Dakter, kādas ir jūsu vasaras?
Dzīvoju skaistā vietā — Siguldā, kur iespējams izbaudīt vasaras vakaru burvību, sēžot dārzā. Tas nav ļoti liels, bet puķu netrūkst.
Un tās, protams, ir jāravē tāpat kā citas dobes. Pie vasaras priekiem pieder arī peldēšanās. Kad ir brīvs brīdis, aizbraucam līdz tuvējam ezeram.
To, kur pavadīsim atvaļinājumu, parasti plānojam visa ģimene kopā. Apskatām gan Latviju, gan arī aizceļojam kaut kur tālāk. Ģimenē esam četri: vīrs un divi mūsu dēli. Vecākais dēls jau pieaudzis, viņam ir 28 gadi, bet jaunākajam — 14 gadi.
Vai atvaļinājumā izdodas nedomāt par darbu?
Pārsvarā izdodas, taču nereti domas par darbu pazib, it sevišķi atvaļinājuma sākumā.
Esmu no tiem, kas visu plāno — gan darba lietas, gan atpūtu. Man ir svarīgi zināt, kā viss notiks, kad kurā vietā atradīsimies, ko apskatīsim. Tad domas aizņemtas ar ceļojumu, ar tā norisi, darbs it kā atkāpjas otrajā plānā.
Savulaik biju izteikta darbaholiķe. Darāmā man nekad nav trūcis, bet visu jau nekad nevar pagūt. Ar gadiem palēnām iemācījos atrast laiku arī atpūtai.
Pēc pilnvērtīgas atpūtas ir vairāk enerģijas kaut ko darīt, iedvesma, kuras pietrūkst, ja esi hroniski pārstrādājusies un draud izdegšana.
Bet, ja kāds pacients zvana, tad ceļat telefonu? Vai vispār dodat savu tālruņa numuru pacientiem?
Noteikti atbildu uz tālruņa zvaniem, bet savu privāto telefona numuru pacientiem nemēdzu dot — parasti dodu darba tālruņa numuru un norādu laiku, kad mani darbā var sazvanīt.
Ja piezvana pacients, kad esmu atvaļinājumā, saruna ir tāda nekonkrēta. Jo nevaru taču atcerēties visus savus pacientus, viņu slimības vēsturi, veikto analīžu un izmeklējumu rezultātus. Lai sniegtu saturīgu atbildi, palīdzētu, tas viss ir jāzina.
Man ir tāda priekšrocība, ka strādāju lielā slimnīcā, ir daudz kolēģu, tāpēc pacients, kad aizeju atvaļinājumā, nepaliek bez uzraudzības. Varu būt mierīga.
Internista darba rezultāts ir process — kamēr pacients izveseļojas vai iemācās sadzīvot ar savu hronisko slimību. Esat procesa cilvēks? Kas jums patīk šajā procesā?
Droši vien esmu procesa cilvēks. Endokrinoloģijā ir retas un ārstam interesantas diagnozes, kuru noteikšana nereti līdzinās krustvārdu mīklas atrisināšanai. Ir atnācis pacients, viņam ir kādas sūdzības, un man tas viss — sūdzības, simptomi, izmeklējumi — ir jāsaliek kopā, lai atrisinātu šo krustvārdu mīklu. Ja izdodas to atrisināt veiksmīgi un pacientam kļūst labāk, ir gandarījums. Un tas darbojas kā dzinējspēks vēl vairāk lasīt, mācīties, domāt un saprast.
Kas pēc diezgan daudziem profesijā nostrādātiem gadiem joprojām ir aizraujošā daļa?
Šeit vietā ir teiciens — jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Medicīna nepārtraukti attīstās, tiek atklāts un radīts kas jauns: izmeklēšanas metodes, medikamenti, medicīnas iekārtas un instrumenti. Tas viss ir jāapgūst, jāsaprot, kā izmantot, lai tiktu pie pareiziem risinājumiem. Par rutīnu runāt nevar.
