecība būtu pabeigta.
Vai tas ir pareizi, ka slimnīca ir komercsabiedrība, kas pati veic celtniecības procesu?
Tālajā 2003. gadā Einara Repšes cietā vadībā, toreizējai veselības ministrei Ingrīdai Circenei mīlīgā piekrišanā mājot ar galvu, slimnīcas no valsts uzņēmumiem tika pārvērstas par komercsabiedrībām. Einars Repše bija pārliecināts baņķieris, kurš visu pasauli redzēja naudas zīmēs. Tagad universitātes slimnīcas ir komercsabiedrības, kurām vajag peļņu. Un valdes locekļiem vajag labu algu. Un visam jābūt ekonomiskam. Un pacienti ir tikai nejēdzīgi zaudējumi šajā procesā.
Es nedomāju, ka slimnīcai būtu jābūt uzņēmējam, kas veic celtniecības pasūtījumu un uzrauga būvniecību. Ar interesi vēroju Jaunā Rīgas teātra celtniecību (nu labi – rekonstrukciju), tā bija vētraina, dārga un radoša, tomēr Valsts nekustamo īpašumu aģentūra sadarbībā ar celtniekiem šo ēku radīja.
Un tomēr. Stradiņa slimnīca ir medicīnas flagmanis. Nekad neesmu saņēmis kāda deputāta lūgumu ievietot viņa radu Līvānu slimnīcā, kaut šie paši deputāti šai Līvānu slimnīcai piešķīruši gana daudz diagnostikas iekārtām. Šie deputāti allaž atradis iespēju paši ārstēties vai savus radus ārstēt pie Andreja Ērgļa vai Daiņa Krieviņa, operēt acis pie Gunas Laganovskas, bet onkoloģisko konsīliju lūgs Aijas Bērziņas vadībā. Un tomēr šie deputāti balsos par jauniem superdārgiem podiem un liftiem Saeimas namam, nevis pret Stradiņa slimnīcas uzņemšanas un neatliekamās palīdzības korpusa pabeigšanu.
Kādēļ tu tā satraucies par rakstiem, kas atspoguļo pacientu sliktu pieredzi slimnīcās?
Galvenais iemels jau ir tāds, ka 95% pacientu ir laimīgi un apmierināti ar ārstēšanu un viņiem pat prātā nenāk sūdzēties, bet viņiem arī prātā nenāk rakstīt pateicības par labu ārstēšanu. Tad nu atrodot vienu vai otru komunikācijas kļūdu un to izceļot ar garu rakstu, tiek radīts iespaids, ka ar medicīnu Latvijā viss ir slikti. Tiek sēta neuzticība medicīnai. Bet medicīna nekad nebūs plakana, nekad nebūs medicīna bez kļūdām, nekad nebūs tā, ka visi ārsti varēs atrast ideālu saprašanos ar visiem pacientiem. Pie kam kašķīgie raksti patiesībā ir par reģistratūru vai aprūpi, bet virsrakstā vai starprindē nolasāms, ka ārsti ir tie sliktie.
Bet šoreiz tu “sacepies” par aprakstu, kā pacientei neveicās Stradiņa slimnīcā…
Un pusgadu pēc šīs komunikācijas neveiksmes, šī paciente, sveika un vesela būdama, diezgan nešpetni uzbrauca Stradiņa slimnīcas uzņemšanas nodaļai. Es arī nezinu, kāpēc slimniekam ar pneimoniju tabletes būtu jādzer slimnīcas nodaļā, nevis mājās.
