Šajās dienās gandrīz visās Eiropas valstīs ārsti un dabas draugi uzrunā savus Eiropas Parlamenta deputātus ar aicinājumu un lūgumu – nākamajos piecos gados aizliegt ķīmiskos pesticīdus.
Argumenti, ko es lietoju, ir līdzīgi tiem, ko šodien saņem Eiropas parlamenta deputāti Skandināvijā, Vācijā un Polijā. Aizpagājušajā nedēļā Briseles reģionālā valdība Beļģijā nolēma līdz 2030. gadam aizliegt sintētiskos pesticīdus lauksaimniecībā. Šī ir pirmā reize, kad reģionālā valdība ir pieņēmusi šādu lēmumu, lai aizsargātu iedzīvotāju veselību un vidi no toksiskiem pesticīdiem Eiropā.
Pagājušajā gadā ES sāka vērsties pret uzņēmumiem, kas iznīcina mūsu vidi. Eiropas Savienība pesticīdu aizliegumu bija solījusi jau iepriekš, bet allaž piekāpās lielajiem uzņēmumiem. Šajās dienās miljoniem vēstuļu pārplūdina Briseles institūcijas ar lūgumu aizliegt pesticīdus un rūpēties par Eiropas cilvēku veselību un dabas daudzveidību. Arī katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības un pienākums aicināt par mūsu kopējo veselību iestāties ne tikai mūsu eirokomisāru Valdi Dombrovski, Eiropas Parlamenta deputātus Ivaru Ijabu, Sandru Kalnieti, Rihardu Kolu, Vili Krištopanu, Reini Pozņaku, Mārtiņu Staķi, Nilu Ušakovu, Inesi Vaideri un Robertu Zīli, bet rakstīt arī visiem 785 EP deputātiem, jo viņi visi pārstāv mūsu kopējās intereses.
Pesticīdu lietošana lauksaimniecībā rada negatīvus efektus
Galvenie iemesli samazināt pesticīdu lietošanu ir vides piesārņojums, dabas daudzveidības mazināšanās un apdraudējums cilvēka veselībai. Pesticīdi nonāk augsnē, saldūdens tērcēs, upēs, ezeros, kā arī gruntsūdeņos, radot piesārņojumu, kas ietekmē augu un dzīvnieku dzīvi. Tas izraisa arī ilgtermiņa augsnes degradāciju, kas samazina augsnes auglību un produktivitāti. Pesticīdi negatīvi ietekmē ne tikai kaitēkļus, bet arī labvēlīgos organismus, piemēram, bites, tauriņus un citus apputeksnētājus. Tas izraisa dabas daudzveidības zudumu, kas savukārt ietekmē ekosistēmas līdzsvaru. Par pesticīdu ietekmi uz abiniekiem, putniem un zīdītājiem rakstīšu atsevišķi – šajā pašā rakstā.
Attiecībā uz kaitējumu cilvēku veselībai, parasti tiek apraudāta lauksaimnieku veselība. Patiesībā pesticīdi kaitē visai cilvēku sabiedrībai, būtiska ir pesticīdu akūtā un hroniskā toksicitāte. Ilgtermiņa pesticīdu iedarbība var būt saistīta ar dažādām hroniskām slimībām – vēzi, neiroloģiskām slimībām un endokrīnās sistēmas traucējumiem. Pesticīdu atliekas nonāk pārtikā, radot risku patērētājiem.
Pārmērīga pesticīdu lietošana samazina lauksaimniecības sistēmu ilgtspējību, veicinot augsnes un ūdens resursu izsīkšanu, samazinot bioloģisko daudzveidību. Kaitēkļi un nezāles attīsta rezistenci pret pesticīdiem, padarot tos mazāk efektīvus un palielinot nepieciešamību lietot lielākas devas vai jaunas, spēcīgākas ķimikālijas. Pesticīdu lietošana kļūst arvien dārgāka, nepieciešamas arvien jaunas ķimikālijas, lai cīnītos ar rezistentiem kaitēkļiem. Tas palielina lauksaimniecības izmaksas. Samazinot pesticīdu lietošanu un pievēršoties ilgtspējīgām lauksaimniecības metodēm, var veicināt ilgtermiņa ekonomisko stabilitāti un nodrošināt veselīgu pārtikas piegādi nākotnē. Pāreja uz organisko lauksaimniecību, kur pesticīdu lietošana ir stingri ierobežota vai aizliegta, var veicināt veselīgākas lauksaimniecības prakses un samazināt kaitējumu videi. Izmantojot IPM (integrēta kaiēkļu apkarošana) metodes, piemēram, bioloģisko apkarošanu, kultūru rotāciju un dabisko ienaidnieku var iztikt bez pesticīdiem.
