Arina Burnašova līdzcilvēkos ciena godīgumu un prasīgumu, taču zobārstniecībā atzīst, ka nevajag steigties. «Vajag saplānot ārstēšanas plānu, tālāk izvēlēties pareizo metodi un tikai tad darīt. Turklāt nedrīkst darīt pavirši. Tāpat vēlos, lai es visiem asociētos ar bērnu zobārsti. Zobārste, kuru mīl, pie kuras nav bail. Vēlos, lai mani tā atceras.»
Ja sāc, tad pabeidz«Bērnībā mans sapnis bija kļūt par dziedātāju. Iespējams, tāpēc, ka esmu piedzimusi ne tikai pedagogu, bet arī mūziķu ģimenē. Jau kopš mazotnes esmu saistīta ar skatuvi, skolas gados uzstājos dažādos talantu konkursos. Starp citu, līdz trīs gadu vecumam es nerunāju. Kā sāku runāt? Tētim bija koncerts, kurā viņš spēlēja bajānu, tas bija padomju laiks, un es esot sākusi dziedāt viņam līdzi. Mūzika bija mana pirmā valoda. Runājot par skolas gadiem, es varu atzīties, ka nekad nedomāju par atzīmēm, jo man bija svarīgi sevi izpaust radoši. Man patika viss, kas ir saistīts ar mūziku, bet tālāk sekoja sporta dejas. Bija gan brīži, kad vēlējos iet prom no mūzikas skolas, bet, tā kā mamma ir pedagogs, viņa mudināja iesākto pabeigt. Šī atziņa, kas nāk no mammas, ir palīdzējusi man arī dzīvē - ja sāc, tad pabeidz. Ja kaut ko dari, tad dari par simt procentiem. Tikai tagad esmu sapratusi, ka skolas gados izvēlētie hobiji ir mani disciplinējuši. Pusaudžu gados es nebiju prasīga, bet tagad saprotu, ka ar katru gadu kļūstu ne tikai pret sevi prasīga, bet arī pret cilvēkiem. Reizēm man ir bail, jo šķiet, ka tā ir kaut kāda slimība. Es varu kļūt nikna, ja ir sarunāta tikšanās, kas ir saistīta ar darbu, bet cilvēks kavē, ir aizmāršīgs. Arī tad, kad kaut kas ir atkarīgs no diviem trīs cilvēkiem, bet viņu dēļ lietas nevedas līdz galam. Jā, tad es varu kļūt traka. Lai gan apzinos, ka šī rakstura īpašība manā profesijā ir noderīga, bet sadzīvē, ikdienā, arī attiecībās ar draugiem tas var traucēt.»
Pirmā interese par medicīnu parādījās jau vidusskolā«Godīgi sakot, pusaudžu gados man bija bail iet pie zobārsta. Tās sajūtas es vēl tagad atminos. Ārsti tolaik, protams, bija ar citu pieeju. Bija arī citi laiki, kas arī ir faktors bailēm. Šis ir arī iemesls, kāpēc es pati tik ļoti labi saprotu cilvēkus, kam ir bail iet pie zobārsta, īpaši bērnus, jo es pati esmu izdzīvojusi šīs sajūtas. Taču pirmais zvaniņš uz medicīnas pusi bija Sarkanā Krusta sacensībās, kuras skolas gados bieži organizēja. Tas gan tolaik kopumā bija saistīts arī ar militāro pusi, bet izglītošanās lika man saprast, ka tas mani interesē. Lai gan skolas gados es nekad neiedomājos, ka būšu ārste, īpaši zobārste, savā ziņā interese par medicīnu parādījās. Tad 12. klasē bija jāizvēlas profesija, un es nezināju, kur iet. Mamma ieteica stāties pedagoģijā. Atceros, ka iestājeksāmens bija īsta stundas novadīšana bērniem, kur vienas stundas laikā ne tikai komisija, bet arī es pati varēju saprast, vai skološana būs mana. Pirmā pieredze ar pirmklasniekiem man radīja sajūtu, ka varu būt sākumskolas skolotāja, jo mani saistīja, interesēja bērni. Taču liktenīgais pagrieziens notika tajā pašā gadā, divpadsmitajā klasē, kad zobu sāpju dēļ meklēju zobārstu. Nonākot zobārsta kabinetā, es iepazinos ar savu vīru. Tālāk viss notika raiti. Pabeidzu vidusskolu, iestājos universitātē, apprecējos, un pieteicās mūsu pirmdzimtā. Nācās paņemt pauzi studijās, taču pedagoģijā es neatgriezos, jo, studējot divus mēnešus, paspēju saprast, ka tas tomēr nav mans.»
