Lai cik tas neliktos savādi – pārmēra ēšana un liekas svars iet rokrokā ar globālo nelaimi – pārmērīgu pārtikas ražošanu, trešdaļas pārtikas izsviešanu atkritumos un nepietiekamu uzturu 811 miljoniem zemeslodes iedzīvotāju. Salikt kopā šīs pretrunas nav viegli, taču šobrīd tas nonācis Eiropas Savienības skata fokusā. Protams, ceļš no Urzulas van der Leienas kabineta līdz globālo saldumu ražotājiem, kolas rūpnīcu īpašniekiem, LIDL, RIMI valdes locekļiem vai trešās pasaules valstu mūža mežu dedzinātājiem (lai meža vietā sastādītu jaunas eļļas palmas) ir tāls un garš, mēs varam ar pārliecību teikt, ka pasaule ir sākusi meklēt ceļus – kā pabarot 8 miljardus cilvēkus racionāli, neizšķiežot pārtikas produktus.
Globāli pieaug aptaukošanās incidence. Dažādi dati rāda, ka kopš 1975. gada aptaukošanās pasaulē ir trīskāršojusies vai kopš 2000. gada – divkāršojusies. Vienlaikus palielinājies pārtikas trūkums, ar uzturu saistīto slimību incidence, viltus diētas un svara samazināšanas medikamentu un uztura bagātinātāju tirgus. Visstraujāk pieaugusi informācijas apmaiņa par svara mazināšanu, pie kam lielākā daļa ir viltus ziņas.
Mazkustība un liekais svars kļuvis par galveno nāves risku ASV un otro nozīmīgāko – Eiropā (aiz smēķēšanas). Galvenais iemesls liekajam svaram ir fakts, ka vairāk nekā 50 % patērēto kaloriju nāk no īpaši pārstrādātiem pārtikas produktiem. Arvien mazāk cilvēku uz zemelodes patērē dabā sastopamu pārtiku, kas ir iespējami maz apstrādāta.
21. gadsimta divdesmitajos gados esam nonākuši pie atziņas, ka uzturs un veselība korelē, ka veselības jomas speciālistiem ir nepieciešams integrēt ēdmaņas paradumus medicīnas nozīmējumos. Arvien nozīmīgāku vietu ārstniecības procesos iegūst dietologs un uzturspeciālists. Gandrīz katrs ārsts gandrīz katram pacientam 21. gadsimtā iesaka vairāk kustēties un sniedz padomus ēdmaņas izvēlē un apjomā. Šajā aspektā nelīdzestība pret ārstu ieteikumiem ir baisi liela. Resnais pacients alkst pēc GLP-1 agonistiem, pieprasa semaglutida injekcijas, vai jau ir iegādājies kādu no modernajiem medikamentiem internetā.
Tieši par visu to šajā rakstā vairāk nekā nebūs. Globāli lielākā sabiedrības veselības problēma attiecībā uz pārtiku ir pārtikas atkritumi.
Vēlreiz – vērtējot globālo uztura problemātiku, vislielāko ļaunumu zemeslodas iedzīvotājiem nodara nepārdomāta pārtikas ražošana un pārtikas atkritumi. Tas attiecas gan uz zemeslodes iedzīvotāju kopumu, gan atsevišķām valstīm, gan katru zemeslodes iedzīvotāju.
Pārtikas atkritumu apjoms pasaulē ir milzīgs un turpina pieaugt, rada negatīvas sekas videi, ekonomikai un sabiedrībai kopumā. Pārtikas atkritumi parasti attiecas uz produktiem, ko izmet patērētājs, savukārt pārtikas zudumi parasti rodas pārtikas ķēdes ražošanas, novākšanas un pārstrādes posmos. Pārtika atkritumos nonāk no visdažādākajiem avotiem – nepārdota pārtika no vietējiem tirgiem, lielveikaliem vai citām mazumtirdzniecības vietām, restorānu šķīvju atkritumi, gatavi, pilnīgi lietojami pārtikas produkti, kas nav apēsti, ēdiena atgriezumi, piemēram, ēdiena atliekas, kas radušās, gatavojot smalkas pusdienas restorānos, kafejnīcās vai mājās, kā arī pārtikas un dzērienu pārstrādes blakusprodukti.
