Pēteris Apinis: Par smēķēšanas, mazkustības, liekā svara korelāciju ar zemu darba produktivitāti un izglītības trūkumu:

Darba rezultātus, peļņu un panākumus nosaka smēķēšanas, aptaukošanās, mazkustības, kā arī citu psihosociālu un fizisku riska faktoru klātneesamība

Savu rakstu varu pamatot ar vairākiem izciliem šķērsgriezuma pētījumiem, kas veikti Nīderlandē, Japānā, Dienvidkorejā un citās valstīs, kur veselības aprūpes, pakalpojumu, ražošanas un valsts sektora darbiniekiem pētīta dzīvesveida, riska faktoru esamības, veselības rādītāju un antropometrisko datu korelācija ar dažādiem darba faktoriem, piemēram, lēmumu pieņemšanas ātrumu, atkārtotām kutībām, paveikto darba apjomu, nepieciešamību pēc atpūtas pēc īslaicīgas slodzes utt. Papildus tam šajos pētījumos loģistiskās regresijas modeļi grupēja šos darbiniekus pēc vecuma, dzimuma, izglītības līmeņa un dažādiem dzīvesveida faktoriem. Savukārt Latvijā profesoru Andreja Ērgļa uun Viļņa Dzērves Taluta vadībā veikti šķērsgriezuma pētījumi ļauj saprast dažādu sirds slimību riska faktoru (smēķēšanas, alkohola patēriņa, liekā svara, mazkustības, holesterīna skaitļu, hipertonijas utt.) korelāciju ar sociālajiem apstākļiem, izglītības līmeni, kā arī lielā mērā ļauj izskaidrot augsto  darba nespēju, sliktos produktivitātes rādītājus darbā.

Lai savus lasītājus nenogurdinātu ar garu aprakstu, uzreiz norādīšu uz šo pētījumu rezultātiem: darba ņēmēji – mazkustīgi smēķētāji ir 1.55 – 1.7 reizes vairāk pakļauti darba radītiem psihosociāliem un fiziskiem riska faktoriem, kas savukārt ievērojami samazina potenciālo pienesumu no šī darba. Sauksim lietas īstajos vārdos – resns un mazkustīgs smēķētājs ir vismaz pusotras reizes mazāk ražīgs nekā sportisks nesmēķētājs, taču rada darbā pusotras reizes vairāk psihosociālu problēmu. Interesanti, ka šī attiecība korelē ar izglītības līmeni – darbiniekiem ar zemāku izglītības līmeni (mazkustīgiem, mazizglītotiem smēķētājiem) atķirības darba rezultātos ir vēl lielākas. Nebrīnīsimies, ka Dienvidkorejā smēķētājam nav viegli atrast darbu. Austrumu valstīs noraidošā darba devēju attieksme pret resniem smēķētājiem un alkoholiķiem netiek publiski apspriesta un liberālististiski nosodīta. Toties valsts apmaksā smēķēšanas atmešanas medikamentus un daļēji apmaksā sportiskas aktivitātes vecāka gadagājuma mazkustīgiem cilvēkiem (tādās Austrumu valstīs kā Taivānā, Dienvidkorejā un Singapūrā resniem, mazkustīgiem ļaudīm sākotnēji kā sportiskas aktivitātes iesaka galda tenisu un badmintonu).

Te man tomēr jāpiemin apgriezts fakts – neapmierinātība ar darba apstākļiem, vienmuļš darbs, slikta motivācija, slikta priekšniecības attieksme ir veicinoši faktori darbiniekam (īpaši – mazizglītotiem) kļūt fiziski neaktīviem un pieņemties svarā. Tas korelē ar atziņu, ka izglītotāks cilvēks veiksmīgāk izvēlas darba vidi, labāk regulē attiecības ar darba devēju, bet mazizglītots cilvēks biežāk nonāk darba devēja un vadītāja – neprašas un bosingotāja rokās.

