Kādi tad ir biopsihosociālie jeb bioloģiskie, psiholoģiskie un sociālie cēloņi, kas nosaka norobežošanos no sabiedrības? Viens no nozīmīgākajiem bioloģiskajiem faktoriem, protams, ir veselības stāvoklis, turklāt ne tikai fiziskās. Novecošana nereti iet roku rokā arī ar emocionālām problēmām, jo parādās sāpes, miega traucējumi un citas veselības likstas. Situāciju vēl drūmāku var padarīt apjausma, ka dzīve vairs neiet kalnā augšā, bet lēnām soļo lejā un varbūt ne viss ir izdevies tā, kā bija iecerēts. Ja cilvēks piedzīvo depresiju, norobežošanās neatkarīgi no vecuma ir viens no depresīvas uzvedības veidiem. Depresijai raksturīgs arī fizisks nespēks, absolūts intereses trūkums, un cilvēks gluži vienkārši nespēj iziet no mājas. Grib, bet nevar. Nevar, tātad nedara, un varēšana kļūst arvien mazāka. Pats seniors to var nepamanīt, īpaši, ja ir tendence emocionālās problēmas noliegt. Šeit ideālā variantā var palīdzēt psihologs, taču šāds speciālists senioriem bieži nav pieejams un ir par dārgu. Tad var uz kādu laiku izmantot medikamentozu palīdzību, lai atgūtu spēju mundrāk dzīvot.
Vēl viens aspekts, kas, visticamāk, sekmēs to, ka novecojot cilvēkam būs mazāka vajadzība iziet sabiedrībā, tā ir kautrība Ir cilvēki, kuri jau no bērnības ir krietni kautrīgi. Tā ir bioloģiska – temperamenta – iezīme. Šādi cilvēki sliktāk iejūtas jaunās situācijās, priekšroku dod šauram draugu lokam. Viņiem nereti ir tikai viena darba vieta, un viņi nesteidz meklēt jaunus karjeras izaicinājumus, viņiem ir svarīgi izveidot dzīvi, kas ir droša, pazīstama un stabila.
Ir arī psiholoģiski aspekti, piemēram, dzīves laikā iegūtā attiecību un ārpusmājas aktivitāšu pieredze. Kādam iziešana sabiedrībā saistās ar patīkamām emocijām, citam, kurš piedzīvojis noraidījumus un kam ir bijušas grūtības ar draudzēšanos, raisa nelāgas izjūtas. Svarīgi arī tas, vai saziņa ar līdzcilvēkiem un aktivitātes ārpus mājas ģimenē ir sekmētas vai, gluži pretēji, bremzētas, sak’, ar ģimeni pietiek. Tas var tik dziļi “iesēsties” prātā, ka arī novecojot joprojām ietekmē cilvēka lēmumus.
Sievietēm nereti ir tendence sevi jau agrīni “norakstīt” – man ir 50, ko nu es vairs! Taču mūsdienās dzīvojam daudz ilgāk un novecojam lēnāk. Medicīniskā palīdzība ir daudz pieejamāka, un liela daļa neesam vairs nodzīti fiziski smagā darbā, kā tas bija agrāk. Attieksme “ko tad nu es vairs”, pēc psiholoģes domām, vispār nav pieņemama. “Man tagad vajag mazāk” – būtu akceptējami 70 gados, taču noteikti ne piecdesmit un sešdesmit gadu vecumā. Tas ir vēl viens psiholoģisks faktors, ko cilvēks par novecošanu ir iemācījies dzīves laikā.
Vēl būtisks lēmums, ko cilvēks sev pieņem, – vai dzīve var būt pilnvērtīga, kļūstot par atraitni. Mūsu kultūrā joprojām nereti dzirdēsim atbildi: “Nē, nevar!”
Diāna Zande stāsta arī par savu pieredzi, kas viņu attur no “iziešanas cilvēkos”. Ikdienā viņai nākas daudz strādāt ar cilvēkiem, tāpēc brīvdienās nemaz nav vēlēšanās būt sabiedrībā. Turklāt gribot negribot kāds viņai allaž atgādina par Lāsmiņu. No vienas puses, ir spiediens – ej un piedalies, bet, no otras – it nemaz vairs negribas būt Lāsmiņai.
Sociālos aspektus droši vien apzināmies visskaidrāk: rocība, dzīvesvieta, sabiedriskās dzīves iespējas apkārtnē u. tml. Ļoti bieži pamatojums, kāpēc vecumā neko nepasākt, ir naudas trūkums vai tas, ka, piemēram, nav automašīnas, ar kuru nokļūt sabiedriskās dzīves epicentrā. Tomēr mūsdienās iespēju, arī bezmaksas, ir pietiekami daudz. Piemēram, daudz saziņas, darbošanās notiek tīmeklī, dažādās sociālo tīklu domubiedru grupās, kur var piedalīties, pat neizejot no mājas. Ja nekur nevar aizbraukt, var aicināt domubiedrus pie sevis. Var galu galā atgriezties pie sarakstīšanās – ja ne ar e-pastu, tad ar vēstulēm.