Katrs divdesmitais Latvijas cilvēks slimo ar diabētu. Ko stāstāt pacientam, kā viņus pārliecināt? Jo vēl bez zālēm ir jāgrib arī veselīgi dzīvot — veselīgi ēst, kustēties. Mīlēt sevi.
Šis ir viens no visgrūtākajiem jautājumiem. Nav vienas receptes, kuru izmantot, ārstējot ikvienu pacientu.
Sarunājoties mēģinu saprast, kāpēc viņš neievēro priekšnosacījumus, kas varētu uzlabot diabēta norises gaitu. Sperot soli pa solim, palīdzu pacientam saprast, ko viņam vajadzētu darīt un ko ne.
Diabēta pacientu spektrs ir plašs: gan gados jauni, gan brieduma gados, gan senioru vecumā, ar blakusslimībām un bez tām, ir tādi, kam diezgan aktīvs dzīvesveids, patīk kustēties, un ir tādi, kas piekopj mazkustīgu dzīvesveidu, vieni nododas ēšanas baudai, citi — mazāk. Un katram nepieciešama individuāla pieeja.
Manuprāt, jāprot atrast kompromisu — ievērot veselīgu dzīvesveidu un baudīt dzīvi, to darot saprātīgi.
Mēs visu laiku taču nevaram būt tikai prātīgi, pa reizei gadās nodarīt sev pāri. Taču noteikti jāņem vērā, ka ir jābūt gana disciplinētiem, lai neļautu slimībai pārņemt dzīvi.
Vienmēr uzsveru, ka pacientam nepieciešama fiziska aktivitāte, un vienlaikus rēķinos ar to, ka ne jau visiem derēs kas viens, piemēram, riteņbraukšana vai skriešana. Lai pacients regulāri fiziski izkustētos, jāizvēlas nodarbe, kas patīk.
Kāpēc mums neizdodas, pat ja apņemamies?
Kāds no mums ir punktuālāks, tāpēc labāk tiek galā ar nosacījumu ievērošanu, bet citiem, kas pēc dabas ir mākslinieki, grūtāk ievērot disciplīnu.
Arī man ne viss vienmēr izdodas, kā gribēts un iecerēts. Tieši tāpēc labi saprotu savus pacientus un cenšos atrast personīgu pieeju katram.
Ja būtu jāuzzīmē cukura diabēta pacienta portrets...
Cukura diabēts nav tikai senioru slimība — tagad ar otrā tipa cukura diabētu sirgst arī pavisam jauni cilvēki un pat bērni. Pacientu skaits, kam ir šī diagnoze, diemžēl pieaug.
Negribu apgalvot — cilvēks pats vainīgs, ka viņam ir diabēts. Pie vainas var būt ģenētika, pārtika, mūsdienu dzīvesveids, kad daudziem ir sēdošs darbs — garas stundas tiek pavadītas pie datora. Tāpat slimības attīstība visiem nenorit vienādi, piemēram, pacients var apzinīgi ievērot ārsta rekomendācijas, tomēr slimība vienalga progresē. Notiek arī tā, ka, ārstējot pacientu, izmantojam jaunākās paaudzes medikamentus, bet viņš izvēlas pilnīgi neko nedarīt savā labā. Tad ir bēdīgi, ka pacients nemaz necenšas. Bet, protams, daudz biežāk ir atsaucīgi un jauki pacienti, ar kuriem mums, ārstiem, veidojas laba sadarbība, viņi cenšas ievērot mūsu padomus. Taču atrast to īpašo pieeju pacientam nemaz nav viegli.
Un kā jums pašai izdodas tas, ko mācāt pacientiem?
Šķiet, tagad Latvijā ļoti daudzi ārsti ir uz pārstrādāšanās robežas — pietrūkst laika sev, savai veselībai. Skaidrs, ka jāatrod laiks sev, kaut darba režīms ir intensīvs. Tas ne vienmēr izdodas, tāpēc esmu saprotoša — bargi nenosodu pacientus, kam gadās pārkāpt veselīga dzīvesveida principus.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada jūlija numurā