Mūsdienu pasaules literatūrā var atrast pārliecinošus datus, ka ekonomikas stimulēšanai  ir nepieciešamas intervences, kas vērstas tieši uz darbiniekiem ar zemāku izglītības līmeni, un  šīm intervencēm būtu jārisina darbu vides fiziskos un psihosociālos riska faktorus, kā arī dzīvesveidu. Vienkāroti – ir pierādīts, ka savstarpēji korelē darba prasības, profesionālais stress, sociālekonomiskais stāvoklis, dzīvesveids un aptaukošanās, kā arī dažāda veida atkarības, īpaši jau smēķēšana.

Pieņemsim, ka Latvijā trešdaļa iedzīvotāju smēķē, puse ir ar lieku svaru vai aptaukojusies, bet vismaz trīs ceturtdaļas ir mazkustīgi (basketbolu spēlē mīkstajā dīvānā pie televizora ar cigareti zobos un aluskausu rokās). Kāpēc es lietoju jedzienu – pieņemsim? Skaitļi dažādos pētījumos ir atšķirīgi. Latvijā iedzīvotāju pašnovērtējums par smēķēšanas statusu un ķermeņa svaru nav uzticams; cilvēki aptaujās mēdz nepaziņot, ka smēķē, viņi parasti pārvērtē savu fiziskās aktivitātes līmeni, savukārt resni un aptaukojušies ļaudis mēdz pārāk zemu novērtēt savu ķermeņa svaru.

Augsta aptaukošanās, smēķēšanas un fiziskās neaktivitātes izplatība Latvijā rada vairāku hronisku slimību, jo īpaši – 2. tipa diabēta un sirds un asinsvadu slimību, risku; savukārt ar darbu saistīto psihosociālie riska faktori, zema lēmumu pieņemšanas spēja un zems sociālais atbalsts izraisa arodsaistības. Ilgadēji pētījumi Somijā liecina, ka profesionālais stress ir saistīts ar aptaukošanos, savukārt – aptaukošanās, apgrūtinātas kustības un locītavu sāpes (saistītas ar lieko svaru) – rada profesionālo stresu. Šajos somu pētījumos var atrast, ka  

darba ņēmējiem ar augstu spriedzes līmeni darbā, ir 1,12 –1,25 reizes lielāka iespēja kļūt fiziski neaktīviem brīvajā laikā salīdzinājumā ar darba ņēmējiem, kuriem nav spriedzes darbā.

Vairāku Eiropas valstu pētnieku aprakstīta korelācija liecina, ka biežākie ar darbu saistītie psihosociālie riska faktori ir biežāka (ilgāka) smēķēšana un lielāka daudzuma alkohola lietošana stresa mazināšanai, savukārt ar darbu saistītie fiziskie riska faktori ir saistīti ar fiziskām sūdzībām un nogurumu pēc darba, kas samazina fiziskās aktivitātes brīvajā laikā un aptaukošanās risku.

Pie psihosociālajiem darba faktoriem, kas saistās ar veselību, jāmin arī vecuma atšķirības – sakarā ar vispārējo kognitīvo resursu un rezervju mazināšanos vecumā, psihosociālie riska faktori rada lielāku risku gados vecākiem darba ņēmējiem nekā gados jaunākiem darba ņēmējiem.

Un tomēr – kāda tam visam saistība ar Evikas Siliņas jaunveidojamo valdību? Būtisks Latvijas atpalicības rādītājs ekonomikā ir ne tikai apšaubāma likumdošana, pārlieku sarežģīta nodokļu politika, ierēdņu visatļautība un negatīva attieksme pret uzņēmējiem, birokrātija, ēnu ekonomika utt., bet arī zema ražošanas produktivitāte un pakalpojumu kvalitāte. Šos abus jēdzienus varētu apkopot ar darbinieka lēmuma pieņemšanas spējām un pieņemto lēmumu kvalitāti. Tīri teorētiski to varētu mērīt, pētot darbinieka ietekmi uz darba uzdevumiem; ietekmi uz plānošanu; spēju lemt par darba termiņiem; spēju lemt par to, kā veikt darbu un veikt uzlabojumus darba organizācijā un procesā; spēju pārtraukt (nelietderīgus) darba uzdevumus. Lai darbinieks varētu veiksmīgi strādāt viņam darbā nepieciešams radošums, daudzveidība, prasmes un iemaņas. Darba prasības varētu tikt novērtētas pēc darba uzdevumu apjoma, laika spiediena darbā, darba tempa, kā arī pieredzētām problēmām – gan ar darba tempu, gan ar darba prasībām.