Pesticīdu ietekme uz mūsu veselību
Pesticīdi ir indes, kas kaitē ne tikai nosacītajiem kaitēkļiem, pret kuriem tie ir paredzēti. Tie ir toksiski (indes, kas noslepkavo kukaiņus un cenšas noslepkavot arī cilvēku). Pesticīdu iedarbība izraisa veselības problēmas. Tie izraisa virkni nopietnu slimību, sākot ar bronhiālo astmu, dzimumšūnu un hormonālās sistēmas bojājumus, beidzot ar vēzi.
Pesticīdu ļaunā iedarbība notiek dažādos veidos. Lauksaimnieki un laukstrādnieki var tikt pakļauti pesticīdu iedarbībai lauksaimniecībā, apstrādājot kultūraugus, augus un graudu krājumus. Lauku iedzīvotāji, kas dzīvo blakus apsmidzināmajiem laukiem, vienmēr ļoti nopietni ir pakļauti pesticīdu toksiskai un iekšējās sekrēcijas dziedzeru grāvējvielu iedarbei.
Patiesībā pesticīdus ar dažādiem nosaukumiem izmanto ne tikai lauksaimniecībā. Saindēšanās ar pesticīdiem bieži notiek mežsaimniecībā, mājsaimniecības kaitēkļu apkarošanā, apstrādājot koksni ar konservantiem, apstrādājot kuģu korpusus ar ķīmiskiem līdzekļiem (pēc ķīmiskās uzbūves tie pretapaugšanās līdzekļi lielās devās) un apstrādājot mājlopus ar pretparazītiskiem preparātiem.
Pilsētās cilvēki ir pakļauti pesticīdu iedarbei, apsmidzinot labiekārtojumu, piemēram, parkus, ietves un rotaļu laukumus. Daudzi cilvēki pesticīdus iegādājas veikalos lietošanai mājās (iekštelpas puķēm ?!) un dārzā. Visbeidzot, riskam cilvēkus pakļauj pesticīdu atliekas, kas atrodamas uz mūsu pārtikas produktiem, gan to sastāvā.
Pesticīdi var būt akūti toksiski. Tie var izraisīt kaitīgu vai nāvējošu iedarbību pēc vienreizējas norīšanas, ieelpošanas vai saskares ar ādu. Simptomi izpaužas drīz pēc iedarbības vai var parādīties 48 stundu laikā. Parasti akūtu saindēšanos ar pesticīdiem raksturo elpošanas ceļu kairinājums, sāpes kaklā un klepus, alerģiska sensibilizācija, acu un ādas kairinājums, slikta dūša, vemšana, caureja, galvassāpes, samaņas zudums, ārkārtējs vājums, krampji un beigu beigās – nāve.
Biežāk pesticīdi izraisa kaitīgu iedarbību ilgākā laika posmā – pēc atkārtotas vai ilgstošas iedarbības nelielos daudzumos. Mazas devas ne vienmēr izraisa tūlītēju saindēšanos, bet laika gaitā rada ļoti nopietnas slimības. Pierādīts, ka ilgstoša pesticīdu iedarbība ir saistīta ar Parkinsona slimības, astmas, depresijas un trauksmes, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes traucējumu, bet visbiežāk – vēža, tostarp leikēmijas un ne-Hodžkina limfomas, attīstību.
Visbiežāk runājot par pesticīdiem, mēs pieminam endokrīnās sistēmas darbības traucējumus. Eiropas deputātam saprotamais termins “endokrīnie disruptori” (grāvējvielas) attiecas uz vielām, kas ietekmē hormonus un hormonu līdzsvaru. Hormoni ir organisma ķīmiskie vēstneši. Tie ir nepieciešami, lai regulētu dažādas funkcijas, jo īpaši augšanas un reproduktīvās funkcijas.
Endokrīno iedarbību var radīt pat ļoti zema tāda ķīmisko vielu kā pesticīdu koncentrācija. Visbiežāk pesticīdi pazemina spermas kvalitāti un līdz ar to samazinās auglība, auglim rodas dzimumorgānu anomālijas, bet pieaugušajiem – sēklinieku un prostatas vēzis. No citiem iekšējās sekrēcijas sistēmas darbības traucējumiem jāmin agrīna pubertāte, cistu parādīšanās olnīcās, dzemdes anomālijas, krūts vēzis, grūtniecības komplikācijas ar agrīniem abortiem, auglības mazināšanos. Pierādījumu bāze saista pesticīdus un citus endokrīnos disruptorus ar otrā tipa diabēta un aptaukošanās epidēmiju. Pesticīdi ir atbildīgi arī par vairogdziedzera slimībām – hiper- un hipotireozi un vairogdziedzera audzējiem.