Mēdz būt arī tā, ka tieši pensijas vecumā cilvēks pirmo reizi tā pa īstam sāk iesaistīties dažādās aktivitātēs. Jaunība un pilnbrieda gadi pavadīti, audzinot bērnus, iekārtojot dzīves vietu un strādājot. Kļūstot vecākiem, kad minētais ir puslīdz nokārtots, parādās vairāk telpas sev pašam. Nav vecuma ierobežojumu, kad sākt iesaistīties ārpusmājās aktivitātēs.
Vēl kāds svarīgs aspekts – nobriestot un pieaugot mēs kļūstam pašpietiekami. Divdesmit gados mums vajag apskriet visas ballītes, jo tikai tā jūtam, ka dzīvojam. Četrdesmit gados šķiet, ja neesam Instagram, tad neesam vispār. Bet ap gadiem 70 tas visbiežāk zaudē nozīmību. Tā vietā varam vienkārši mierīgi pasēdēt, paadīt, palasīt un būt ar to mierā.
Vienmēr ir bijuši cilvēki vienpaši. Mūsu kultūrā tas vairāk raksturīgs tieši vīriešiem. Viņi ir iemācījušies sevi realizēt darbā, piemājas saimniecībā, garāžā, mežā, uz lauka u. tml. Ja vīrietim tiešām ir, ko darīt, un ja viņš jūtas apmierināts ar to, ko dara, tad viss kārtībā. Tas pats attiecas uz sievietēm. Taču ļoti svarīgi saprast, ka justies labi nozīmē nesūkstīties par savu dzīvesveidu un nepieprasīt, lai citi aplaimo, neīgņoties, ka citiem dzīve notiek, bet pašam ne. Pretējā gadījumā tā nav apmierinātība, un vienpaša dzīve patiesībā neder.
Mēdz būt, ka pie patiešām apmierinātiem senioriem “glābšanas misijā” ierodas viņu pieaugušie bērni un sāk dīdīt vecākus, kāpēc neiet uz teātri vai nebrauc ekskursijās. Šādos gadījumos vidējai paaudzei būtu jāielāgo, ka nevajag vecākiem uzspiest dzīvi, kādu patiesībā vēlas viņi paši.
Otra galējība – novecojošais cilvēks nav iemācījies sev iedot to, kas viņam vajadzīgs, un nemāk to arī veselīgā veidā palūgt citiem. Sagaida, ka bērni vai tuvinieki paši sapratīs vai izfantazēs, zvanīs un jautās, visur ņems līdzi. Respektīvi, novecojot kļūst nevis par pieaugušu cilvēku, bet par mazuli. Tas ir neveselīgs attiecību modelis, un, ja bērni parūpēsies par šādu “mājās tupētāju”, viņi to nedarīs ar prieku. Daudz cienījamāk būtu, ja seniors, ļaujot tuviniekiem mierīgi dzīvot, spētu skaidri pateikt, ka viņam, piemēram, ir svarīgi, lai bērni atbrauc uz dzimšanas dienu vai visi kopā dodas ikgadējā izbraucienā pie jūras.
“Iesēdēšanās” var atšķirties senioriem, kas dzīvo kopdzīvē un kuri ir vieni. Ja pāra attiecības ir labas, novecojot var būt daudz kopīgu nodarbošanos. Bieži šādi seniori tik tiešām ir pašpietiekami, pat dzīvojot relatīvi norobežoti no apkārtējiem. Cita situācija ir ģimenēs, kur nedzīvo saticīgi, bet šķirties šķiet par vēlu. Tad, visdrīzāk, jau sen izveidojies dzīves modelis, kur zem viena jumta katrs dzīvo savu dzīvi.
Zaudēt dzīvesbiedru ir ļoti smagi. Šo zaudējumu ir grūti aizvietot ar ko citu. Arī te liela loma būs biosociopsiholoģiskajiem apstākļiem – kāds ļoti aktīvi sāks iesaistīties ārpusmājas nodarbēs, citam pastāv liels risks noslēgties un pat ieslīgt depresīvā stāvoklī. Savukārt tiem, kam partnera aiziešana savā ziņā bijusi atvieglojoša, piemēram, pēc smagas atkarības vai slimības, var rasties vēlme vairāk laika veltīt sev.