Aptuveni viena trešdaļa pārtikas, kas tiek saražota lietošanai cilvēka uzturā, tiek vai nu pazaudēta, vai izšķērdēta (ANO ziņo, ka kopējais izšķērdētās pārtikas apjoms ir 1,3 miljardi tonnu), kas ik gadu rada finansiālus zaudējumus aptuveni 1 triljona ASV dolāru apmērā. Divdesmit astoņi procenti no pasaules aramzemes tiek izšķiesti, nevis izmantoti, lai pabarotu tos, kam tas visvairāk nepieciešams. Aptuveni viena trešā daļa no zivīm, kas tiek noķertas ar tīkliem un citām tehnoloģijām jūrās un okeānos tiek izmestas, jo netiek pareizi uzglabātas, bet biežāk – neatbilst iedomātiem standartiem.
Kāpēc šo rakstu būtu mērķtiecīgi izlasīt? Eiropas Savienībai pārtikas atkritumi būs nozīmīgs uzstādījums tuvāko sešu – septiņu gadu laikā, un atbilstoši Eiropas uzstādījumiem Latvijai nāksies ievērojami samazināt pārtikas izmešus. To uz savas ādas izbaudīs gan lauksaimnieki, gan pārstrādātāji, gan lielveikalu ķēdes, gan restorānu bizness, bet realitātē par reformām maksās Latvijas iedzīvotājs. Reformas šajā jomā būs sarežģītas un sāpīgas. Latvijas ierēdņi ļoti reti pamana Eiropas noteikumus savlaicīgi, tādēļ asas pārmaiņas gaidāmas tieši pirms sankciju draudiem.
Pārtikas atkritumi attīstītajās valstīs nonāk atkritumu poligonos un – rada siltumnīcefekta gāzes. Pārtikas zudumi un atkritumi rada vairāk nekā 3 miljardus tonnu šo gāzu gadā. Saskaņā ar 2019. gada Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes 2019. gada ziņojumu pasaulē pārtikas zudumi un atkritumi radīja 8–10 % no kopējām siltumnīcefekta gāzu emisijām, kas ir lielāks emisiju avots nekā aviācija vai kravas automobiļu pārvadājumi.
Ja tā būtu valsts, tā būtu trešā lielākā siltumnīcefekta gāzu ražotāja aiz ASV un Ķīnas. Šīs gāzes ir būtisks klimata krīzes faktors, kas ietekmē ūdens krājumus, paātrina pārtuksnešošanos un sausumu, kā arī pasliktina laikapstākļu neparedzamību un smagumu. Tas viss kaitē lauksaimniecībai un tādējādi palielina badu lielā pasaules daļā. 58 % no pārtikas atkritumiem lauku saimniecībās pasaulē rodas reģionos ar vidējiem un augstiem ienākumiem.
Patiesībā precīzi noteikt pārtikas atkritumu kopējo daudzumu ir sarežģīti; katra valsts un reģions to aprēķināšanai izmanto atšķirīgu metodiku, savas problēmas slēpj. Pārtikas atkritumu apjomu nosaka arī tradīcijas, ēšanas paradumi, kultūra un ekonomiskā situācija.
Atbilstoši ANO secinājumiem galvenie iemesli pārliecīgai pārtikas atkritumu ražošanai ir pārražošana (lai apmierinātu patērētāju pieprasījumu pēc svaigiem produktiem, ražotāji bieži pārražo pārtiku, bet tā vēlāk nonāk atkritumos), nepareiza uzglabāšana (izraisa pārtikas bojāšanos), neglīts izskats (bieži tiek pārtika, īpaši augļi, dārzeņi, zivis tiek izmestas tikai tāpēc, ka tai ir nelieli kosmētiskie defekti, piemēram, nevienmērīga forma vai krāsa, kas neietekmē tās garšu vai uzturvērtību), pārlieku lielas porcijas resorānos un ēdnīcās, negaršīgs ēdiens skolās, militārās ēdnīcās, cietumos un citos valstiski vai sabiedriski organizētās ēdināšanas iestādēs, nepamatoti izlietošanas datumi uz iesaiņojuma.