Mammas loma studentam prasa savu nastu«Pagrieziena punkts notika dzemdību namā, kad, vērojot medmāsiņu pienākumus, man radījās vēl lielāka interese par šo profesiju. Man patika, kā strādā māsiņas dzemdību namā, kā māca bērniņu barot un citas svarīgas nianses. Skolas gados man patika viss, kas bija saistīts ar aprūpi, tāpēc mamma ieteica Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Un tā es iestājos tur, kad meitai bija viens gadiņš. Mācījos ļoti labi, man viss patika, padevās, kad devos praksē uz slimnīcu, man teica, ka man ir jādodas studēt par ārstu. Arī vīrs mudināja doties uz ārstiem, taču es tolaik domāju, ka nespēšu. Pagāja laiks, līdz pati nolēmu izmēģināt spēkus medicīnā. Nevienam nepasakot, aizgāju un iesniedzu dokumentus gan uz ārstiem, gan uz zobārstniecību. Man mājās bija divi mazi bērni un medmāsiņas diploms. Tad aizbraucām ceļojumā, un man pēkšņi zvana un prasa, kur es esot, jo esmu uzņemta - gan ārstos, gan zobārstos, man ir jāizvēlas. Tas bija augusta vidus, bet pēc divām nedēļām jau jāsāk mācīties. Un tā, apsverot to, ka zobārstiem ir īsāks studiju laiks, kā arī to, ka zobārstiem vienmēr būs darbs, izvēlējos šo profesiju. Redzēju zobārsta priekšrocības arī pēc vīra ikdienas. Es gan atceros, ka bija bail pateikt vīram un mammai, ka mācīšos, jo bērni bija mazi, auklītes nebija. Taču, kad paziņoju, viņi bija priecīgi. Tagad atskatoties, godīgi varu pateikt, ka tas bija smags dzīves posms, jo studēju ar maziem bērniem. Mazākajam bija gads un lielākajam bērnam trīs. Pirmie divi gadi bija grūti, es daudz raudāju naktīs, bet trešajā kursā sākās zobārstniecība, kļuva vieglāk. Katru eksāmenu, katru sesiju domāju, ka iešu prom, histērijas bija daudz, jo es nebiju tikai medicīnas studente, es biju mamma. Toties man palīdzēja savas mammas vārdi, kas skanēja galvā - ja atsāki mācīties, tad jāpabeidz. Pēc tam arī gribasspēks parādījās un saglabājās visu studiju posmu, jo, lai arī nebija viegli, bet saviem bērniem gribēju apliecināt, ka esmu ne tikai mamma, bet arī ārste. Turklāt apzinos, ka dzīvē var notikt viss, tāpēc vēlējos apgūt šo profesiju, lai varu savu un bērnu dzīvi nodrošināt, lai varu dzīvi pacelt labākā līmenī.»
