Smagu saslimšanu gadījumos, kur ārstēšanai nepieciešams prāvs finansējums, bet pašiem naudas pietrūkst, cilvēki var vērsties labdarības organizācijās. Bet ne vienmēr to izdarīt ir vienkārši, jo cilvēki kautrējas vai baidās lūgt palīdzību. Daudz vieglāk ir otram dot, ne no cita lūgt, atzīst arī labdarības organizācijas vadītāja. Slimība strauji progresēja
"Es saslimu 2020. gada februārī. Man ļoti sāka sāpēt vēders, bija 38 grādu temperatūra. Izsaucu ātro palīdzību un domāja, ka aklā zarna. Aizveda uz Gaiļezeru un tur pateica, ka man [ir] olnīcu vēzis trešajā stadijā. Ļoti agresīvs, tas ātri izplatījās.
Dod pieci! 2024
Jau 11. sabiedrisko mediju labdarības maratons "Dod pieci!" šogad pievērsīsies veselības aprūpes trūkumiem Latvijā, izgaismojot finansiālo bezizeju, ar ko saskaras cilvēki ar kritiskām un akūtām veselības problēmām, kuriem nepieciešama tūlītēja palīdzība, bet valsts ārstēšanās izmaksas nesedz. Tie ir gadījumi, kad cilvēkus no dzīvības šķir konkrēta un pašiem nesasniedzama naudas summa.
"Dod pieci!" kā allaž nedēļas garumā – no 13. līdz 19. decembrim – raidīs no īpašās stikla studijas Doma laukumā Rīgā. Līdz tam iespējams ziedot arī "Dod pieci!" akcijas lapā "Ziedot.lv" mājaslapā.
Tā sākās rīdzinieces Valentīnas Priekules stāsts. Viņa ir viena no tiem, kas pēc palīdzības vērsusies organizācijā Ziedot.lv. Valentīnas ārstēšanai nepieciešami 56 000 eiro, ik mēnesi – vairāk nekā 4000 eiro.
Valentīna stāsta, ka saslimusi pēkšņi, iepriekš nekādu sūdzību nav bijis. Turklāt viņa regulāri pārbaudījusi savu veselību. Slimība strauji progresējusi. Kvotu trūkuma dēļ viņas ārstēšana noritēja Liepājā, kas prasīja daudz spēka un līdzekļu. Valentīna šo četru gadu laikā pārcietusi divas smagas operācijas un izturējusi vairāk nekā 40 ķīmijterapijas kursus. Ķīmijterapija sākumā ļoti palīdzējusi.
"Ķīmijterapija ļoti palīdzēja. Es priecājos un, protams, Liepājā ārsti un medmāsas – visi priecājās. Pēc tam metastāzes aizgāja uz labo krūti, pēc tam uz kreiso..." viņa atminas.
Taču laika gaitā ķīmijterapija atstāja smagu ietekmi uz organismu. Šobrīd ārstu konsīlijs viņai nozīmējis medikamentu "Olaparib". Sievietēm ar olnīcu vēzi šis medikaments ir valsts apmaksāts, bet Valentīnas gadījumā tā neesot. Lai gan ārsti Nacionālajam veselības dienestam norādījuši, ka šis medikaments Valentīnai ir kritiski nepieciešams un aicinājuši ņemt vērā ārstēšanās vadlīnijas, sekojis noraidījums par zāļu kompensēšanu.
Pēc ilgām pārdomām Valentīna vērsusies Ziedot.lv, taču šo lēmumu pieņemt neesot bijis viegli: "Bija ļoti grūti zvanīt.
No sākuma, kad ārste pateica, ka visas ķīmijterapijas izmēģinātas, ka tās nepalīdz un organisms jau ir noguris, ir daudz blakusparādību un no alerģijām es varu nomirt, no sākuma es pateicu – nē, pēc tam sāku domāt. Dzīvot gribas ļoti un, kad ir tāda iespēja..." turpina Valentīna.
Nav jābaidās lūgt palīdzību
Redzot, ka cilvēkam nav pietiekami daudz līdzekļu, kas segtu nepieciešamo medikamentu izmaksas, ārstējošie ārsti parasti iedrošina savus pacientus vērsties pēc palīdzības.
"[Viņi] iedrošina, sakot, ka tas nav nekāds sods saslimt, tas nav negods. Tā ir liela traģēdija. Šiem cilvēkiem parasti ir ļoti grūti atnākt un lūgt palīdzību. Tev ir jāatzīst, ka esi slims un ka nespēj pats par sevi parūpēties. Mēs vienmēr sakām [šiem cilvēkiem], ka viņiem jālūdz palīdzība ne tikai sevis, bet arī savu tuvinieku dēļ. Ja jums ir bērni un vecāki, viņiem arī tas ir smagi. Viņi gribētu jūsu izveseļošanos.
Un, palūdzot palīdzību caur Ziedot.lv, redzam, ka cilvēks ir svarīgs ne tikai savai ģimenei, bet visai sabiedrībai," teic Ziedot.lv vadītāja Rūta Dimanta.
Tiesa, cilvēkiem, kurus piemeklējušas smagas slimības, nav viegli prasīt palīdzību.