Kāpēc ir tāds satraukums par izmesto pārtiku? Visvairāk globālo satraukumu rada klimata pārmaiņas. Pārtikas ražošana patērē lielu daudzumu ūdens un enerģijas. Tā kā globāli trūkst dzeramā ūdens, bet pārtikas (īpaši gaļas) ražošanai ir nepieciešams liels daudzums ūdens, vienkāršots secinājums ir – izmesta pārtika nozīmē arī izmests ūdens. Šveicē rezidējošā Pasaules Veselības organizācija mēdz minēt piemēru – ar ūdeni, kas tiek izlietots izmestās pārtikas ražošanai, varētu trīs reizes piepildīt Ženēvas ezeru. Iedomājieties, ja šo daudzumu novirzītu efektīvai lauksaimniecībai.
Lauksaimniecība, kas nodrošina pārtiku, ietekmē dabiskās ekosistēmas un var izraisa bioloģiskās daudzveidības zudumu. Neskatoties uz to, ka pasaulē tiek saražots pietiekami daudz pārtikas, lai pabarotu visus cilvēkus, 811 miljoni cilvēku katru nakti joprojām gulstas nepaēduši, ja ne badā.
Iemesli, kāpēc cilvēki izšķērdē pārtiku, ir sarežģīti, sarežģīti ir arī risinājumi. Vides mērķi var kalpot kā vispārējs pamats, lai atbalstītu kopīgu rīcību, kas vērsta uz pārtikas atkritumu samazināšanu uz pusi līdz 2030. gadam. Šis mērķis attiecas arī uz Latviju. Panākumi būs atkarīgi no holistiskas, daudzpusīgas pieejas, kā arī no valdības iniciatīvām. Nav jau tā, ka Latvijas valdībai nebūtu piemēru, kur ieskatīties. Labākie piemēri ir Eiropas Savienības 2020. gada maijā pieņemtā stratēģija "No saimniecības līdz galdam" un Austrālijas Nacionālā pārtikas izšķērdēšanas novēršanas stratēģija. Šīs programmas sniedz atbalstu, konsultācijas un finanšu instrumentus, lai atvieglotu pāreju uz ilgtspējīgākām pārtikas sistēmām. No Eiropas valstīm stingrākā nostāja ir Francijai. Tā jau 2016. gadā tā ieviesusi tiesību aktus, kas paredz, ka lielveikaliem jāpārdala pārtikā lietojama pārtika pārtikas bankām un labdarības organizācijām. Uzņēmējiem, kas pārkāpj likumu, draud divu gadu cietumsods un lieli naudas sodi.
Efektīvi samazinot pārtikas atkritumu daudzumu visā piegādes ķēdē un visās mājsaimniecībās, var panākt abpusēji izdevīgu scenāriju. Pārtikas atkritumu samazināšana uz pusi varētu palīdzēt apmierināt pieaugošā iedzīvotāju skaita pieprasījumu pēc uzturvielām, vienlaikus samazinot lauksaimniecības negatīvo ietekmi uz vidi. Tas glābj dzīvības, samazina izmaksas un palīdz aizsargāt planētu nākamajām paaudzēm.
Kā norādīts globālajos ziņojumos, pārtikas zudumi un pārtikas atkritumi var rasties visos piegādes ķēdes posmos. Uzņēmumi, kuriem ir vadošā loma globālajā svaigu pārtikas produktu piegādes ķēdē, var darboties kā pārmaiņu katalizatori. Jebkura stabila risinājuma galvenie elementi ir ilgtspējīgs iepakojums – lai nodrošiņāt pārtikas nekaitīgumu visā piegādes ķēdē, nodrošinot svaigiem produktiem ilgāku derīguma termiņu mazumtirdzniecības veikalos un privātās mājsaimniecībās. Transportēšanas laikā atkārtojami lietojamu iepakojumu konteineru izmantošana varētu vēl vairāk samazināt pārtikas zudumus un izšķērdēšanu.
