img

Armands Puče: Dziesmai un dejai liela diena! To nedrīkst sacūkot ar valsts pārvaldes izpratnes zīmulīti

Avots: https://www.la.lv/armands-puce-nedela-kad-zeme-dzied-dejo-un-inaugurejas

 

Šī ir nedēļa, kad zeme dzied, dejo un inaugurējas. Nenoliedzami – lieli un diži svētki, ja neskaita pēdējo. Latviešiem kronēšana piestāv tikai gadījumos, ja tas ir no sirds, nesamāksloti, godīgi. Kā dziesmu un deju svētkos, kur pilns ar kroņiem – no dažādām pļavām un laukiem, vai amatnieku darbnīcām.

Prezidenta nosacītā iesvaidīšana jeb iecelšana – tāda nav, jo tas ir a) kopēts/aizgūts rituāls; b) parlamentārās demokrātijas atavisms; c) skumja un garlaicīga ārišķība; d) varas kompleksa žēlīgs instruments.

Tā kā Rinkevičs, iespējams, būs labākais no tiem pēdējiem četriem, kas Rīgas pilī šļūkāja pa parketu pirms viņa, varēja klusībā vēlēties, ka viņš izmantos lielisko iespēju un apmierināsies ar sevis sveikšanu, piemēram – dziesmu un deju svētku noslēguma koncertā. Neuzspiesti, ar neveiklu, bet pieklājīgu paklanīšanos un kopkora skandēto – “Edgar! Edgar! Edgars!”- hip, hip, urrā! Tomēr – tā nebūs.

Tā kā par visu maksā tauta, tad viņš būs gan minētājā koncertā, gan dienu iepriekš locīsies starp ekselencēm un cita veida šprotēm – kopskaitā 1400 dažāda izmēra cilvēkiem – ar saskaņotu protokolu un nedrūpošām uzkodām, sarkanvīnu, baltvīnu un sulu, ieskaitot. Starp viesiem noteikti būs visi dzīvi esošie iepriekšējie prezidenti, apkārušies ar valsts izniegtajiem ordeņiem, ordeņu lentām, otrajām pusēm un miesassargiem un – būs arī Edgara draugi.

Kā saka Rinkeviča priekšgājējs Egīls Levits, par svaigi ievēlētā prezidenta perspektīvu – ja “viņam ies labi, arī mums visiem pārējiem ies labi”. Dīvaini, ka Levits it kā pieļauj domu, ka varētu “iet slikti”, bet viņš nekādā vīzē nepieļauj tādu teikuma konstrukciju, kas lasītos no otra gala un būtu tā kā tuvāk lielajam kopgaldam, proti – ja tautai, tas ir mums, parējiem, būs labi, arī prezidentam beigās būs labi.

Bet, tie tādi sadzīves sīkumi, ko aizejošais Egils var arī nesaprast. Dažas intrigas gan saglabāsies līdz pat sestdienas vakaram – pirmkārt, kādu jaunu vārdu Levits būs izdomājis, lai ar to vēlējuma formā paspīdētu, un, otrkārt – vai viņš uz ātru roku ieviesīs kādu apbalvojumu, ar ko sumināt laimīgo vecpuisi no Ārlietu ministrijas? Nesmīkņājiet! Izdomājiet paši apbalvojumu cilvēkam, kam praktiski viss jau ir iedots iepriekšējos gados, dīvaino plaketi ieskaitot?

Kas ir plakete? Tas ir prezidenta Levita apbalvojums – plakete. Māksliniecisks dārgmetāla izstrādājums ar dārgmetālā atveidotu Valsts prezidenta parakstu. Par ko Rinkevičs saņēma plaketi? Labāk paprasiet, par ko plaketi saņēma Likteņdārza saieta nams… Bet, tās jau tādas prezidentu rotaļas ar saviem autogrāfiem.

Lai kā sestdienas kodiens arī beigtos – un tas patiešām beigsies! – ļoti jau negribētos, ka Rinkevičs 24 stundas vēlāk, pilnīgi skaidrā, vienā no saviem pirmajiem pienākumiem, Mežaparka estrādē sāktu atdarināt Vairas rituālos kodus un izsaucienus. Bet – ja arī tā notiks, uzskatīsim, ka inaugurācijas degustācijā bija kaut kas vairāk par balto un sarkano…

Pieminēju Mežaparku. Nu, ja – kā tad bez nedēļas galvenās kulminācijas un orģijas! Trūkst alfabētā burtu, lai aprakstītu šo novadu un pilsētu pašdarbnieku kolektīvo entuziasmu, kas ir svētku mugurkauls, sirds un… asinspiediens. Ne jau svētki kā tradīcija un simbolisms ir nemateriālais kultūras mantojums, bet gan – latviešu cilvēki, kas ar to nodarbojas.

Neviens viņus nespiež, neviens viņiem par to nemaksā! Paši skrien, no darba un rūpaliem brīvajā laikā. Tātad – savos arodos un profesijās šie ir izcilnieki, ja vēl paspēj atrast laiku kopā nākšanai un būšanai, kam pievienotā vērtība ir vairāk kā 21 procents…

Tāpēc jau viņiem ir tiesības uzcepties par publiskās naudas pielietojumu, saņemot svētku dalībnieku piemiņas kulīti, ierēkt par ēdiena bļodas noteikto standartu lielumu, apraudāt tās pašas biļetes, kas kaut kur tirgojas un ar humoru uzgavilēt svētku lieldraugam “Elektrum” – par elektrības rēķiniem, kas pieaug…

Ja viņi – šie mūsu dziedātāji un dejotāji – savos darbos, savos amatos domātu un darītu šādu smieklīgu kulīšu kategorijās, mums no svētkiem paliktu tikai… diriģenti, virsvadītāji un… brīvprātīgie kulīšu iznēsētāji.