Apkopojums šim stāstam ir – pesticīdi ir kancerogēni. Vielu uzskata par kancerogēnu, ja ir pierādījumi, ka tā var izraisīt vēzi. Ir daudz dažādu vēža veidu, bet visiem tiem var būt raksturīga patoloģisku šūnu attīstība, šīs šūnas sāk nekontrolēti dalīties un izplatīties apkārtējos audos. Atsevišķi pesticīdu iedarbības gadījumi reti izraisa vēzi, bet atkārtota saskare (gan norijot, gan nonākot uz acīm, ādas vai ieelpojot caur plaušu gļotādu) ar kancerogēnu vielu, pat ļoti mazas devas var izraisīt vēzi.
Viens no satraucošākajiem jautājumiem saistībā ar pesticīdu iedarbību ir tas, ka atsevišķu ķīmisko vielu iedarbība var pastiprināties vai mainīties, ja tās tiek kombinētas ar vienu vai vairākām citām līdzīgām vielām. To dēvē par “kokteiļa efektu”. Katru dienu mēs esam pakļauti ķīmisko kokteiļa iedarbībai, un neviens nezina, kādu ietekmi uz mums atstāj šāda ķīmisko vielu maisījuma pastāvīga zema līmeņa iedarbība. Ne tikai nav izprasta šī ietekme, bet arī pašreizējā pesticīdu regulējumā nav mēģinājumu risināt šo jautājumu, jo pašreizējā Eiropas Savienības likumdošanas sistēma novērtē tikai atsevišķu ķīmisko vielu drošumu. Faktiski ar mums tiek veikti eksperimenti.
Nepārdomātas herbicīdu un fungicīdu lietošanas dēļ rodas antibakteriāla rezistence, cilvēces rīcībā nebūs antibiotiku, lai ārstētu infekcijas slimības
Baktērijas ir viena no būtiskajam dzīvās dabas sastāvdaļām. Cilvēkam ir 1013 šūnu, bet viņa kuņģa un zarnu traktā, uz ādas, elpceļos, urīnvados, dzimumorgānos dzīvo 1014 mikroorganismu – baktēriju, sēņu, mikoplazmu, amēbu, vienšūņu utt. To mēs saucam par cilvēka mikrobiomu, un bez šīm baktērijām cilvēks dzīvot nevar. Laiku pa laikam cilvēkā savairojas kaitīgas baktērijas, kas izraisa slimības, un šīs baktērijas mēs apkarojam ar antibiotikām, pie reizes nogalinot arī labās, mums vajadzīgās baktērijas. Tomēr bez antibiotikām cilvēki šodien izdzīvot nevarētu.
Baktērijas kļūst rezistentas pret antibiotikām, ja ar šīm antibiotikām pārmērīgi iedarbojas uz tām. Baktēriju izturīgie celmi pārdzīvo zāļu iedarbību, iegūst spēju pretoties zālēm un nodod šo rezistences iezīmi nākamām paaudzēm. Vēl vairāk – šie izturīgie celmi nodod šo rezistenci arī pārējām baktērijām, kas nav tieši bijušas iesaistītas notikumā, tostarp arī tādām baktērijām, kas izraisa cilvēka slimības. Dažādos veidos, galvenokārt ar plazmodijiem, baktērijas savāc rezistences iespējas pret daudzām antibiotikām vienlaikus, arī pret tādām, ar kurām nav saskārušās. Tiesa, baktērijas ar rezistenci ir mazāk izturīgas, jo šī rezistences sistēma tām ir kā smaga nasta. Un tomēr – mūsdienās baktērijas iemācījušās būt konkurētspējīgas ar visām rezistences „nešļavām”.