Jebkura ārsta darbs ir emocionāli smags«Nākamajai paaudzei ir vieglāk. Tāda stresa, baiļu, kā bija mums, vecākiem un vecvecākiem, nav. Jūnijā paliek seši gadi, kopš esmu zobārste. Liekas, kas tas ir, bet tā bagāža ir nenormāli liela, īpaši bērnu zobārstniecībā. Es neplānoju kļūt par bērnu zobārsti, bet tā sanāca, jo pirmajā gadā pieņēmu tikai pieaugušos, bet tie pacienti, kas pie manis turpināja nākt, teica, ka esmu jauka, mudinot, lai apskatos arī viņu bērnus, un tā viss aizgāja. Turklāt tad, kad sāku strādāt profesijā, es sapratu, ka ir tik viegli, jo bērni bija izauguši, studijas aiz muguras, es piecus gadus nebiju naktīs gulējusi, un pēkšņi man atkal ir enerģija - darīt, darīt, darīt. Kādā mirklī sapratu, ka man bērnu pacientu ir vairāk nekā pieaugušo. Studijās maz māca par bērnu zobārstniecību, tāpēc es pati sāku meklēt iespējas, lai zināšanas papildinātu. Un tā man iepatikās bērnu zobārstniecība, lai gan tas ir smagi. Aizbraucot mājās, man trūkst spēka saviem bērniem. Tagad mani bērni jau saprot, ka, pārnākot mājās, man ir vajadzīgs brīdis klusuma. Arī tas, ka es pārdzīvoju par saviem pacientiem, par katru. Jebkuram ārstam darbs ir emocionāls. Es nezinu, kā citiem, bet es varu noraudāt par pacientiem visu nakti. Kad pie manis atnāk divpadsmitgadnieks, tad man liekas, ka atnāk jau lielais. Man ļoti patīk pieņemt pašus mazākos, kad izšķiļas pirmie zobiņi. Protams, es pieņemu visus, bet mazākie ir mana sirdslieta. Un pats lielākais gandarījums ir tad, kad mazie bērni, nākot pie manis, pēc sliktas pieredzes raud un baidās, bet tad, kad paiet viena, divas vizītes un zobiņš ir izārstēts, mazais vēl uzaicina mani uz savu dzimšanas dienu. Tādos brīžos es no laimes varu raudāt. Un pēc pusgada mazais nāk uz pārbaudi no jauna, priecīgs, bez bailēm. Turklāt pats galvenais, ko es redzu, ka mājas darbs ir izpildīts, nav neviena cauruma, var redzēt, ka mājās vecāki strādā ar zobiņiem.»
Lai zobi ir veseli«Pārsvarā zobārsti baidās pieņemt bērnus, jo bērnu ārstēt ir grūti. Pieņemt vienu bērnu ir tāpat kā trīs pieaugušos. Gan emocionāli, gan fiziski tas ir grūti, jo bērns ir neprognozējams, bet ir jāizdara savs darbs un jāizdara kvalitatīvi. Ar bērniem ir jārunā, lai tie nebaidītos, lai neraudātu brīdī, kad tiek paņemts kāds instruments, jo bērniem ir šoks. Tāpēc sākumā ir komunikācija. Arī vecākiem es vienmēr saku, ka pirmajā reizē nedrīkst sākt ar ārstēšanu, es nerunāju par akūtiem gadījumiem, bet ar bērniem ir jāsadraudzējas, jāatrod kontakts, jāpastāsta, kas ir kas. Jāsāk ar mutes dobuma higiēnu, un tikai tad var saprast - būs, nebūs. Protams, no sākuma es arī nepratu. Tā bija mana intuīcija, kā uzvesties ar bērnu, jo viņi ir dažādi. Mani pašu bērnu psiholoģija interesēja jau studiju gados. Arī tagad mēs palielinām savas zināšanas, braucot uz kongresiem, semināriem. Ir svarīgi attīstīt zināšanas, pilnveidot. Diemžēl manā profesijā grūtības sagādā arī bērnu vecāki, kas nedzird. Bērniņš mokās ar sāpēm, es salaboju zobiņu, tad rekomendēju nākt pēc pusgada, lai pasargātu viņu, lai neatkārtotos sāpes, bet bērnu atved tikai pēc diviem gadiem, kad nonāk akūtā situācijā. Man žēl, ka vecākiem nav informācijas. Tieši tāpēc arī savos sociālajos tīklos, piemēram, «Instagram», es plaši dalos ar savām zināšanām, lai palīdzētu. Un tad ir tādi vecāki, kuriem ir vienalga, kuri neseko līdzi, kuri ved bērnus pie manis tikai tad, kad sāp. Par to man sāp sirds, jo mans galvenais mērķis ir, lai zobiņi ir veseli jau no sākuma. Jā, es izārstēšu zobus, bet man ir svarīgi, lai vecāki ar bērniem nāktu uz profilaktiskiem pasākumiem. Lai bērniem nebūtu problēmu mutes dobumā. Tas man ir svarīgi. Ar laiku zobārstniecība būs vēl dārgāka, tāpēc uzreiz ir svarīgi saudzēt bērnu zobus.»