Kad novecojam, arvien biežāk konfrontējamies ar nāvi – aiziet draugi, tuvinieki. Tas var ļoti sekmēt nevēlēšanos iziet no mājas un norobežošanos. Lēmums, kā dzīvot tālāk – “ierokoties” vai tomēr atļaujot dzīvē notikt kaut kam, kas interesē – ir katra paša ziņā.
Televīzijas skatīšanās ir tikai ilūzija par piedalīšanos dzīvē. Turklāt, ja ekrānā lūko “nebūšanu raidījumus”, dzīve veidojas izkropļota un ļoti, ļoti ierobežota.
Fiziskā un mentālā aktivitāte ir brīnišķīga pāragras novecošanas profilakse. Aktivitātei nav noteikti jābūt vērstai uz āru. Pulciņi, dejošana, koris būs svarīgāki tiem, kam nepieciešama sociālā mijiedarbība. Noslēgtākie un kautrīgākie var aktivitāti uzturēt vienatnē – rūpēties par telpaugiem, lasīt utt.
Ja fiziskā novecošana sākas līdz ar pieaugšanu un tas notiek jau visai agri, tad emocionāli mēs novecojam, kad mums pazūd intereses. Kamēr tās ir un ir dzīves plāni, esam ņipri un kustīgi gan fiziski, gan garīgi.
• Zvans draugam. Iespējams, ģimenes vai paziņu lokā ir kāds aktīvāks cilvēks, kurš regulāri apmeklē teātri vai ir apzinīgs pensionāru kluba biedrs. Piezvaniet un uzziniet viņa pieredzi. Līdzīgi kā ar citām jaunām pieredzēm, mēs labprāt kaut ko uzzinām, pirms vēl izmēģinām.
• Otrā iespēja. Lieliski, ja pirmā iziešanas pieredze ir veiksmīga. Ja tomēr tā bijusi izgāšanās – pasākums garlaicīgs, neviens nesarunājās –, pamēģiniet vēlreiz. Turklāt ar domu, ka šoreiz gan viss būs labāk.
• Izbaudīt būšanu vienam sabiedrībā. Izejot no mājas darīšanās, ieejiet kafejnīcā, paņemiet smalkmaizīti un kafiju un izbaudiet šo vienkāršo, bet patīkamo pieredzi – pabūt vienam ārpus mājas.
• Saviesīgas sarunas. Parunājiet ar pārdevēju kasē vai tirgotāju tirgū. Trenējiet pajautāšanas un aprunāšanās prasmes. Intraverti protestēs – mums ir kauns! Diāna Zande atzīst, ka arī viņai sarunu sākt nav viegli, taču sajūta, ka sarunājies ar kādu, ir ļoti vajadzīga.
• Iedvesmoties no iedrošinātājiem. Vai jūs attur doma par to, kā izskatīsieties no malas? Kā tad es nūjošu viens pats! Ja vienam pašam kaut ko ir grūti sākt darīt, pievienojieties kādam, kas to jau dara. Ar laiku varat pārdomāt, ar ko varat padalīties, ko varat iemācīt citiem.
Nepārtrauktības teorija – brīnišķīga teorija, kas uzskata, ka novecojot cilvēks tiecas saglabāt to pašu uzvedību un tās pašas attiecības, kādas viņam bijušas svarīgas iepriekšējos dzīves posmos. Jau tad viņš attīsta stratēģijas, kā visu sev svarīgo, piemēram, draugu grupu, kopīgās intereses, vaļaspriekus, saglabās vecumdienās. Šāds cilvēks turpina apmeklēt teātri, kā to darījis visu dzīvi, nepamet dejošanu vai dziedāšanu.
Sociālās atdalīšanās teorija iezīmē bēdīgo scenāriju, kam seko ne viens vien seniors. Novecojošais cilvēks noslēdzas sevī, nodala sevi no sabiedrības, iepriekšējās sociālās lomas viņam šķiet nesvarīgas vai neiespējamas. Tā ir kā vientulības teorija ar vadmotīvu “ko nu es vairs, tas bija jaunībā!”, seniors apzināti nekur neiesaistās un it kā pazūd no sabiedrības.
Aktivitātes teorija nosaka, ka novecojošam cilvēkam ir tādas pašas sociālās vajadzības kā gados jaunākiem: nepieciešama sociālā mijiedarbība, gribas justies svarīgam un dzīvot dzīvi, par kaut ko interesējoties. Šajā modelī novecošana iespēju robežās iekļauj gan sociālo, gan fizisko aktivitāti.
Socioemocionālās selektivitātes teorija nosaka, ka novecojot svarīgākie ir cilvēki – draugi, bērni, partneris –, kas palīdz emocionāli labāk justies. Līdz ar to jaunas attiecības izveidot ir visai sarežģīti.