Vairāku darba riska faktoru un smēķēšanas korelāciju šobrīd zinātne cenšas skaidrot ar konstatējumiem, kas liecina, ka darba ņēmēji smēķējot cenšas mazināt darba stresu.

Starp fizisku darbu veicošajiem, kuriem ir vairāki fiziski riska faktori, biežāk pastāv kultūra, kurā ir pieņemami smēķēt, ja smēķē salīdzinoši daudz kolēģu. Ierobežojumu trūkums (aizliegums smēķēt darba vietā) un vieglas iespējas uzsmēķēt tiem darbiniekiem, kas strādā ārā, veicina vairāku fizisku riska faktoru un smēķēšanas korelāciju.

Ir daudzkārt pierādīta korelācija starp darba fiziskā riska faktoriem un aptaukošanos; to mēdz skaidrot, ka fiziski smagā darbā strādājošie biežāk ēd komforta ēdienus un mazāk veselīgus ēdienus.

Smēķēšana ir ekonomiska problēma Latvijai

Vidējais smēķētājs Latvijā gadā nopīpē 1000 – 1500 eiro. Vidējais smēķēšanas ilgums ir 35 gadi (līdz nāvei vai smēķēšanas atmešanai). Vidējais Latvijas smēķētājs globālajām tabakas kompānijām dzīves laikā uzdāvina 40–50 tūkstošus eiro, pretī saņemot vēzi, insultu vai gangrēnu. No smēķēšanas Latvijā katru dienu mirst 12–16 cilvēku. Smēķētājiem Latvijā katru gadu nogriežam (amputējam) 1000 kāju, bet 600 no tām – virs ceļa locītavas.

Pilnīgi vienalga vai plaušu vēzis rodas no legālām vai nelegālām cigaretēm; lielākoties plaušu vēzis ar nāvi beidzas 2–3 gadu laikā. 90% gadījumu plaušu vēzis ir smēķētāju slimība, bet pārējos gadījumos – pasīvo smēķētāju slimība.

Kuņģa, aizkuņģa, barības vada, smadzeņu vēzis, kā arī leikoze lielā mērā rodas tabakas dūmu iedarbības dēļ. Smēķētājs, kas apsmēķē savu bērnu, tieši vai netieši novēl savam bērnam smagu slimību, jo pasīvā smēķēšana ir gandrīz tikpat kaitīga kā paša dūma vilkšana caur cigareti vai caur ūdenspīpi.

Cigarešu tirgotājs ir slepkava neatkarīgi no tā – kur viņš tirgo savas cigaretes – tirgū ar vārdiem „spirķik, sigareti” vai piespiežot veikaliem tirgot cigaretes mazumtirdzniecībā, par slepkavām jāuzskata vairumtirgotājus, lielveikalu īpašniekus un menedžerus.

Smēķēšana ir galvenais ugunsgrēku cēlonis – vismaz 300–400 māju un ražošanas ēku nosvilst pateicoties smēķētājiem. Vairāk nekā 1/2 meža ugunsgrēku izraisa zemē nomesta cigarete. 

1/2 no dzīvi sadegušajiem ugunsgrēkos (Latvijā – 80–90 gadā) ir smēķētāji, kas ugunsgrēku paši piesmēķējuši vai aizmiguši ar degošu cigareti. Katru gadu (arī šogad) smēķēšanas izraisītos ugunsgrēkos sadeguši vairāki mazi bērni (atcerieties (!) – katru gadu Latvijā dzīvi sadeg 2–5 mazi bērni).

Līdz šim Latvijas valdība ir lobējusi tabakas industriju. Kariņa valdību laikā nekas nav darīts smēķēšanas mazināšanā, kas nav nekas cits kā tabakas industrijas lobēšana.