Kādi ir globālie ieteikumi katram cilvēkam, katrai mājsaimniecībai un katram ēdiņāšanas uzņēmumam kā samazināt pārtikas zudumus? Plānot iepirkumus – pirms došanās uz veikalu, sastādīt iepirkumu sarakstu un iegādāties tikai to, kas nepieciešams; pareizi uzglabāt pārtiku – uzglabāt pārtiku pareizajā temperatūrā un iepakojumā, lai pagarinātu tās glabāšanas laiku; izmantot pārtikas pārpalikumus lai pagatavotu jaunus ēdienus (radoša pieeja virtuvē).
Divi paši svarīgākie ieteikumi, ko mums sniedz Eiropas savienība – atbalstīt vietējos ražotājus. Iegādāties pārtiku no vietējiem ražotājiem, lai samazinātu transportēšanas attālumus un pārtikas bojāšanās risku. Eiropas savienības dokumenti mūs aicina lielveikalā pirkt vietējā ražotāja produkciju. Otrs nozīmīgākais ieteikums ir kompostrēt pārtikas atkritumus, lai iegūtu mēslojumu augiem.
Varbūt es nebūtu rakstījis par šo tēmu, ja 12. septembrī nebūtu uzdūries rakstam "Bloomberg" vietnē ar atsauci uz publikāciju "Science", kurā plaši analizēts – kāpēc pārtikas atkritumu aizliegumi nedarbojas ASV. Daži ASV štati ir aizlieguši pārtikas veikaliem, restorāniem un citiem komerciālo atkritumu apsaimniekotājiem izgāzt atkritumu poligonos neapēstu pārtiku. Izrādījās, ka vairums šo aizliegumu ir bijuši neefektīvi – izņemot vienu. Masačūsetsā 2014. gadā ieviestais aizliegums pirmajos piecos īstenošanas gados ir ļāvis samazināt kopējo poligonos apglabāto un sadedzināto atkritumu daudzumu vidēji par 7 % gadā. Turpretī aizliegumi Kalifornijā, Konektikutā, Rodailendā un Vērmontā nav būtiski samazinājušas poligonos izmasto pārtikas atkritumu daudzumu. Dažu štatu programmas nevar novērtēt, bet Kalifornijā kopš stingrā regulējuma ieviešanas pārtikas atkritumu izmešana pat ir pieaugusi.
Pētnieki noteica trīs iespējamos Masačūsetsas panākumu iemeslus. No visiem novērtētajiem štatiem tajā ir vislielākais pārtikas atkritumu pārstrādes uzņēmumu blīvums. Tā savā programmā izmantoja arī visvienkāršāko formulējumu ar vismazāko izņēmumu skaitu. Visbeidzot, Masačūsetsā galvenā uzmanība tika pievērsta noteikumu izpildei: ja citās pētītajās pavalstīs pārbaudes vai sodi bija reti sastopami, tad Masačūsetā veikto pārbaužu skaits uz vienu ražotāju gadā bija par 216 % lielāks nekā nākamajā pavalstī, Vermontā, kur pārbaužu skaits bija otrais vislielākais.
Kādi tad ir secinājumi no pašreizējās pasaules pieredzes pārtikas atkritumu mazināšanā? Visefektīvākos panākumus šajā jomā var sasniegt ar pārtikas atkritumu kompostēšanu vērtīgajā augsnes virskārtā, ziedošanu vietējām pārtikas bankām, kas var gūt labumu no pārtikas ziedojumiem, pārtikas atkritumu savākšana un pārveidošana biogāzē. Bet katra no šīm stratēģijām ir atsevišķa raksta vērts stāsts.