Mums visiem jāuztraucas par rezistences attīstību. Mikroorganismu rezistence rodas tad, ja mikroorganisms, kuru pirms tam nogalināja konkrētas zāles, spēj pārdzīvot ārstēšanu ar tām pašām zālēm. Viens no nozīmīgākajiem baktēriju rezistences gadījumiem pasaulē ir multirezistentas tuberkulozes attīstība, kas prasa ilgstošu un dārgu pacientu ārstēšanu, kā arī palielina nāves gadījumu skaitu. Pneimoniju, tuberkulozi, gonoreju un salmonelozi kļūst grūtāk ārstēt, jo to ārstēšanai izmantotās antibiotikas kļūst mazāk efektīvas. Rezistence pret antibiotikām izraisa ilgāku pacientu ārstēšanos slimnīcā, augstākas medicīniskās izmaksas un paaugstinātu mirstību. Baktēriju rezistence liek ārstiem izrakstīt daudz jaudīgākas zāles, no kurām dažas rada papildu problēmas, piemēram, nieru bojājumus un nieru mazspēju.
Rezistenci pret antibiotikām mikrobi iegūst, ne tikai saņemot masīvu antibiotiku terapiju slimnīcā, kur pacientam tiek ārstēta pneimonija vai pielonefrīts. Ievērojami lielāks rezistences risks ir no tā, ka baktērijas veido savu rezistenci pret līdzīgām ķīmiskām vielām. Kad lauki tiek apkaisīti ar herbicīdiem un fungicīdiem, lielākā daļa baktēriju iet bojā, bet citas izveido rezistenci pret šo fungicīdu vai herbicīdu un šo rezistenci nodod citām baktērijām. Nelaime tā, ka liela daļa mūsu herbicīdu un fungicīdu pēc uzbūves ir ļoti līdzīgas indes stiprākajām antibiotikām, jo apstādina šūnu vielmaiņu un vairošanos, bremzē dažādus attīstības ciklus vai šūnu membrānas caurlaidību. Arvien vairāk rakstu un ziņojumu atrodams par rezistenci pret tām antibiotikām (piemēram, kolistīnu un karbapenēniem), kas ir cilvēku šobrīd pēdējā aizsardzības līnija pret infekcijas slimībām, bet šī rezistence radusies galvenokārt no baktēriju saskarsmes ar lauksaimniecībā izmantojamām indēm.
Pesticīdiem (pēc savas ķīmiskās uzbūves tādas pašas indes kā antibiotikas, tikai lietotas tonnās nevis mikrogramos) ir galvenais iespaids uz mikrobioloģiskās daudzveidības mazināšanos. Nekas dabā nav vairāk saistīts kā makrobioloģija un mikrobioloģija – melnzemes augsnes lielāko daļu sastāda baktērijas, kas nosaka augu augšanas apstākļus, gluži kā cilvēka mikrobioms resnajā zarnā lielā mērā nosaka smadzeņu kognitīvos procesus.
Pesticīdu ļaundabīgā ietekme uz dabas daudzveidību
Ķīmiskie pesticīdi negatīvi ietekmē dabas daudzveidību, īpaši ietekmējot abiniekus, putnus un zīdītājus. Abinieki, piemēram, vardes, krupji un salamandras, ir ļoti jutīgi pret pesticīdiem. Abinieki absorbē ūdeni un ķīmiskās vielas caur ādu, padarot tos īpaši ievainojamus pret pesticīdu piesārņojumu. Pesticīdi, kas nonāk ūdens avotos, kur abinieki dzīvo un vairojas, izraisa abinieku augstu mirstību un izaugsmes deformācijas. Daži pesticīdi, piemēram, atrazīns, ir zināmi endokrīnās sistēmas traucētāji, tie izraisa reproduktīvās problēmas un pat hermafrodītismu abiniekos. Katrā ziņā Latvijā abinieku skaits mazinājies vismaz desmitkārt, un tam galvenais iemesls ir pesticīdu nekontrolēta lietošana.
Abinieki ir kritiski svarīgi ekosistēmu veselībai un stabilitātei. To populācijas samazināšanās vai iznīkšana var izraisīt plašas ekoloģiskas sekas un norādīt uz nopietniem vides veselības traucējumiem. Tāpēc abinieku aizsardzība ir būtiska dabas daudzveidības un ekosistēmu funkcionalitātes saglabāšanai. Abinieki ir būtiska saite starp dažādiem barības tīkla līmeņiem. Kā plēsēji, tie kontrolē bezmugurkaulnieku populācijas, bet kā upuri, tie nodrošina barību plēsējiem, piemēram, putniem, zīdītājiem un citiem abiniekiem.
Tieši abinieku iznīkšana Latvijā ir nozīmīgs rādītājs Latvijas ekosistēmu vājumam. Abinieki ir ļoti jutīgi pret vides izmaiņām, īpaši ūdens piesārņojumu un klimata pārmaiņām, tāpēc tie kalpo kā bioloģiskie indikatori, palīdzot noteikt ekosistēmas veselību.