Problēma ir gan smēķēšanā, gan valsts attieksmē pret smēķēšanu. Naudas medicīnai nav. Ekonomiskā krīze garantēta. Latvijas tabakas akcīzes nodoklis ir ievērojami zemāks nekā Lietuvai un Igaunijai. Pasaules banka Latvijai vairākkārt ieteikusi regulāru tabakas akcīzes nodokļa palielinājumu (katru gadu) un specifiskās nodokļu komponentes palielināšanu. Bet Finanšu ministrija kategoriski iebilst pret akcīzes celšanu tabakas izstrādājumiem. Mērens nodokļa paaugstinājums, piemēram 10% gadā nekādi nedraud ar nelegālās cigarešu daļas pieaugumu. Vislielāko ļaunumu nodara cigarešu smēķēšana, bet jāatceras, ka arī elektroniskās cigaretes un karsējamā tabaka ir veselībai bīstamas, pie kam tās ir vārti uz citām atkarībām, īpaši – cigarešu smēķēšanu un  narkotiku lietošanu.

Secinājumi:

• smēķēšana, lieks svars un mazkustīgs dzīvesveids ir bremzes ekonomikai; palielina saslimstību, valsts izdevumus veselības aprūpei;

• dažādās pasaules valstīs veikti plaši pētījumi pierāda, ka mazkustīgs smēķētājs ir aptuveni pusotras reizes mazāk efektīgs darba tirgū kā nesmēķētājs, kurš nedēļā vismaz 150 minūtes atvēl fiziskām aktivitātēm;

• cilvēki, kuriem ir slikta veselība un neveselīgs dzīvesveids, biežāk ieņem zemāka statusa amatus salīdzinājumā ar cilvēkiem ar labu veselību. Latvijā vairāk nekā citās valstīs ir vērojama korelācija starp sliktu veselības pratību un zemāku izglītības līmeni, savukārt zemāks izglītības līmenis korelē ar lieku svaru, mazkustību, smēķēšanu;

• Covid–19 pandēmija pierādīja (īpaši attieksmē pret vakcināciju), ka Latvijas politiskā vara nespēj komunicēt ar zemākas izglītības cilvēkiem. Profesora Andreja Ērgļa un Viļņa Dzērves veiktie šķērsgriezuma pētījumi parāda, ka smēķēšanas incidence, liekais svars, palielināti holesterīna skaitļi, augsts asisnsspiediens un citi kardiovaskulāro slimību riska faktori Latvijā ievērojami vairāk skar cilvēkus, kam ir zemākā vai nepabeigta vidējā izglītība, bet līdzšinējās veselības pratības intervences savu rezultātu nav sasniegušanas. Attiecībā uz zemu izglītotiem darbiniekiem veselības veicināšanas programmas darbavietā būtu jāpielāgo un jāizstrādā atbilstoši šāda veida darbinieku vajadzībām; lielākā daļa pieejamo programmu nesasniedz zemu izglītotus darbiniekus un ir mazefektīvas mazāk izglītotiem darbiniekiem;

• vīrieši sliktāk pārvar ar darbu saistītos fiziskos riska faktorus; tam būtu jāpievērš īpaša uzmanība profilakses programmās – veicinot vīriešu veselību saudzējošas intervences darba vidē. Savukārt psihosociālo riska faktoru un neveselīga dzīvesveida korelācija biežāk sastopama sieviešu vidū;

• ar darbu saistītu riska faktoru un neveselīga dzīvesveida faktoru kopums visbiežāk sastopams darbiniekiem ar zemu izglītības līmeni. Pētījumu rezultāti ŗāda nepieciešamību pēc integrētas profilakses pieejas, kurā ņemti vērā ar darbu saistīto psihosociālo un fizisko riska faktoru, kā arī dzīvesveida faktoru līdzāspastāvēšana zemu izglītību ieguvušiem darba ņēmējiem;

• ja Latvijas valsts vēlas uzlabot darba efektivitāti un ražīgumu, palielināt ekonomisko stabilitāti un samazināt atpalicību no kaimiņvalstīm, Latvijai valsts mērogā ir jāierobežo smēķēšana, jāpalielina iespējas visiem cilvēkiem dažādās vecuma grupās ikdienā nodarboties ar fiziskām aktivitātēm. Būtu mērķtiecīgi atbalstīt smēķēšanas atmešanas medikamentozās intervences, kā arī finansiāli atbalstīt vecāka gadagājuma cilvēku vingrošanas grupas fizioterapeita