Bail no netaisnības«Katru pacientu es uztveru kā savu bērnu, kuram es ārstēju zobu, jo savam bērnam tu slikti neizdarīsi. Es vienmēr domāju līdzi, ko daru, ko saku. Cenšos maigāk sarunāties ar vecākiem, lai gan reizēm vēlos rupjāk, lai saprastu, bet tie ir vecāki, kas arī pārdzīvo līdzi saviem bērniem un vēl labāko. Es baidos no neveiksmēm. Baidos, ka pēc manas ārstēšanas bērniem būs komplikācijas. Es varu nakti pamosties no murgiem, kad bērnu vecāki man piezvana, lai pateiktu, kas ir noticis pēc vizītes. Vēl man ir bail, ka izvēlēšos nepareizu metodi. Man nav bail no kolēģu viedokļa. Man ir dusmas par to, ka ir kolēģi, kas kritizē citu darbu, ka šie ārsti neprot izdarīt tik daudz, cik tu pats. Paskaties, ko tu dari, kā dari, nevis kritizē un asi aizvaino. Man ir bail no tās kritizēšanas, jo tas nav godīgi. Man nav bail no baumām. Man ir bail no netaisnības. No cilvēku netaisnības. Man gribas tādus cilvēkus sodīt. Es arī neesmu tā, kura visiem patiks. Rakstura dēļ, jo esmu emocionāla un aktīva. Es apzinos, ka ir vēlme pēc mierīgāka ārsta. Tas ir bizness, īpaši tiem, kam ir savas privātās prakses. Taču tāpat es saprotu, ka katram zobārstam ir savi pacienti. Mēs, zobārsti, Latvijā esam tik, cik esam. Es nekonkurēju.»
Ir vērts sevi izaicināt«Es pati apzinos, ka cenšos visiem bērniem palīdzēt, bet nespēju. Protams, es nevēlos, bet diemžēl ir arī tādi bērniņi, kuri nemaz never vaļā muti, līdz ar to viņiem ir nepieciešama narkoze, jo nereti caurumi ir vairāki. Tādiem bērniem es arī vēlos palīdzēt, tāpēc mums būs sava klīnika rudenī, kurā būsim nodrošinājusi visu nepieciešamo, lai šādu palīdzību sniegtu. Klīnika ir mūsu nākamais izaicinājums. Šis būs mūsu ģimenes mīlestības punktiņš. Gluži kā vēl viens bērniņš. Protams, tās ir apjomīgas izmaksas, finanses, kredīts, tāpēc arī tas ir risks, lai gan šoreiz atzīstos, ka man nav bail. Mēs abi ar vīru strādājam profesionāli, esam lieliski zobārsti, mums ir pacientu plūsma. Mums ir jābeidz strādāt mazos kabinetos. Mēs abi esam forši ārsti. Mūsu sirdsapziņa guļ mierīgi. Un pats svarīgākais, ka mums patīk kopā strādāt. Kovida gadi bija laiks, kad mēs mierīgi meklējām telpas, kuras nopirkt un attīstīt savu vīziju par klīniku. Turklāt es jau tagad nevaru visus pieņemt, jo pieraksts ir līdz augustam pat. Ir pacienti, kas pie manis brauc no Lietuvas, Igaunijas, Rēzeknes, Liepājas. Viņiem ir vienalga, kur es pati atrodos. Tieši pieprasījuma pēc būs komanda, jo man gribas visiem palīdzēt. Tāpat esmu sapratusi, ka nedrīkst novērtēt sevi par zemu. Ja tev ir kāda ideja, mērķis - nedrīkst apstāties, nedrīkst baidīties, ja nepamēģināsi, tad nezināsi. Galvenais nepamest to, ko esi sācis darīt. Vajag arī ticēt saviem spēkiem. Tas ir tas, ko es sev teiktu pirms vairākiem gadiem un novēlu citiem. Ja sevi neizaicinu, tad es sevi degradēju. Šajos laikos ir tik daudz iespēju sevi attīstīt. Ir vērts izaicināt sevi. Visa pamatā ir kārtīgs darbs. Cīņa, strādāšana, darīšana, plānošana, lai viss notiek, lai viss būtu man un tālāk maniem bērniem. Viss ir atkarīgs tikai no paša. Cilvēki sēž un murmina, ka dzīve ir slikta, bet es vienmēr saku - ej, izdari, lai ir labāk. Saskaitot divi ar divi, vienmēr būs četri. Vajag iet pretī dzīvei, lai kaut ko sasniegtu. Esmu arī sapratusi, ka no mammas man ir stingrs raksturs, disciplīna, rūpes par sevi, kā arī intuīcija. Es jūtu cilvēkus. Toties galvenais dzīves atbalsts ir mans vīrs. Viņš mani nomierina, atbalsta, lai vai kas, par ko esmu pateicīga.»