"Tāpēc es vienmēr saku – jums liekas, ka nav izejas, bet vienmēr ir. Lūgt ir grūti, daudz vieglāk ir dot. Bet, ja ir nonākts tādā situācijā, ir jāvēršas pēc palīdzības. Latvijā līdzcilvēki ir ļoti atsaucīgi, bet viņiem ir jāpalūdz palīdzība, jo viņi, sēžot mājās uz dīvāna, nemaz nevar iedomāties, ka kādam cilvēkam nepietiek naudas zālēm. Un, ja viņi to uzzina caur medijiem, šoreiz būs caur "Dod pieci!", cilvēki atsaucas," turpina Dimanta.
Liela nozīme apkārtējo lokam
Ziedojumu vākšanas laikā, redzot, ka finansējuma trūkst, organizācija mudina cilvēkus aktīvāk ievietot informāciju sociālajos tīklos. Vislabāk rezultātu varot sasniegt tad, kad aktivizējas apkārtējā kopiena, kas ir saistīta ar cilvēku, kurš lūdz palīdzību. Piemēram, ja palīdzība vajadzīga klasesbiedra mammai vai kādam citam pazīstamam cilvēkam.
Apkārtējās kopienas lielo nozīmi šādās situācijās, kad nepieciešama palīdzība, uzsver arī sociālantropoloģe Aivita Putniņa:
"Vieglāk ir, ja šis solidaritātes tīkls ir kopienas līmenī caur dažādiem palīdzības fondiem, kas nedaudz mīkstina šo neērtības sajūtu un varbūt personisko nespēju, ka es to nevaru atrisināt, ka esmu nonācis šādā situācijā. Tad šī dāvanas pieņemšana no morāles skatpunkta ir nedaudz vieglāka."
Daudz grūtāk esot lūgt palīdzību viens pret vienu, jo tad ieslēdzas dāvanu apmaiņas un attiecību princips, kad cilvēks lūdz un nevar dot pretim un tas var mazināt personas vērtību.
"[Kopienas fondi] ir viens no veidiem, kur saglabāt savu cilvēcību un pašvērtību un pārkāpt sev pāri, un nonākt situācijā, kad ir jālūdz, jo palīdzēt otram sociālās normas ziņā ir vienkāršāk. To mēs redzējām Covid-19 laikā, kad cilvēki staigāja apkārt un labprāt piedāvāja savu palīdzību, bet maz bija to, kas pieņēma palīdzību, jo
palīdzības pieņemšana vienmēr uzliek dilemmu, kā es to atdarīšu," skaidro sociālantropoloģe.
Putniņa arī piebilst, ka mēs dzīvojam laikā, ko var nosaukt par cerību ekonomiku. Veselības aprūpe kļūst aizvien dārgāka un parādās iespēja izārstēt slimības, ko iepriekš nebija iespējams izdarīt. Taču, lai izārstētu šīs slimības, visiem cilvēkiem nepietiek resursu, tādēļ viens no risinājumiem ir solidaritāte. Labi ir tad, ja kāds sasirgušajam palīdz vērsties pēc palīdzības. Vieglāk to izdarīt ir tuvam cilvēkam – radam, draugam vai kolēģim, bet daudz grūtāk ir to izdarīt pašam.
To, cik svarīgs ir apkārtējās sabiedrības atbalsts, uzsver arī psiholoģe Kaija Gulbe:
"Palūgt vienreizēju palīdzību, iespējams, ir vienkāršāk. Mums sabiedrība ir ļoti atbalstoša.
Ja [tā] redz, ka cilvēkam ir nepieciešams, tā nāk un palīdz. Taču, ja palīdzība ir vajadzīga regulāri un pietiekami liela, tas varētu būt kaut kas cits. Līdzīgi kā ir kara jautājumā, kad cilvēki piekūst sniegt palīdzību, kad resursi izsīkst.
Ko darīt? Ja pašam ir grūti, tad sameklēt kādu uzticamu cilvēku, ar kuru vispār sākt runāt.
Man liekas, ka slimnīcās ārsti un atbalsta personāls jau ir diezgan izglītojoši un mēģina ieteikt cilvēkiem, ko darīt."
Šis uzticamais cilvēks var tālāk meklēt iespējas, kā palīdzēt finansiāli.
Gulbe iesaka valsts vadītājiem vairāk strādāt pie tā, lai cilvēki, kuriem nepieciešama steidzama palīdzība, to varētu saņemt no valsts, jo visiem gribas dzīvot un darīt to kvalitatīvi.
Dzīvības cenā
Tikmēr Valentīna stāsta, ka arī pati agrāk piedalījusies dažādās akcijās un palīdzējusi ar mazumiņu tiem, kam ļoti nepieciešams. Tagad viņa saprot, cik tas ir svarīgi, jo var izglābt kādam dzīvību:
"Kad pirmoreiz atbraucām uz Liepājas ķīmijas terapijas nodaļu un es pajautāju sievietēm, cik ilgi viņa dzīvo, viena man pateica, ka dzīvo septiņus gadus, cita – piecus, otra – deviņus, tad es domāju, cik forši, ka es varu dzīvot. Un tāpēc es vienmēr piekritu ķīmijas terapijai. Doma tāda, ka man palīdz un es dzīvoju."
Līdz šim Valentīnai saziedota aptuveni ceturtā daļa no vajadzīgās summas. Tiesa, tā jau ir iztērēta. Viņa priecājas, ka zāles palīdz un stāvoklis uzlabojas. Vēl gan ārstēšanai nepieciešami vairāk nekā 40 000 eiro. Valentīna izsaka lielu pateicību gan ārstiem un ziedotājiem, gan arī žurnālistiem, kas runā par šīm situācijām un ziedo. Tā ir kādam dzīvības cena.