Dziesmai un dejai liela diena! Varbūt. Bet, šo dienu nedrīkst sacūkot ar valsts pārvaldes izpratnes zīmulīti un rūtiņu burtnīcu, kur tiek runāts par kaut kādām svētku licencēm, par autortiesībām, par tirdzniecības vietu izcenojumiem, beigu galā vēl pieliekot klāt tā saukto zaļo vai videi draudzīgo domāšanu.

Tas pēdējais arī norāda, ka daži pie šiem svētkiem atrodas ne savā vietā, ne savā laivā, ne – pat savā motociklā ar blakusvāģi. Labi vēl, ka nav ieviesuši vainagu nodevu, jo puķes un smilgas taču noteikti plūktas arī vietās, kur sarkanā skudra vakar… pakakajā, bet meijas un ozolu vainagi varētu būt no zilo vārnu vai zaļo strazdu potenciālajām ligzdošanas vietas.

Vēl tas tā netiek pateikts, bet starp rindām šī zaļmaldināšana jau sāk iespraukties arī dziesmu un deju svētkos – kā globālo dīkdieņu gatves deja grupā vai polka pa vienam… Un nav tālu līdz valsts apmaksātam pētījumam, kurā tiek novērtēta svētku ietekme uz Spānijas kailgliemežu populāciju Kurzemes un Vidzemes dabas rezervātos. Nav smieklīgi, jo tādi temati kā dabai draudzīga rotāšanās svētkos vai ilgtspējas pārtikas patēriņš svētku nedēļā, jau tiek pieprasīti dažādu fondu rekomendācijās un ieteikumos.Starp citu, no tās pašas sērijas: Mežaparka estrādi vajag tomēr saukt par birzi… Saka viens lielais nācijas diriģents. Jo estrāde tā kā neesot mūsu vārds. Nu, ja – ja acis nemirkšķinot, tiek iztērēti 200 miljoni, tad jau arī vieta prasās pēc kaut kā cita. Kaut kā unikāla. Var paprasīt tam pašam Levitam, kurš meistars uz visādiem vārdiem un nosaukumiem.

Piemēram, Kornācijas parks, vai – Dziedbūtības ieleja, vai – Skaņesības sils… Vispār, diriģents varēja pateikt paldies nodokļu maksātājiem – gan par estrādi, gan par savu algu, kas viņam tiek regulāri maksāta – bet, tā vietā viņš saka paldies arhitektiem, kas dabūja 10 procentus no kopējās tāmes…

Bet vēl jautrāk bija izgaršot tā saukto rīkotāju kultūras šoku, kas sakās, dejotājiem svētku laikā būs jāsadzīvo ar “Daugavas” stadiona manēžas celtniekiem. Tas esot murgs! Jo padomājiet – celtnieki sadomājuši svētku laikā strādāt, lai izvairītos no soda naudām, kas paredzētas ar valsti noslēgtajos līgumos. Starp citu, kādam ir arī jāstrādā, citējot slavenās filmas Dagniju…

Te es vismazāk gribēju norādīt, ka valsts kā abu pušu patrons varēja šo visu mierīgi sakārtot. Varēja! Bet raugiet, uz kuru pusi pieteicās šīs problēmas risinājums, ko stutē sabiedrības nodokļi: esot pienācis laiks būvēt savu svēto vietu arī dejotājiem…Un kultūrkapitāla stipendiāti jau skrien pirkt elklērus, lai no vanšu tilta vantīm pieprasītu kārtējo kultūras vides iztrūkstošo puzli. Jau atkārtošos: dziesmu un deju svētku dalībnieki tik bezrūpīgi kā nozares galvenie tūdaliņi un tāgadiņi nevara atļauties dzīvot un strādāt, lai vakarā pēc darba nodarbotos ar savu prieku – dziesmām vai dejām.

Bet, varbūt pienācis laiks uzticēt šos svētkus privātajam sektoram? Teiksiet, ka tad mēs būsim ar joni iekšā komercializācijā, ka – svētki pazaudēs garšu un vērtības devalvēsies? Dažus miljonus ietaupīsim noteikti – un to saprot arī Kultūras ministrijā un Nacionālajā kultūras centrā.

Bet, iespējams, ka tad atmiņa par svētkiem paliks kulaka lieluma bronzas medaļa ar iegravētu vārdu un uzvārdu, nevis lūpu balzāms – ko arī, protams, var nodot no lūpas lūpai, dzimtas nākamajām paaudzēm…

Stāvot šogad rindā pēc svētku šašlika vai alus glāzītes, padomājiet – kāpēc uzņēmējdarbības vidi šajās lieliskajās dienās ar dziesmām un dejām, kārto (nejaukt ar vārdu – strādā) nevis uzņēmēji, bet tie, kas nekad par uzņēmējiem nekļūs, lai gan – kur vien skaties, visur prasa naudu, viss kaut ko maksā… Un beigās, saderam – vienalga būs jāpiemaksā!

Citādi, paldies par pūlēm, jo sliktu jau neviens no laba prāta neservē. No nezināšanas vai nekompetences – gan. Bet – tas aizmirstas, kā noskan pirmā dziesma, deja… Pasākumus mēs mākam taisīt, režisēt, izveidot – ja ir nauda.

Paldies, pašdarbniekiem par svētkiem!