Atkārtošos – problēma ir apstāklī – kāpēc medicīnas flagmanim – Stradiņa slimnīcai joprojām nav uzņemšanas un neatliekamās palīdzības nodaļas. Nesen pabiju Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jaunajā infekciju uzņemšanā – pats Aleksejs Vīšņakovs man jauno klīniku izrādīja. Sapnis. Absolūta funkcionalitāte. Loģistikas triumfs. Digitalizācija tādā līmenī, kad e-veselībai ir kaunā jānomirst un jāatslēdzas no interneta uz visiem laikiem. Bet Stradiņa slimnīca tiek būvēta kopš 2005. gada un kopā ar solījumu – būs jauna slimnīca, būs jauna uzņemšana un jauna neatliekamās palīdzības nodaļa, līdz tam laikam – pacietieties. Pa šiem gadiem ir nomainījusies ārstu paaudze, bet no celtniecības noguruši ir visi, un speciālistos parādas neuzticība slimnīcas būvniecībai kā tādai.
Es pazīstu kolēģus, kas strādā Stradiņa slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā. Paldies viņiem par viņu fantastisko darbu 21. gadsimtam neatbilstošos apstākļos. Es ļoti labi pazīstu savu audzēkni Robertu Fūrmani, ko uzskatu par etalonu neatliekamās palīdzības zinībās un izpratnē.
Bet ir vēl kāds aspekts. Nezinu kādēļ, bet katru gadu ap budžeta sastādīšanas un pieņemšanas laiku parādās televīzijas ziņas un raksti par sliktiem ārstiem, par lielajām ārstu algām, par nepareizu ārstēšanu. Varbūt tās ir manas iedomas, bet manuprāt kāda spalvaina roka allaž norāda, ka ārstiem nevajag vairāk naudu priekš medicīnas budžetā prasīt. Ja mēs ar Tevi saņemtos savākt 10000 parakstus lai neizmet 32 miljonus 100 deputātu labiem podiem un ērtiem krēsliem, bet visas Latvijas iedzīvotāju iespējām ārstēties Stradiņa slimnīcā, medicīnu nomelnojošo rakstu skaits pieaugtu simtkārt.
Dzirdēts arī, ka jaunā slimnīca ir vajadzīga tikai Stradiņa mazdēliem – Andrejam Ērglim un Pēterim Stradiņam…
Slimnīca ir vajadzīga pacientiem, bet tā nav iespējama bez ģeniāliem ārstiem.
Lai cik tas liktos dīvaini, Latvijas medicīnā konvertējamākā valūta ir Andrejs Ērglis. Jebkurš advancēts ārvalstnieks, kas nolēmis kādu būtisku medicīnisku manipulāciju veikt Latvijā, mēģina noskaidrot – kur publicējas vadošais speciālists, kādos kongresos uzstājas, kas ir viņa skolotāji un skolēni. Andrejs Ērglis publicējas pasaules nozīmīgākajos medicīnas žurnālos, ar priekšlasījumiem uzstājas 20 000 lielās Pasaules Kardiologu kongresa auditorijas priekšā, vada Ziemeļvalstu Kardiologu asociāciju un apmāca dažādu valstu ārstus. Tomēr invazīvo kardioloģiju nevar un nedrīkst veikt privātklīnikās – šīs ārstniecības metodes paredzētas lielai klīnikai. Pašlaik Stradiņa universitātes telpas nespēj nodrošināt iespējas Latvijas slimniekiem, kur nu vēl pacientiem no citām valstīm. Būsim atklāti – telpu (un arī neadekvātā vadības menedžmenta) dēļ Stradiņa slimnīca strādā ar 25% no tās jaudas, ko varētu.
Izklausās jau ciniski, bet piemērotas telpas pacienta ērtībām ir darbagalds, kas rada pievienoto vērtību. Līdzīgi ir ar sirds ķirurģijas profesoru Pēteri Stradiņu, kurš operē kā Dievs, bet vēl vada Sēlijas biedrību un publicējas pasaules kardioķirurģijas žurnālos.
Un šajā brīdī ir ierunājies ģeniālā Paula Stradiņa gēns. Profesori Pēteris Stradiņš un Andrejs Ērglis kaut kā lēmuši savas dzīves brīvos brīžus veltīt vectēva vārdā nosauktās slimnīcas atjaunotnei. Es ticu, ka viņi to paveiks ar savu harizmu, viedumu un ietekmi.