Arī putnu skaita būtisku mazināšanos lielā mērā varaam saistīt ar nekontrolētu pesticīdu lietošanu. Putni, kuri barojas ar saķīmiķotiem kukaiņiem vai sēklām, uzņem toksiskas vielas, kas izraisa akūtu vai hronisku saindēšanos. Putni augstākajā trofiskajā līmenī, piemēram, plēsīgie putni, var uzņemt lielas pesticīdu koncentrācijas no saviem upuriem, kā rezultātā rodas reproduktīvās problēmas un populācijas mazināšanās. DDT bija klasisks piemērs, kas izraisīja plēsīgo putnu olu čaulu plānēšanu un populācijas kritumu pagājušā gadsimta vidū. Pesticīdu lietošana iznīcina kukaiņus un citus organismus, kas ir būtiski putnu uzturā, tādējādi samazinot pieejamos resursus un dzīvesvietas kvalitāti.
Pesticīdu lietošana iznīcina arī zīdītājus, īpaši mazie grauzēji cieš no pesticīdu ietekmes. Zīdītāji uzņem pesticīdus caur piesārņotu ūdeni un pārtiku, saindējoties, gūstot reproduktīvas problēmas un imūnsistēmas traucējumus. Pesticīdi, kas tiek izmantoti lauksaimniecības kultūrām, piesārņo augus, kurus zīdītāji izmanto barībai, radot akūtas un hroniskas veselības problēmas. Plēsīgie zīdītāji, piemēram, lapsas un lūši, kas barojas ar saindētiem grauzējiem, saindējas sekundāri, šī saindēšanās var būt letāla vai radīt ilgtermiņa veselības problēmas.
Kopsavilkums – mūsu kopējais uzdevums ir mazināt pesticīdu lietošanu un tos aizliegt pārskatāmā nākotnē (būtu labi līdz 2030. gadam)
Daba tiek indēta nepārtraukti. Pesticīdi un herbicīdi, kas tieši ietekmē dzimumšūnas un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, nonāk zemē, bet vēlāk arī ūdeņos. Agri vai vēlu, bet pesticīdi nonāk akas ūdeņos, tie jau ir nonākuši dziļos Latvijas gruntsūdeņos.
Pesticīdi ietekmē hormonālo sistēmu zivīm un abiniekiem, kas tagad peldas šajā pesticīdu šķīdumā. Zivis, kas peld saindētās ūdenskrātuvēs, mēs zvejojam ēšanai.
Pesticīdus mēs apēdam ar pārtiku – gan saknēm un dārzeņiem, gan pienu un gaļu. Pesticīdi ir gaisā, ko mēs elpojam, tie ir Rīgas putekļos Rīgas gaisā, tie nonāk nepārtrauktajā dabas ciklā, kurā cilvēks iekļauj nāvējošu indi.
Pesticīdi, herbicīdi, fungicīdi un citas lauksaimniecības indes grauj mūsu un mūsu bērnu veselību, šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv (vāja erekcija), ir slikti spermatozoīdi, sievietēm ir priekšlaicīgas dzemdības, spontāni aborti, bērniem psihomotori traucējumi.
Ar pesticīdiem un herbicīdiem mēs iznīcinām dzīvo dabu – kukaiņus, grauzējus, pļavas putnus. Visvairāk cieš kukaiņēdāji putni, kuru skaits Latvijā un Eiropā samazinās no gada uz gadu par 5–10%. Tiem, kas nesaprot, kas ir pļavu putni, var īsi pateikt – izmirst grieze, ķīvīte, ķikuts, tilbīte un puskuitala, peļu klijāns, cīruļi, čipstes, dzeltenā un pelēkā cielava.
Tomēr mūsu – cilvēku bērni ir tie, kam visvairāk endokrīnā sistēma tiek grauta. Visnopietnāk tā tiek grauta zīdaiņa vecumā un pubertātes vecumā. Pesticīdi un fungicīdi bērnu iekšējās sekrēcijas sistēmu ietekmē divējādi: vai nu priekšlaikus, veicinot dzimumattīstību, vai arī bojājot dzimumšūnas, kas nereti nozīmē dzimumattīstības aizkavēšanu, meitenēm nozīmē neauglību un menstruālā cikla traucējumus.
Par pesticīdiem, fungicīdiem, herbicīdiem mums ir zināms, ka tie ir hormonālās sistēmas traucētāji, grāvēji un var izraisīt vēzi (kancerogēni). Mums ir jāpasargā no šīm indēm mūsu bērni un mazbērni.
