1923. gada 10. jūlijā “Valdības vēstnesī” tika publicēts "Saraksts Nr.3 mežu novadiem un zemes gabaliem, kuri pieskaitāmi parkiem un dabas pieminekļiem". Sarakstā ar 11. numuru bija minēts Šlīteres dabas piemineklis 1100 hektāru platībā, vēsta portāls "lsm.lv".
Līdz Otrajam pasaules karam tā bija lielākā aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, bet patlaban tas ir mazākais no nacionālajiem parkiem. Parkam ir sena un interesanta vēsture un unikāli apskates objekti, ja vien ir labi apavi un vēlme kāpt uz augšu vai laisties lejup kādreizējā Baltijas ledus ezera dibenā.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Kurzemes reģionālās administrācijas direktore Dace Sāmīte pārgājienam parkā apģērbusies kārtīgi – garās biksēs un brienamos zābakos. Viņa Latvijas Televīzijas filmēšanas grupai rādīja vietas, kas apmeklētājiem nav pieejamas jeb aizbrienamas. Viena no šādām vietām, piemēram, ir Dāvida ala.
46 Foto
Slīteres dabas taku atklāšana 
+42 Skatīties vairāk Visticamāk, tas viss bija gana vienaldzīgs mistiskajam Dāvidam, pēc kura nosaukta ala. Dāvids bijis laupītājs. Sāmīte stāstīja: " Savulaik te, uz lielās kraujas laupītājs Dāvids kurināja ugunskurus. Un viņa banda kuģus apzaga. Un visus dārgumus stiepa uz šo alu, kura reāli nav pat ala. 5 kilometrus stiepa, jo jūra no šejienes nav tuvu," stāsta Sāmīte.
Ala ir smilšakmens atsegums. Tajā lasāmi arī dažādi apmeklētāju atstāti uzraksti. Vecākie ap 1810. līdz 1820. gadu. “Tā kā mums vēl ir cerība atrast lielo zeltu,” viņa piebilst.
Grava, kuras krastos ir Dāvida ala veido nogāžu sistēmu un dod mājas augiem, kas citur neaug. Piemēram, efejas.
Slīterē jūnijs ir lakšu un mēneseņu ziedēšanas laiks. “Mēs šo saucam par piekto gadalaiku,” stāsta DAP vecākais eksperts Kristaps Vilks. “Un vēl mēs šo vietu saucam par ziemeļu lietus mežiem. Te ir mitrs mikroklimats un sajūta kā īstā lietus mežā.”
Laužoties cauri kritušajiem kokiem un papardēm cilvēka augumā, sajūta ir kā īstos džungļos. “Mēs šobrīd esam Slīteres zilajos kalnos, un tie ir kanoniska vērtība. Te ir vecs platlapju mežs, viena no vecākajām dabas aizsargājamajām teritorijām Latvijā. Ne par velti ir šis Šlīteres dabas piemineklis. Šajā Baltijas ledus ezera senkrastā ir daudz maigāks klimats. Te var dzīvot tādas sugas, kas citur nevar izaugt kā relikti. Un visbeidzot – liela loma ir teritorijas vēsturei. Padomju laikos te bija strikti ierobežota cilvēku plūsma,” skaidro Vilks.
DAP pārstāvis Vilks gan sirdī ir kukaiņu un tauriņu cilvēks. Viņš stāstīja, ka vasaras vidū Slīteres nacionālajā parkā būšot kārtīgs kukaiņu festivāls.
Tikmēr daudzu tik ļoti iemīļotais, sevi par “putnologu” dēvējošais Vilnis Skuja Slīterē strādā no agras jaunības. Viņa lielā mīlestība bija kraukļi. Taču vispār šajā apkaimē grūti nemīlēt putnus, jo Kolkas ragā putnu migrācijas laikā ir daudz lidoņu. Neskaitāmas sugas.
jūras ērglis- lielākais ērglis EU .Slīteres NP, Mazirbē, šodien pic.twitter.com/xHnDfZkVPE
— Vilnis Skuja (@SkujaVilnis) October 23, 2016
klinšu ērglis. Slīteres NP pic.twitter.com/DRgJfbF8oV
— Vilnis Skuja (@SkujaVilnis) February 21, 2020
Apodziņš Slīteres Nacionālajā parkā. @SlitereNP. #EuroBirdwatch #Latvia pic.twitter.com/YY0P4JWjGm
— Gaidis Grandāns (@GaidisGrandans) October 3, 2015
Slīteres nacionālā parka lielākā vērtība ir neskartā daba. Meži, kuros gadu simtiem nav dzirdēts zāģis. Bāka, kas ir unikāla arī tāpēc vien, ka ir vistālāk sauszemē esošā bāka, kas gan vairs netiek izmantota kuģu satiksmei, bet joprojām ir izcils skatu tornis, lai redzētu plašo apkaimi, vēsta "lsm.lv".
“Kad vadām ekskursijas, bērnus aizvedu uz to krauju un tā sajūta ir “vau”! Neko nav jāstāsta. Tas ir tas, ko sajūt, kas ir laime, kas ir mīlestība? Tas jau arī nav aprakstāms vārdiem. Un Slītere ir vienīgā vieta tāda Latvijā!” stāsta pētniece Ērika Kļaviņa.
